Pētera Apiņa mājaslapa
Ķīmiskie ieroči atgriežas Eiropā PDF Drukāt E-pasts

Internetā pieejamajā informācijā atrodams, ka ķīmiskie ieroči atrasti teroristu arsenālā Francijā, Anglijā un Beļģijā. Tieši bažas par ķīmisko ieroču lietošanu pēdējās dienās piespiedušas augstāko terora draudu līmeni izsludināt Briselē. Vairums apskatnieku ziņo, ka teroristu rīcībā ir sinepju gāze jeb iprīts, kas ir smagāks par gaisu, tādēļ ļoti labi piepilda veikalu pazemes stāvus, pazemes garāžas un metro. Sinepju gāzes izmantošana noslēgtās telpās nozīmētu nesalīdzināmi lielākus zaudējumus nekā 13. novembra šaušana un spridzināšana. Paziņojumus par bioloģiskajiem ieročiem es neuztveru nopietni, un domāju, ka šobrīd nevienai teroristiskai organizācijai nav pietiekami daudz resursu vīrusu, baktēriju vai sēnīšu ieroču ražošanai.

 

Pirms analizēt ķīmisko ieroču pielietojamību vēlos norādīt uz 13. novembra terora aktu piecām konsekvencēm:

(i) terora akti notika piektdienas vakarā, kad jebkura sistēma (tostarp neatliekamā medicīniskā palīdzība, policija, glābšanas dienests) darbojas viskūtrāk, jo aizvadīta darba nedēļa un cilvēki alkst atpūsties (trīspadsmitais datums ir tikai māņticības veicināšanai);

(ii) terora akti notika Parīzē, kurā no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim notiks divdesmit pirmā ANO Vispārējā klimata konference (COP 21). Tās mērķis ir panākt jaunu starptautisku vienošanos par klimata jautājumiem. Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ANO klimata sarunās Parīzē ir jāpanāk apņemšanās līdz 2030. gadam par 40% samazināt siltumnīcu eferka gāzu izmešus un palielināt finansēumu globālā klimata uzturēšanai. Šo rindu autors ir COP 21 delegāts no Pasaules Ārstu savienības (WMA), kas pieprasa radikālus ierobežojumus cīņā pret zemeslodes atmosfēras piesārņošanu, okeāna piesārņošanu, cilvēka un dzīvības apdraudēšanu uz mūsu planētas. Kaut Parīzes konference notiks, zaļajiem un Greenpeace nebūs iespējams organizēt mītiņus un publiskas apspriešanas. Parīzes konferencei bija jākļūst par izšķirošo pavērsiena punktu, lai samazinātu atmosfēras piesārņošanu, bet vairākas pasaules lielvalstis, kā arī lielās enerģētikas firmas visējādi pretojas gala dokumenta parakstīšanai;

(iii) terora akti Parīzē tika organizēti ņemot vērā labāko teroristu pieredzi gan vilcienu sprādzienos Spānijā, gan uzbrukumos transporta sistēmai Londonā– galvenais teroristu mērķis ir vienlaikus dot triecienu dažādās vietās vienas administratīvās teritorijas robežās, tā maksimāli apgrūtinot operatīvo dienestu spēju sniegt operatīvu palīdzību un spēju koncentrēt resursus seku novēršanai, tādējādi sējot paniku uzreiz visos daudzmilijonu pilsētas iedzīvotājos. Tika izmantoti automātiskie ieroči ar zemskaņas un ekspansīvajām lodēm, kā arī spridzekļi, kas rada plašus audu bojājumus. Ievainotie, kā likums, bija šoka stāvoklī ar lielu asins zudumu, un katrs prasīja lielu ārstniecības apjomu, ilgstošu ārstniecību, ilgu rehabilitāciju un milzīgus resursus. Ar ekspansīvajām lodēm ķermenī ievainota cilvēka ārstēšanas izmaksas pārsniedzas 100 000 eiro, bet militāras politraumas pacienta ārstēšana ir vēl dārgāka. Jautājums– vai Daesh finansiālie atbalstītāji ir tie paši, kas vēlas izjaukt COP 21 noslēguma rezolūcijas pieņemšanu.

(iv) Francijas ārsti un medicīnas personāls izrādījās neticami gatavs katastrofas situācijai. Slimnīcās stundas laikā ieradās 30–50% personāla, kas nebija dežūrās, bet dažu stundu laikā slimnīcās ieradās vairāk nekā 80% personāla. Lielākā daļa slimnīcu izvietotas piepilsētās. Parīzes neatliekamās palīdzības plānos pilsēta kā torte sadalīta nodalītos trijstūrveida sektoros, sākot no pilsētas centra. Katra trijstūra pamatnē piepilsētā izvietota neatliekamās palīdzības slimnīca. Šī slimnīca tad arī atbild par reaģēšanu savā sektorā līdz Parīzes centram. Katrai slimnīcai ir jāuztur nepārtrauktā gatavībā medicīniskās rezerves, lai nekavējoties varētu tās izvērst negadījuma vietā savā atbildības sektorā. Rezerves ir aprēķinātas palīdzības sniegšanai 50–100 cietušajiem un tiek glabātas uz vieglās automašīnas piekabēm speciālās garāžās blakus slimnīcai. Bija iespējams intubēt un mākslīgi ventilēt gandrīz visus ievainotos tikai ar stacionāru aparatūras rezervēm;

(vi) izcili darbojās Francijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības organizācija (Service d'Aide Médicale Urgente (SAMU)), kuras pamatprincips nosaka: jebkurš, kurš kritiskā situācijā sniedz palīdzību cietušajiem, ir veselības aprūpes sniedzējs – tas var būt garāmgājējs, liecinieks, policists, glābējs, bet visvairāk, protams, veselības aprūpes speciālists. Francijā ļoti liela sabiedrības daļa ir labi apmācīta neatliekamās palīdzības sniegšanā. Ja nebūtu šīs savstarpējās, uz zināšanām balstītās palīdzības, upuru skaits būtu ievērojami lielāks.

Ķīmisko ieroču pielietošana terora aktos Eiropā nozīmētu trešo pasaules karu, terorisms būtu pārkāpis kādu nerakstītu vienošanos. Terora akts Parīzē un lidmašīnas uzspridzināšana virs Sīnāja pussalas daudziem speciālistiem jau licis pagājušonedēļ paust viedokli, ka sācies Trešais pasaules karš, kurš ir pilnīgi citādāks nekā iepriekšējie. Iespējams, ka ķīmisko ieroču pielietošana varētu ļaut atmaskot īstos Daesh saimniekus un finansētājus.

Mēģināsim īsumā no ārsta viedokļa definēt – ko nozīmētu trešais pasaules karš? Lādiņi un sprāgstvielas radītu fiziskus ievainojumus. Ķīmiskie un kodolieroči radītu piesārņojumu un toksicitāti. Vides izpostīšana nozīmētu ekoloģisku katastrofu un vides padarīšanu par tādu, kas nevar uzturēt dzīvību. Ģenētiskais karš nozīmētu izmainīt genomu– gan radot slimības, gan kontrolējot vairošanos. Mikrobu karš nozīmētu reanimēt ļoti smagas infekciju slimības, padarot izraisītājus rezistentus pret antibakteriālajiem līdzekļiem. Visbeidzot vīrusu karš, izmantojot asinsreci graujošus vīrusus, kā Marburgas drudža vīrusu, Venecuēlas zirgu encefalīta vīrusu, Rifta ielejas drudža vīrusu vai Lasas drudža vīrusu. Mūsdienu karš lielā mērā ir aizgājis prom no karalauka. Vēl pirms diviem gadsimtiem armijas nostājās viena otrai pretī spožos mundieros plašā laukā un šāva, cik spēja. Uzvaru noteica drosme, karavadoņu ģenialitāte vai vienkārši sagadīšanās, toties mūsdienu karš notiek pilsētā, presē un vidē. Sīrijā, tāpat kā savulaik Izraēlā (Gazas sektorā) kaujinieki ierīkoja savus štābus zem slimnīcu vai  skolu ēkām, bet Ukrainas separātisti lielgabalus izvietoja bērnudārzos– sak, ja mēģināsiet iznīcināt lielgabalu, nāksies nošaut nevainīgus bērnus.

Modernais karš nekad nenozīmē – pieteikt karu, bet gan karot un izlikties to nedarām. Jādomā, ka Daesh ar mums nezināmu, bet nojaušamu finansējumu cenšas ievilkt Eiropu tādā pašā karā, kā savulaik musulmaņi Afganistānā ievilka Padomju savienību, bet vēlāk – ASV. Militārais komplekss arī nesnauž – viņiem vajag daudzmiljardu kontraktus un noietu raķetēm, tankiem un munīcijai. Militārais komplekss ir ieinteresēts nestabilitātē uz zemeslodes, bailēs, kas liek valstu (t.sk., Latvijas) budžeta līdzekļus ieguldīt bruņumašīnās, nevis zālēs un ārstu algās.

Ideoloģiskais karš, ķīmisko un bioloģisko ieroču izmantošana

Modernais karš tomēr visvairāk notiek ideoloģiskajā frontē. Viena puse apvaino otru visos pasaules grēkos.

Visplašāk tiek izplatīta informācija, ka pretējā puse lieto aizliegtus (ķīmiskus, bakteriālus, virusoloģiskus) ieročus, proti, tiek sētas bailes. Lielā mērā trešais pasaules karš notiek informācijas telpā. Un tomēr nekad nav dūmu bez uguns.

Potenciālie bioloģiskie patogēni trešajā pasaules karā būs reāla problēma. NATO rokasgrāmata uzskaita 39 līdzekļus, to skaitā baktērijas, vīrusus, toksīnus utt. Patogēni izplatās paši, tāpēc vajadzīgā deva ir daudz mazāka. Visticamāk, militāristu rokās tiešām ir hemorāģiskie vīrusi, kuru mazas partijas spēj viegli inficēt lielas populācijas, jo vīruss varētu būt ļoti lipīgs. Spriežot pēc pašreizējām nostādnēm NATO, Krievijā un Ķīnā cilvēku patogēni tiek izstrādāti tādi, kas nav nāvējoši (var atgriezties pie izplatītāja), bet gan ar bīstamu, ilgstošu ietekmi uz veselību. Pastāv pieņēmums, ka visvairāk šajā jomā tiek strādāts ar Venecuēlas zirgu encefalīta vīrusu (Venezuelan equine encephalitis virus. Savukārt publiskajā telpā tiek nepārtraukti noplūdināta informācija par ienaidnieku rīcībā esošajiem mēra, Sibīrijas mēra, baku un citu vairāk vai mazāk aizmirstu slimību izraisītājiem.

Visticamāk, nevienai citai valstij vai valstu grupai nav pietiekamu resursu virusoloģisku ieroču izstrādei. Literatūrā atrodamas ziņas, ka Irākas diktatora Sadama Huseina rīcībā bijušas Sibīrijas mēra sporas raķešu galviņām, taču ASV speciālisti tās neatrada. Šobrīd pasaules ziņu kanālos debatē, vai tagad šīs sporas nav nonākušas Daesh rīcībā.

Ķīmiskie ieroči – nākamais solis terorismā Eiropā

Ķīmiskie ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada. Tiesa, ķīmiskos ieročus izmantoja Irāka un Irāna Nepieciešamajā karā 1980.–1988. gadā, abas puses to noliedz, bet ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka 1983. gadā, kad karš no Irānas teritorijas pārsviedās uz Irāku, Sadams Huseins ķīmiskos ieročus izmantojis vairākkārt.

Pēc tam ķīmiskie ieroči nekad nav tikuši izmantoti karadarbībā, bet itin bieži lokālos konfliktos. Katru reizi, kad kāds mēģina izmantot ķīmiskos ieročus, pasaules politiskajām lielvarām pietiek spēka šo agresoru apturēt un viņam ķīmiskos ieročus atņemt.

Sīrijas konfliktā ķīmiskos ieročus izmantoja gan valdības spēki, gan opozicionāri, taču 2013. gada 21. augustā ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumā pie Damaskas dzīvību zaudēja simtiem cilvēku, bet cieta desmitiem tūkstošu cilvēku. Kara statistiskiem skaitļiem ticēt nav vērts, turklāt allaž vainu par šādu ieroču izmantošanu viena karojošā puse noveļ uz otru. Tomēr pēc šī gadījuma abas puses (īpaši Asada valdības spēki) atdeva starptautiskiem novērotājiem savu ķīmisko ieroču arsenālu (jādomā, ka lielāko daļu, bet ne visu).

Atgriezīšos pie vēstures. Pirmo reizi ķīmiskos ieročus pielietoja 1. pasaules kara laikā. 1915. gada 22. aprīlī kaujā pie Beļģijas pilsētas Ipras 6 km garā frontes joslā vācieši no 5700 baloniem izlaida 170 tonnas hlora gāzi. Vismaz 1000 sabiedroto karavīri tūlīt gāja bojā, bet vēl 4000 neatgriezeniski saindējās. Kaut dati ir atšķirīgi, jādomā, ka cieta vēl vismaz 10000 sabiedroto karavīri.

Pirmais pasaules karš kļuva par ierakumu karu, kurā ne angļi, ne franči, ne vācieši nekautrējās izmantot ķīmiskos ieročus visdažādākajā veidā, visvairāk artilērijas šāviņos un ar gāzmetējiem. Galvenokārt tika izmantotas dažādas toksiskas vielas, kuru ieelpošana radīja dažādus cilvēka audu bojājumus, līdz tika radītas gāzmaskas, sākotnēji tikai pret gāzveida vielām, bet vēlāk arī pret dispersām daļiņām.

1917. gada 12.—13. jūlija naktī tajā pie tās pašas Beļģijas pilsētas Ipras, kur savulaik sākuši ķīmisko karu, vācieši izšāva uz Antantes pozīcijām 50 000 lādiņu, kas saturēja 125 tonnas dihlordietilsulfīdu. Vismaz 2500 cilvēku smagi saindējās. Franči jauno toksisko vielu nosauca pilsētas Ipras vārdā — par iprītu, bet angļi saistībā ar tās specifisko smaku — par sinepju gāzi (iprīts ir bezkrāsains, caurspīdīgs, viskozs šķidrums, bez smaržas, pēc sinepēm ož gāzes piemaisījumi. Daesh rīcībā esošā iprīta piemaisījumiem esot sīpolu smarža). Iprīts tiek cauri apģērbam un kontaktā ar ādu var radīt smagu saindēšanos. Līdz ar to iprīts piespiež izmantot ne tikai gāzmaskas, bet arī aizsargtērpu. Kopumā 1. Pasaules karā tika izmantotas 12 000 tonnas iprīta, saindējot ap 400 000 cilvēku, ne tikai militārpersonas, bet arī daudz civilistu. Pavisam Pirmā pasaules kara laikā izgatavoja 180 000 tonnu 45 dažādu toksisko vielu, no kurām tika izlietoti ap 70%. Tika izmantoti vairāk par divdesmit dažādu ķīmisko savienojumu kombināciju. Latvijā ķīmiskie ieroči visplašāk izmantoti kaujā par Nāves salu, kur bojā gāja Sibīrijas strēlnieki. Arī latviešu strēlnieki no vācu ķīmiskajiem ieročiem cietuši daudz, un zināms, ka pat Cēsu kaujās, kas formāli notika jau pēc 1. Pasaules kara beigām, vācieši nekautrējās latviešu un igauņu pulkiem šaut ar kombinētu ķīmisko ieroču lādiņiem.

Jādomā, ka visvairāk ķīmisko ieroču izmantoja Itālijas armija Abesīnijā 1935. un 1936. gadā, kā arī Japānas armija Ķīnā trīsdesmito gadu beigās.

Iprīts jeb sinepju gāze ir relatīvi veigli iegūstams, sēra dihlorīdam reaģējot ar etilēnu. Tā izgatavošana teroristiem ir lēta, tādēļ militāristi to dēvē par „nabago atombumbu”. Tā kā iprīts ir tioēteris– ēteris, kam skābeklis aizvietots ar sēru, tas labi šķīst taukos, ļoti labi uzsūcas caur gļotādām un ādu, un ilgi atrodas organismā.  Iprīts caur šūnu membrānu bojā dezoksiribonukleīnskābi. Sākotnēji iprīts rada nedzīstošas vātis un čūlas, bet vēlāk nomāc organisma atjaunošanās funkciju. Pat mazās devās iprīts ir ļoti kancerogēns– rada vēzi.

Pasaules informācijas aģentūras ziņo, ka ne tikai iprīts, bet arī citi ķīmiskie ieroči ir Daesh rīcībā. 2013. gadā Sīrijas valdība starptautiskajiem novērotājiem atdeva savus ķīmisko ieroču krājumus, kur bija vēl daudzas citas, īpaši fosfororganiskas ķīmiskā kara vielas. Jau tajā laikā liela daļa Sīrijas militāro noliktavu bija nonākušas Asada opozicionāru rokās. Daesh 2014. gada jūlijā sagrāba Mutanas ķīmisko ieroču ražošanas rūpnīcu ar 2500 raķešu kaujas galviņām, kas satur neiroparalītiskas vielas, tostarp zarīnu un iprītu. Daesh Sīrijā ir izmantojis iprītu gan cīņās pret Asadam uzticamajiem valdības spēkiem, gan pret kurdu kaujniekiem. Daesh rīcībā esošais iprīts ir pulverveida, viegli noslēpjams, viegli pārvadājams (piemēram, lidmašīnas bagāžā plānā kārtā zem somas oderes).

Iespējams, ka 2016. gadā šie ieroči tiks likti lietā starptautiskā arēnā kā terorisma līdzeklis.

Internets ir pārblīvēts ar ķīmisko ieroču izgatavošanas „receptūru”, un, kā apgalvo angļu ziņu dienesti, šī informācija esot īpaši izplatīta tieši arābu valodā rakstītajās interneta vietnēs. Gluži tāpat atrodama literatūra par pašaizsardzības iespējām.

Kādas ir Latvijas medicīnas konsekvences Trešā pasaules kara nojausmās?

Mēs nevēlamies karu, un, jādomā, Latvija nebūs pirmais pilsētu ķīmiskā kara upuris. Tomēr valsts mērogā piesardzība būtu ļoti vēlama.

Latvija ir NATO dalībvalsts, bet NATO ir demokrātisku valstu alianse, kas nodarbojas ar militāriem jautājumiem. Medicīniskajos jautājumos mums vajadzētu vadīties no medicīniskā atbalsta koncepcijas (Concept of Operations of Medical Supports in Chemical, Biological, Radiological and Nuclear Environments, 2007. gada 6. dec.), kur dalībvalstīm ir strikti norādīts, kādai jābūt medicīniskā dienesta gatavībai kara gadījumam. NATO standarts ir zelta stunda, kuras laikā jāsniedz specializēta palīdzība (t.sk., toksikoloģijas pacientam), bet operācija ievainotam un politraumas slimniekiem jāveic, vēlākais, četru stundu laikā. Tiesa, Latvijā pašlaik nav neviena, kas valstiski atbild par traumas menedžmentu un politraumu.

Latvijas materiālās rezerves ir komplektētas tālajos padomju gados, tās ir atjaunotas un atsvaidzinātas, bet prevalē nestuves un teltis, veci pārsienamie materiāli, nenozīmīgs zāļu krājums. Šīs rezerves atrodas vairākās vietās Latvijā, kam nav nekādas saistības ar palīdzības sniegšanas vietām. Toksikoloģijas pacientam būtiski palīdzību sniegt iespējami tuvu. Ja mēs pieņemam, ka Latvijā vienīgā apdraudētā pilsēta būtu Rīga, tad palīdzību vislabāk sniegt Austrumu slimnīcas toksikoloģijas centrā un P. Stradiņa KUS reanimācijas nodaļā. Militārajām rezervēm būtu jāatrodas pie universitātes un reģionālajām slimnīcām, un šīm rezervēm jābūt valsts pārraudzībā. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētiskiem, pretšoka, infūzijas, pretmikrobu līdzekļiem, kā arī imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša rezerves apjomā, bet vēl – NATO standartam atbilstošām autonomām elpināšanas iekārtām. Šajās dienās Briselē un Vašingtonā lielā mērā tiek pārskatīts nepieciešamais rezervju apjoms attiecībā uz ķīmisko ieroču iespējamu pielietojumu, kas attiecas uz aizsargtērpiem, detoksikāciju, antidotiem un citām nepieciešamām lietām.

Šīs rezerves valstij būtu jāiegādājas par militārā budžeta līdzekļiem. Es atbalstu to, ka valstij ir jātērē 2% sava budžeta militārajiem mērķiem, bet par šo naudu mums, iespējams, nevajag vecus angļu bruņutransportierus vai grimstošus pretmīnu kuģus. Mums par šo naudu ir jāveido rezerve, lai mēs glābtu savus ievainotos un cietušos kara vai terora apstākļos. Jāveido arī glābšanas autotransporta rezerve. Parīzes terora akta laikā Francija spēja mobilizēt un nosūtīt palīgā papildus 1000 neatliekamās palīdzības automobiļus (Šobrīd Latvijā būtu iespējams papildus mobilizēt tikai kādas 10 neatliekamās palīdzības brigādes, tās pašas– no ARSa un VC4). Terora akta gadījumā pacientus un ievainotos nāksies vest ar autotransportu, vislabāk, ja lielo slimnīcu rezervē būtu dažas mašīnas ar iespējām transportēt vienlaikus 4–6 cietušos, daļu uz nestuvēm, daļu – sēdus. Arī šādu rezerves autotransportu vajadzētu iegādāties nevis par medicīnas budžeta, bet gan par militārajai jomai paredzēto naudu.

Mobilizācijas likums eksistē uz papīra un nav izmantojams reālajā dzīvē medicīnas darbinieku mobilizācijai.

Krīzes, katastrofas, terora akta vai militāra konflikta gadījumā nav nekādas iespējas ietekmēt un pārkārtot stacionāru darbu, organizēt ārstu un māsu personālu, jo medicīnas aprūpei ir tikai naudas subordinācija – medicīnas iestādes pieder pašvaldībām vai privātpersonām. Savukārt valsts un pašvaldību slimnīcas eksistē apmaksas principa varā par padarīto darbu – šajā principā pēc būtības nav vietas ārkārtas situācijām. Apmaksas princips par padarīto darbu ir pretstats finansēšanas modelim, kas paredz slimnīcas funkcionēšanai nepieciešamo izdevumu segšanu. Līdz ar to gatavība katastrofām un ārkārtas medicīniskām situācijām ir jāuztur pienācīgi valstiskā līmenī, rēķinoties arī ar nepieciešamajām rezervēm nepieciešamajā vietā nepieciešamajā laikā. Šobrīd šis princips nedarbojas. Neizslēdzu, ka Guntim Belēvičam jau tuvāko divu mēnešu laikā nāksies virzīt likumprojektus, kas reģionālās slimnīcas nacionalizē (šobrīd pieder pašvaldībām) un atgriež pilnīgā valsts īpašumā.

Vēl vairāk – mums realitātē nav militārās medicīnas. Latvijā vairāk nekā 20 gadus ne studentiem, ne ārstiem nekad un nekur nav mācīti militārās medicīnas pamati.

Mēs nevēlamies karu (pat tad, ja tas tiek nosaukts par terorismu), bet vēl mazāk – karu, kam neesam gatavi, kurā mēs neorganizētības, nesagatavotības, nemākulības dēļ zaudētu savus cilvēkus.

  Joomla templates, advanced hosting.