Pētera Apiņa mājaslapa
Latvijas veselības aprūpē – viss kā Ēģiptes kūrortā PDF Drukāt E-pasts

Intervija www.nra.lv

Pēteris Apinis ir skarbs: «Veselības aprūpei šobrīd vadības nav. Mēs varam teikt, ka veselības aprūpei ir seja, bet nav galvas. Seja zīmējas un sola, bet veselības aprūpe čubina kā sērdienīte bez mātes, mīlestības un naudas.»

 

Šodien saruna ar Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) priekšsēdētāju Peteri Apini.

– Visi veselības aprūpes vadītāji visbiežāk runā par naudu. Vai iespējamas arī citas tēmas?

– Salīdzinot ar jebkuru citu nozari Latvijā, veselības aprūpe finansiāli ir visvairāk apdalītā, proporcionāli vismazāk finansētā un atrodas smagākajā finansiālajā krīzē, kādā jebkad bijusi. Pirmkārt, jau kopš Godmaņa pirmās valdības laikiem veselība tika mazāk finansēta ar cerību, ka pacienti samaksās paši. Otrkārt, šo trauslo sistēmu saplosīja esošais ministrs, kurš pa to vicinājās ar snuķi kā zilonis pa trauku veikalu. Lai šo sistēmu kaut nedaudz salāpītu, šobrīd vajag daudz vairāk līdzekļu nekā pirms viņa rosības. Ar ekonomiskām formulām varu mēģināt pierādīt, ka pirmās «piešprices» lieluma procentam pret pašreizējo finansējumu būtu jāatbilst divkāršam IKP pieauguma procentam.

– Jūs gribat teikt, ka pietiktu ar kādiem 60 miljoniem, nevis 300, kā prasa medicīnas darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris?

– Māris Kučinskis patlaban piedāvā 35 miljonus. Lai viņš iedotu vairāk, jāatņem nauda pašvaldībām, satiksmei, ceļiem, investīcijām, kultūrai un izglītībai. Tātad jau tie 60 miljoni, ko prasa Ārstu biedrība, faktiski ir utopiski, bet LVSADA (Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība) savus saukļus lai izklaigā 2. maija Diždūkā.

– Ja nerunājam par naudu, kas traucē veselības nozarei attīstīties?

– Likumdošanas neesamība. Ārstniecības likums novecojis, nestrukturēts, nedarbojas kā jumta likums. Sabiedrības veselības likuma nav vispār. Nerunājot par to, ka Ārstniecības likums esošajā versijā nosaka sabiedriskās attiecības starp medicīnu un pacientu. Ministrijai nav resursu un gribēšanas likumdošanas sakārtošanai. Latvijas Ārstu biedrība uzrunāja Juristu biedrību, tiesībsargu, RSU un LU docētājus, mediķus ar likumdošanas zināšanām. Tomēr Ārstu biedrībai nav finansiālu resursu šim darbam, kaut ir iestrādes, zināšanas, cilvēkresursi. Diemžēl sadarbība ar ministriju mums ir nevis nulle, bet divas nulles, un tas nav LĀB dēļ.

– Lielākā problēma veselības aprūpē?

– Bezjēdzīga birokrātija, ko nosaka tas, ka Veselības ministrijā nav neviena cilvēka, kas puslīdz kaut ko saprastu no medicīnas. Pēdējo divu gadu laikā birokratizācijas līmenis medicīnā, īpaši primārajā aprūpē, pieaudzis daudzkārt. Lai aizpildītu visus dokumentus, kas attiecas uz pacientu, ārstam jāpatērē vairāk laika, nekā paredzēts vizītei kopumā. Medicīnā vairs netiek vērtēts ārstniecības process, bet tikai dokumentācija. Birokratizācija visvairāk pārņēmusi Stradiņa un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Administrācija, grāmatvedība, publiskās attiecības, lietvedība šajās slimnīcās pieaugusi tādos apmēros, ka ārstniecības personu apmaksai naudas nav. Šo slimnīcu menedžments būtu jāprivatizē, jo neviens privātais neturētu tik daudz liekēžu. Pārmērīgā birokrātija un nejēdzīgās prasības, kas tiek smalki apsaukātas par kvalitātes kontroli, ir galvenais iemesls, kāpēc universitātes slimnīcas kļūst par sociālām slimnīcām un nevar savas jaudas izmantot, lai ātri un veiksmīgi izmeklētu, operētu, koriģētu terapiju, proti, ārstētu. Vienkārši jābūt politiskai gribai izmest pusi žurnālu, veidlapu, aptauju, bet šobrīd mums ir birokrātijas ministrija, kas iedzen ārstus un māsas tamponu uzskaites žurnālos.

– Bet būšot taču eveselība, kas birokrātiju samazinās?

– Tas, kas patlaban tiek radīts, birokrātiju palielinās daudzkārt. Tagad attiecībā uz visiem pacientiem (piemēram, pārgriezts pirksts) pirms šūšanas būs jāaizpilda elektroniskas veidlapas uz 16 lappusēm, visos virzienos būs jāsūta ziņojumi, jāpiedalās daudzos reģistros utt. Labā ziņa ir tā, ka eveselības mums tik drīz nebūs. Labākajā gadījumā būs erecepte un edarba nespējas lapa. Eveselības projekts ir Eiropas naudas notrallināšanas projekts, kam nav nekā kopīga ar veselības aprūpes sistēmas uzlabošanu.

– Un kā ar darba nespējas lapām?

– Neoficiāla informācija liecina, ka pērn darba nespējas lapām iztērēts par 38 miljoniem eiro vairāk nekā aizpērn. Vai tiešām cilvēki palikuši tik slimi? Domāju, ka ģimenes ārsti ir iebaidīti: tiklīdz kādām pacientam darba nespējas lapa netiek dota, seko sūdzība Veselības inspekcijai, un ģimenes ārsts tiek atzīts par vainīgo. Veselības ministrija un Labklājības ministrija darbojas separāti, nav korektas uzskaites, analīzes un atbildības. Manuprāt, Veselības ministrijā neviens nav dzirdējis, kur atrodas Labklājības ministrija un otrādi. Nesaimnieciska valsts kopbudžeta tērēšana. Tas pats attiecas uz Veselības un Labklājības ministrijas nesadarbošanos invaliditātes jautājumos, proti, izveidota sistēma, kas virza pacientus pretī invaliditātei. Pašreizējā Veselības ministrijas politika vērsta uz rehabilitācijas samazināšanu valstī, ir iznīcināta vēža un psihiatrisko slimnieku rehabilitācija, samazināta bērnu rehabilitācija, īpaši laukos. Rehabilitācijas neesamība vai mazspēcība valstī palielina invaliditātes līmeni.

– Rodas iespaids, ka visu laiku tiek pretnostatītas divas ģimenes ārstu asociācijas, no kurām viena ministru atbalsta, otra ne.

– Ministru atbalsta tikai Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska. Domāju, viņas sadarbība ar ministru nav uz ilgu laiku. Tiklīdz viņa ausīs nonāks ziņas, cik ļoti Līga pati grib kļūt par ministri un cik enerģiski viņa par to pārliecina politiķus, draudzība varētu beigties. Esmu runājis ar ģimenes ārstiem laukos, viņi ir izmisuši no nepārtrauktā haotiskā ministrijas diktāta. Patiesībā šobrīd nepamatoti noniecināts ir primārās veselības aprūpes dienesta līmenis. Ģimenes ārsti tiek padarīti par vainīgajiem visās ligās. Tieši šis dienests ir ļoti slikti finansēts, pārmērīgi birokratizēts, lielpilsētās iedzīts privātīpašumā esošās poliklīnikās, nepārtraukti notiek spiediens par nepamatoti nozīmētiem izmeklējumiem, speciālistu konsultācijām. Savukārt reģionos, kur ģimenes ārsts nevar savākt vairāk par 1000 pacientiem, ģimenes ārsta darbs kļūst nerentabls pat tādā līmenī, ka ne pats ārsts, ne māsa nevar nopelnīt pat minimālo algu. Izmirstot laukiem, izmirst ģimenes ārstu dienests.

– Šobrīd visvairāk gan netiek apspriesti ģimenes ārsti, bet ginekologi un pediatri: mirst mātes un mazi bērni.

– Pērn Latvijā nomira 12 grūtnieces un dzemdētājas. Salīdzināšanai: grūtnieces un mātes mirstība Ingrīdas Circenes valdīšanas gados 2012. gadā – četras;

2013. gadā – piecas; 2014. gadā – trīs. Un tas nav ārstu, bet veselības determinanču jautājums: slikta veselības pratība un nekādu zināšanu. Tieši esošais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis savā pirmajā ministrēšanas reizē izsvītroja veselības mācību no izglītības programmām: jauno māmiņu mirstība ir arī Kārļa «panākums». Plus visam arī smēķēšana, narkomānija, neārstēta hipertonija un cukura diabēts, nereģistrēšanās pie ginekologa. Pēc viedām Veselības ministrijas norādēm tās padotībā esošā Veselības inspekcija nolēma izvēlēties vienu šādu mirstības gadījumu un sarīkot paraugprāvu ārstei, pēc kuras pieņemtām dzemdībām gāja bojā nule dzemdējusi sieviete. Ministrs un ierēdņi izliekas, ka zina un var visu, un izlemj, ka par biedinājumu citiem kolēģiem šai ārstei būtu uzreiz jāatņem sertifikāts, jāaizliedz strādāt, jānoķengā medijos, visādi jāpazemo, beigu beigās jāiespundē cietumā. Šajā slimnīcā kolēģe nostrādājusi 23 gadus, pieņēmusi turpat visus mazpilsētas bērnus, un šis bija viņai pirmais smagais dzemdību komplikāciju gadījums. Ārstu biedrībā notiks Aroda tiesa, kurā šo gadījumu izskatīs. Aroda tiesā piedalīsies mūsu zinošākie ginekologi, anesteziologi, veselības aizsardzības organizatori. Bet tur netiks ielaisti ne Belēvičs, ne Apinis, ne mediji. Profesionāli lēmumi top profesionālā vidē, un to nevar mainīt pat tad, ja Belēvičs vai Apinis izliktos par ginekologiem.

– Tad ir vai nav viņai jāatņem sertifikāts?

– Vai Latvijā ir nevainības prezumpcija? Tas būs Arodtiesas kompetencē, un jebkura mana atbilde tiks uzskatīta par iespaidošanu. Latvijā ārsts ir neaizsargāts pret pacientu, viņu piederīgo, bet īpaši – mediju apgalvojumiem par kāda konkrēta pacienta ārstniecības procesu, par it kā nodarīto kaitējumu pacienta veselībai vai pašcieņai. Ārstu drīkst publiski apvainot, bet viņam nav tiesību publiski aizstāvēties, to liedz likumdošana (Ārstniecības, Pacienta tiesību un Fizisko personu datu aizsardzības likums).

– Parasti jūs nebaidāties un sakāt «ministrs Guntis Belēvičs», bet tagad tā vārgi norādāt uz bezpersonisko ministriju! Vai tā ir taisnība, ka viņš jūs iesūdzējis tiesā par cieņas un goda aizskaršanu?

– Kā jau teicu, šobrīd veselības aprūpe ir bez vadības. Gunta Belēviča laiks un uzticības kredīts ir iztecējis visos līmeņos. Par projāmgājēju Gunti Belēviču tagad drīkst teikt labu vai neko. Bet nekā laba man par viņu nav ko teikt. Par to advokāta prasību un iespējamo tiesu jāteic, ka tā būs nopietna iespēja tiesvedībā skatīt veselības aprūpi un pierādīt, ka ministrs personīgi un ministrija nopietni apdraud Latvijas iedzīvotāju veselību.

– Stāsta, ka jums bijusi gribēšana būt par Stradiņa slimnīcas valdes locekli, bet Belēvičs atteicies jūs tur «ielikt».

– Es varētu gribēt kļūt arī par Meijo klīnikas vadītāju... Tad, kad bija konkurss uz Stradiņa slimnīcas valdes locekļa amatu, izpētīju Stradiņa slimnīcas finansiālo stāvokli, personālpolitiku, ēku un tehnoloģijas nolietojumu, līgumsaistības... Un sapratu, ka kādam tur būs jāsēž (aiz restēm). Sapratu, ka es tas sēdētājs nevēlos būt, un dokumentus neiesniedzu.

– Ko redzat Belēviča vietā? Neviens negribot par veselības ministru iet. Varbūt jūs pats, ja tik labi visu zināt?

– Piedalījos nesen kādā Ministru kabineta sēdē, kurā nebija ieradušās Dana Reizniece un Dace Melbārde, visi pārējie ministri bija sanākuši. Un šis Ministru kabinets man atgādināja PSKP politbiroju, veci un noguruši vīri. Vai man būtu jāpapildina šī kohorta?... Man būtu vieglāk pateikt, kādiem kritērijiem jāatbilst veselības ministram. Vecums – līdz 40, nu izņēmuma gadījumā – līdz 45. Akadēmiskas zināšanas un akadēmiska darba pieredze. Pieredze politikā vai augstākajā administrācijā. Interešu konflikta neesamība: nevajadzētu ministram būt ieinteresētam laboratorijas vai zāļu tirdzniecības biznesā. Līdera īpašības, harisma.

– Māris Kučinskis sola 35 miljonus, ja veselībā tiks veikta reforma. Ko saprotat ar reformu?

– Lāgā neticu, ka Dana Reizniece tā vienkārši šos 35 miljonus dos, jo, pēc manā rīcībā esošiem datiem, Veselības ministrija nevar izveidot tabulu, kurā ieņēmumu un izdevumu sadaļas sakristu. Ministrijas finanšu daļā nav neviena cilvēka ar pieredzi, kas spētu izskaidrot – kāpēc ir tādi vai šādi izdevumi. Otrs jautājums: veselības pakalpojumu grozs – ko, kam, kādā apmērā apmaksājam? Tas ir liels izaicinājums definēt: ko valsts apmaksā, bet ko ne. Trešais būtu dokuments, kas definētu – kāds ir papildu finansējuma mērķis un rezultāti. Sliktākais šajā stāstā ir tas, ka nule iztērēts vairāk par miljonu Pasaules Bankas pētījumam, taču šis pētījums ir «nekāds», proti, neviena no sadaļām nav bakalaura darba sekmīgas atzīmes vērta. Nevaru iedomāties, kā ministrija sagatavos uz pierādījumiem balstītu skaidrojumu racionālam naudas tēriņam, kas ļautu ministru prezidentam apgalvot – šo 35 miljonu iespaidā pieejamība pieauga par x%, mātes mirstība samazinājās par x%, rindas uz diagnostiskiem izmeklējumiem onkoloģijā samazinājās par x mēnešiem, bet iedzīvotāju mūža garums pieauga par vienu gadu.

– Pie Ministru prezidenta jūs esot uzstājis, ka reģionālajām slimnīcām jānonāk valsts īpašumā.

– Ja slimnīcas īpašnieks ir vienlaikus trīs pašvaldības, tās nekad nevienosies par valstiskiem risinājumiem, piemēram, kā nodrošināt insulta vienību darbību un apmaksu, kā nodrošināt diennakts LOR, acu ārsta, augstas kategorijas reanimatologa palīdzību, jo šī palīdzība vajadzīga reģiona, ne tikai pašas pašvaldības ļaudīm, tātad pašvaldībai finansiāli neizdevīga. Otrs iemesls ir militārā aksioma. Šobrīd bruņotie spēki paši var nodrošināt ārstniecisko palīdzību primārajā un sekundārajā līmenī. Latvijā kara hospitāļu nav un nebūs. Tātad nepieciešams panākt Aizsardzības ministrijas iesaisti Rīgas Austrumu KUS, Traumatoloģijas slimnīcas, Rīgas 2. slimnīcas, Liepājas, Ventspils, Daugavpils, Rēzeknes, Valmieras slimnīcu kapacitāšu celšanā, bet jārēķinās, ka šīm slimnīcām būs jāuzņem liela pacientu plūsma kara, terorisma vai katastrofas gadījumā.

– Kā vērtējat sabiedrības veselību?

– No fiziskā viedokļa – pozitīva dinamika: ilgāk dzīvo, fiziski aktivizējas, mazāk smēķē un dzer, gudrāk ēd. No psihiskā viedokļa sabiedrība ir slima, jo akceptē veselības aprūpei atvēlētos niecīgos 2,9% no kopprodukta. Nelaimīgi ir pacienti, kurus esošais haoss ar nezināšanu par rindām, kvotām un maksājumiem novedis līdz paniskai cīņai par savu vietu uz izmeklēšanu vai ārstēšanu. Nelaimīgi ir ārsti un māsas, ko nomāc neziņa – kāds līgums tiks slēgts uz nākamo mēnesi un kādas problēmas radīs jaunais birokrātiskais dokuments. Dempingojot uz medicīnas personāla algu un pacientu rēķina, valsts vara uztur mītu, ka joprojām Latvijas medicīnā viss ir all inclusive (vis iekļauts) kā Ēģiptes kūrortā. Kopš padomju laikiem cilvēkiem galvā dzīvo mīts par iespēju par pusvelti saņemt labākā speciālista palīdzību, proti, nopirkt par 12 kapeikām maizes kukulīti, kura pašizmaksa ir rublis.

 

 

  Joomla templates, advanced hosting.