Pētera Apiņa mājaslapa
Daži jautājumi veselības ministram PDF Drukāt E-pasts

Kas ir kopējs 48 miljoniem Tanzānijas iedzīvotāju, 7 miljoniem Paragvajas iedzīvotāju, 2 miljoniem Latvijas iedzīvotāju un 25 pasaules visvairāk pelnošajiem menedžeriem? Visām šīm grupām ir vienāds kopējais gada ienākums. Atsevišķos gados, akciju cenām ceļoties, tieši šādu summu saņem arī pasaules bagātākais cilvēks. Pēdējos 15 gados Latvijas iedzīvotāju kopējais gadā nopelnītais naudas daudzums ir ekvivalents 25 pašu veiksmīgāko menedžeru vai viena biznesmeņa gadā nopelnītajam naudas daudzumam.

Iedzīvotāju veselības stāvoklis, mūža ilgums, mātes un zīdaiņu mirstības rādītāji precīzi korelē ar finansiālo un sociālo labklājību. Ņujorkā un dažās citās pilsētās nav grūti pierādīt šādu vienādojumu – iedzīvotāji ar katru metro staciju tālāk prom no centra (sākot no piektās) dzīvo par gadu īsāku mūžu nekā centram tuvākajā stacijā. Tātad tie, kas dzīvo 20 stacijas no centra, dzīvo vidēji divdesmit gadus īsāku mūžu.

Pasaules Ārstu savienības prezidenta profesora Maikla Marmota pētījumi liecina, ka jebkurā pasaules pilsētā iedzīvotāju dzīves līmenis atšķiras un atšķiras arī veselības rādītāji, bet īpaši – paredzamais dzīves ilgums. Londonas nabadzīgākās priekšpilsētas (Totenhemas) iedzīvotāji dzīvo īsāku un neveselīgāku mūžu nekā Baltezera, Garkalnes vai Rīgas centra iedzīvotāji, bet Londonas pārtikušo rajonu iedzīvotāju mūžs ievērojami pārsniedz jebkuras Latvijas pašvaldības iedzīvotāju mūža ilgumu. Tiesa, sociālie veselību noteicošie faktori nav tikai turība un sociālā drošība. Neticami liela loma veselīga mūža ilgumā ir izglītībai. Cilvēks ar augstāko izglītību Latvijā, Anglijā, Indijā vai Mali dzīvo vidēji 10–12 gadus ilgāku mūžu nekā cilvēks ar pamatizglītību vai bez izglītības. Visur cilvēks ar augstāko izglītību vidēji ir daudz turīgāks nekā cilvēks bez izglītības. Visi likumi pieļauj izņēmumus, gluži kā 1 no 1000 smēķētājiem var nodzīvot garu un veselīgu mūžu, tā dažs dzīves skolnieks izrādās pārāks par augsto skolu absolventu.

Rūdolfs Virhovs savulaik teicis, ka ārsts ir vienīgais nabago sargs. Sociālā determinētība nosaka arī to, ka nabagajam vajag lielāku apjomu izmeklējumu, jo veselības stāvoklis ir sliktāks, slimība ielaista, vairāk kopēju hronisku kaišu. Ģimenes ārsta izmeklējumu, nozīmējumu, izrakstīto medikamentu apjoms daudz vairāk korelē ar apdzīvotās vietas vispārējās nabadzības līmeni nekā ar Veselības ministrijas vadlīnijām.

Kāpēc es šādas rindas rakstu? Tāpēc, ka man dažkārt šķiet, ka tas supermiljonārs un 25 supermenedžeri nesaprot – kāpēc 2 miljoni latviešu, 7 miljoni paragvajiešu vai 48 miljoni tanzāniešu dzīvo tik nabadzīgi. Bet vidējais latvietis nesaprot, ka vidējā tanzānieša ienākumi ir 24 reizes mazāki. Vēl sliktāk, ja vidējais latvietis izrādās ministrs miljonārs. Neesmu lasījis ministra deklarāciju, taču, spriežot pēc presē lasītā, viņš laiku pa laikam piemirst kādu miljonu – kur pelnījis, kur tērējis, kam aizdevis. Saules aptieku viņš pozicionē kā vienu no Latvijas 800 aptiekām, bet presē tiek aprakstīts, ka šai aptiekai apgrozījums ir desmitos miljonu un peļņa miljonos. Nu labi, pieņemsim, ka visām Latvijas aptiekām ir šāds apgrozījums un šāda peļņa. Vārdu sakot, pēdējā laikā man rodas iespaids, ka veselības ministrs nenojauš, ka vajag 2500 māsu (māsas alga ir aptuveni 400 eiro uz rokas) vai 2000 ārstu algu, lai iegādātos dzīvoklīti Ķīpsalā. Un viņš kaut kā pazaudē saikni ar pacientu, kura dzīvība un veselība tieši korelē ar to – ir vai nav ārsta rīcībā kvotas izmeklējumiem un ārstēšanai.

Patiesībā esmu Gunta Belēviča talanta cienītājs, apskaužu viņu par ātro domas ritējumu, teicamo reakciju, erudīciju, humora izjūtu, bet īpaši – harismu. Ministram piemīt spējas pieņemt lēmumus un vēlme tos realizēt. Līdz šim veselības jomu diktēja politiķi, partijas, valdība, biznesa intereses, taču šobrīd medicīnas jomas notikumus pilnībā nosaka viens cilvēks, varētu pat teikt, – cilvēks orķestris Guntis Belēvičs.

Neskaitot Ingrīdu Circeni, neviens ministrs nav nostrādājis gadu. Tāpēc gads tiek uzskatīts par nogriezni – vai ministrs solīto pildījis. Guntis Belēvičs ir solījis visvairāk un solījis visiem. Samazinājis pacienta iemaksas (nauda klāt nav nākusi), ātrāk piedzīvojis kvotu beigšanās brīdi. Godam pacīnījies pa neatliekamās palīdzības dienestu. Daudzos nozīmīgos valsts (iestāžu valdes locekļu) amatos ielicis cilvēkus bez medicīniskām priekšzināšanām. Gads ir pagājis, ārsti un pacienti uzdod jautājumus (izvēlējos 25 no Latvijas Ārstu biedrības respondentu uzdotajiem 42 jautājumiem):

• vai veselības aprūpe kļuvusi pieejamāka;

• vai iedzīvotāju apmierinātība ar veselības jomu ir uzlabojusies;

• vai veselības aprūpei ir vairāk naudas;

• vai ir uzrakstīts jauns Ārstniecības likums vai vismaz sākts darbs pie sabiedrības veselības likuma;

• vai ir samazinājusies mātes un bērna mirstība;

• vai samazinājusies birokrātija veselības aprūpē;

• vai ambulatorais dienests ir vairāk atbalstīts par stacionāro dienestu, lai maksimāli realizētu ieceri par dienas stacionāriem;

• vai primārā aprūpe ir prioritarizēta;

• vai ir izstrādāta stratēģija un pamatojums tarifu izlīdzināšanai, ja zinām, ka daļa manipulāciju tiek apmaksātas ar 0 vērtību, daļa tiek nesamaksāta, bet daļa – salīdzinoši pārmaksāta;

• vai zāles kļuvušas lētākas (galvenais arguments virknei akciju);

• vai ir samazināts nepamatoti uzpūstais infektoloģijas pacientu gultu vietu skaits Infektoloģijas centrā un samazinātas nepamatoti augstās diagnostikas un ārstēšanas izmaksas;

• vai Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā pacients izjūt cieņu, sapratni, saņem ātru un kvalitatīvu situācijas analīzi, diagnostiku un terapijas sākšanu;

• vai Stradiņa slimnīcā jauno korpusu būvē kā ārstniecības iestādi vai tomēr daudzstāvu garāžu un administrācijas telpas? Cik pamatotas ir cerības jel kādā veidā uzbūvēt citus korpusus, ja par Eiropas naudas piesaisti skeptiski ir gan Briseles, gan Luksemburgas finansisti;

• vai onkoloģiskajiem slimniekiem ir uzlabojusies aprūpe un ieviests zaļais koridors. Vai pacients ar asiņojošu kolorektālo vēzi var bez rindas valsts institūcijā tikt pie datortomogrāfijas un kolonoskopijas;

• vai pie pacienta ierodas labāk aprīkota, labāk sagatavota neatliekamās palīdzības brigāde un palīdzību sniedz ātrāk;

• vai Veselības ministrijas rīkotās iedzīvotāju izglītošanas kampaņas sasniedz savu mērķi;

• vai ir izdevies ar likumdošanas aktu un nodokļu politiku samazināt sāls, cukura, transtauku patēriņu? Vai skolās bērnu ēdināšana ir kļuvusi veselīgāka (būtiskais solījums, stājoties amatā);

• vai tuvākajā laikā skolās tiks atjaunota veselības mācība;

• vai Latvijas iedzīvotāji, īpaši pusaudži, mazāk lieto alkoholu un mazāk smēķē;

• vai vakcinācijas apjoms bērniem ir pieaudzis;

• vai ārstu un citu medicīnas darbinieku darba apmaksa ir pieaugusi;

• vai visiem studijas beigušajiem ārstiem ir iespēja mācīties rezidentūrā un vai rezidentu vietu skaits ir pieaudzis;

• vai ir ieviesta e-veselība, vai tā tiks ieviesta, kā paredzēts, līdz 2015. gada 28. novembrim, sāks strādāt 2016. gada 1. janvārī? Vai tā jebkad tiks ieviesta? Vai varbūt Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi 11 352 647 eiro apmērā tiks atzīti par neatbilstoši izlietotiem? No kādiem līdzekļiem (no veselības budžeta) tiks maksāts par notrallināto Eiropas naudu;

• vai Veselības ministrija, virzot veselības aprūpes sistēmu uz dažādām pārmaiņām, balstas uz stratēģiskiem dokumentiem un analīzi;

• vai Veselības ministrija ir panākusi, ka politiķi saprot šīs veselības nozares ieguldījumu tautsaimniecībā?

Kādēļ es rakstu šos jautājumus, skaidri zinot, ka vienā gadā visas problēmas nevar atrisināt? Gluži vienkārši – es zinu, ka manus rakstus lasa ministrs. Mūsu savstarpējās sarunās 90% runā viņš, un man jācenšas pāriet uz tvitera formātu sarunā – ātriem iestarpinājumiem un definīcijām. Tad, kad savu viedokli paužu rakstiski, ministrs manu viedokli rūpīgi izzina, bet pēc tam neatzīstas – vai lasīšanas laikā ir dauzījis pa galdu ar kurpi vai ne.

Jebkurā dzīves jomā uzlabojumi, pieaugumi, pasliktinājumi un samazinājumi parasti korelē ar vispārējiem ekonomikas rādītājiem. Katram no šiem jautājumiem atsevišķi vai kopā būtu jābūt risinātiem par vidēji 1,9%, kas ir Latvijas iekšzemes kopprodukts. Tātad iedzīvotāju apmierinātībai ar veselības aprūpes pakalpojumu, veselības aprūpes pieejamībai optimistiskā scenārijā būtu jāpieaug par 1,9%, iedzīvotāju dzīves ilgumam – par 1,4 gadiem. Patiesībā iedzīvotāju dzīves ilgums tiešām pieaug, pēc aptuvenām aplēsēm, pēdējā gada laikā par 0,8 gadiem.

Ja mēs zinām, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts pieaug par 1,9% gadā (2015. gada 1. semestra dati), eksports par 2,5%, tad mēs ar bažām skatāmies uz skaitli – strādājošo darba samaksa pieaug par 6,1%. Ekonomikas stūrakmens balstās principā, ka visas kustības drīkst atbilst divkāršam iekšzemes kopprodukta pieaugumam. Tātad valsts drīkst jebkuras aktivitātes veikt 3,8% apjomā. Un mums ir pamatotas tiesības prasīt – neatkarīgi no valsts prioritātēm aizsardzībā, drošībā vai eiropielīšanā – kur ir medicīnai papildus piešķirtā nauda 3,8% apmērā?

Tātad, ja ministrs ir identificējis problēmu – laboratorijas izmeklējumi tiek sniegti pārlieku lielā apjomā, samazinājums drīkstētu būt šo 3,8%, nevis ministra ieplānotajā 20% apjomā. Ja ministrs identificējis problēmu – nesamērīgs ir finansējuma sadalījums – pēc ministra domām, ambulatorās iestādes saņem nesamērīgi daudz salīdzinājumā ar neatliekamās palīdzības slimnīcām, viņam būtu mērķtiecīgi šo pārdali veikt tieši apjomā līdz 3,8%, nevis skaitļos, kas lielāki par 10%, turklāt viņam vajadzētu iestrādāt ilggadēju finanšu izlīdzināšanas modeli. Tiklīdz no ministrijas atplūst ziņa, ka kādai privātai, pašvaldības vai jauktu īpašumtiesību medicīnas iestādei finansējums vai kvotas samazinās par 20%, nelāgi ļaudis izplata nepatiesu informāciju, ka tiekot veikts rekets vistiešākajā veidā (it kā par nesamazināšanu īpašniekiem nākšoties kaut ko kompensēt).

Pārkāpjot dubultā IKP koridora robežas, ekonomikā nostrādā pulksteņa svārsta efekts – ja ministrija samazinātu ambulatorajām iestādēm kvotas par 10% vai 20%, kvotas ambulatorajiem speciālistiem nākamgad beigsies augustā visām Latvijas ambulatorajām iestādēm vienlaikus. Un vērojama pretēja tendence – palielinās zāļu patēriņš slimnīcās.

Laiku pa laikam grūti izsekot ministra Gunta Belēviča aktivitātēm, turklāt dažādi kolēģi sniedz pilnīgi pretrunīgu informāciju. Ministrijas ierēdņi vārds vārdā atkārto ministra jaunāko runu, kas nereti ir pretrunā runai iepriekšējā nedēļā. Padomdevēju nav vai viņi labi maskējas. Uzrodas čaklākie līdēji, kas spieto pa Brīvības ielu. Kā citādi izskaidrot mēģinājumus atdalīt Infektoloģijas centru no RAKUS vai kompensējamos medikamentus iepirkt centralizēti – proti, atgriezties pie shēmām, kas pagājušajā gadu desmitā tika atzītas par augstākajiem korupcijas riskiem?

Visus Latvijas veselības aprūpes lēmumus pieņem vienas smadzenes, kuras, protams, ir izcils dators, taču cietajā diskā atsevišķās vietās pietrūkst informācijas, bet neparedzamiem gadījumiem nav atbilstošas programmatūras. Ministrs strādā tik aizrautīgi un pretrunīgi, ka regulāri pieņem lēmumus, kas liek domāt, ka viņam amatā paredzami nākamie divdesmit gadi. Tiesa, daļa lēmumu izskatās pieņemti pēc principa – pēc manis kaut vai ūdensplūdi vai pilnīga finanšu plūsmas apstāšanās 2016. gada trešajā ceturksnī (finanšu analīze liek domāt, ka kvotas un kompensējamie medikamenti nākamgad beigsies ātrāk – augusta beigās vai septembra sākumā). Daļa viņa globālo ideju šķiet briljantas, citas – gauži aplamas. Īstu pētījumu – ko darīt un kā darīt – nav.

Manās rokās nonāca SKDS 2015. gada septembrī veiktās aptaujas rezultāti par veselības aprūpi Latvijā, ko laipni nododam arī savam lasītājam. Varbūt tas mums palīdzēs izvēlēties ceļu, kas ejams. Šis ceļš ir veids, kā politiķiem, birokrātiem un pat tautai likt saprast, ka veselības aprūpe nav lieka naudas tērēšana, bet gan ieguldījums valsts ekonomiskajā attīstībā, jo vesela nācija ir darbspējīga nācija, kas palielina valsts ekonomiskās izaugsmes iespējas.

Pietiekama apjoma pareizi lietoti no nodokļu maksātāju kabatas nākuši naudas līdzekļi laikus nodrošina Latvijas iedzīvotāju veselības saglabāšanu un ārstniecību.

Vidējais Latvijas iedzīvotājs vēlas par mazu naudu nopirkt veselību. Visvienkāršāk veikt visas analīzes, kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējumu un apēst dažas tabletes. Tas rada padarīta darba apziņu, bet diez ko nelīdz veselībai. Atziņas, ka par veselību jādomā ikdienā, ka veselību panāk ar darbu, liela sabiedrības daļa neuztver. Nopeļ (ģimenes) ārstu, izlamā valdību par to, ka pats nodokļos iemaksājis nedaudz, bet valsts veselības joma nesniedz vissarežģītākos un dārgākos izmeklējumus kā apdrošināšanas polisi.

Šai ļaužu grupai, kam pārsvarā ir funkcionālas kaites, talkā nāk nišas produkti: psihoterapija, specifiska fizikālā terapija, sarežģīta diēta, uzturbagātinātāji, adatu terapija un ājurvēda. Šeit par naudu var nopirkt lielāku veselības ilūziju. Ilūziju pastiprina publicitāte – Ko Ārsti Tev Nestāsta. Patiesībā jau ārsti stāsta to, ko viņi šobrīd (2015. gadā) zina. Medicīnas zinātne attīstas tik strauji, ka 2025. gadā ārsti stāstīs kaut ko pilnīgi citu, jo daudz vairāk zinās. Tā arī par veselības aprūpi Latvijā – mēs varam runāt un stāstīt to, ko zinām šobrīd. Kas notiks nākamgad, varam tikai minēt.

Pēteris Apinis

  Joomla templates, advanced hosting.