Pētera Apiņa mājaslapa
Farmaceits mainīgajā medicīnas informācijas pasaulē PDF Drukāt E-pasts

(raksts žurnālam MIC)

Mūsdienu mediķis dzīvo informācijas pārpilnības laikmetā. Viņa smadzeņu pusložu pelēko vielu nodarbina neticami plašs dažādas informācijas klāsts, kas aizņem laika, uzmanības, enerģijas, koncentrēšanās, jaunas vielas apgūšanas resursus. Ja paraugāmies pasaules literatūrā, uzzinām, ka 21. gadsimta farmaceits un aptiekārs nav unikāls savās zināšanās un informācijas apjomā. Gluži tāpat kā citiem speciālistiem, viņa smadzeņu resursi ir ierobežoti laikā un telpā – vienkārši cilvēkam ir kaut kāds apjoms, ko viņš var apgūt – saklausīt, ieraudzīt, izlasīt, apjaust – un... neaizmirst. Visu vajadzīgo informāciju nemaz nevar uzņemt – cilvēkam ir jāguļ, jāēd, jābrauc uz darbu, jākārto sadzīves jautājumi, jāiepērkas un jāveic daudz citu vajadzīgu un nevajadzīgu rosību. Pat tad, ja kāds grib iemācīties visu, ko viņam vajadzētu (piemēram, e-veselību, bankas kreditēšanas principus, sešu dažādu medikamentu mijiedarbību utt.), laika tam ir gauži maz.

 

 

Bet izrādās, ka farmaceita informācijas plūsmā nebūt neprevalē zāļu anotāciju pārbagātā informācija. Lielāko daļu resursu aizņem savstarpējas saskarsmes informācija, kurā ietilpst ģimene, paziņu loks, kolēģi, tieši un netieši zināmi cilvēki, piemēram, politiķi, aktieri, dziedātāji vai pat ilgtermiņa televīzijas šova bezjēdzīgi atgadījumi.

Savstarpējās saskarsmes informācijā ietilpst arī tādi tieši kontakti kā saskarsme ar klientu, pacientu, viņa radiniekiem, kā arī komunikācija ar saviem kolēģiem, priekšniecību, vairumtirgotājiem utt. Lielu daļu savstarpējās saskarsmes informāciju nodrošina sadzīve (ko nozīmē aiziet pie namsaimnieka vai sociālo pārvaldi pēc kādas nejēdzīgas veidlapas (!)), veikals, atpūta, izklaide. Un galu galā šeit ietilpst arī interese par pretējo dzimumu vai partnera meklējumi.

Otrkārt, mediķa – kā aptiekāra, tā ārsta – smadzeņu resursus aizņem finansiālas un ekonomiskas problēmas, lielākoties tādas, kas attiecas uz paša privāto un ģimenes dzīvi. Aptiekāram vairāk nekā ārstam nākas risināt iestādes, tīkla un valsts finanšu sistēmas problēmas. Liela daļa no šīs finanšu informācijas saistīta ar māju, komunāliem un enerģētikas jautājumiem, kā arī kredītiem, līzingiem un regulāriem maksājumiem. Jo nabadzīgāka valsts, jo lielāku smadzeņu resursu daļu aizņem finansiāla rakstura informācija. Tātad – farmaceits Latvijā finansiāliem un finansiāli eksistenciāliem jautājumiem nododas ievērojami vairāk nekā farmaceits Vācijā, bet ievērojami mazāk nekā farmaceits Ukrainā vai Tadžikistānā (mums nav nekādas informācijas par farmaceitu Burundi vai Zanzibārā).

Turklāt farmaceitu interesē māksla, literatūra, politika, sadzīve, sports, kulinārija, mode un daudz kas cits. Informāciju par šo visu aptiekārs saņem visdažādākos veidos, un šī informācija ir trešā pēc apjoma mediķa laika un informācijas resursos.

Un tikai ceturtajā vietā vidējā mediķa laika, spēju, resursu apjoma aizņem profesionāla informācija, proti, 10–20% (turpmāk izvēlos lietot skaitli 15%) no kopējā apjoma. Tiesa, katras aptiekāres klients uzskata, ka aptiekārei jābūt perfektai (gudrai, empātiskai, mūžīgi smaidošai, prasmīgai – 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā jāspēj palīdzēt). Tas ir pieņēmums, ka aptiekāre pati neslimo, ka viņai nav bērnu, nav ģimenes, nav personiskās dzīves. Normāls klients uzskata, ka aptiekārei par visām tūbiņām, tabletēm, kapletēm, bundžiņām un šķīdumiem jāzina viss, kas uzrakstīts anotācijā, viss, kas aprakstīts zinātniskajā literatūrā, un viss tas, kas nemaz nav aprakstīts (ja es dzeršu šīs divas zilās ripiņas tikai reizi dienā, bet tās rozā – trīs reizes, turklāt vēl šos astoņus dažādos, radio reklamētos uzturbagātinātājus – vai es izārstēšos rīt līdz draudzenes mazbērna raudzībām?).

Savukārt ārsts uzskata, ka farmaceitam ir jāzina ne tikai tas, kas rakstīts anotācijā, bet arī – kas rakstīts viņa un viņa četru kolēģu (par šo ārstu apmeklējumu ārstējošais ārsts nav informēts) izrakstītajās receptēs. Veselības ministrija uzskata, ka aptiekārei ir jāorientējas ne tikai Latvijas, bet arī globālajos un ES farmaceitiskajos normatīvajos aktos (tos nav iespējams izlasīt pat tad, ja aptiekāre tam veltītu visu savu mūžu 8 stundas dienā 7 dienas nedēļā), bet īpaši advancētai jābūt, lai aizsargātu kompensējamo medikamentu valsts budžetu. Lai čakli aizsargātu valsts un pacienta kabatu, aptiekārei noteikti jāzina visi zāļu nosaukumi, sinonīmi, ģenriskie preparāti un jaunākās aktivitātes kaimiņvalstu zāļu tirgos, lai spētu laikus nodoties paralēlajam importam un eksportam.

Globālā farmācija aptiekārei uzmācas ar šādām paradigmām, par kurām, pēc klienta, ārsta un ministrijas domām, atbildīgi ir farmaceiti:

(i) zāļu pētījumi kļūst dārgāki, jaunu zāļu atklāšana mazinās, patentbrīvās zāles ieņem arvien lielāku īpatsvaru un pat prevalē;

(ii) farmācijas industrija zaudē interesi par mazajiem (tostarp Latvijas) tirgiem, kvalitātes kontroles nosacījumu dēļ pieaug ražošanas izmaksas, savukārt Latvijas kompensācijas sistēma nespēj attīstīties līdz tirgus izmaiņām. Farmācijas industrija saskaras ar jauniem izaicinājumiem – nepietiekamām ražošanas kapacitātēm un nepietiekamu izejvielu pieejamību;

(iii) par globālu problēmu kļūst zāļu pieejamība un zāļu viltojumi, ko ietekmē interneta aptieku tīkli, reeksports cenu starpības dēļ, paralēlais imports;

(iv) Eiropas bēgļu krīze rada nesapratni par ieceļotāju veselības stāvokli, infekcijas un parazitārajām slimībām, vakcināciju pret bīstamām slimībām, piemēram, poliomielītu. Tas viss kopā ar vairāku Eiropas valstu (piemēram, Grieķija ilgstoši nevar norēķināties par piegādātajiem medikamentiem) finansiālo mazspēju rada paniku zāļu tirgus atsevišķos segmentos, parādās tendence veikt nepamatotus atsevišķu zāļu uzkrājumus un nelaist tos tirgus apritē;

(v) trūkst pētījumu par zāļu devām veciem cilvēkiem un bērniem, joprojām valda tendence uzskatīt, ka dažāda vecuma, dzimuma, fizisko kapacitāšu cilvēkiem nepieciešams izrakstīt vienādas zāļu devas;

(vi) zāļu klīniskie pētījumi vairāk aizvirzās uz jaunattīstības valstīm, kas “vecajām” Eiropas valstīm rada neuzticību par pētījumu rezultātiem, bet “jaunajām” – ienākumu avota zaudējumu;

(vii) pieaug rezistence, un ne tikai pret antibiotiskajiem līdzekļiem. Attiecībā pret zālēm rodas šūnu bioķīmiska atkarība, kas liek palielināt zāļu devas;

(viii) polipragmāzija kā Eiropas medicīnas problēma. Vidējais Eiropas iedzīvotājs vecuma grupā virs 50 gadiem paralēli lieto 6,4 (± 3,7) medikamentus, kā arī vēl virkni uzturbagātinātāju un bezreceptūras medikamentu. Pašlaik nav pētījumu un izpratnes – cik daudz kopā ar medikamentiem vienlaikus tiek lietoti uzturbagātinātāji un citas ķīmiski aktīvas vielas (piemēram, nelegālas psihoaktīvas vielas, sporta dzērieni un pulveri utt.). Reklāmas veicina neracionālu zāļu un uzturbagātinātāju lietošanu, īpaši senioru vidū;

(ix) biozāles – nākotnes zāles – un to biolīdzinieki tirgū bez pietiekamām ārstu un farmaceitu zināšanām un izpratnes, retu lietojumu dārdzības dēļ;

(x) tirgū ātri ienākošās zāles ar īpašu uzraudzību, kas ir mazāk izpētītas un kam ir lielāka blakņu iespējamība, īpaši kombinācijās ar citiem medikamentiem. Tirgū ienāk arī individualizētas zāles;

(xi) līdzestības trūkums ārstniecības procesā. 25–40% iedzīvotāju ārstniecībā nav līdzestīgi, viņiem nav vēlmes un motivācijas izārstēties. 10–20% iedzīvotāju izvēlas ārstēties pie šarlatāniem, pūšļotājiem, dziedniekiem, psihologiem un psihoterapeitiem bez medicīnas izglītības u.c., paralēli ārstu nozīmētiem preparātiem tiek lietota natūrterapija, ājurvēdas zāles un citas ķīmiski aktīvas vielas;

(xii) zāļu atliekas nonāk atklātā vidē un pārtikā, joprojām lielākoties netiek iznīcinātas neiztērētās zāles.

Farmaceits, kura personisko informācijas sistēmu pārslogo iepriekš minētais uzskaitījums, izdeg, angliski to sauc “burnout”.

Tomēr jautājumā par  izdegšanu lielākā nozīme ir pārlieku lielajai “digitālajai diētai” – pārbarošanai ar informāciju. Kā zināms, medicīnas darbinieki lielāko daļu no informācijas par veselības aprūpi uzzina no tautai paredzētās informācijas, un ne vairāk par trešo daļu – no speciālistiem paredzētās informācijas. Lielākā vai mazākā mērā medicīnas darbinieki sieviešu žurnālos lasa sadaļas par veselību, lasa populārzinātniskos veselības izdevumus (bezmaksas aptieku tīklu izdevumus) un skatās populārzinātniskus raidījumus. Visvairāk medicīnas darbinieki informāciju iegūst no elektroniskiem saziņas līdzekļiem – televīzijas un interneta. Arī internetā aptiekārs sākotnēji uzduras uz populārzinātniskiem rakstiem vai sensāciju informācijas. Internetā ievietotā informācija ir nedroša, jo nav zināms, kas to ievietojis. Lielāko daļu pasaules populārzinātnisko un medicīniski informatīvo ziņu tieši vai netieši atbalsta starptautiskais farmācijas bizness. Lielākoties – netieši – farmācijas industrija apmaksā sabiedrisko attiecību firmas, kas tad nu piepilda internetu ar visdažādāko ar slimībām, ārstniecību, diagnostiku saistītu informāciju.

Atšķirt patiesību no pseidopatiesības vai industrijas vārdā rakstītas puspatiesības ir grūti, bet bez speciālām zināšanām – neiespējami. Šī iemesla dēļ farmaceitu zināšanas tieši vai netieši tiek papildinātas ar zāļu kompāniju mērķētu informāciju, un tieši šī informācija ir galvenais zināšanu papildināšanas avots.

Patērētāju, proti, klientu arī interesē – kā farmaceits saņem medicīnisko informāciju – un kādu. Klients cenšas lasīt to pašu informāciju, lai vismaz jautājumā par savām rozā un zilajām tabletītēm būtu tikpat informēts kā farmaceits. Angļu valodā runājošiem zāļu pircējiem un pārdevējiem šeit talkā nāk interneta aptiekas, kas ir ļoti saistītas ar veselības informāciju, zāļu izplatīšanu pāri robežām un viltotu zāļu izplatīšanu. Iespējams, ka starptautiskās interneta megaaptiekas vairāk izplata viltojumus, kas ir ar identisku sastāvu un devu kā oriģinālam, bieži vien oriģināla ražotājiem ir grūti atpazīt viltojumu.

Farmaceitam vajadzētu zināt maksimāli daudz par visu, ja vien viņš nav ļoti šauri specializējies.

Nacionālas farmaceitu asociācijas (es apzināti šeit lietoju šādu nosaukumu, jo Latvijā aptiekāru un farmaceitu intereses vairāk vai mazāk pārstāv vairākas nacionālas organizācijas) uzdevums ir celt vispārējās zināšanas, bet, kas ir ļoti būtiski, – zināšanas par medicīnas ētiku, filozofiju, sabiedrības veselību, sociālo determinanci, par medicīnas pētījumiem, jaunumiem medicīnas zinātnē, medicīnas ekonomiku un starptautiskajiem medicīnas un sabiedrības veselības procesiem.

Uzskatīsim, ka no iepriekš minētajiem 15% farmaceita laika un spēju resursiem, ko aizņem profesionālā informācija, vienu desmito daļu (jeb 1,5% no kopējās informācijas apjoma) nacionālā farmaceitu asociācija var nodrošināt ar vispārēju medicīnas informāciju, zināšanām par medicīnas ētiku, sabiedrības veselību un sociālajiem jautājumiem.

Kā farmaceitam nodot zināšanas par sociāli medicīniskiem jautājumiem, vispārējās sabiedrības veselības jautājumiem un ētiku?

Realitātē ir tikai divi ceļi – farmaceitam to pastāstīt vai dot izlasīt.

Pastāstīt nozīmē rīkot kongresus, konferences par atbilstošo tēmu, bet daudz labāk – vispārējās medicīnas konferencēs sniegt īsus ziņojumus par jaunumiem medicīnas filozofijā, ētikā un sociāli medicīniskajos jautājumos vai arī atkārtot labi zināmas, bet piemirstas lietas.

Kur farmaceitam izlasīt par par sociāli medicīniskiem jautājumiem un ētiku?

Farmaceits lasa avīzes, žurnālus, grāmatas, interneta resursus, un viņa izvēle vienmēr vispirms būs saistīta ar citiem, viņam daudz aktuālākiem jautājumiem. Nacionālā farmācijas asociācija savu informāciju viņam var nodot ar žurnāla, interneta mājas lapaspuses, mērķtiecīgi nosūtītas informācijas (e-pasts un vēstule) palīdzību.

Medicīnas žurnāli iedalās tādos, kas paredzēti lasītājam, un tādos, kuri paredzēti rakstītājam. 95% žurnālu ir paredzēti rakstītājam – tie, kā likums, ir citējami žurnāli, kuros rakstu izlasa pats autors, viņa zinātniskais vadītājs un konkurents, kā arī ļoti šaura interešu grupa par šo pašu jautājumu. Žurnāls rakstītājam var būt elektroniskā vai drukātā formā, tā prestižu uztur citējamība. Žurnālu rakstītājiem visbiežāk apmaksā paši autori, speciāli fondi, augstskolas, zinātniskas iestādes, bet netiešā veidā – farmācija un medicīnas tehnoloģiju industrija.

Pasaulē ir žurnāli, kas vienlaikus ir žurnāli lasītājiem un rakstītājiem, tie ir savas jomas viedokļu līderi, bet visas pasaules medicīna alkst rakstīt un lasīt tikai dažus žurnālus – Lancet, New England Journal of Medicine utt.

Pārējos žurnālus “rakstītājiem” izlasīt nevar, jo citējamā līmenī ik gadu pasaulē tiek sarakstīti 1,5 miljoni rakstu. Pieļaujot, ka izcils farmaceits dienā varētu izlasīt 5 rakstus, gadā viņš izlasītu 1,5 tūkstošus rakstu.

Tad kāpēc būtisks ir šis žurnāls? Pirmkārt, tradīciju dēļ. Tradicionāli katra nozīmīga asociācija un nevalstiska organizācija vēlas drukātu žurnālu. Otrkārt, kā netiešu asociācijas sabiedrisko attiecību ieroci – proti, žurnāls kalpo kā dāvana finansētājam, reklāmdevējam, ietekmīgam autoram, nozīmīgam ierēdnim. Treškārt, vēl 20 gadus liela daļa farmaceitu digitāli pārvaldīs tikai e-pasta lietošanu, bet dažkārt pie datora ekrāna piespraudīs līmlapiņas ar atgādinājumiem – kas darāms rīt. Farmaceiti Eiropā lielākoties ir 50–60 gadu vecuma grupā, t.i., viņi nav tik advancēti datora lietošanā kā viņu 6–15 gadus vecie mazbērni.

Un kas būtiskākais – žurnāls ļauj ārstam kaut ko nodot farmaceita zināšanu un resursu 15% medicīnai paredzētajam apjomam un otrādi. Ārstam ar farmaceitu dzīvē parunāt neiznāk, bet viens otram uzrakstīt vēl spējam. Protams, viens ir ņemt, otrs– dot. Ja Tu kaut ko zini, māki, saproti, tas nozīmē, ka simtiem un tūkstošiem cilvēku šo lietu nezin, nemāk un nesaprot. Ārsta un farmaceita uzdevums ir savas zināšanas nodot tālāk. Ja internetā vai žurnālā neraksta ārsts un farmaceits, tad raksta pūšļotājs, šarlatāns, žurnālistikas māceklis un medicīnai tuvu stāvējis cilvēks. Visvairāk padomus slimnīcā dod sanitārs, bet poliklīnikā– reģistratore. Latvijā ir seši žurnāli par veselību, bet vislielākā tirāža ir žurnālam „Ko ārsti Jums nestāsta”, kur jau uz vāka tēzēs uzrakstīts, ka sāli jālieto daudz, bet mamogrāfija izraisa vēzi (katrs šāda žurnāla izdevums Latvijai nozīmē divdesmit pacientus ar hipertonisko krīzi un divdesmit ielaistus krūts vēžus). Kas tik par „ārstniecības” un „dziedniecības” metodēm nav sarakstīts pilnīgi cienījamos sieviešu žurnālos? Tālab Latvijas Ārstu biedrība sākusi izdot veselības žurnālu „Ārsts.lv”, un visai drīz mums būs arī portāls „Ārsts.lv”. Tas ir žurnāls, kur ārstam un farmaceitam stāstīt patiesību.

 

Godātie kolēģi farmaceiti! Mēs vēlamies, lai žurnāls „Ārsts.lv” būtu katrā aptiekā vismaz izlasāms, un būtu labi, ja arī nopērkams. Mēs vēlamies, lai farmaceiti ir čakli mūsu žurnāla autori. Ticiet– citi par zālēm zina daudz mazāk nekā Jūs.

 

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

  Joomla templates, advanced hosting.