Pētera Apiņa mājaslapa
Par nodokļu un veselības reformu PDF Drukāt E-pasts

Nodokļu reforma un veselības reforma var izdoties, tikai pārskatot jautājumu par iedzīvotāju novecošanos, bet tas nozīmē arī strauju pensionēšanās vecuma celšanu

Šajā rakstā netiks analizēta unikālā sistēma: „Gribu maksāt mazākus nodokļus – pieprasu vairāk naudas medicīnai, zinātnei, izglītībai, ceļu būvei un aizsardzībai.” Šīs pieejas pārstāvjiem lūdzu meklēt citu lasāmvielu vai uzreiz ķerties pie komentāru rakstīšanas. Šī raksta autors pārstāv viedokli, ka naudas valstij ir tik, cik mēs paši ar nodokļiem iemaksājam, ka valsts uzdevums ir ļoti cītīgi no visiem iedzīvotājiem nodokļus iekasēt un ļoti taupīgi šos līdzekļus tērēt – ar uzsvaru uz vārdu „taupīgi”. Un vēl šo rindu autors kategoriski iebilst vēl lielākam valsts aizņēmumam, kas nozīmē savas problēmas pārkraut uz bērnu un mazbērnu pleciem.

Premjerministrs Māris Kučinskis ir pieteicis nodokļu reformu – samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli, noteikt nulles likmi uzņēmumu ienākumu nodoklī reinvestētai peļņai, palielināt kapitāla pieauguma nodokli, atcelt vai vismaz jūtami samazināt solidaritātes nodokli, palielināt neapliekamo minimumu un veikt virkni citu mazāk redzamu darbību valsts ekonomiskās ilgtspējas uzlabošanai. Ne premjerministrs, ne labklājības ministrs, ne finanšu ministre nav skaļi pateikuši būtisko – ka valsts tuvojas demogrāfiskai katastrofai, ka pelnītāju skaits sarūk, ka pensionāru skaits pieaug un šajā nodokļu reformā vēl jāieraksta straujāka pensiju vecuma palielināšana. Ar neapbruņotu aci redzams, ka šo sentenci ministriem aizliegts paust līdz vēlēšanām (nav zināms – pašvaldību 2017. vai Saeimas 2018. gadā).

Piedāvājums nodokļu reformai ir visai plūstošs process ar daudziem nezināmajiem, precīzāk – dažādām iedzīvotāju grupām šo nezināmo ir vairāk, bet citām – mazāk. Kaut Finanšu ministrija ar skaitļiem un aprēķiniem ir padalījusies ar koalīcijas padomi, atsevišķiem deputātiem un Valsts bankas klerkiem, lielākai ļaužu daļai pat šie pirmējie aprēķini tiek slēpti. No malas vērtējot, neatstāj sajūta, ka nodokļu reforma sarežģīs nodokļu administrēšanu, piemēram, visiem, kam ienākumi pārsniegs kaut kādu konkrētu summu (jādomā, 45 tūkstošus gadā) ienākumu deklarēšana kļūs par neatliekamu sastāvdaļu. Nodokļu reforma savā satvarā paredz divas pilnīgi pretrunīgas normas – nodokļu samazināšanu no vienas puses un nodokļu ienākumu palielināšanu līdz 1/3 (vienai trešdaļai) no IKP no otras puses. Vienkāršoti skaidrojot – valstij paredzēts palielināt caur nodokļiem izplūdušo naudas masu no 28% uz 33%.

Visčaklākais nodokļu likmes samazinātājs ir Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kas iesaka samazināt visus nodokļus, arī pievienotās vērtības nodokli, vienlaikus piedāvājot netiešos „galvas” nodokļus, piemēram, vienādu nodokli veselības budžeta papildināšanai, turklāt šo nodokli novirzot privātām apdrošināšanas kompānijām.

Nodokļu reforma kā drauds veselības budžeta palielināšanai

Daudzus gadus veselības nozare bijusi Latvijas finansēšanas bāra bērns jeb sērdienīte. Ja mēs salīdzinām – cik no valsts budžeta vai no valsts kopbudžeta tiek novirzīts vienai vai otrai nozarei, mēs uzreiz varam atklāt, ka procentuāli Latvijā tiek pārfinansētas pašvaldības, kultūra, ceļu būve, uzņēmējdarbības atbalsts un izglītība, bet salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pašā astē esam tikai ar veselības finansējumu. Šā raksta mērķis nav atkārtot sen zināmus skaitļus, taču vienkāršības labad ierakstīšu, ka Latvijā finansējums veselības nozarei no iekšzemes kopprodukta ir 3,07%, Eiropas Savienībā vidēji – 7,2%, bet OECD valstīs – vidēji 6,5% no IKP. Zemais valsts finansējums ir viena no galvenajām veselības aprūpes sistēmas problēmām veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā – Latvijā pacientu tiešie maksājumi (no maciņa vai kredītkartes) ir 38,8% no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem, bet Eiropas Savienībā vidēji – 16,51%.

Šie skaitļi un salīdzinošās tabulas ir labi zināmas gan valdībai, gan Saeimas politiķiem, bet tie, redzot grūtdienīšu vaidus, tūlīt kabatā bāž roku, izvelk savu nēzdodziņu, proti, notrauš asaru, bet vairāk medicīnai naudu nedod.

Ja mēs skatām prioritātes, tad allaž kāda prioritāte aizsteigusies veselībai priekšā – citreiz tā bijusi izglītība, citreiz valsts aizsardzība, citreiz jaunas automašīnas policistiem, jaunas (citās valstīs norakstītas) lielgabalu lafetes vai pretmīnu kuģi, bibliotēkas vai Iekšlietu ministrijas ēkas būvniecība, jauni tramvaji un trolejbusi, kādas bankas vai metalurģijas kombināta glābšana. Katru gadu budžeta sastādīšanas laikā presē un masu saziņas līdzekļos uzvirmo kaislības ap kādu nebūšanu medicīnā, kādu paņemtu konvertu, kādu garāku rindu, kādu neveiksmīgu operāciju, nepareizi izsniegtu darba nespējas lapu vai neveiksmīgu komunikāciju. Katru reizi pēc šiem notikumiem uzrodas politiķi, kas paziņo, ka veselības aprūpes nauda jāmeklē sistēmas iekšienē un ka vispār jāsakārto (jāreformē) veselības sistēma. Un katru gadu cits veselības ministrs ķeras pie dokumenta, kura nosaukumā dažādās kombinācijās lasāmi vārdi: „veselības finansējums, stratēģija, reforma”.

Pie šī ikgadējā absurda mediķi jau pieraduši un izdara vienkāršo secinājumu – naudas atkal klāt nebūs.

Skanot šādai fona mūzikai, šo – 2017. – gadu sākot, beidzot pat politiķiem kļuva skaidrs – tālāk medicīnu pazemot vairs nedrīkst un tai būtu jākļūst par prioritāro jomu finanšu resursu papildu iedalīšanai (nu labi, kopā ar aizsardzību un simtgades svinību tēriņiem). Godīgi sakot, pat es noticēju, ka valdībai vairs nav citas iespējas, pretējā gadījumā nekādu dežūru Latvijā vairs nebūtu, dzemdības būtu visas jāpieņem no 8.30 līdz 17.00, sestdienās un svētdienās reanimācijas nodaļas slimnieki jāpārved uz pansionātu, bet visas ķirurģiskās operācijas jāveic tikai studentu vai rezidentu spēkiem. Dīvaini, ka valdības solījumiem noticēja liela daļa mediķu un pazuda ikgadējais aicinājums novirzīt medicīnai 4,5% no IKP.

Taču tad atnāca nodokļu reforma. Nodokļu reforma ir tāds kairinātājs politiķu nāsīm un garšas kārpiņām, ka jautājums par medicīnas finansējumu atkāpās no prioritāšu pirmās vietas. No politiķu darbgaldiem pazuda visi projekti papildu naudas iedalīšanai veselības jomai, labākajā gadījumā aizsūtot tos bezcerīgiem ierēdņiem, sliktākajā – papīra griezējam. Tajā mirklī, kad publiskajā telpā parādījās vērienīgā nodokļu reforma, kļuva skaidrs, ka tuvākajos trijos gados veselībai naudas vairāk nebūs.

Pirmkārt, tāpēc, ka nodokļu reforma ir pārlieku optimistiska. Parasti jaunāka gadagājuma cilvēki ir optimistiskāki nekā vecāka gadagājuma. Acīmredzot Dana Reizniece-Ozola ir jauna ne tikai skatā, bet arī sirdī, jo spēj noticēt tādam brīnumam kā nodokļu masas pieaugumam, nodokļus samazinot. Savulaik, mācoties ASV un Singapūrā, ieguvu pārliecību, ka, samazinoties nodokļiem, samazinās valsts kopējā finanšu plūsma. Man šķiet, ka, samazinoties valsts kopbudžetam, papildu līdzekļu nebūs un vienīgie līdzekļi tiks neparedzētiem gadījumiem. Patiesībā jau esošā nodokļu sistēma nebūt nebija tik slikta, nodokļi Latvijā bija mazāki nekā citviet ES. Zinot to, ka jebkuras nodokļu izmaiņas rada ilglaicīgu haosu iekasēšanā, atļaujos prognozēt, ka tuvākos gadus nodosimies mērenam budžeta veidošanas haosam.

Šajā vietā ļaujiet man ievietot divas tabulas no Veselības ministrijas konceptuālā ziņojuma „Par veselības aprūpes sistēmas reformu”. Skatot šīs tabulas, lūdzu visiem atsaukt atmiņā nesen publicētās ziņas kā, veselības ministre Anda Čakša un finanšu ministre Dana Ozola-Reizniece kopēji vadījušas garas stundas, lai atrastu papildu līdzekļus veselības aprūpei. Tēlainais atstāsts bija tik pārliecinošs, ka gara acīm varēja redzēt naudas čupiņas, kas no finanšu ministres krājumiem tiek rūpīgi krautas pārvešanai uz Nacionālo veselības dienestu.

Veselības nozares budžeta pieaugums 2018 – 2023 gadam

2018

2019

2020

2021

2022

2023

Veselības nozares budžets, miljoni euro

1 047,8

1 162,3

1 262,7

1 402,1

1 538,1

1 648,2

Veselības nozares budžets % no valsts konsolidētā budžeta

12.06%

13.20%

13.70%

13.90%

14.00%

14.00%

Veselības nozares budžets % no IKP

3.81%

3.98%

4.09%

4.31%

4.48%

4.55%

Veselības nozares budžets uz 1 iedzīvotāju, euro

542.95

608.39

667.62

748.79

829.72

898.12

Veselības nozares kopējie (valsts un privātie) izdevumi

2018

2019

2020

2021

2022

2023

Valsts budžets no kopējiem veselības aprūpes pakalpojumiem (%)

62.00%

64.00%

68.00%

70.00%

72.00%

74.00%

Mājsaimniecību tiešo maksājumu īpatsvars no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem (%)

38.00%

36.00%

32.00%

30.00%

28.00%

26.00%

Kopējie izdevumi par veselības aprūpes pakalpojumiem, euro

1 689 945 919

1 816 111 459

1 856 951 118

2 002 955 890

2 136 216 061

2 227 337 670

Mājsaimniecību izdevumi par veselības aprūpes pakalpojumiem, euro

642 179 449

653 800 125

594 224 358

600 886 767

598 140 497

579 107 794

Kopā izdevumi uz 1 iedzīvotāju, euro

875.72

950.61

981.80

1069.69

1152.39

1213.68

Kopā izdevumi no IKP (%)

6.14%

6.22%

6.02%

6.16%

6.22%

6.15%

 

 

Skatot šīs tabulas, mēs aizkadrā redzam nozīmīgu tautsaimniecības izaugsmi un ievērojamu nodokļu masas pieplūdumu valsts budžetā, no kā varētu dāsni finansēt veselības aprūpi.

Iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazinājums un neapliekamā minimuma palielināšana – labi soļi nevienlīdzības izlīdzināšanai un konkurētspējas celšanai, vienlaikus – robs valsts budžetā.

Iedzīvotāju nevienlīdzība tiešām ir būtiska Latvijas ekonomikas problēma. Džini (Gini) koeficients 35,4% uzrāda Latviju kā vienu no nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropā. To, ka Latvijā veselības pieejamības jomā ir vēl lielāka atšķirība starp dažādām iedzīvotāju grupām, Latvijas politiķi izliekas nezinām. Tomēr lielāko nevienlīdzību Latvijā rada tieši pelēkā ekonomika, konvertu algas, nesaprotamās naudas plūsmas politikā, dažādi „otkati” dažādās pašvaldībās utt. Ja mēs pieņemam, ka „otkati” lielpilsētā ir nevis 20%, bet tikai 15%, tad tas tik un tā ir daudzkārt lielāks kārdinājums nekā 3% nodokļa samazinājums. Vai šī visai niecīgā IIN samazinājuma dēļ uz Latviju trauks investori, būvēs rūpnīcas, izvietos birojus un organizēs tautsaimniecību, neesmu pārliecināts.

Tomēr IIN samazinājums atstās visai pārliecinošu ietekmi uz pašvaldību budžetu – pašvaldības pilnībā atteiksies no tās funkcijas, kas saucas medicīnas pieejamības nodrošināšana.

Nekustamā īpašuma nodoklis kā personiskās pieredzes izpausmes veids, akcīzes nodokļa saudzēšana nezināmu biznesa interešu vārdā

Es lāgā neticu, ka pašvaldības sava budžeta sabalansēšanai var vēl čaklāk iekasēt nekustamā īpašuma nodokli, un arī valsts šobrīd nekustamā īpašuma nodokli vairāk celt nevar.

Par nekustamā īpašuma nodokli katram ir savs, ļoti skaidrs, vienmēr negatīvs viedoklis. Nesen lasīju interviju ar kādu finansistu, kas visu Latvijas nodokļu sistēmu nolika gar zemi, varētu teikt, izlamāja, atzina par noziedzīgu pret nabagajiem, pierādīja Igaunijas pārākumu. Šajā intervijā caurvijās sāpe – finansists bija nopircis dzīvokli par pusmiljonu, bet, lai ierakstītu šo pirkumu zemesgrāmatā, viņam nācās maksāt vēl astoņus tūkstošus. Man jau gribējās viņam ieteikt – pērc tak dzīvokli par astoņiem tūkstošiem, ieraksts zemesgrāmatā maksās nedaudz pāri 100 eiro. Milzīgais ļembasts un demonstrācijas par grozījumiem likumdošanā, pilnībā atbrīvojot no nekustamā īpašuma nodokļa tos, kas dzīvo savā vienīgajā īpašumā, ar lielāko garantiju attiektos uz pilīm Baltezera krastā vai Jūrmalā – milzu jaunbūvju īpašniekiem nevajadzētu vairs maksāt nekādu nodokli.

Redzama problēma nodokļu reformā ir nevēlēšanās celt akcīzi tabakai, alkoholam, degvielai, nevēlēšanās ieviest luksusa nodokli, kā arī reāli aplikt ar nodokļiem lietas, kas ikdienā nav gauži vajadzīgas, piemēram, luksusa automašīnas. Salīdzinot ar Igauniju, Latvijas akcīzes nodokļi visās pozīcijās ir ievērojami zemāki, un priecāšanās par igauņiem, kas nāk no Valgas uz Valku pirkt šņabi, nudien nav valsts cienīga politika.

Jaunajā nodokļu reformā mēs varam ieraudzīt vēl kādu pozīciju, kas ievērojami samazinās līdzekļus sociālai jomai, kultūrai, medicīnai un sportam. Nodokļu reformā paredzētās izmaiņas kapitāla nodokļos paredz noteikt IIN likmi 20%, 0% likmi reinvestētajai peļņai un noteikt 20% likmi peļņas sadales brīdī. Tāpat plānots atteikties no atbrīvojumiem, kas tiks kompensēti ar darbaspēka nodokļu samazinājumu. Patiesībā tas nozīmēs to, ka uzņēmumi nebūs vairs ieinteresēti ziedot sportam, medicīnai vai kultūrai, bet visu šo naudu reinvestēs, tipiskā veidā – iegādāsies uzņēmumam jaunas automašīnas.

Galvenais jautājums – kāpēc nodokļu reformā gandrīz nav pieminēts sociālais nodoklis (valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas)

Tieši attiecībā uz sociālo nodokli veselības aprūpei ir vislielākā interese, jo visi valsts vadītāji tieši vai netieši atzinuši, ka tieši sociālā nodokļa 1% piesaiste veselībai ir labākais veids kā personalizēt veselības pakalpojuma saņēmējus pēc pazīmes – nodokļu maksātājs vai nemaksātājs.
Problēma ir apstāklī, ka uzkrājums valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā ir niecīgs, turklāt demogrāfijas krīze un emigrācija jau šobrīd kļūst par bīstamām problēmām sociālajam budžetam. Ar lielāko iespējamību sociālais budžets var iegūt negatīvu dimensiju jau 2019. gadā. Vismaz pašreizējā situācijā ir skaidra tendence – samazinās strādājošo (sociālā nodokļa maksātāju) skaits, pieaug pensionāru skaits. Būtiski – cilvēki dzīvo ilgāk un dzīvos ilgāk. Tikai vienai labklājības ministrei – Ilzei Viņķelei – pietika cilvēcīgas drosmes sākt pensiju vecuma paaugstināšanu par 1/4 gadu ik gadu. Ilze Viņķele lielā mērā ziedoja savu politisko karjeru, bet pensiju paaugstināšanās līdz Eiropas līmenim (65 gadi, bet Lielbritānijā 68, Vācijā 67) notiks līdz 2025. gadam (šo rindu autors pensijā varēs doties 2023. gadā). Šis pagarināšanās temps ir pārāk lēns, un līdz ar nodokļu reformu būtu jāveic nopietnas izmaiņas arī likuma „Par valsts pensijām” 11. pantā, nosakot pensiju vecuma paaugstināšanu par 1/2 gadu viena gada laikā. Citādi vienkārši pienāks brīdis, kad pensiju nebūs nemaz. Ministriem daudz svarīgākas šķiet vēlēšanas, kas allaž atrodas durvju priekšā, bet pensionāri un pirmspensijas vecuma cilvēki ir čaklākie vēlētāji.

Tādēļ esmu pievienojis šim rakstam nelielu sadaļu par to, ka cilvēki ne tikai vēlāk mirst, bet arī vēlāk sāk novecot. Ir pilnīgi pamatoti strādāt ilgāk un vēlāk doties pensijā. Kāds mans paziņa, piejūras pilsētas mērs šogad kļuva par pensionāru un sāka saņemt nopietnu pensiju. Viņam ir gadu vecs dēls, viņš katru dienu stundu vingro, nūjo, skrien, viņš atkal balotēsies vēlēšanām un vadīs pilsētu vēl 18 gadus (kamēr dēls pieaugs). Nē, man neskauž viņa pensija, bet es tiešām domāju, ka cilvēkiem mūsdienās nav slikti strādāt ilgāk nekā vēsturē bija pieņemts.

Mainīgais lielums iespējamām nodokļu un veselības reformām – iedzīvotāju aktīvā dzīves ilguma pagarināšanās. Nav iespējama nodokļu reforma bez straujākas pensionēšanas vecuma celšanas.

Latvijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums, salīdzinot ar 1990. gadu, ir pagarinājies par 8,5 vai pat 9 gadiem, un tuvākajās desmitgadēs pieaugs vēl straujāk. Tomēr šeit būtu mērķtiecīgi pievērst uzmanību faktam, ka ne tikai dzīvojam ilgāk, bet arī vecums sākas daudz vēlāk. Izpratne par cilvēka vecumu un darbaspējām mums nāk līdzi no iepriekšējiem gadsimtiem. Rūdolfa Blaumaņa trīs večas Skroderdienās – Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene – patiesībā bija burvīgas otrās jaunības meitenes – Pindacīša ap četrdesmit gadus veca, bet abas pārējās – ne vecākas par piecdesmit (vienīgais, ko viņām ļāva darīt vietējā darba tirgū, bija pūšļot rozi vai bērnu pieņemt pirtiņā). Pindacīšas meita taču bija padsmitgadniece. Iedomājieties Tomuļmātes, Pindacīšas un Bebenes lomā Ināru Mūrnieci, Ilzi Viņķeli un Andu Čakšu ar viņu stila izpratni, ģērbu un frizūru. Blaumanim pat prātā neienāktu aprakstīt savās lugās tik ļoti vecas meitenes kā Solvitu Āboltiņu vai Laimdotu Straujumu, jo vēl pirms 120 gadiem nevarēja lāgā noticēt, ka cilvēki dzīvo ilgāk par 54 vai šādā baisā vecumā taisa karjeru, attīstās, mācās, izvirzās. Pats Rūdolfs Blaumanis, par kuru skolotājas mēdz stāstīt kā par Veco Rūdi, nomira 46 gadu vecumā.

Ļevs Tolstojs lietoja jēdzienu „старик Каренин”, un šim vecajam Kareņinam bija 48 gadi. Pati Anna Kareņina Tolstoja tekstā arī nebija nekāda jaunā, jo viņai bija jau 26.

Tiem, kas šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, visai droši varu apgalvot – nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem. Lai cik tas dīvaini izklausītos – nāksies lasīt ziņas, ik pa četriem gadiem (tātad vēl 9–10 reizes) vēlēt par jaunu reformu partiju, gausties par valdību, iebilst pret jaunatnes tikumiem, ēst, dzert, spēlēt kārtis, nodarboties ar vingrošanu, slēpošanu, velobraukšanu, seksu, jaunu apģērbu iegādi, vīriem – bārdas skūšanu, bet kundzēm – lielāka daudzuma kosmētikas lietošanu.

Galvenais, stratēģiskais mainīgais lielums pasaules attīstībā ir nevis tendencē dzīvot ilgi, bet vēlāk sākt novecot. Tiem, kam pašlaik ir 45, 50 vai pat 55 gadi, reālā novecošanās sāksies tikai 75–80 gados, kas nozīmē tikai pēc ceturtdaļgadsimta. Ievērojami vēlāk nekā ļaudīm vēl pavisam nesenajos padomju gados. Šeit es vēlētos apbēdināt visus tos, kas savos argumentos pret pašreizējo veselības aprūpes vadību lieto medicīnas darbinieku vecuma struktūras analīzi ar ziņu, ka šobrīd lielākā daļa ārstu ir pirmspensijas vecumā un drīzumā masveidā atstās darbu. Patiesībā šie kolēģi pensiju uztvers kā ilgi gaidītu, pamatotu un pārlieku mazu piemaksu algai, nevis kā kapu zvanu vai aicinājumu audzināt pubertātes vecuma mazbērnus ar planšetdatora palīdzību.

Vēl nesen cilvēkam bija trīs galvenie dzīves periodi dzīvē: jaunība, briedums, vecums. Tagad par briedumu pilnīgi loģiski būtu uzskatīt vecumu pēc 50, bet šāda jēdzienu kombinācija vienkārši neeksistēja iepriekšējām paaudzēm. Patiesībā šis jaunais paplašinātais laiks – briedums, kas sākas no 50, paplašina cilvēka aktīvās dzīves telpu. Briedums nozīmē strādāt, attīstīties, mācīties, nevis gausties un žēloties. Kāds te sakars ar nodokļu un veselības reformu? Pašreizējās politikas telpu nosaka tieši paaudze nedaudz virs 50, un šai paaudzei vajadzētu beigt nodarboties ar vaimanoloģiju, bet reformu saprast kā attīstību. Visiem tiem, kam vēl nav 75, vairāk domāt par darbu, atpūtu, veselīgu dzīvesveidu un profilaksi. Trīsdesmit gadi klāt, salīdzinot ar to aktīvo dzīvi, ko jums prognozēja un programmēja jūsu vecāki, kam šādas pieredzes nebija.

Salīdzinot ar iepriekšējām koncepcijām par cilvēka novecošanos, 50+ cilvēka fiziskās vai psihiskās spējas netiek samazinātas, bet paliek vismaz tikpat labā, ja ne vēl labākā līmenī kā jaunībā.

Potenciāli labākais jeb augstākās kvalitātes cilvēka dzīves posms pārvietosies uz vecumu pēc 60, kad varēs ar pilnu pārliecību teikt, ka tas ir laiks, kas apvieno veselību, spēku un pieredzi. „Ja jaunība zinātu, bet vecums varētu” – vairs nav sentence attiecībā uz vecmāmiņām un vectētiņiem.

Problēma ir tā, ka tie, kas šobrīd ir 55–65 gadus veci, dzīvo pirmo šādu aktīvā brieduma periodu cilvēces vēsturē. Agrāk cilvēki novecoja daudz agrāk, līdz ar to vairumā gadījumu šādu atklāsmi nepiedzīvoja.

Jādomā, ka, sākot no 2030. gada, cilvēki vecumā no 50 līdz 75 gadiem būs masveidīgākā vecuma grupa uz planētas.

Kā atšķiras dzīve 50+ ar visu iepriekšējo dzīvi?  Kā atšķiras veselības saglabāšana, kā arī darbspēju, spriestspēju, karjerspēju, seksuālo spēju, jaunu zināšanu apgūšanas spēju saglabāšana 50+ vecumā no visas iepriekšējās dzīves? Neviens nekad nav mācījis, kā attīstīties un veicināt garīgo un fizisko veselību vecuma grupā pēc piecdesmit. Ilggadēja pasaules pieredze ir sagatavota, lai apkārtējā vide, vecāki, pedagogi, līdzcilvēki bērnu sagatavotu pusaudža vecumam, pusaudzi – jaunībai, jaunu cilvēku – briedumam. Visām šīm pārejām cilvēks tiek gatavots un gatavojas. Joprojām skolā sākam ar obligāto literatūru, kas nāk no seniem laikiem. Izglītības un zinātnes ministrija nepieļauj skolās mācīt veselības mācību, augstskolas izliekas, ka tāds jēdziens kā sekss studentiem nepastāv, darbavieta koncentrējas uz konkrēto vecumu, konkrētajām darbinieces kā mātes vai darbinieka kā sabiedrības cilvēka interesēm.

Toties neviens, sasniedzot 45, 50 vai 55 gadus, nav gatavs nākamajiem 30 agrīnas novecošanās gadiem, jo šo cilvēku vecāki novecoja līdz ar padomjlaiku pensiju 55 vai 60 gadu vecumā, saņēma radioaparātu „Selga”, goda rakstu un neļķes, bet pēc tam labākajā gadījumā, rosījās piemājas dārziņā.

Mūsdienu brieduma vecuma cilvēks 55+ lāga nenojauš, ka dzīves programma, kam viņš seko, ceļodams pa savu dzīvi, patiesībā ir iepriekšējo paaudžu ielikta. Iepriekšējās paaudzes ir radījušas grāmatas, filmas, mācību programmas, izglītības sistēmu, kas bērnībā un jaunībā noformē cilvēka apziņu. Un visā šajā informācijā nav ziņas par to, ka būs jādzīvo brieduma gadi no 50 līdz 80 vai par to, ka aktīva dzīve paredzēta arī šajā vecumā. Kad jūs pēdējoreiz skatījāties mīlestības filmu ar galvenajiem varoņiem 70+?

Tātad laikmets cilvēkiem ir uzdāvinājis liekus 25 aktīvas dzīves gadus, bet  nav iemācījis, kā ar šiem gadiem rīkoties.

Veselības reformas problēma ir apstāklī, ka daba un civilizācija mums ir paredzējusi liekus aktīvus gadus, bet nav parūpējusies par visa ķermeņa komplekta nenovecošanu. Gluži kā modernās mašīnas var nobraukt simtiem tūkstošus kilometru, bet kāds no agregātiem vai detaļām salūst, un to apmainīšana, aizvietošana ir ļoti dārga, dažbrīd pat mašīnas esošās vērtības cenā. Tā nu mūsu nobriedušais cilvēks vecuma grupā no 50 līdz 80 tomēr ir medicīnai sarežģītāks nekā cilvēks jaunākos gados, jo viņam tomēr zināma daļa orgānu vai orgānu sistēmu jau ir nolietojušās vai kaut kādā veidā bojātas. Šeit nerunāsim par to, ka par ikdienu kļūst brilles vai dzirdes aparāts, implantēti zobi vai endoprotezēta gūža. Ar tikpat lielu varbūtību imunoloģiskās sistēmas neliels deficīts var kļūt par iemeslu onkoloģijai, pietiekami aizsērējis koronārais asinsvads – sirds problēmai.

Kāpēc es stāstu par vispārzināmām novecošanas lietām saistībā ar nodokļu un veselības reformu? Esmu pabijis slimnīcās Japānā, kur gandrīz visas pacientes bija vecuma grupā virs 100 gadiem, un viņām operēja vēzi, veica digitālo angiogrāfiju, pārstādīja gūžas un darīja visādas citas visai dārgas ārstniecības manipulācijas. Neviens Japānā nebrīnās par to, ka insulta vienība stundas laikā pēc insulta saņem pacientu, kas vecāks par 100 gadiem, un veic trombektomiju.

Tātad – vecāka gadagājuma cilvēks, kura ārstēšana savulaik pat netika izskatīta, šobrīd kā aktīvs sabiedrības loceklis ir ārstējams un atgriežams pilnvērtīgā dzīvē. Un jebkurā gadījumā 50–80 gadus veco cilvēku diagnostika, ārstniecība un rehabilitācija ir dārgāka par 20–50 gadus veco cilvēku diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju. Kaut arī vēzis noveco, taču cilvēkiem arvien biežāk parādās iespēja nenomirt ātri un sagaidīt savu vēzi.

 

Rakstīt par nodokļu reformu, veselības reformu un cilvēka dzīvi ir sarežģīti tajā apstāklī, ka ikviens cilvēks piedzimst, ikviens nomirst, bet naudu nudien līdzi paņemt nevar. Bet valsts uzdevums ir domāt ne tikai par šodienu, bet arī par nākamo simtgadi. Palieku cerībā, ka vismaz kāds valstsvīrs šo rakstu spēja izlasīt no viena gala līdz otram.

 

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

  Joomla templates, advanced hosting.