Pētera Apiņa mājaslapa
Latvijas medicīna 2016. gada maijā PDF Drukāt E-pasts

Šis žurnāla Latvijas Ārsts numurs noslēdz mūsu darbības 27. gadu. Žurnāls sāka iznākt 1989. gada jūnijā Latvijas PSR kā gandrīz nelegāls izdevums, pārdzīvojis vairākus redaktorus, noformējumus un ideoloģijas, savā būtībā palicis profesionālākais medicīnas izdevums latviešu valodā un joprojām var tikt uzskatīts par vienu no profesionālākajiem un nozīmīgākajiem Eiropas nacionālo ārstu organizāciju izdevumiem. Profesionālo organizāciju (ārstu biedrību vai kameru) izdevumi parasti ir žurnāli lasītājam (ierindas ārstam), nevis rakstītājam (mazāk uzmanību pievērš citējamībai, vairāk – plašai multidisciplinārai informācijai).

Žurnālam Latvijas Ārsts ir vēl kāda īpašība – tas ir vienīgais informatīvais materiāls, kas ik gadu dod plašu apskatu – kas noticis Latvijas medicīnā, kādas bijušas prioritātes, kādas – problēmas, kādi risinājumi. Rakstot ievadrakstu par situāciju Latvijas veselības aprūpē konkrētajā gadā vai mēnesī, jāatceras, ka šo rakstu lasīs arī pēc 20 gadiem un izdarīs secinājumus. Patīk vai ne – internetā strukturētu informāciju par divdesmit gadu garu vēsturi atrast ir grūtāk, jo pārāk liela ir interneta datu kapsēta.

2016. gada maijs iezīmējas ar laiku, kad veselības ministra amatā pusotru gadu atrodas Guntis Belēvičs. Es pazīstu tikai vienu cilvēku, kas ir pārliecināts, ka veselības aprūpe šā pusotra gada laikā Latvijā ir uzlabojusies, nevis dramatiski pasliktinājusies, un šis vienīgais cilvēks ir Guntis Belēvičs. Zināma daļa viņam pakļauto cilvēku publiski apgalvo, ka uzlabojumus redz. Es pieļauju, ka ir cilvēki farmācijas biznesa jomā, kas uzlabojumus reāli jūt (to rāda arī aptieku un vairumtirdzniecības peļņas izaugsme 2015. gadā), un ir cilvēki, kurus vienkārši šarmē solījumi pusotra gada garumā.

Visādi citādi problēmu veselības aprūpē ir vairāk nekā jebkad. Šīs problēmas ir objektīvi izvērtējamas, kā pieejamība, paredzamais mūža ilgums, mātes un bērna mirstība utt., turklāt lielā daļā no objektīvi vērtējamiem kritērijiem vērojama negatīva tendence, ja ne traģiska lejupslīde (piemēram, pagājušajā Gunta Belēviča medicīnas vadības gadā Latvijā nomira 12 grūtnieces un dzemdētājas; salīdzināšanai – grūtnieces un mātes mirstība Ingrīdas Circenes vadīšanas gados: 2012. gadā – 4; 2013. gadā – 5; 2014. gadā  – 3).

Latvijas Ārstu biedrība definē jautājumus, kur nekavējoši nepieciešama rīcība iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanai, pieejamības uzlabošanai, mātes un bērna mirstības mazināšanai, medicīnas aprūpes kvalitātes uzlabošanai.

Kāds ir Latvijas valsts būtiskākais uzdevums? Nodrošināt, lai cilvēks dzīvo ilgu un kvalitatīvu mūžu. Kāpēc valsts panākumi ir tik vāji vai pat ar negatīvu zīmi?

Naudas trūkums

Solidāras naudas veselības aprūpei Latvijai katastrofāli trūkst. Latvijā nedarbojas solidārā veselības aprūpes apmaksas sistēma – veselais maksā par slimo, bagātais par nabago, jaunais par veco. Solidārā maksājuma daļa veselības budžetā ir tikai nedaudz lielāka par pusi. Latvijā visi maksājumi tiek uzkrauti pašam slimniekam, kas slimības dēļ jau tāpat finansiāli ir smagā stāvoklī.

Pašlaik medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti krietni. Cilvēka mūža ilgumu un kvalitāti pagarina 21. gadsimta medicīnas resursi – mediķu zināšanas, intuīcija, pieredze, telpas, aparatūra, medikamenti, palīdzības sniegšanas laiks, mazāk invazīvas operācijas, gēnu inženierija, zinātne, komandas darbs utt. Šie resursi tiek ieguldīti veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā.

Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo mūžu, bet ikviens pretojas lielākiem nodokļiem, kas varētu šo solidāro naudas masu dot, pelēkās ekonomikas īpatsvars Latvijā ir aptuveni trešdaļa, kas neļauj nodokļiem nonākt valsts kasē, lai tos izlietotu veselībai. Gandrīz visi solidārie līdzekļi tiek iegūti no nodokļu maksātājiem darbspējas vecumā, bet lielākoties šos līdzekļus tērē cilvēki, kas konkrētā brīdī ir nodokļu nemaksātāji (vecuma, slimības, invaliditātes dēļ).

Visās valstīs neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Rodas medicīnas profesionāļu un iedzīvotāju neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un šās aprūpes finansēšanu. 21. gadsimta medicīna ir paradokss: jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei.

Un tomēr – salīdzinot ar jebkuru ES valsti, Latvijā solidāri veselības aprūpei nauda mazāk tiek iedalīta gan absolūtos, gan relatīvos skaitļos.

Sabiedrība ir slima, jo akceptē veselības aprūpei atvēlētos 2,9% no kopprodukta.

Valsts vara un sabiedrība (nereti neapzināti) ārstiem ar kvotām, administratīvās un krimināltiesiskās atbildības palīdzību mēģina uzgrūst atbildību par nesakārtoto sistēmu, nepietiekamo finansējumu, nepieejamo veselības aprūpi utt. Bet ārsti un medmāsas donkihotiski par pusvelti turpina aprūpēt pacientus.

Visās sanāksmēs ārsti tagad runā tikai un vienīgi par naudu un pieprasa 4,5% naudas no IKP, kaut lāgā nesaprot – par kādu IKP runā. Vieglāk saprotams jēdziens ir naudas attiecība pret budžetu.

Pēc Eurostat datiem, veselības aprūpei vidēji Eiropā valstis tērē 14,9% no budžeta, Igaunijā 13,3%, bet Latvijā 10,7%, turklāt tieši Latvijā budžets pret IKP ir mazākais. Tajā pašā laikā valsts pārvaldei Latvija tērē 11,7% no budžeta, bet Igaunija – tikai 8,3%, bet ekonomikas jautājumu risināšanai (tostarp neveiksmīgu biznesa projektu Parex, AirBaltic, Liepājas metalurgs reanimēšanai) Latvija tērē 14,5%, Eiropas Savienībā vidēji – tikai 8,2%.

Lai iedotu vairāk naudas veselības aprūpei, valstij būtu jāgriež nost tām nozarēm, kas proporcionāli saņem vairāk nekā citur Eiropā: kultūrai, ceļu būvei, pašvaldībām, uzņēmējdarbības atbalstam, izglītībai.

Eiropā pastāv pieņēmums, ka veselības sistēma ir bankrotējusi, ja solidārā daļa veselības aprūpē ir mazāka par 50%. (Āfrikā tas tiek uzskatīts par normu, piemēram, solidārā finansējuma daļa veselības aprūpē Nigērijā ir 20%, Mali – 10%.) Kaut šobrīd daļa ekspertu atzīst, ka šai kritiskajai robežai Latvijas veselības aprūpe ir pietuvojusies, faktiski veselības aprūpes solidārajai daļai jāpiepluso šādi līdzekļi:

§ pašvaldību finansiāls atbalsts pieejamības veicināšanai, tiesa, šis atbalsts ir visai haotisks un bieži rezultējas kā datortomogrāfs slimnīcā, slimnīcas kosmētiskais vai kanalizācijas remonts;

§ veselības apdrošināšana, ko par mūsu iemaksātajiem nodokļiem dažādu ierēdņu vai pietuvinātu personu apdrošināšanai lieto valsts un pašvaldību institūcijas (mēs kā nodokļu maksātāji maksājam par to, lai ne tikai Saeimas un pašvaldības deputāti, bet arī > 600 Saeimas konsultanti, biroju darbinieki un datoristi, kā arī pašvaldību ierēdņi tiktu privāti apdrošināti un ar polisi pie diagnostikas un ārstniecības tiktu bez maksas un ātrāk. Darbojas princips, ka daži ir vienlīdzīgāki par citiem);

§ nauda, ko valsts no iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa atmaksā atpakaļ par veselības pakalpojumu apmaksu (tiesa, VID nekad nevienam nesniedz ziņas, cik tieši ir atmaksāts par veselības pakalpojumiem);

§ Eiropas struktūrfondu nauda;

§ pašvaldību un sociālo fondu līdzekļi (arī nodokļu maksātāju nauda), kas tiek izsniegti mazturīgajiem un nabagajiem zāļu un medicīnas pakalpojumu izmaksu segšanai;

§ citi ienākumi, piemēram, zāļu ražotāju atbalsts atsevišķu slimnieku ārstēšanai ar ļoti dārgiem medikamentiem u.c.

Veselības ministrija nevēlas uzrādīt skaitļus un saglabā zināmu neskaidrību patiesajos veselības aprūpes finanšu skaitļos. Cik mums zināms no Finanšu ministrijas, speciāli izveidotai komisijai joprojām nav izdevies iegūt saprotamu pārskatu par naudas plūsmām veselības jomā.

Premjerministrs Māris Kučinskis piedāvājis palielināt valsts parādu par 35 miljoniem eiro veselības jomas reformai, bet, ja reformas būtu veiksmīgas, – daļu no sociālā budžeta novirzīt veselības aprūpei. Kaut ap sociālā budžeta iespējamo atbalstu veselības aprūpei notiek dažādas spekulācijas, Latvijas Ārstu biedrība redz, ka apdrošināšanas veidā no sociālā budžeta veselības aprūpei varētu novirzīt 60–100 miljonus eiro gadā, iepriekš precīzi definējot, cik lielā apjomā, kādu slimību ārstēšanai šī nauda tiktu tērēta un fiksēti saprotami rezultējošie mērķi. Pirmie soļi sociālā budžeta naudas piesaistei būtu nopietns finanšu audits Veselības ministrijas sistēmā, pozitīvā un arī negatīvā veselības pakalpojuma groza izstrāde un valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma revīzija.

Situācija ap finansējumu ir tik ļoti saspringta, ka visās sanāksmēs ārsti tagad runā tikai un vienīgi par naudu. Līdz ar to valstiskā līmenī netiek risināti profesionāli jautājumi. Arodbiedrība, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadība un daži aktīvisti sacenšas, nosaucot lielākas nepieciešamās naudas summas. Visi politiķi piekrīt, ka naudas vajag vairāk, veic pseidodarbības, piemēram, diskutē par apdrošināšanas modeļiem. Tā kā visi naudas vajadzībai piekrīt, bet naudas vairāk nekļūst, tiek meklēti ļaunie un vainīgie, kas varbūt saka, ka naudu dot nevajag, vai neprasa pietiekami daudz. Patiesībā ir pilnīgi vienalga – vai prasīt 100, 300 vai 500 miljonus, 4,5% vai 5,5% no IKP, rezultāts būs desmitos miljonu vērts skaitlis Saeimas budžeta un finanšu komisijas sēdē.

Un tomēr – Latvijā medicīnai netiks vairāk naudas, kamēr darba devēji un ņēmēji nemaksās nodokļus. Zaudējumi, ko valsts ekonomikai sagādājuši nodokļu nemaksātāji, tiek vērtēti starp 800 miljoniem un 1,2 miljardiem, kas pilnībā nosegtu visas veselības aprūpes vajadzības.

Būtu labi, ja mūsu tautas priekšstāvji rādītu mums piemēru un rīkotos tikai ar banku pārskaitījumiem, par savām darbībām nomaksātu nodokļus un par caurspīdīgumu savās finansēs lepotos. Vienlaikus mēs uzzinām, ka VID darbiniekam māte “atstājusi mantojumā” pusmiljonu, ka mātes un krustmātes dāvājušas lielas naudas summas pašvaldību vadītājiem un deputātiem. No darba brīvajā laikā deputāts un ministrs Guntis
Belēvičs (dati no amatpersonas deklarācijas par 2015. gadu) paguvis aizņemties 747 623,41 eiro, bet aizdot 2 707 725,28 eiro, nerunājot par dāvinājumiem, ko viņš saņēmis no sievas un dēla.

Latvijas veselības aprūpes nozarei ir nepieciešamas gan reformas, gan nauda

Pašreizējos apstākļos bez skaidri definēta un caurskatāma veselības aprūpes pakalpojumu groza, kā arī pamatota un aktuāla tarifu/cenu aprēķina pat trūkstošā finansējuma apjoma noteikšana nav viegli paveicams uzdevums. Tāpēc pakalpojumu groza un aktuālu tarifu/cenu noteikšana ir darbības (jeb reformas) ar visaugstāko prioritāti. Lai runātu par mērķtiecīgu finanšu piesaisti un racionālu izlietojumu, mums jāatbild uz šādiem jautājumiem:

§ lai saņemtu papildu finansējumu veselības aprūpei – kādi ir scenāriji un priekšnoteikumi, kādi ir izmērāmi rezultējošie lielumi?

§ piesaistot papildu finansējumu veselības sistēmai – kāds ir mērķis vai līdzeklis rezultātu sasniegšanai?

§ primārā veselības aprūpe un ģimenes medicīna kā labāka iespēja padarīt veselības (aprūpes) sistēmu efektīvāku – vai tajā darbojas uz pierādījumiem balstīta izvēle?

§ veselības pakalpojumu grozs – ko, kam, kādā apmērā? Lēmumu pieņemšanas metodes ierobežota finansējuma un informācijas apstākļos;

§ finansējuma izlietošanas efektivitāte veselības sistēmas mērķu sasniegšanā no vietējo, reģionālo un Rīgas stacionāru perspektīvas.

Pieņemsim, ka Kučinska valdība iedala 35 miljonus strukturālām reformām veselības aprūpē. Strukturālajām reformām ir izšķiroša nozīme tautsaimniecības izaugsmē, turklāt to īstenošana ir nepārtraukts process. Strukturālās reformas nav visaptveroša algu griešana un darbinieku atlaišana no mazāk nozīmīgām sistēmām, kā kāds varētu padomāt. Tas ir reformu kopums ar mērķi modernizēt veselības aprūpi, padarīt tās struktūru efektīvāku. Kā jebkuras reformas īstenošanā, ir jāmaksimizē pozitīvās sekas un jāminimizē negatīvās, ja tādas ir. Pieprasījuma stimulēšana strukturālās problēmas nerisina, bet labākajā gadījumā aizkrāso fasādi. Sliktākais no iespējamiem scenārijiem – skaļi solīt strukturālās reformas un nedarīt neko vai reformām paredzēto naudu izdalīt atsevišķu slimību kompensējamo medikamentu iegādei.

Latvijā ir nesakārtota, arhaiska un haotiska veselības likumdošana

Ārstniecības likums novecojis, nestrukturēts, vecmodīgs, nedarbojas kā jumta likums. Pašreizējais Ārstniecības likums vairs neatbilst priekšstatam par vienu no galvenajiem nozares likumiem, tajā nav nozares mērķu un darbības principu, pēc vairākkārtīgiem apjomīgiem grozījumiem likumam ir visai neviendabīga un haotiska struktūra.

Latvijas Ārstu biedrība uzrunāja ievērojamus juristus no Juristu biedrības un Tiesībsarga biroja, no RSU un LU juridiskajām fakultātēm, bijušos profesionālākos Saeimas juristus, kā arī mediķus ar likumdošanas zināšanām. Likumu var izstrādāt, ja to dara profesionāļu komanda. Jauno Ārstniecības likumu Ārstu biedrība redz kā veselības aprūpes nozares stūrakmeni, kas ietvers nozares darbības pamatprincipus, definēs nozares struktūru un tās funkcionēšanas galvenos virzienus, ietverot cilvēktiesību nodrošināšanas un konstitucionālo tiesību aspektus. Bez likumdošanas bāzes jebkādas reformas īstenot ir neiespējami, līdz ar to faktiski neiespējami piesaistīt papildu līdzekļus.

Veselības ministrijai nav resursu un gribēšanas (ministrijas juristi pārņemti ar ikdienas darbiem), Ārstu biedrībai šim projektam nav naudas. Veselības ministrija ignorē Latvijas Ārstu biedrības centienus kopēji izstrādāt jaunu Ārstniecības likumu.

Tas pats attiecas uz Sabiedrības veselības likumu. Ir vēl trīs likumi, kas arī steidzami nepieciešami:

§ jauns moderns Ārstu prakses likums, kas ļautu izveidot jaunu uzņēmējdarbības formu ārsta prakse (līdzīgi kā uzņēmējdarbības forma advokātu birojs), ļaujot praksi mantot, pārdot utt.;

§ Neatliekamās palīdzības un katastrofu medicīnas likums, kas ļautu nepārvērst neatliekamās palīdzības dienestu ierēdniecībā, dotu šim dienestam līdzīgu neatkarību kā glābšanas dienestam un policijai;

§ Psihiskās veselības likums.

Ārprātīga birokrātija veselības aprūpē un e-veselības ieviešanas mēģinājumi

Pēdējo gadu laikā birokratizācijas līmenis medicīnā, īpaši primārajā aprūpē, pieaudzis daudzkārt. Medicīnā vairs vispār netiek vērtēts ārstniecības process, bet tikai dokumentācija. Tādās slimnīcās kā P. Stradiņa KUS, Bērnu KUS daudzkārt pieaugusi administrācija, ievērojami samazinot kopējo ārstniecības personāla apmaksai paredzētās naudas apjomu. Tomēr visvairāk birokrātiski dokumentu plūdi nomāc ģimenes ārstus un primārās aprūpes speciālistus. Nav politiskas gribas izmest vēstures mēslainē kaut daļu nejēdzīgo talonu, veidlapu, žurnālu,
atskaišu.

Pašlaik mums apgalvo, ka veselības problēmas atrisināšot e-veselība un kvalitātes kontroles sistēma. Patiesībā šī ir tādu politiķu un birokrātu formula, kuri pat nenojauš to, ka pacientu ārstē ārsts, nevis papīriņš vai ķeksītis datorā. Jebkura kvalitātes kontrole Latvijas apstākļos nozīmē uzvelt ārstam lielāku birokrātisko slogu, samazinot laiku strādāt ar pacientu, savukārt pozitīvs novērtējums ir nevis finansējuma palielināšana, bet esošā finansējuma nesamazināšana.

E-veselības ieviesēji uzskata, ka visiem ārstiem tagad būtu 120 stundas jāapgūst datormācība un viņu murgainais e-projekts. Tā vietā, lai ārsts mācītos kardioloģiju, gastroenteroloģiju vai endokrinoloģiju, viņam spiež mācīties datorzinības.

E-veselība visur pasaulē atnesusi vienu ļaunumu: pazūd pacients, atnāk desktops. Ārsts spiests tik daudz ķeksēt datorā, ka aizmirst paskatīties uz pacientu. Savukārt nosūtījums pie kolēģa pa e-veselības kanālu ir par trīsdesmit procentiem negatīvāks nekā zvans kolēģim. Efektīvākā metode ir tieša (tostarp telefoniska) konsultatīva saruna ar kolēģi speciālistu.

Pašreiz sagatavotā e-veselības sistēma birokrātiju ievērojami pieaudzē, nevis samazina. Ja ārstam būs jāaizpilda viss, ko paģērēs e-veselība, viņam būs jātērē vairāk laika, nekā NVD paredzējusi pacienta apskatei vai konsultācijai. Jautājums nav par to, vai mums ir vajadzīga procesu digitalizācija, bet par to, ka mums nav vajadzīgs piedāvātais e-veselības produkts, kas radīts tikai tādēļ, lai notrallinātu Eiropas struktūrfondu līdzekļus, nevis uzlabotu darba apstākļus medicīnā strādājošiem. Latvijas Ārstu biedrība nav pret e-veselību, bet pret pašreiz piedāvāto ar realitāti nesavienojamo birokrātijas stūrakmeni.

Valstiska skatījuma vietā valda resorisks skatījums

Veselības ministrija un Labklājības ministrija darbojas separāti attiecībā par darba nespējas lapām: nav korektas uzskaites, nav analīzes, nav atbildības. Nesaimnieciska kopbudžeta tērēšana, kas pērn rezultējusies (pēc neoficiāliem statistikas datiem) ar 38 miljoniem eiro lielākiem izdevumiem. Lielā mērā tas saistīts ar Veselības inspekcijas taktiku – sodīt ārstu, kas nav (nepamatoti) izsniedzis darba nespējas lapu, bet pacients par to pasūdzējies inspekcijai.

Tas pats attiecas uz Veselības un Labklājības ministrijas nesadarbošanos invaliditātes jautājumos, kas nesamērīgi virza pacientus pretī invaliditātei.

Rehabilitācijas neesamība vai mazspēcība valstī palielina invaliditātes līmeni, bet, kā zināms, tieši rehabilitācijas pasākumus visvairāk apcirpa ambulatoriskā finansējuma samazināšana reģionālajām slimnīcām.

Nepamatoti noniecināts un pazemots primārās veselības aprūpes dienesta līmenis

Ja finansējums valstī ir pārlieku mazs, valsts prioritātei būtu jābūt primārai aprūpei un neatliekamajai palīdzībai. Diemžēl tieši otrādi tika darīts, samazinot veselības finansējumu 2008. un 2009. gadā.

Nevienam nepatīk ģimenes ārstu dienests, tomēr nekas labāks šajā pasaulē nav izdomāts. Pieejamību finansējuma trūkuma apstākļos var nodrošināt tikai primārā aprūpe.

Valstij būtu jādefinē pastāvīgs finansējuma apjoms ģimenes ārstu dienestam, novirzot tam aptuveni 8,5% no kopējā finansējuma veselības aprūpei. Jāsamazina birokrātija ģimenes ārstu darbā. Būtu jāceļ ģimenes ārstu prestižs, jāatbalsta konkrēti Ģimenes ārstu asociācijas centieni.

Būtu mērķtiecīgi izskatīt jautājumu par primārās aprūpes stacionāriem, kā to iesaka PVO.

Slimnīcu dažādas īpašumtiesības rada pamatu intrigām un dažādu struktūru pretnostatīšanai

Rīgas lielākās klīnikas, ieskaitot universitātes slimnīcas, ir valsts īpašums. Reģionālās un aprūpes slimnīcas lielākoties ir pašvaldību īpašums. Sadaloties bijušajiem rajoniem, slimnīcas nereti atrodas vienlaikus vairāku pašvaldību īpašumā (piemēram, Daugavpils slimnīca ir Daugavpils pilsētas, Daugavpils novada un Ilūkstes novada īpašums).

Iespējams, būtu nepieciešama īpašumtiesību maiņa reģionālajām slimnīcām. Pašvaldībām nereti ir grūti vienoties par valstiskiem risinājumiem – piemēram, kā nodrošināt insulta vienību, diennakts otolaringologa, acu ārsta, augstas kategorijas reanimatologa palīdzību, ja šī palīdzība vajadzīga ne tikai īpašniekpašvaldībām, bet arī plašākam reģionam, piemēram, visai Vidzemei vai Latgalei. Otrs iegansts, kāpēc būtu skatāms jautājums par reģionālo slimnīcu pārņemšanu valsts īpašumā, ir militāra nepieciešamība. Latvijā kara hospitāļu nav un nebūs. Ievainotie un cietušie (arī katastrofās, nelaimes gadījumos, terora aktos, ja kas tāds notiktu) būtu jāstacionē Rīgas Austrumu KUS, Traumatoloģijas slimnīcā, Rīgas 2. slimnīcā, Liepājas, Ventspils, Daugavpils, Rēzeknes, Vidzemes slimnīcā, līdz ar to būtu nepieciešams celt šo slimnīcu kapacitāti un pie tām izveidot medicīniskas rezerves. Latvija ir NATO dalībvalsts, bet NATO ir demokrātisku valstu alianse, kas nodarbojas ar militāriem jautājumiem. Medicīniskajos jautājumos mums vajadzētu vadīties no medicīniskā atbalsta koncepcijas (Concept of Operations of Medical Supports in Chemical, Biological, Radiological and Nuclear Environments, 2007. gada 6. dec.), kur dalībvalstīm ir strikti norādīts, kādai jābūt medicīniskā dienesta gatavībai kara gadījumam. NATO standarts ir zelta stunda, kuras laikā jāsniedz specializēta palīdzība (tostarp toksikoloģijas pacientam), bet operācija ievainotam un politraumas slimniekiem jāveic, vēlākais, četru stundu laikā. Tiesa, Latvijā pašlaik nav neviena, kas valstiski atbild par traumas menedžmentu un politraumu. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētiskiem, pretšoka, infūzijas, pretmikrobu līdzekļiem, kā arī imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša rezerves apjomā.

Tai pašā laikā man ir nopietnas šaubas par īpašumtiesību maiņas lietderību, jo ilgos gados pierādījies, ka pašvaldības ir labāks medicīnas iestāžu saimnieks nekā valsts. Varam salīdzināt P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu ar Liepājas vai Ventspils slimnīcu. Viegli pamanīt, ka valstij pakļautajā P. Stradiņa KUS ir:

§ lielāka birokrātija;

§ aizdomas par lielāku korupcijas risku;

§ nepiemērota uzņemšanas nodaļa un haotiska slimnieku loģistika, līdz ar to – nereti garāks ceļš līdz glābjošajai vai ārstējošajai manipulācijai vai konsultācijai;

§ bezpersoniskāka attieksme pret pacientu;

§ nepamatoti vadības lēmumi;

§ aizdomīga un nesaprotama augstākās vadības izvēle.

Vērtējot P. Stradiņa KUS un Bērnu KUS menedžmentu, jāteic, ka ne tikai reģionālo slimnīcu, bet arī privāto medicīnas iestāžu menedžments ir valsts slimnīcām par gadsimtu priekšā, tostarp jautājumos par iepirkumiem. Ir taču zināms, ka privātie datortomogrāfi un magnētiskās rezonanses aparāti ir lētāki, tiem ir lētāka ekspluatācija un racionālāks izmantojums.

Rodas iespaids, ka Stradiņa slimnīcas vadība ir tiktāl iesaistīta jaunā korpusa pirmās kārtas celtniecībā, ka pilnīgi piemirsusi slimnīcas funkciju – ārstēt pacientus.

No šāda skatpunkta raugoties, iespējams, ka nepieciešams atdot valsts slimnīcas privātam menedžmentam (es pieļauju, ka to varētu izsolīt konkursa kārtībā, un uzvarētu, teiksim, VCA vai VC4), bet P. Stradiņa KUS celtniecību – Nekustamo īpašumu aģentūrai.

Pilnīgi nesakārtots ir sociālo gultu jautājums Rīgā un dažās citās pilsētās, Rīgā specializētas nodaļas pārpilda sociāli slimnieki. Tas viss nereti liek domāt, ka, iespējams, valstij pilnībā būtu jāatsakās no medicīnas iestāžu īpašumtiesībām, jo valsts Veselības ministrijas personā ar šīm funkcijām galā netiek.

Ārsti tiek pakļauti morālai vardarbībai, un viņiem nav iespēju pretoties politiķu un žurnālistu bezatbildīgiem uzbrukumiem

Veselības ministrija apzināti sarīda ģimenes ārstus pret slimnīcu ārstiem, pašvaldību slimnīcu kolēģus pret klīnisko universitāšu slimnīcu kolēģiem, privātās struktūrās strādājošos pret valsts un pašvaldību iestādēs strādājošiem, vienu nevalstisku organizāciju pret otru.

Pašreizējās Veselības ministrijas vadības politika novedusi pie pacientu satraukuma, neziņas, nereti panikas.

Savukārt ārsti jūtas izsīkuši, neprognozējamā finansējuma apstākļos tiek izmisīgi taupīti līdzekļi, neveicot pat ļoti svarīgas diagnostiskas manipulācijas.

Pēdējā gada laikā ievērojami pieaugusī mātes un bērna mirstība un citi indikatīvi rādītāji liecina par ļoti smagām problēmām veselības aprūpē.

Katru dienu presē vai internetā redzams, lasāms kāda ārsta nomelnojums (nu kaut vai vārdā, uzvārdā nosaukts un noķengāts izcils bērnu ārsts, kurš ar savu 16 gadus veco krievvalodīgo pacienti it kā runājis latviski. Patiesībā ārsts visu izmeklēšanu un visu tālāko komunikāciju ārsts veica krieviski, bet māte, kas aprakstīja savu izpratni par šo sarunu sociālajās saitēs, līdz šim ar ārstu pat nav runājusi. Krievu valodā rakstošie žurnālisti nezināmu iemeslu dēļ slimo meiteni nosauca par invalīdi, kas šajā vecumā tiek sāpīgi uztverts). Ārsts ir neaizsargāts pret pacienta, viņa piederīgo, bet īpaši – žurnālistu apgalvojumiem par kāda konkrēta pacienta ārstniecības procesu, par it kā nodarīto kaitējumu pacienta veselībai vai pašcieņai. Ārstu drīkst publiski apvainot, bet viņam nav tiesību publiski aizstāvēties, to liedz likumdošana (Ārstniecības, Pacienta tiesību un Fizisko personu datu aizsardzības likumi).

Veselības ministrija vēršas pret mediķu profesionālo autonomiju. Ārstu biedrība iestājas par augstiem profesionāliem standartiem, nezūdošām tradīcijām aprūpē, ētikā un zinātnē.

No Veselības ministrijas puses esam saņēmuši nepamatotus uzbrukumus ar nepārprotamu zemtekstu – atņemt profesionāļiem sertifikāciju un tālākapmācību. Par ieganstu tiek izmantoti atsevišķi medicīnisku kļūdu gadījumi, atsevišķu pacientu nāves gadījumi vai pat gadījums, kad bērns netika stacionēts, bet pēc vairākām dienām tika veikta apendektomija. Kaut gan šos gadījumus analizējuši kolēģi, skatījusi Arodtiesa, ministrijas politiskās vadības un ierēdniecības uzstādījums ir ārstam atņemt sertifikātu, aizliegt strādāt, tiesāt. Ārstu biedrība savus kolēģus aizstāv un aizstāvēs.

Ārstu biedrībai un profesionālajām asociācijām ir nepieciešama autonomija, lai izpildītu savu lomu: vadīt un dot padomu, uzraudzīt un virzīt medicīnas attīstību valstī. Ārstu biedrība un profesionālās asociācijas, ja viņi dara savu darbu pareizi, nevar un nedrīkst būt visiem vai ikvienam iemīļoti. Lai uzrunātu savus kolēģus un profesiju, Ārstu biedrība un profesionālās asociācijas apstrīd valdības un politiķus.

Tā ir daļa no lomas, vietas sabiedrībā un profesijā. Ja biedrība vai asociācija visiem patīk, iespējams, kaut kas ir pilnīgi nepareizi.

Tas nav jauki un jautri – argumentēt profesijas neatkarību, īpaši, ja šī argumentācija notiek politiskajā jomā. Voltērs savulaik teicis: “Ir bīstami būt pareizam, ja valdība ir nepareiza.” Latvijas Ārstu biedrībai un žurnālam Latvijas Ārsts nav nekā svarīgāka par profesionālo brīvību, lai kādi politiķi ar kādām metodēm un kādu demagoģiju, meliem, solījumiem un viltu mums mēģinātu to atņemt. Vadības nezināšana un nejēga par sabiedrības veselību un ārstniecību Veselības ministrijā novedusi pie tā, ka no ministrijas pilnībā pazuduši medicīnas profesionāļi, pēc tam viņi lēnām izstumti arī no valsts institūciju vadības, un mērķis būtu – lai profesionāļu nebūtu arī profesionālās organizācijās.

Aizstāvot ārstus, mēs aizstāvam pacientus, līdz ar to mēs esam pret visiem tiem, kuri netīši kavē veselības aprūpes nodrošināšanu.

Profesionālā autonomija ir būtiska, lai sniegtu profesionālu palīdzību pacientiem. Būtiska ir ārsta neatkarība no nepamatotas ietekmes, pārāk bīstama ir situācija, kad jebkurš var traucēt ārsta un pacienta attiecībām. Pacientam nepieciešams uzticēties ārstam, tādēļ tieši attiecības starp ārstu un pacientu ir galvenais mums un mūsu pacientiem.

 

Pēteris Apinis,
Žurnāla Latvijas Ārsts galvenais redaktors

  Joomla templates, advanced hosting.