Pētera Apiņa mājaslapa
Zemgales ziņām par orientēšanās sportu PDF Drukāt E-pasts

Par orientēšanās sportu būtu jārunā gan kā par lielo sportu ar ļoti smagām treniņslodzēm, ātruma izturību, psiholoģisko un fizisko sagatavotību, gan tautas sportu kā īpašu veselības uzturēšanas veidu gan bērniem, gan pieaugušiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem.

 

Latvijas valstij un pašvaldībām kā būtiskākais veselības raksturlielums būtu visu bērnu iesaiste sporta nodarbībās. Tas nav viegli, jo sports nav lēts, bet valsts un pašvaldības rīcībā līdzekļi sportam ir ierobežoti. Pašvaldību galvenais uzdevums būtu pētīt un domāt– cik bērnu trenēsies vienu, trīs vai septiņas reizes nedēļā par 1000 ieguldītiem eiro. Šobrīd valsts un pašvaldības līderi nereti uzskata, ka galvenais ir sabūvēt sporta būves, nedomājot– cik maksā to uzturēšana, infrastruktūra. Var, protams, uzbūvēt arēnu „Rīga” par 43 miljoniem, kuras pašizmaksa ir vairāki simti eiro stundā, kurā vienlaikus uz ledus sporto 12 hokejisti un trīs tiesneši, bet 10000 skatītāju vienīgā sportiskā aktivitāte tribīnēs ir alus kausiņa pacelšana un nolaišana. Bet itin lēti var sarīkot orientēšanās sacensības „Kāpa”, kur vienā kartē startē 3000 dažāda vecuma cilvēki, un visi pēc noskrietiem 2, 5, 10 vai 18 kilometriem ar dažādu sarežģītības pakāpi, ir ieguldījuši lielu artavu savai veselībai.

 

Protams, mēs varam iztērēt visu sportam paredzēto naudu vēl vienas bobsleja un kamaniņu trases būvei. Mums būs olimpiskais čempions, bet trase par daudziem miljoniem dos iespējas trenēties piecām bobsleja komandām un desmit skeletonistiem.

Ja valsts spēj izdalīt tikai dažus miljonus eiro bērnu sportam ik gadu, tad racionālākais tomēr ir bērnu un jaunatnes sporta skolu atbalstīšana, kur daudzi bērni trenējas vieglatlētikā, peldēšanā, sporta spēlēs, orientēšanās sportā un citos, ievērojami lētākos sporta veidos. Pasaules literatūra apgalvo, ka lētākais sporta veids esot futbols, kur desmit puišeļiem pietiek ar vienu bumbu un četrām skolas somām vārtu vietā.

Otrs jautājums parasti ir: kurš sporta veids bērnam dos ne tikai fizisko sagatavotību, bet arī intelektuālo izaugsmi, palielinās viņa kognitīvās spējas? Minēšu piemēru– boksā katrā treniņā bērns pat ar masku saņem pietiekami daudz sitienu pa galvu lai viņa smadzenēs rastos mikroasinsizplūdumi, ietu bojā šūnas, sinapses atdalītos no šūnām. Par kognitīvu izaugsmi šajā gadījumā visai veltīgi domāt. Diemžēl līdzīgi ir ar futbolu, kur vairums vārtu tiek gūti ar galvu, bet šāds vārtu guvums ir līdzvērtīgs nelielam smadzeņu satricinājumam. Pārāk čakli kognitīvās spējas neattīsta arī sportisti, kas nodarbojas ar vienveidīgu treniņmetodiku, piemēram, cilā svarus. Toties bērnu vecumā ļoti labi kognitīvās spējas attīsta kolektīvie sporta veidi, kur visu laiku jāveido komandas saspēle.

Trešais jautājums ir par sporta traumatismu. Pasaules pieredze rāda, ka puišiem lielākais (smagais) traumatisms (uz 1000 sportistiem) ir motociklu sporta veidos, meitenēm– jāšanā. Bet ceļu locītavām vistraumatiskākie ir basketbols un futbols, pēdas locītavai– volejbols, plecu un kakla daļai– hokejs. Šeit es neskaitīšu dažādus cīņas sporta veidus, kuru mērķis ir radīt traumu otram.

Ceturtais nozīmīgais jautājums ir par vispusīgu organisma attīstību, ko mēs novēlam saviem bērniem. Ar visu mīlestību pret sporta vingrošanu, bet tas nav vispusīgi attīstošs sporta veids. Jaunie hokejisti, kā likums, ir ļoti vienpusīgi trenēti, basketbolistiem ir novājināti muguras muskuļi, līdz ar to viņiem ir agrīna muguras deformācija un šķība plecu daļa. Katrā sporta veidā ir treneri, kas galveno uzmanību pievērš bērna vispārējai sagatavotībai, bet tikai pēc tam– speciālām iemaņai, bet diemžēl– tas nav vairākums. Visvairāk muskuļu vienlaicīgi izmanto akadēmiskie airētāji, pie kam akadēmiskā pārairu laiva varētu būt visracionālākais sporta veids no organisma sportiskās vispusības viedokļa.

Nu tad man jāapvieno vienā veselumā viss sacītais un jāparaugās uz orientēšanās sportu no lētuma, kognitīvo spēju izaugsmes, netraumatisma un vispusības viedokļa. Jāsaka, ka orientēšanās sports nav pats lētākais sporta veids, parasti dārgākais ir ceļš uz sacensībām, jāskrien ir ar speciālām kurpēm, kaut ko maksā sacensību sagatavošana, kartes, arī sportista inventārs– kompass, idents, tērps. Un tomēr orientēšanās ir nesalīdzināmi lētāka par jebkuru sporta veidu sporta zālē, baseinā, ledus hallē, trekā, nemaz nerunājot par sporta veidiem, ar kuriem jānodarbojas kalnos, okeānos, smiltīs– bieži jātrenējas zemeslodes citos platuma grādos. No lētuma viedokļa orientēšanās sports ietilptu otrajā lētākajā sporta veidu kategorijā.

Orientēšanās sports ir viens no intelektuālākajiem sporta veidiem. Distancē visu laiku jādomā, jāanalizē, jāmaina lēmumi, ātri jāizšķiras par ceļa izvēli. Orientierists nedrīkst pārāk noslogot kājas, jo kaut kādā mērā var atslēgties orientēšanās iemaņas un var tikt pieļauta kļūda. Latvijas izlasē pēdējos četrdesmit gados neatceros nevienu, kas nebūtu ar augstāko izglītību vai vismaz students. Es neatceros nevienu no Latvijas izlases un vadošajiem sportistiem, kas pēc sporta gaitu beigšanas nebūtu turpinājis intelektuālo vai biznesa izaugsmi. Man vienmēr šķitis, ka Latvijas orientēšanās sporta sabiedrība ir pati draudzīgākā ļaužu kopa, kurā vadīt laiku pirms vai pēc starta. Man grūti izvērtēt orientieristu kognitīvās spējas un intelektuālo attīstību sportā salīdzinot ar šahistiem vai bridžistiem, bet visai droši orientēšanās ietilpst otrajā smadzeņu darbību attīstošajā sporta veidu kategorijā.

Attiecībā par traumu jāteic, ka pats ziemas orientēšanās sacensībās esmu traumējis celi. Trauma identiska slēpošanas traumām. Vispār orientieristiem traumu ir ievērojami mazāk nekā jebkurā citā sporta veidā. Skrienot pa nelīdzenu un sarežģītu apvidu nostiprinās ceļu, pēdu saites, mugurkaulājs. Savukārt cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa svaru es vispār aizliegtu skriet pa betonu vai šoseju. Toties nekas nav labāks skriešanai arī sirmā vecumā par skriešanu pa mīkstu meža sūnu, ko piedāvā orientēšanās sports. Es lieku orientēšanās sportu kategorijā– vismazāk traumatiskie sporta veidi.

Un pēdējais jautājums– par vispārēju organisma attīstību. Kā jau teicu, manuprāt, visuniversālāk organismu attīsta akadēmiskā airēšana un atsevišķi vingrošanas veidi. Bet arī orientieristi ir vispusīgi un koordinēti– orientieristi nekrīt, bet– ja krīt, tad nesasitas. Orientierists parasti neskatās zem kājām, viņa kustības piemērojušās šķēršļiem. Orientierists ir gatavs skriet pret kalnu, rāpties, līst, pārvietoties pa purvu, smiltīm, sagāzumiem un, ko tur liegties nav vērts– ne reizi vien ir gatavs mesties peldus pāri attekai vai upītei. No universāla ķermeņa attīstības viedokļa orientēšanās sports ietilptu otrajā universālākajā sporta veidu kategorijā.

Saskaitīsim kopā– orientēšanās ir lētākais, drošākais, empātiskākais un vispusīgākais sporta veids kopā ņemot. Ja man kādam bērnam jāiesaka, ar ko nodarboties– es teikšu: orientēšanās sports, jo tas ir demokrātisks, drošs, attīstošs. Ja man sportistam, kas beidz basketbola, riteņbraukšanas vai bobslejista gaitas, jāiesaka, ar ko nodarboties– es teikšu: orientēšanās sports, jo tas ir iesaistošs, neļauj pazaudēt formu, bet ļauj iegūst jaunu dzīves pieredzi un relaksēšanos no ikdienas dzīves. Ja man vecāka gadagājuma cilvēkam ar lieko svaru jāiesaka, ar ko nodarboties– es teikšu: orientēšanās sports, jo nav pārslodzes, ir tīrs gaiss, ir labas emocijas, pie kam neviens uz tevi neskatās kā stadionā– vai tu skrien vai domā tālāko ceļu, atpūšoties. Katrs var izvēlēties sev piemērotu distanci gan pēc distances garuma, gan plānojuma sarežģītības.

Un tad nāk galvenais– daudzie orientēšanās sporta paveidi. Rogainings ir izcils komandu sporta veids, kur kopā veiciet paša izvēlētu maršrutu 4, 6, 12 vai pat 24 stundās. Telpu orientēšanos var sarīkot ofisu namā, skolā vai stacijā. Parku orientēšanās ir orientēšanās sprints pilsētā.

Orientēšanās sportā  pasaulē trenējas vairāk cilvēku nekā hokejā. Latvijai ir pasaules čempions Edgars Bertuks, mums ir tautas sacensības „Magnēts”, kur trīsreiz nedēļā piedalās vairāk nekā 1000 cilvēku, mums ir tūkstošiem aktīvu, sportisku bērnu Latvijas novadu skolās, mums ir izlase, kurā visi dalībnieki ir ar augstāko izglītību vai studē. Mums ir stafetes komanda, kas parasti finišē Pasaules čempionāta sešniekā. Bet kas būtiskākais– Pasaules čempionātā uzvarot skeletonistam, Latvijā skeletonistu skaitu var pieaudzēt par 5 sportistiem (vairāk nepieļauj trases caurlaidība, jo jātrenējas ir arī bobslejistiem, kamaniņu braucējiem). Bet pasaules čempionātā orientēšanās sportā uzvarot Edgaram Bertukam, skolas vecuma orientieristu skaits pieaudzis par daudziem simtiem.

 

Pēteris Apinis

 

  Joomla templates, advanced hosting.