Pētera Apiņa mājaslapa
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests Gunta Belēviča reformu priekšnojautās PDF Drukāt E-pasts

Pagājušo nedēļu valdības ministri cits citam un Latvijas tautai atskaitījās par paveikto, sita viens otram pa plecu, bet dažbrīd paši sev atziņas pilni– ar kreiso roku pa labo plecu. Labo darbu uzskaitījumā pārliecinoši uzvarēja Veselības ministrs Guntis Belēvičs, kurš ne vien uzskaitīja daudzas ievērojamas uzvaras, bet arī kategoriski noliedza jebkādas kļūdas vai nepareizības savā darbā. Un tomēr lielākā Gunta Belēviča uzvara bija atteikšanās no ārpakalpojuma izmantošanas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Ministra „viedā un gudrā vadībā” (tieši tā radio skaidroja pats ministrs) izdevās atteikties no sanitāro automašīnu īres no uzņēmēja Adigjozala Mamedova A/S Rīgas sanitārā transporta autobāzes Rīgas un Pierīgas iedzīvotāju glābšanai. Nelabvēļi izplatīja ziņas, ka šīs autobāzes politiskā aizmugure esot bijusi gatava atteikties no pusotra miljona, lai tikai Guntis Belēvičs neatņemtu viņiem maizes kumosu, bet ministrs izrādījās stingrs kā krams un savu panāca. Neatliekamās palīdzības mašīnas traucas pa Rīgas ielām, palīdzības kvalitāte nav pasliktinājusies vai palēninājusies. Jāteic, ka nepiepildījās paredzējumi, ka mašīnas no Adigjozala Mamedova uzņēmuma valsts vienkārši pārpirks pa lētāku naudu. Pēc manā rīcībā esošām ziņām šis transports izpārdots tepat Latvijā un tuvējās ārvalstīs, bet pārpircēji brīnījušies– cik sliktā stāvoklī šīs mašīnas bijušas.

Šajā brīdī stāstu varētu beigt, sniegt ministram sarkanas rozes un Ministru kabineta goda rakstu. Tautas aplausi, televīzijas cildinājumi, un ko tur liegties– arī es godprātīgi atzīstu šo ministra veikumu par ļoti labu esam. Paliek daži „BET”.

Vai pārvērst Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu ierēdniecībā?

NMP dienests izveidots ar Ministra kabineta rīkojumu kā veselības ministra tiešā pakļautībā esoša pārvaldes iestāde 2009. gada 29. janvārī, pārņemot 39 pašvaldību kapitālsabiedrību un iestāžu, kā arī Katastrofu medicīnas centra funkcijas un resursus. Visai ātrā laikā NMP dienests ieviesa vienotu neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas kārtību, vienotu apgādi, vienotu standartizētu materiāli tehnisko nodrošinājumu, vienotu un koordinētu pacientu nogādāšanu slimnīcās, vienotu darba samaksu, vienotu kvalitātes kontroli un darbinieku apmācību.  NMP dienestam ir ārstniecības iestādes statuss un iestāde veic profesionālu ārstniecības darbu. Līdzīgi izveidoti arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Valsts policija un citi operatīvie dienesti, kuri veic profesionālu darbu un netiek saistīti ar ierēdniecības funkcijām, sakām un iemauktiem. Tomēr mūsu varonis Guntis Belēvičs pavasarī izlēma pārvērst dienestu par ierēdniecības struktūru, jo viņam šāds risinājums šķita vieglākais ceļš kā nomainīt toreizējo NMP dienesta vadītāju Armandu Ploriņu. Vēl trakāk– ministrs spēja samierināties ar Armandu Ploriņu, bet nekādi– ar viņa vietniecēm. Ploriņš (it kā) saņēma mutvārdu rīkojumu no šīm vietniecēm atbrīvoties, ar šo uzdevumu galā netika vai varbūt nevēlējās tikt, tādēļ pār pašu Ploriņu nāca dusmu zibeņi, KNABs un atbrīvošana no darba.

Kopš 9. septembra Armands Ploriņš vairs nepilda NMP dienesta direktora pienākumus. Par direktora pienākumu izpildītāju iecelta ārste Sarmīte Villere, bet reformas turpinās. NMP dienests tiek virzīts pretī ierēdniecībai, tiek gatavota reorganizācija un ierēdniecības struktūra. Man ir nopludinātas vairākas jaunas NMP dienesta reorganizācijas shēmas, par kurām patiesi brīnas mani kolēģi– NMP dienesta vadošie ārsti. Rodas iespaids, ka reforma tiek gatavota ļoti šaurā lokā. Daži ļaunprāši saka, ka reforma topot tik šaurā lokā, ka gandrīz visus tās autorus varot ieraudzīt kādā YouTube sižetā, sēžam pie galda Adigjozala Mamedova jubilejā un klausoties slavenajā Armanda Ploriņa uzrunā, ka viņš būtu bijis daudz bagātāks (domāts garīgi), ja ātrāk būtu iepazinies ar Adigjozalu Mamedovu.

Es esmu kategoriski pret tālāku Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta reorganizāciju par valsts pārvaldes iestādi ar ierēdniecības štata vietām. Mēs itin labi zinām, ka valsts mērķis ir ierēdniecību sašaurināt. Šobrīd reorganizācija var reāli apdraudēt ļoti labo NMP dienesta darbu, ko Latvijas faktu aptaujā 2015. gadā 86.3% Latvijas iedzīvotāju atzina par labu esam. Pasaules bankas eksperti NMP dienesta izveidi atzinuši par vienīgo ļoti veiksmīgo strukturālo reformu veselības aprūpē Latvijā, bet Eiropas un pasaules vadošie speciālisti augstu novērtējuši. NMP dienests izveidots, apvienojot neatliekamās palīdzības sniedzējus un Katastrofu medicīnas centru, un tur nevienā etapā nav bijusi ierēdniecība. Drīzāk jau otrādi– sekojot pasaules tendencēm būtu mērķtiecīgi pārdomāt, vai nākamais posms nebūtu NMP dienesta apvienošana ar Neatliekamās palīdzības nodaļām (Universitātes slimnīcu un reģionālo slimnīcu uzņemšanas jeb neatliekamās palīdzības nodaļām), kas vēl vairāk būtu medicīniska rakstura reforma.

Vismaz šobrīd rodas iespaids, ka ierēdniecības ieviešana NMP dienestā ir saistīta tikai un vienīgi ar vēlmi atbrīvoties no dažām ministram nevēlamām personām. Vai varbūt mēģinājums pierādīt, ka viss, kas veikts Armanda Ploriņa laikā ir nepareizs un slikts. Patiesībā jau Ploriņš savā būtībā bija izpildīgs ierēdnis, savulaik valsts sekretārs, kurš precīzi izpildīja politiskās varas uzstādījumus– vēlējās šī politiskā vara (Baiba Rozentāle, Juris Bārzdiņš, Ingrīda Circene) īrēt mašīnas no Mamedova, Ploriņš īrēja. Nevēlējās politiskā vara (Buntis Belēvičs) īrēt– Ploriņš arī nevēlējās un līgumu lauza.

Vai atteikties no specializētām reanimatologa brigādēm uz „Subaru” mašīnām?

Ja kāda amatpersona tikusi KNAB nagos, latvieša iedabā ir ne tikai noriet šo personu, bet visu, ko tā savā dzīvē darījusi. Šobrīd Armands Ploriņš un Semjons Štrihs nedrīkstot tuvoties savai darbvietai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, tāpēc publiski tiek gānīts viss, kas paveikts, lai Neatliekamās palīdzības dienestu Latvijā padarītu par vienu no labākajiem Austrumeiropā.

Sev par milzīgu pārsteigumu 17. septembrī izlasīju rakstu par it kā neracionālu NMP dienesta līdzekļu šķērdēšanu saistībā ar Subaru automašīnu iegādi. Princips – viegla, manevrētspējīga, ātra mašīna ar ārsta palīgu pie stūres un augsti kvalificētu anesteziologu reanimatologu viņam blakus traucas palīdzēt citai brigādei situācijā, kad tā sastapusies ar klīnisko nāvi, smagu ievainojumu, plašu infarktu vai citu dzīvībai galēji bīstamu situāciju. Otrs iemesls šādas brigādes izbraukumam būtu organizēt vadības ārsta darbu katastrofas situācijā ar daudziem ievainotajiem vienlaikus.

Šo rindu autoram ir bijusi laime un gods strādāt Semjona Štriha vadītajā Rīgas Ātrajā palīdzībā pirms daudziem gadiem – studiju laikā kā feldšerim, bet vēlāk kā ārstam specializētajās brigādēs, ko šodien mēs sauktu par reanimācijas brigādēm. Reanimācijas ārsts neatliekamajā palīdzības dienestā ir liktenis. Man ir reanimācijas ārsta etalons – tā ir Dzintra Jakubaņeca, kura intubēja metālos iespiestu mašīnistu dzelzceļa katastrofā vilcienā (lokomotīves vagons bija saslējies vertikāli), izglāba kādu politiķi sporta sacensībās no nāves tā, ka viņš atgriezies darbos. Savulaik viņa vienlaikus vadīja reanimāciju trim pacientiem un diviem atjaunoja sirdsdarbību. Un es tiešām neredzu ne mazāko iemeslu, kāpēc šāds unikāls ārsts būtu jāsūta uz katru izsaukumu ar busiņu, kad izsaukums skan: "Kļuva slikti." Man būtu drošāk Rīgā dzīvot, ja es zinātu, ka kolēģes ilgus gadus krātās zināšanas un Dieva dotais talants tiks izmantots pareizi un viņai nenāksies braukāt pie slimniekiem, kuriem vajadzētu doties pašiem uz ģimenes ārsta praksi, bet viņa būs gatava traukties tieši tur, kur viņas zināšanas visvairāk vajadzīgas.

Šādam reanimatologam savas zināšanas ir jāizmanto tiešām īstajā brīdī un īstajā laikā – kad kolēģi ar problēmu netiek galā. Savukārt pārējiem kolēģiem profesionāla reanimatologa ierašanās ir skola, pieredzes uzkrāšana reālā situācijā. Ārsts reanimatologs, kas strādā ne tikai NMP dienestā, bet arī stacionāra reanimācijas nodaļā, tīri tehniski var veikt daudz sarežģītu manipulāciju. Šo rindu autoram vēl šodien rokās ir mehāniskas sajūtas, kā intubēt elpceļus, kā bez redzes kontroles atrast centrālo vēnu zem atslēgas kaula.

Princips jau vienkāršs – atbrauc uz izsaukumu neatliekamās palīdzības brigāde (parasti šoferis un ārsta palīgs, abi gana labi izglītoti, daži šoferi ir tiešām iemanījušies teicami ventilēt un masēt sirdi), sastopas ar gadījumu, kur viņu spēki ir nepietiekami, bet viņi var masēt, ventilēt, ievadīt zāles, uzturēt slimnieka dzīvību utt. Tad palīgā steidzas ātrais Subaru ar reanimatologu un otru ārsta palīgu. Gadījumā, ja pacients tiek izglābts, viņš uz slimnīcu tiek vests ar pirmās brigādes labi aprīkoto busiņu, ārstam klātesot. Trijos mēnešos Rīgā šādi izdevies atdzīvināt no klīniskās nāves un veiksmīgi nogādāt slimnīcā 10 pacientus. Jums spriest – daudz vai maz. Bet bijuši citi ļoti smagi gadījumi, kur līdz klīniskajai nāvei nav nonācis un reanimatologa palīdzība lieti noderējusi.

Jautājums – kāda ir atšķirība starp reanimācijas brigādi ar busiņu un specializēto brigādi ar Subaru? Mūsdienās moderni un arī pareizi ir runāt par līdzekļu samērīgu un racionālu izmantošanu. Jāsalīdzina, cik racionāli tiek izmantotas reanimācijas brigādes (brigāde trīs cilvēku sastāvā ar dārgu pārvietošanās līdzekli un dārgu aparatūru) vai speciālistu brigādes (brigādē divi cilvēki ar daudz lētāku, bet mobilāku pārvietošanās līdzekli). Arī reanimācijas brigādēs strādā ārsti ar augstu kvalifikāciju, pieredzi un nenovērtējamu gudrību. Problēma slēpjas tajā, ka lēmums par reanimācijas brigādes nosūtīšanu balstās uz informāciju, kura ir iegūta pa telefonu no izsaucēja un ne vienmēr saskan ar reālo situāciju, savukārt ārsta speciālista brigāde tiek nosūtīta brīdī, kad to pieprasa cita ārstniecības persona. Nereti speciālistu brigāde steidzas palīgā uz medicīnas iestādēm, kur ir ārsti, bet nav reanimācijas speciālistu un nav atbilstoša reanimācijas aprīkojuma.

Armands Ploriņš, kurš ziemu un vasaru pārvietojas ar motociklu, Spānijā noskatīja vēl agresīvāku ideju – palīgā citai brigādei traucas ārsts reanimatologs ar motociklu. Šādi modeļi darbojas kūrortpilsētās un kalnainos rajonos, kur ar mašīnām pacientus grūti sasniegt sastrēgumu un infrastruktūras dēļ. Pats piedalījos Armanda Ploriņa atrunāšanā no motociklu projekta. Vieds bija viņa lēmums Latvijā veidot specializētas Subaru brigādes.

Reālas problēmas likumdošanā traucē NMP dienestam veiksmīgi strādāt.

Kā būtiskāko problēmu es redzu aizliegumu brigādi vadīt jaunam ārstam. Ministru kabineta noteikumos ierakstīts, ka brigādes vadītājs var būt tikai sertificēts speciālists. Tā nu iznāk, ka ārsts rezidents (seši studiju gadi, vairāki rezidentūras gadi) brigādi vadīt nevar, bet ārsta palīgs (agrāk tika dēvēts par feldšeri) ar četru gadu izglītību– var. Daudzi jauni kolēģi, īpaši jau neatliekamās palīdzības, anestezioloģijas rezidenti labprāt strādātu NMP dienestā, bet valsts viņiem vienkārši neuzticas. Par darbu rezidentūras laikā maksā sīknaudu, bet piepelnīt neatļauj, kaut NMP dienestā trūkst ārstu.

Un otrs tik pat būtisks aizliegums– neļaut piektā un sestā kursa studentiem pēc speciāla neatliekamās palīdzības eksāmena nokārtošanas strādāt par ārsta palīgu. Tā nu NMP dienestā šiem studentiem, gandrīz ārstiem, jāstrādā par sanitāriem. Latvijas Ārstu biedrības priekšlikumi netiek un netiek sadzirdēti ministrijas ierēdniecībā.

Šo rindu autors tic, ka viņa rakstus lasa ministrs Guntis Belēvičs, jo sēdēs, sanāksmēs un diskusijās, kurās nākas ar ministru būt kopā, 90% laika runā pats ministrs un šo rindu autoram savus argumentus paust iznāk twitterim līdzīgos vārdu skaita ierobežojumos. Ministram un jaunajai NMP dienesta vadībai iesaku pavērsties ar atklātu skatu pret jaunajiem kolēģiem, kuri alkst, vēlas un var strādāt neatliekamajā palīdzībā.

Es ministram un jaunajai NMP dienesta vadībai iesaku neatteikties no specializētām brigādēm pacientu dzīvības vārdā. Esmu analizējis specializēto brigāžu darba rezultātus, redzu šajā analīzē iespējas darba racionālai uzlabošanai, bet būtiskais – redzu pozitīvus rezultātus, glābjot pacientus ar akūtu miokarda infarktu, akūtu koronāru sindromu ar ST segmenta pacēlumiem, atrioventrikulāriem sirdsdarbības traucējumiem ar Morganji–Edamsa–Stoksa lēkmēm, komu, šoku, klīnisko nāvi.

 

Es tiešām ticu, ka reformas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā nav saistītas ar jaunu automašīnu iepirkumiem, līdzīgi kā reformas satiksmē– ar pasažieru vilcienu iepirkumiem.

 

Pēteris Apinis,
Latvijas Ārstu biedrības prezidents

  Joomla templates, advanced hosting.