Pētera Apiņa mājaslapa
Atkal un atkal par C hepatītu PDF Drukāt E-pasts

(nav naudas– slikti, ir nauda– klāt ir Baiba Rozentāle)

Viens no Gunta Belēviča lielākajiem panākumiem Veselības ministra amatā ir ievērojams finansējuma pieaugums C hepatīta un HIV/AIDS slimnieku ārstēšanai.

Citēšu ministru (viņa uzstāšanās man ir ierakstīta): „Mums ir apņemšanās izārstēt, nevis apārstēt (C hepatīta) pacientus!”. Patiesībā šie vārdi nozīmē – mēs ārstēsim pacientus ar jaunajiem, inovatīvajiem medikamentiem, iznīcināsim C hepatīta vīrusu un pacienti varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Viņi šo slimību neizplatīs tālāk ne caur dzimumceļiem, ne ar pīrsinga, tetovēšanas un kosmētikas procedūrām (tieši tā mūsdienās izplatās C hepatīts). Jaunās inovatīvās zāles ir ļoti efektīgas – izārstē vismaz 98% pacientu, ārstniecības laikā nav blakņu, atšķirībā no ārstēšanas ar ribaverīnu un pegilētajiem interferoniem ārstniecības laikā pacients var strādāt, mācīties, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tiesa, inovatīvie medikamenti ir ļoti dārgi.

Tātad– ministrs deva skaidru un saprotamu ziņu– viņš ir sarūpējis (nodokļu maksātāju) naudu, lai izārstētu pacientus ar jaunajiem medikamentiem. Un tajā mirklī uz skatuves parādījās Baiba Rozentāle. Viņa centās kļūt par galveno speciālisti infektoloģijā, pēc tam – atdalīt Infektoloģijas centru no Austrumu slimnīcas. Baiba Rozentāle šarmēja ministru un viņš pēkšņi sāka runāt Baibas vārdiem– aizgāja pat tik tālu, ka par daudzajiem ministra izcīnītajiem miljoniem visas zāles iepirks tieši Infektoloģijas centrs. Visi, kas spēj paraudzīties atpakaļ laikposmā seši – desmit gadi, atceras, ka Rozentāles vadītajā Infektoloģijas centrā strādāja divas – ārēja un iekšēja aptieka, kas piederēja vienai īpašniecei. Pat KNABs pamanīja, ka šeit paveras neierobežotas iespējas pārdot pacientiem slimnīcā it kā izlietotas zāles, kā arī nodoties dažādām zāļu paralelā importa un eksporta formām. Bet Infektoloģijas centrs tika pievienots Austrumu Klīniskajai slimnīcai, bet zāļu iepirkumi valstiski centralizēti caur apmaksāto medikamentu sistēmu.

Mums ar Gunti Belēviču sanāca asa saruna, kurā ministrs mani pārliecināja, ka viņam nav nekādu interešu attiecībā uz C hepatīta un HIV/AIDS zāļu iepirkšanu, izņemot interesi ļaut izārstēties iespējami daudz pacientiem par ierobežoto naudas sumuu. Daļa argumentu bija man iepriekš nezināmi un pārleicināja par ministra kompetenci šajā jomā. Kļuva skaidrs, ka nekāda Infektoloģijas centra atdzimšana nenotiks, finansējuma un iepirkuma sadalījums paliks NVD, nodrošinot caurspīdīgumu. Un visas aizdomas par paralelo importu/eksportu ir pilnīgi nepamatotas.

Bet te – otrais cēliens: uz skatuves atkal uznāk Baiba Rozentāle, izdara spiedienu, un NVD gatavojas daudz lielākā apjomā iepirkt (apmaksāt) tās pašas ilgi lietotās zāles – pegilētos interferonus un ribaverīnu, nevis jaunos inovatīvos preparātus. Pamatojums ir faktā, ka ribaverīns un pegilētie interferoni ir lētāki. Nepamanīts paliek fakts, ka vecā metode ir daudzkārt neefektīvāka – ar vienādu summu var izārstēt vienu F3 vai F4 ar inovatīviem preparātiem vai nosacīti izārstēt 1.5 F1 pacientus ar pegilētajiem interferoniem un ribaverīnu (tālākā tekstā ir skaidrojums, ka prioritāte ir 1. genotipa 3. un 4. fibrozes pakāpes slimnieku ārstēšana). Vārdu sakot, kāds Latvijas valsts vārdā cenšas atgriezties pie principa „ārstēt”, nevis „izārstēt”.

Otrā mana apraksta daļa ir pirmās daļas izskaidrojums– to nav mērķtiecīgi tālāk nelasīt tiem, kam nav medicīnisku priekšzināšanu vai padziļināta interese par aknu slimībām.

Hepatīta vīruss un asins pārliešana

C hepatīta vīruss identificēts 1980. gadā, bet 1990. gadā atzīts par slimības izraisītāju. Līdz tam slimība tika saukta „ne A, ne B hepatīts”. C hepatīta vīruss ir viens no mazākajiem un vienkāršākajiem vīrusiem – viens antigēns, viens RNS, kas gandrīz pilnībā izslēdz iespēju jebkad izstrādāt vakcīnu pret C hepatītu. Un vēl – C hepatīta vīrusu grūti kultivēt ārpus organisma, tādēļ visa pētniecība ir ļoti dārga, tādēļ ļoti darga ir jaunu zāļu izstrāde, un ļoti dārga un joprojām nepilnvērtīga ir arī ārstēšana (modernās ārstneicīabs metodes ir ļoti daudzsološas).

Tas viss atšķirībā no B hepatīta vīrusa, pret kuru jau sen ir efektīvas vakcīnas. Arī pretvīrusu terapija pret B hepatītu darbojas efektīvi. B hepatīta vīruss ir viens no sarežģītākajiem vīrusiem uz zemeslodes un ir viens no visbiežākajiem vēža izraisītājiem.

Vīrusi uz pasaules ir mūžīgi, vismaz cilvēka izpratnē. Piemēram, herpesvīruss atrasts mūžīgajā sasalumā, kas ir vecāks par cilvēces diviem miljoniem gadu. Vīruss ir dzīvības indikators, un tas eksistē tikai dzīvā šūnā – mirušā šūnā vīrusu nav. Jādomā, sākumā zemeslodi sāka apdzīvot baktēriju vīrusi – bakteriofāgi. Okeānā vīrusu masa piedalās skābekļa apritē, bez vīrusu līdzdalības zemeslode jau sen būtu nosmakusi. Dabā viss ir līdzsvarā, vīrusam ir sava loma katrā organismā. Cilvēkā pastāvīgi dzīvo 300 dažādu vīrusu, tos kopā mēs saucam par viromu.

Par HIV/AIDS, B un C hepatīta epidēmijām mums jāpateicas asins pārliešanai 20. gadsimtā. Pārlejot asinis, šo slimību vīrusi nonāk citā vidē, kur tos ietekmē cita cilvēka genoms, kā arī cita cilvēka viroms. Jādomā, ka tieši vairākkārt pārlieti (asins recipients pēc kāda laika pats kļūst donors, un viņa asinis ar izmainīto vīrusu tiek pārlietas jau nākamajam cilvēkam) vīrusi strauji kļuva patogēni.

Pirmā veiksmīgā asins pārliešana notika 1818. gadā, kad akušieris Džeims Blundels dzemdībās daudz asiņu zaudējušai sievietei pārlēja viņas vīra asinis. Tomēr lielākoties asins pārliešana 19. gadsimtā bija neveiksmīga, līdz 1900. gadā austriešu patologs Karls Landšteiners atklāja asins grupas, bet pēc tam Ņujorkas Sīnaja kalna klīnikas ārsts Rihards Levizons atklāja nātrija citrātu kā antikoagulantu.

Visvairāk asiņu pārlēja 2. pasaules kara gados. Amerikāņu nozīmīgākā palīdzība PSRS un Anglijai, iespējams, bija nevis ieroču piegāde, bet miljoniem asins flakonu un medikamenti. Asinis pārlēja ne tikai pēc ievainojumiem, bet arī frontē savārgušiem karavīriem, jo valdīja uzskats, ka svešas asinis atjauno dzīvības spēkus.

Pirmais pārsteigums nāca Korejas kara laikā, kur amerikāņi saviem karavīriem pēc ievainojumiem un vienkāršai spēcināšani pārlēja asinis. Ar hepatītu pēc asins pārliešanas saslima 22% amerikāņu karavīru.

Asins pārliešanas bums pasaulē turpinājās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad asinis tika pārlietas sepses, pneimonijas, tuberkulozes, plašu infekciju gadījumā. Arī šodien vismaz 2/3 asins pārliešanu notiek situācijā, kad reālu nāves draudu no asins vai tā daļu trūkuma nav.

Mēs labi zinām, ka, saņemot ar asinīm HIV, kā arī B un C hepatīta vīrusus, pēc zināma laika cilvēks saslimst. Tagad šos vīrusus mēs nosakām donoru asinīs, līdz ar to nepārlejam inficētas asinis. Bet pārējos 300 vīrusus, kas ir cilvēka viromā, mēs taču nepārbaudām. Latvijā asins pārliešanai vajadzētu noteikt daudz nopietnākas indikācijas, protams, asins vai eritrocītu masas pārliešana hematoloģijas slimniekiem, politraumas slimniekiem, arī masīvu asiņošanu gadījumā vēl kādu laiku būs nepieciešama.

C hepatīts Latvijā

Visvairāk C hepatīta gadījumu diagnosticēts 2007. gadā– 2663, bet 2013. gadā– tikai 1169. Vidēji gadā Latvijā diagnosticē aptuveni 1300 jaunus slimības gadījumu, bet vidēji gadā pret C hepatītu ārstējas 870 slimnieku. C hepatīta slimniekus sadala pēc genotipa– 1. genotips Latvijā sastopams 63.8% gadījumu, otrais– 6.3%, trešais– 31.9, bet ceturtais– mazāk par procentu. Savukārt slimības smagumu mēs nosakām kā fibrozes pakāpi– no F0 līdz F4. No jaunajiem diagnosticētajiem pacientiem visbiežāk sastopama F1– 62.5% gadījumu un F2– 18.6% gadījumu. F0 formas parasti neārstē, jo pacientiem slimības progresija līdz F3 un F4 notiek 10– 15 gadu laikā (un vēl ilgāk, ja pacients nelieto alkoholu un citus ķīmiskus aknu bojātājus). F3 un F4 pacienti terapiju nevar gaidīt, jo slimība 1–2 gadu laikā progresē līdz cirozei vai vēzim.

C hepatītu Latvijā ārstē kopš 1994. gada – ar standarta interferonu, bet kopš 2002. gada – ar pegilēto interferonu. Kopš 2005. gada pegilētais interferons un ribaverīns ir iekļauti valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Kopš 2012. gada uzsākta pacientu ārstēšana ar 1. paaudzes proteāzes inhibitoriem, kas ir viens no raksta sākumā pieminētajiem inovatīvajiem medikamentiem.

Lielākā problēma ārstēšanai ar pegilētajiem interferoniem un ribaverīnu bija blaknes– nelaba dūša, galvassāpes, neiroloģiski un psihiski traucējumi, anēmija, vairogdziedzera darbības problēmas, arī vēzis. Ļoti daudzi pacienti nespēj šīs smagās blaknes pārciest. Bez tam hematoloģisko blakņu korekcijai nepieciešamie medikamenti netiek apmaksāti.

Nozīmīgākā C hepatīta pacientu grupa, kas noteikti ārstējami, ir 1. genotipa hepatīts ar 3. vai 4. fibrozes pakāpi. Šiem pacientiem mūsu standarta ribaverīna un pegilēto interferonu terapija ir efektīga tikai 18–38% gadījumu. Tomēr šos pacientus 98% gadījumu var izārstēt ar inovatīvo INT brīvo terapiju (F3 pacientiem aknu funkcijas pilnībā atjaunojas, bet F4 gadījumā tiek pilnībā apstādināts aknu tālāka bojājuma process).

Aicinājums veselības ministram Guntim Belēvičam: pārskatīt NVD nākamā gada HIV/AIDS un C hepatīta iepirkumus, rīkoties atbilstoši saviem solījumiem– pāriet uz inovatīvajiem medikamentiem vismaz 1. genotipa 3. un 4. fibrozes pakāpes slimnieku ārstēšanai. Es tiešām nevēlos noticēt ļaunu ļaužu pienestām baumām par kaut kādiem „otkatiem”, ko Baiba Rozentāle esot samācījusies Rīgas domē un cenšoties implementēt ministra papildus iegūtās naudas apsaimniekošanā.

Pēteris Apinis, ārsts

 

 

  Joomla templates, advanced hosting.