Pētera Apiņa mājaslapa
Labākais bēgļu bērnu integrācijas veids ir komandu sporta nodarbības katru dienu PDF Drukāt E-pasts

Nav vērts diskutēt par jautājumu– vai būs bēgļi? Jādomā par to, kā rīkosimies, tiklīdz 6000 Dienvidcentrālāzijas iedzīvotāju būs klāt.

Nediskutēsim par skaitļiem. Bēgļu skaits Latvijā jau šogad būs rakstāms četriem cipariem, nākošgad– pieciem, bet dažos desmitos gados ar sešiem cipariem (labākajā gadījumā). Spekulācijas ap šo jautājumu ir dižas, bet pieturēšos pie tām starptautiskajām aplēsēm, ka Latvijā tuvākā gada laikā nonāks 2000 līdz 8000 bēgļu, ar lielāko varbūtību– 6000. Eiropā bēgļu uzņemšanu parasti uzskata par humānu palīdzības pasākumu kopumu nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem.

Nedaudz klusāk publiski izskanējis viedoklis, ka Eiropā, kurā dzīvo 739,3 miljoni (2014. gada dati) iedzīvotāju, labprāt ierastos uz dzīvi visi Āfrikas iedzīvotāji (1.1 miljards), kā arī 0,5 miljardi Sīrijas, Irākas, Afganistānas un Pakistānas iedzīvotāju. Par ļaužu plūsmu rūpējas milzīga cilvēku tirdzniecības mafija, kura šo cilvēku transportēšanu veic par milzu naudu nedrošās laivās, slēgtos jūras konteineros vai autofurgonos bez gaisa cirkulācijas.

 

Sākusies lielākā bēgļu krīze Eiropā kopš 2. pasaules kara. Eiropas amatpersonas pieticīgi lēš, ka Eiropā šogad ieradīsies miljons bēgļu, ļaunākās prognozes liecina, ka divi miljoni, bet nākamgad ļaunākajā scenārijā– 4 miljoni.

30– 45% no bēgļiem ir bērni vai nepilngadīgi. Šo ļoti lielo skaitli nosaka jaunie vīrieši, kas lielākoties ir 14– 21 gadu veci. Latvijā puišus līdz 18 uzskata par bērniem, bet karadarbības zonā– par karotspējīgiem vīriem, kuriem ļauj ne tikai šaut ar automātu, bet arī izpildīt nāves sodu.

Patiesībā Latvijai nozīmīgākais uzdevums bēgļu jautājumā būs bērnu integrācija, lai integrētu ne tikai tos bērnus, kas ieradīsies pie mums kā bēgļi, bet arī tos, kas Latvijā dzims šo bēgļu ģimenēs.

Bēgļi visā pasaulē vairāk pakļauti neveselīgam dzīvesveidam, vairāk izmanto neveselīgu pārtiku un vairāk aizraujas ar datorspēlēm un azartspēlēm. Bēgļu bērni vairāk cieš no mazkustības, pie kam ievērojami vairāk no tā cieš tieši meitenes.

Vissliktākais, ko valsts (šajā gadījumā Latvija) sev var nodarīt in bēgļu integrāciju veikt speciālās nometnēs vai nomitinājumu centros, kur bēgļi izveido savas komūnas un kategoriski nemācas valsts valodu. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka galvenais uzdevums integrācijā ir iemācīt valsts valodu tādā līmenī, lai bērns varētu mācīties, iegūt profesiju un darbu. Zviedrijā izstrādāta sistēma, ka klasē būtu jābūt ne vairāk kā vienam bērnam no vienas bēgļu nācijas, tad nu klasē pie zviedru bērniem tiek pievienots pa vienam sudānietim, kurdam, marokānim, pakistānietim. Tiklīdz klasē ir divi sīriešu bērni, viņi visu laiku komunicē arābu valodā un valodu neiemācas.

Tomēr daudz lielāku lomu šajā darbā spēlē sporta nodarbes. Sports ir vajadzīgs ne tikai lai bēgļi integrētos sabiedrībā, bet arī lai sabiedrība akceptētu bēgļus.

Pasaulē nav izgudrota labāka bērnu integrācijas metode par kopējām sporta nodarbībām, pie kam komandu sporta veidos, kur individuāla darbība ir praktiski neiespējama, spēles laikā nepārtraukti nepieciešama komunikācija. Sports attīsta komunikatīvas spējas, sports daudz vairāk nekā dažādas grupu nodarbības un mācības klasē attīsta kognitīvās spējas. Grupā vienmēr sportot ir jautrāk un patīkamāk, bez tam komandu sporta veids ļoti attīsta līderību.

Sporta nodarbības ir izcilas iespējas svešvalodu apmācībai, un šajā gadījumā– ļauj bēgļiem ievērojami ātrāk apgūt valodas prasmes. Gandrīz visi latviešu basketbolisti, kas iespējams, nav bijuši čaklākie skolnieki, ir poligloti– gada laikā apguvuši spāņu, itāļu, igauņu vai lietuviešu valodu.

Atkārtošos– ir pierādīts, ka vislabāk integritātei palīdz sporta spēles. Eiropā vislabāk šo jautājumu risina futbols. Vācijas futbola izlasē šobrīd spēlē vismaz trīs turku izcelsmes futbolisti, bet Turcijas izlasē 8 spēlējošie turki dzimuši un auguši Vācijā, un nereti savā starpā sarunājas vācu valodā.

Pieļauju, ka visai sarežģīti iemācīt svešatnes bērnam sporta veidu, par ko viņš vispār neko nav dzirdējis, piemēram, hokeju. Būdams orientierists, neesmu pārliecināts par nepieciešamību tuksnešu tautas bērnus piesaistīt skriešanai pa mežu un purvu.

Zviedrijas pieredze liecina, ka sporta nodarbības bēgļu bērniem nepieciešamas vismaz reizi dienā, lai viņi nepazaudētu saiti ar jauno sporta kolektīvu. Sporta kolektīvā iespēju robežās jābūt dažādu tautu bērniem, lai tie komunicētu latviski. Tas nozīmē, ka risinot integrācijas jautājumus, arī latviešu bērniem nāksies nodrošināt sporta nodarbības. Varbūt svešu bērnu imigrācija būs tā atslēga, kas liks Izglītības ministrijai kaut nedaudz mainīt papulismu un ļaut bērniem skolā sportot (vismaz šobrīd IZM pozīcija ir nepieļaut bērniem kustības skolā– nekādas kontroles, sporta stundās nekādus sviedrus, vislabāk– uzrakstīt apcerējumu par sportu)

 

Atkārtošu arī sen zināmu matemātisku pētījumu– Latvijai kā valstij ieguldot līdzekļus komandu sporta veidos, lielākās iespējas olimpiskajās spēlēs būtu sieviešu rokasbumbas vai volejbola komandām (līdzīgu pētījumu savulaik veica Islandē ar 350 000 iedzīvotāju, un islandiešu rokasbumbas spēlētāji ieguva medaļas gan vīru, gan sievu rokasbumbā).

 

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents

 

  Joomla templates, advanced hosting.