Par orientēšanās sportu būtu jārunā gan kā par lielo sportu ar ļoti smagām treniņslodzēm, ātruma izturību, psiholoģisko un fizisko sagatavotību, gan tautas sportu kā īpašu veselības uzturēšanas veidu gan bērniem, gan pieaugušiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Latvijas valstij un pašvaldībām kā būtiskākais veselības raksturlielums būtu visu bērnu iesaiste sporta nodarbībās. Tas nav viegli, jo sports nav lēts, bet valsts un pašvaldības rīcībā līdzekļi sportam ir ierobežoti. Pašvaldību galvenais uzdevums būtu pētīt un domāt– cik bērnu trenēsies vienu, trīs vai septiņas reizes nedēļā par 1000 ieguldītiem eiro. Šobrīd valsts un pašvaldības līderi nereti uzskata, ka galvenais ir sabūvēt sporta būves, nedomājot– cik maksā to uzturēšana, infrastruktūra. Var, protams, uzbūvēt arēnu „Rīga” par 43 miljoniem, kuras pašizmaksa ir vairāki simti eiro stundā, kurā vienlaikus uz ledus sporto 12 hokejisti un trīs tiesneši, bet 10000 skatītāju vienīgā sportiskā aktivitāte tribīnēs ir alus kausiņa pacelšana un nolaišana. Bet itin lēti var sarīkot orientēšanās sacensības „Kāpa”, kur vienā kartē startē 3000 dažāda vecuma cilvēki, un visi pēc noskrietiem 2, 5, 10 vai 18 kilometriem ar dažādu sarežģītības pakāpi, ir ieguldījuši lielu artavu savai veselībai.

Vēlējos noskaidrot:

1. Vai Valsts kontroles veiktajiem secinājumiem var piekrist?

2. Kādi pasākumi, Jūsuprāt, ir nepieciešami, lai optimizētu ambulatorās veselības aprūpes sistēmu Latvijā?

3. Vai, Jūsuprāt, ambulatorās veselības aprūpes sistēmas kvalitāti ir iespējams uzlabot esošā finansējuma ietvaros?

Ceru, ka varēsiet sniegt atbildes uz iepriekšminētajiem jautājumiem.

Laura Legzdiņa, ziņu aģentūras BNS žurnāliste

Šis raksts aizskars daudzus manus draugus un paziņas, kas par savu goda lietu uzskata būt par donoru, kas traucas uz Sēlpils ielu ikreiz, kad radio atskan aicinājums nodot vienas vai otras grupas asinis. Pats esmu daudzus gadus asinis nodevis, būdams pārliecināts par šo misiju. Šobrīd es aicinu visus – Veselības ministriju, Asinsdonoru centru, kolēģus un pacientus aizdomāties. Pienācis laiks ievērojami samazināt asins preparātu transfūziju Latvijā, es teiktu – par 2/3. Laiks pāriet tikai uz donoriem – vīriešiem, galvenokārt pārbaudītiem, profesionāliem donoriem.

Pagājušās nedēļas ziņa par 195, iespējams, ar C hepatītu inficētiem slimniekiem asins transfūzijas ceļā nav stāsts par bezcerīgu Asinsdonoru centra vadītāju (pēc izglītības grāmatvede, kas par asinīm un vīrusiem pat nenojauš), nav stāsts par labāku vai sliktāku C hepatīta diagnostiku, nav stāsts par iespējamu korupciju, iepērkot aparatūru Asinsdonoru centram. Tas ir stāsts, ka Latvijā vismaz trīskārt par daudz „laistās” ar asinīm un asins produktiem, ražo tos, eksportē tos, bet galvenais – rada ažiotāžu un kliedzienus „trūkst xx grupas asiņu, traucieties palīgā”. Tas ir stāsts, ka asinis kļuvušas par biznesu vai naudas plūsmu, bet šī raksta uzdevums nav noskaidrot– kādas aparatūras iepirkums kļuva par iemeslu traģiskajai ziņai par, iespējams, pacientu inficēšanu ar C hepatītu.