Pētera Apiņa mājaslapa
Nāc nākdama veselības apdrošināšana! PDF Drukāt E-pasts

Folklorizējusies atziņa ir veselības apdrošināšana kā saule, kas nāks un visus sasildīs, atrisinās visas problēmas. Šī apdrošināšana atnāks, iedos veselības ministram 4.5% naudas no IKP, un visi kļūs veseli, algas mediķiem būs labas, tehnoloģijas un zāles varēs iegādāties tā, ka pietiks gan pacientiem, gan Saules aptiekai.

Par Gunta Belēviča plāniem izstrādāt veselības apdrošināšanas modeli līdz 1. jūlijam, vislabāk informāciju smelties no viņa intervijas 20. maija Rīta panorāmā, bet vienīgais korektais rakstuvārds par šo tematu ir intervija  ar ministru lvportālā, kas ir valsts oficiozs. No šiem informācijas avotiem var gūt atziņu, ka jaunā apdrošināšana būs darbaspēka nodoklim līdzīga nodeva gan darba devējam, gan ņēmējam, vidēji 25 eiro mēnesī vienam strādājošam, drīzāk regresīvs, nekā progresīvs nodoklis. Medicīnas māsai nodoklis būs līdzīgs ministra nodoklim, pensionāriem un bērniem nekāda nodokļa nebūs.

Es pieļauju, ka mēneša laikā viss mainīsies, bet vismaz šobrīd ministrs un darba grupas (ja Guntis Belēvičs vada vai vismaz piedalās darba grupā, viņš runā 90% sēdes laika, iespēju robežās neļauj izteikties citādi domājošajiem, tātad darba grupas viedoklis parasti pilnībā sakrīt ar Gunta Belēviča uzstādījumu) rada iespaidu, ka nauda būtu jāņem no darbaspēka nodoklim līdzīga maksājuma. 

Šo rindu lasītāju es lūdzu saprast, ka arī es ceru uz apdrošināšanu, kas dos vairāk naudas veselības aprūpei, palielinās pieejamību, samazinās līdzmaksājumus, ļaus palielināt ārstu un medicīnas māsu algas. Es neticu, ka valdība veselībai pārdalīs naudu no pašvaldībām, kultūras, izglītības vai ražošanas atbalsta.

Nauda mums nāks tikai un vienīgi no papildus ienākumiem valsts budžetā vai speciāli šim nolūkam izveidotā apdrošināšanas fondā, un jebkuras jaunas iemaksas, patīk vai ne, atgādina jaunu nodokli. Bet nodokļus mūsu valstī nemīl, necieš un nemaksā (iespēju robežās). Visvairāk maksāšanā apiet tieši darbaspēka nodokļus un visvairāk nemīl darbaspēka nodokļus. Jebkura ziņa par darbaspēka nodokļu celšanu samazina investoru mīlestību pret Latviju, un jāteic, ka šī mīlestība tāpat nav augsta. Ārvalstu investoru padome bija pamanījusies norādīt, ka celtniecības nozarē pelēkā ekonomika un darbaspēka nodokļu nemaksāšana esot >40% (nez kā ar nodokļiem un „otkatiem” Stradiņa slimnīcas jaunās daudzstāvu garāžas un administrācijas ēkas celtniekiem?)

Mani kolēģi mani cenšas pārliecināt: tā nav ārstu lieta runāt un domāt par nodokļiem. Lai Finanšu ministrija un Ieņēmumu dienests domā par nodokļu iekasēšanu, valstij ir pienākums mums šo naudu iedot. Labi teikts. Bet tieši tādā formā un tieši tādās emocijās mēs runājam jau 20 gadus, un nekas nemainās. Guntis Belēvičs daudz naudas, piena upi un medus krastus sola pusotru gadu, bet, manuprāt, paliek tikai sliktāk un sliktāk. Un man rodas iespaids, ka visas šīs sarunas ap un gar apdrošināšanu ir tikai un vienīgi darbības imitācija.

Brīvprātīgā veselības apdrošināšana Latvijā pastāv, bet tikai paplašina nevienlīdzību veselības pakalpojuma pieejamībā

Veselības apdrošināšana Latvijā tiešām darbojas un nosedz nedaudz vairāk nekā dažus procentus no visiem veselības aprūpes izdevumiem. Lielākoties darba devējs apdrošina savus darba ņēmējus, bet atsevišķās iestādēs un uzņēmumos iemaksu veic solidāri. Apdrošināšanas polises ir dažādas– sākot no „all included”– viss iekļauts, kur apdrošinātājs apmaksātu pat sirds vai aknu transplantāciju, beidzot ar „nothing included”, kur labākajā gadījumā, atmaksāts tiek dažs līdzmaksājums vizītei pie ārsta, atsevišķām manipulācijām vai izmeklējumiem.

Nezināmu iemeslu dēļ Latvijā savus darbiniekus visvairāk apdrošina valsts un pašvaldību institūcijas. Ja valsts institūcija– vai tā ir Saeima, ministrija, novada dome vai valsts augstskola apdrošina savus darbiniekus, tā patiesībā tērē nodokļu maksātāju naudu. Medicīnas iestādes priecājas par pacientiem ar polisēm– var labāk un vairāk izmeklēt, var čaklāk un savlaicīgāk ārstēt. Diez vai kāds iedomājas par to, ka valsts vai pašvaldību darbinieks ir apdrošināts par mūsu kopējo nodokļu maksātāju naudu, zināma daļa no šīs naudas aiziet privātajam apdrošinātājam, zināma daļa nonāk medicīnā. Tas, kurš ir apdrošināts, ir līdzīgāks par pārējiem, viņam nevajag stāvēt rindā uz izmeklējumu, nevajag piemaksāt par izmeklējumu. Šobrīd jautājumu– kas un ar kādu polisi par valsts nodokļu maksātāju naudu lielākoties izšķir kādas kancelejas vadītājs vai kāds izpilddirektors.

Iespējams, Valsts prezidentam, Ministru prezidentam vai dižierēdnim vajadzētu būt apdrošinātam, lai nevajadzētu pie sava ģimenes ārsta maksāt 1.40 eiro, nevajadzētu satraukties par dīvainu kāsu no iespējama vēža, bet savlaicīgi izmeklēt plaušas datortomogrāfiski. Iespējams, Saeimas deputātam nevajadzētu grūstīties rindā pie Austrumu slimnīcas kopš 6.00 no rīta, lai vēl šogad tiktu pie onkoloģiska izmeklējuma. Bet tad tam nevajadzētu būt mums nezināmu personu izvēlei, bet likumā strikti noteiktam– valsts no saviem līdzekļiem apdrošina personas x, y un z ar polisi „all included”, bet personas a, b, c, kā arī deputātus, viņu palīgus un komisiju padomdevējus ar polisi „nothing included”.

Šķiet, ka liela daļa no apdrošinātajiem ir ar šo sistēmu ļoti apmierināti, un tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ valsts un pašvaldību institūcijās strādājošie nesteidz cīnīties par lielāku finansējumu veselības aprūpei, jo uz viņiem pieejamības problēmas īsti neattiecas.

Tas arī ir iemesls, kāpēc liela daļa ierēdņu un politiķu piekrīt jēdzienam „veselības apdrošināšana”, jo uz viņiem tā jau attiecas un nemaz taču nav slikti. Galvenais arguments ir, ka apdrošināšana labi darbojas citās valstīs. Lietuvas apdrošināšanas sistēmu Latvijā slavē un ievieš Saeimas Veselības apakškomisijas priekšsēdētājs Romualds Ražuks, tiesa, viņš savu lietuviešu valodas prasmes dēļ vienīgais saprot, kas pie brāļukiem īsti notiek. Latvijas bankas līderi, kas slavē Nīderlandei līdzīgu apdrošināšanas modeli, lāga nezin, ka tikai banķieri Latvijā pelna līdzvērtīgi holandiešiem, un kopējā naudas summa uz vienu iedzīvotāju veselībai Holandē ir turpat 8 reizes lielāka, un arī algas (visiem holandiešiem, ne tikai mediķiem) ir daudzkārt lielākas. Mani neatstāj sajūta, ka lielā mērā apdrošināšanu virza tie, kas vēlas divas finansēšanas sistēmas Latvijā (valsts un apdrošināšana), lai pie tās otras apsildītu rokas.

Mani ļoti ieienterēja Ārvalstu investoru padomes atziņas par pelēko ekonomiku, par to– kāpēc Igaunijai ar 1.3 miljoniem iedzīvotāju ir lielāks valsts budžets par Latvijas valsts budžetu, ja Latvijā ir par trešdaļu vairāk iedzīvotāju un par trešdaļu vairāk strādājošo. Igaunijas nodokļi nav īpaši lielāki par mūsējiem, katrā ziņā ne par vienu trešdaļu (izņēmums ir akcīzes nodoklis alkoholam, kas ir 1.7x lielāks). Igaunijas veselības apdrošināšanas sistēma ir praktiski identiska mūsu valsts finansētajai veselības aprūpei, taču ievērojami caurskatāmāka un labāk finansēta caur to pašu nodokļu sistēmu.

Mana prognoze: veselības apdrošināšanas kā papildus darbaspēka nodoklis nebūs. Es neticu, ka valdībā ir politiski pašnāvnieki

Praktiski nav iedomājams, ka valdība un Saeima piekritīs līdzvērtīgi procentuāli palielināt nodokļus (pat, ja tos sauks par apdrošināšanu) darba devējam un darba ņēmējam. Katram ir iespēja iztēloties, ka viņam, atbilstoši Gunta Belēviča iecerei, no 2018. gada 1. janvāra „uz rokas” izmaksās par 25 eiro mazāk. Es neticu, ka valdība būs gatava progresīvam nodoklim, piemēram, no ministra ņemt procentuāli (ne tikai absolūti) vairāk nekā no medicīnas māsas. Šādu netaisnību mūsu ministra sirds neturēs.

Es neticu, ka apdrošināšanu izdosies ieviest līdzīgi Ingrīdas Circenes iecerei, proti, apdrošināšanas iemaksas līdzināsies nodevai. Piemēram, visiem strādājošiem, visiem tiem, kas nebūs atbrīvoti no šīs apdrošināšanas, katru gadu par veselības aprūpi jāmaksā savi 300 eiro. Tas radīs vēl lielāku nevienlīdzību.

Iespējams, ka var pārdalīt par labu veselības aprūpei nelielu summu no sociālās apdrošināšanas budžeta, piemēram, naudu, kas valsts budžetā papildus ienāks no mikrozuņēmumos strādājošajiem. Pensionāru savienība jau paziņojusi, ka šo naudu varētu novirzīt pensionāru veselības apdrošināšanai, un šajā viedoklī jau ieklausījušies gan Jānis Reirs, gan Guntis Belēvičs. Vēlos norādīt, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas nav pensionāru nauda. Apdrošinājušies ir strādājošie.

Tātad palielināt finansējumu veselības aprūpei varētu, iezīmējot un palielinot citus, tikai ne darbaspēka nodokļus. Šobrīd diez vai būtu mērķtiecīgi vēlreiz celt nekustamā īpašuma nodokli uz augšu. Tātad skatu piesaista apgrozāmie nodokļi– PVN, akcīzes nodoklis, dabas resursu nodoklis. Kaut labi pazīstu Ilmāru Rimševicu (viņš pēc mana nākamā rakstītā teikuma leks kājās un plūkās matus no galvas), visreālākais ir PVN celšana par 1% uz 22%. Kaut arī valsti ik nedēļu pāršalc kāda PVN izkrāpšanas shēma, lielākoties šis nodoklis tiek iekasēts labi– nezinu kādā veidā varētu nesamaksāt pievienotās vērtības nodokli pie RIMI kases.

Valstij ir tiesības pievienotās vērtības nodoklim dot ne vien samazinājumu, bet arī palielinājumu, proti, noteikt paaugstinātu pievienoto vērtību, teiksim 31% apmērā, lietām, bez kurām vienkāršais Latvijas iedzīvotājs itin viegli varētu iztikt, piemēram, Harley motocikliem vai Bentley mašīnām, zelta izstrādājumiem, kažokādām vai modes precēm. Tieši šo izstrādājumu pircēji un tirgotāji ir raženākie partiju sponsori, tādēļ vismaz līdz šim valdībai pietrūcis politiskas gribas kaut ko tādu uzsākt.

Esmu pārliecināts, ka ļoti mazs akcīzes nodoklis alkoholam un tabakai Latvijā salīdzinot ar Igauniju ir tikai un vienīgi politiskās korupcijas sekas. Acīmredzot ir iemesls, kāpēc Latvijas politiķi skaļi klaigā par iespējamo kontrabandu, bet muitnieki nepamana veselas autokravas ar kontrabandas cigaretēm un šņabi. Acīmredzot ir kāds iemesls, kāpēc policists nekad nezin, kur viņa iecirknī darbojas nelegālā „točka”.

Latvijā alum ir reāli mazākais akcīzes nodoklis Eiropā.

Godīgs risinājums, kā valstij iegūt papildus līdzekļus, ir aplikt ar akcīzes nodokli visu, kas neveselīgs.

Guntis Belēvičs pirms pusotra gada braši sāka ministrēt, solīdams aplikt ar nodokļiem sāli, transtaukus, cukurotos dzērienus utt. Tagad šie solījumi noslēpušies dziļākajās ministrijas atvilknēs. Gluži tāpat piemirsušies solījumi cīnīties par palielinātiem dabas resursu nodokļiem glifosātam (Raundap), pesticīdiem, minerālmēsliem. Palielinot nodokļus dabas postīšanai, Latvijas lauksaimnieki pārietu uz bioloģiskām ražošanas metodēm, mūsu pārtika būtu veselīgāka, bet no nodokļiem– maciņš pilnāks.

Šķiet, ka vienīgā iespēja palielināt veselības budžetu (ar vai bez apdrošināšanas) ir cīnīties ar ēnu ekonomiku un palielināt kopējo nodokļu masu (valsts budžetu) līdz 1/3 no IKP.

Un panākt ēnu ekonomikas samazināšanu es novēlu Māra Kučinska valdībai.

 

 

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

  Joomla templates, advanced hosting.