Pētera Apiņa mājaslapa
Latvietis, nodokļi, veselība un nauda. PDF Drukāt E-pasts

Ministru prezidenta vadībā sākusi darboties komisija, kurai jāatrod– kur ņemt līdzekļus veselības aprūpei. No malas raugoties, šķiet, ka komisija radīta lai paziņotu, ka vairāk naudas veselības aprūpei nevajag, jo nevienam no komisijas locekļiem nav skaidrs– kur nauda paliek. Visi komisijas locekļi ir gana jauni, slimību un nāvi neredzējuši, nav aizdomājušies par dzīves aksiomu, ka katrs vēlēsies mūža galā padzīvot ilgāk, bet tieši slimošana vecumā ar dzīvību apdraudošām hroniskām slimībām ir lielākie tēriņi veselības aprūpē.

Vairums komisijas locekļu ir pārliecināti, ka visas slimības var izārstēt, un tikai jāatrod lētākais šo slimību ārstēšanas veids. Vislabāk, ja tas kopā ar eiro izcenojumiem būtu uzrakstīts kā vadlīnijas, protams– rakstīts ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem un atbilstu 8. klases anatomijas mācībām ar atzīmi 5 vai 6.

Patiesībā mans mērķis nav ne politiķiem, ne baņķieriem (viņi tāpat nemēdz lasīt un mācīties, bet tikai rakstīt un mācīt) skaidrot sabiedrības veselību vai sociālo determinanci, bet gan paspriedelēt par to– kāpēc Latvijas iedzīvotājs nevēlas maksāt nodokļus, kas ir nauda par ko savu veselību un dzīvību apdrošināt. Vārdu sakot– ja par medicīnu un veselības ekonomiku spriedelē politiķi un valsts bankas līderi ar zināšanām veselības aprūpē un medicīnā, kas iepriekšminētajā 8. klases programmā nekādi nesniegtu sekmīgu atzīmi, tad es parunāšos par naudu.

Šis ir mans skatījums– kāpēc Latvijas politiķi nevar vienoties par nodokļu reformu, kāpēc valda neticība nodokļiem un VIDam kā tos administrējošai institūcijai, kāpēc nodokļus pārdala visai nepamatoti pēc atsevišķu pelēko kardinālu sapratnes un noskaņojuma. Bez nodokļiem valsts pastāvēt nevar, nodokļos vajag savākt ievērojami vairāk (Igaunija no saviem 1.4 miljoniem iedzīvotāju jau šobrīd iekasē nodokļos vairāk nekā Latvija no 1.9 miljoniem), bet politiskās sistēmas rosība latvietim vēlmi maksāt nodokļus atņem. Pēc tam šis latvietis atkal notic solījumiem (piemēram, Jūrmalā katram pensionāram Truksnis no mūsu pašu nodokļiem sola 100 eiro, sola 90% zemes nodokļa atcelt) un atkal balso par šiem pašiem solītājiem.

Šis būs neliels stāstiņš par nacionālajiem resursiem, ierobežojumiem un par latvieša arhetipu.

Katrā pasaules daļā, kontinentā vai pat kontinenta nostūrī ir sava attieksme pret naudu, savas biznesa vadības un naudas izmantošanas īpatnības. Ja nu mēs apspriežam vienotās Eiropas iedzīvotāju attieksmi pret eiro (gan attieksmi pret eiro par sistēmu, gan kā saņurcītu eiro piecīti kabatā) tad vienkāršoti jāsalīdzina pedantiski strādājošais vācietis ar grieķi, kurš uz darbu atnāk ar stundas kavēšanos, pusdienās nestrādā, jo ir pārlieku karsts, bet vakarā nestrādā– jo vairs neko nevar uzsākt. Dažkārt šķiet, ka Grieķijā sievietes nestrādā principā. Vidējā grieķa kredītsaistības bankā ir lielākas nekā vidējā vācieša kredītsaistības. Tai pašā laikā grieķim prātā nenāks, ka vienīgā mašīna, kas atbilst maza ierēdnīša statusam, ir Mercedess Benz, ka divstāvu mūra ēka ir tas pēc kā visu mūžu tiekties, bet par futbola biļeti Pasaules čempionātā var izdot mēneša algu.

Ja zviedri par sociālajām garantijām vispār sāk runāt tikai pēc tam, kad vairāk nekā puse algas ir pārskaitīta nodokļos, tad neviens sevi cienošs grieķis vai itālis nodokļu maksāšanu neatzīst.

Lai cik tas neliktos dīvaini, latvietis (lūdzu manā rakstā ar jēdzienu „latvietis” saprast ne tikai Latvijas latvieti, bet arī Latvijas krievu, ebreju, čigānu utt.) kā naudas pelnītājs un tērētājs joprojām nedzīvo kopējā Eiropā, bet kaut kādā īpašā sistēmā, ko sauc par postsocialistisko domāšanu. Ja latvieša bērni izmācās augstās skolās, kļūst par uzņēmējdarbības vadības speciālistiem vai politologiem, viņi pilnībā sāk rīkoties kā skandināvi vai briti, bet kamēr dzīvs vēl padomijas gars tajos, kas dzimuši un auguši zem sarkanajiem karogiem, vidējais latviešu biznesmenis (individuālā uzņēmuma, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, bet visvairāk pašvaldības uzņēmuma vadītājs) vairāk atgādina vidējo krievu biznesmeni nekā vidējo dāņu biznesmeni.

Patiesībā latvietis labprāt sevī saskata vācisku darba disciplinētību un pedantismu, amerikāņa optimistisko lietišķumu, angļu mērenību un konservatīvismu, japāņu korporatīvisma garu un čaklumu, taču visi citi mūsu uzņēmējā nereti saskata krievu avantūrismu un neprognozējamību, rietumniekiem neizprotamu haotismu darījumu lietās un diezgan nevērīgu attieksmi pret naudu, ko mūsu kaimiņi krievi apzīmē ar dvēseles plašumu, bet latvieši ar paradigmu, ka dzīvojam tikai vienu reizi. Vēl trakāk– man dažkārt liekas, ka latvieša attieksmi ar nodokļu nomaksu virza bezatbildība vai pat tieksme konfliktēt ar likumu.

Lielā mērā attieksmi pret biznesa vidi nosaka pati vide, nevis nacionalitāte, izglītība un audzināšana. Par to varam pārliecināties, salīdzinot latvieša uzņēmēju ar Amerikā augušu trimdas latviešu uzņēmēju. Dažbrīd šie divi lāga nav savietojami, dažbrīd viens otru lāga nesaprot, kaut runā vienā mātes valodiņā.

Būdams latvietis ar sirdi un dvēseli, es vainu meklēju valdību un ideoloģiju maiņās pēdējo 120 gadu laikā. Latvietis nule bija kļuvis turīgs un optimistiski sāka organizēt lielsaimniecības laukos un rūpnīcas pilsētās, pirmie latviešu lieluzņēmēji kā Kristaps Bergs vai Kristaps Morbergs būvēja Rīgu, pirmie latviešu arhitekti kā Jānis Frīdrihs Baumanis vai Konstantīns Pēkšēns noteica Rīgas vizuālo izskatu un Latvijas arhitektonikas flozofiju, kad nāca 1905. gads. Ja Krievijā tā varbūt bija strādnieku cīņa pret ekspluatatoriem, ebreju jauniešu cīņa pret cara varu, jaunās Krievijas banku buržuāzijas vēlme iegūt lielāku teikšanu naudas pārdalē, tad Latvijā tā galvenokārt bija latviešu cīņa par tiesībām pašam lemt likteni savā zemē. Ar ieročiem pret cara „melnsimtniekiem” stājās latviešu saimnieku dēli, dedzināja muižas, patrieca svešas ideoloģijas apoloģētus. Un tomēr– vienīgais organizētais spēks bija sociāldemokrāti, kas 1905.gada revolūcijai piedeva sārtu nokrāsu– un galu galā saimniekdēli, kas revolūcijas atplūdos tika izsūtīti uz Krieviju vai paši aizmuka uz Ameriku, kļuva par pasaules sociālisma balstu un ruporu. Viņi vēlāk organizēti piedalījās 1917. un 1918. gada pasākumos Krievijā, viņi runāja no Kominternes tribīnes, viņi draudzīgi piedalījās visai avantūriskajā XX gadsimta sākuma banku un finansu struktūru aplaupīšanā.

XX gadsimta padsmitajos un divdesmitajos gados ar lozungu “laupi salaupīto!” cīniņā pret veco krievu buržuāziju devās jaunā padomju valsts. Vai Latvija dzīvoja kaut kur tālu– nē tieši aiz sarkanās Krievijas robežām. Un Krievijā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dzīvoja 17% latviešu nācijas, bet Latvijā vismaz piektā daļa bija kaut kādā veidā no Krievijas pamukuši dažādu tautu dēli un meitas. Tiesa, 1937.un 1938. gadā liela daļa no Krievijas latviešiem tika nonāvēti, pārējie– rusificēti. Bet tiem, kas palika, bija liela ietekme uz visu latviešu mentalitāti. Jo 1940.gadā daudzi atgriezās Latvijā ar pilnīgi izmainītu domāšanu, kas tad nu arī balstījās uz šo “laupi salaupīto!”.

Šeit man gribētos izdarīt lielu atkāpi un ar copy– paste režīmu iekopēt Pāvila Rozīša romānu „Ceplis” kā latvieša arhetipisku domāšanu par biznesu– gan no labā, gan no ļaunā skatupunkta.

Un tomēr– visvairāk latvieša mentalitāti izkropļoja XX gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi ar ļaunumu, bailēm, represijām, kolhoziem, budžu nīdēšanu, tendencioziem romāniem obligātajā skolas literatūrā, operām par sociālisma uzvaru un nepārtrauktām kara kinofilmām, kurā labais sociālists vienmēr uzvarēja ļauno kapitālistu.

Rezultātā lozungu „laupi salaupīto!” XX gadsimta deviņdesmitajos gados padomju cilvēki pavērsa pret pašu padomju valdību. Mīlestība pret permanentajām laupīšanām ienesa latviešu nacionālajā uzņēmēja tipā visai krieviskas, varētu teikt– ne tās labākās īpašības.

Amerikāņu grāmatas par naudu māca apmēram šādu shēmu: jauns uzņēmējs nolemj taisīt naudu un dara to, pēc tam nauda pati taisa naudu, bet beidzot liela nauda taisa lielu naudu. Amerikāņu ebreju anekdote skaidro savu biznesa principu: amerikāņu ebrejs nonāk ellē, viņš nekavējoties uzsāk tur klimata un dzīves apstākļu uzlabošanas darbus, bet pēc tam par dārgu naudu iztirgo labiekārtoto teritoriju jaunieceļotājiem.

Salīdzināšanai man tomēr jāsalīdzina amerikāņa domāšanas veids ar padomju cilvēka domāšanas veidu. Man pašam arī ļoti patīk atziņa, ka latvietis ir strādīgs, čakls, darba rūķis, godīgs attieksmē pret darbu, maizi un Dzimteni. Patiesībā 50 gadi padomju sistēmā latvieti ievērojami vairāk pielīdzinājušas krievam nekā vācietim vai zviedram, kas būtu mums līdzīgās mentalitātes cilvēks.

Padomju savienības bijušās teritorijas ļaudis zināmā mērā ir antipods sapratnei, ka valsts nozīmē apdrošināšanu pret ārēju ienaidnieku, pret jukām, pret nespēju samaksāt par veselību, savu bērnu izglītību un savu vecumdienu finansiālo mazspēju. Visu tautu bērnus gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Latvijā nomoka mūsu pašu varas vertikāles iracionalitāte, kurā ir ne mazums spēka un ne mazums muļķības. Iracionāla un nereti muļķīga ir bijušo PSRS tautu biznesa vadība. Īpaši tas attiecas uz valsts un pašvaldību uzņēmumiem, ko politiķi redz tikai kā „slaucamas govis”, bet šo uzņēmumu padomes un valdes piepilda ar garā impotentiem un liškīgiem puspolitiķiem– kam tauta nav devusi vietu vēlētās struktūrās vai izpilstruktūrās, īsāk sakot– puskoka lēcējiem.

Par krievu slinkumu raksta visi, kam nav slinkums. Paraugoties uz valsts vai, piemēram, Rīgas un Jūrmalas pašvaldību uzņēmumu vadītājiem, rodas iespaids, ka mēs tomēr dzīvojam Krievijā (tiem, kas šo teikumu nesaprata, lūdzu pastaigai izvēlēties Krišjāņa Barona ielu).

Ne vienmēr, bet pārlieku bieži mūsu valsts un pašvaldību saimniekošana atbilst kāda Krievijas finanšu ministra vārdiem: “Krievijas cikls ir zināms: vasarā karsti, ziemā auksti, pavasarī– reformas, bet rudenī– krīzes”. Šeit es, protams, vēroju kārtējo veselības aprūpes reformu tā vietā, lai cik necik atbilstoši valsts budžeta iespējām finansētu veselības aprūpi. Tātad– tiek radītas darba grupas un struktūras, kas saplāno vispārdrošākās veselības apdrošināšanas gaisa pilis, pēc tam nopūšas, ka tās nav realizējamas ne tikai cilvēktiesību, bet pat loģikas un finansu pārvaldības dēļ. Pēc kārtējās šādas māžošanās valsts galvenais politiķis vai baņkieris atzīst, ka neko nevar darīt, bet naudu lai meklē sistēmas iekšienē.

Pēcpadomju cilvēka drosmīgā gatavība uz vispārdrošākajiem eksperimentiem ar sevi pašu ir ne tikai postoša, bet arī radoša īpašība. Pēcpadomju telpā ekonomiskajā kaujā uzvar nevis tas, kurš ir stiprākais, bet tas, kurš iet līdz galam. Pēcpadomju telpa sporta analoģijā ir boksa un šaha kombinācija, tikai boksā to sauc par manevrēšanu, bet šahā– par kombinācijām.

Katram, kurš vēlas pēcpadomju telpā kļūt bagāts, jāspēj saskatīt un apzināties sevī bijušā padomju cilvēka arhetipiskās īpašības un ievirzes. Un bijušā padomju valsts, visai labā izglītība, prasme runāt vienu, bet darīt citu, spējas pasauli uzreiz skatīt kā sesto daļu zemeslodes sauszemes, dod postpadomju cilvēkam milzīgu enerģijas potenciālu. Cilvēkam, kas prot šo milzīgo enerģijas potenciālu izmantot radošiem, nevis postošiem mērķiem, pavisam nopietni ir iespējas kļūt bagātam un laimīgam, nevis nabagam un slimam. Tipiskā formā tas, kurš kļūst bagāts, meklē variantu, kas vispārējās labklājības dēļ nozīmē visiem kaut ko atņemt (piemēram, valsts bankas prezidents veselības aprūpes problēmas redz, atņēmot 30 eiro nodokli katru mēnesi katram nodokļu maksātājam, neatkarīgi no izpeļņas. Pats baņķieris šos 30 eiro savā budžetā, protams, nejutīs).

Rietumniekiem parasts visu apsvērt– „simts reizes nomēri…”, kamēr postpdomju cilvēku raksturo pārmērības, pārgalvība, tieksme uz dzeršanu ar pakārtoto:  „lai notiek, kas notikdams”, „lai sadeg viss zilās ugunīs”, mūžīgā tieksme “līdz pamatiem nojaukt” veco pasauli, lai pēc tam būvētu kaut kādu principiāli jaunu.

Jauno laiku Latvijā cilvēkus varētu iedalīt četrās kārtās: ļoti bagātie– 1%, bagātie– 4%, vidusšķira– 20%, visi pārējie– nabagie un ļoti nabagie– 75%. Bijušajā postpadomju telpā atšķirība starp pirmajām divām un pēdējo kārtu ir ievērojami lielāka nekā analoģiska atšķirība citās pasaules valstīs.

Šī atšķirība nav unikāla. Daudzējādā ziņā vienkārši neatgādina Eiropas attiecību, bet gan Meksikas, Brazīlijas, Indijas un Indonēzijas situāciju. Tiesa, Latvijā šī attiecība nav tik pārliecinoša kā Ukrainā, Gruzijā vai Krievijā, tomēr arī mūsu nabadzīgie šo atšķirību pārdzīvo daudz sāpīgāk, nekā Rietumos. Man nav ilūziju, ka savulaik oligarhiskie Rokfelleru, Morganu, Rotšildu un Diponu klani savu kapitālu uzkrāja, zogot tikpat klaji kā tas notika deviņdesmitajos gados pie mums (neesmu pārliecināts, bet dažkārt šķiet, ka atsevišķu pašvaldību pasūtījumu laukumā nekas nemainās vēl joprojām).

Finansistu, politiķu vai varasvīru vidū vienīgie mēģinājumi izveidot vidusšķiru ir mēģinājumi radīt daudzmaz paēdušus iztapoņas ierēdniecībā. Vidusšķira ir jebkuras rietumu valsts ekonomikas balsts un amortizators starp polāri pretējām šķirām.

Netaisnība pastāvēja arī cara laikā un beidzās ar nemieriem cīņā par taisnību, kaut kur laikposmā starp 1905. un 1924. gadu visā Krievijā.

Netaisnība pastāvēja gan Ļeņina, gan Staļina laikā, kad komunisti sazaga visu, ko krievu rūpnieki, tirgotāji un muižnieki bija sakrājuši, pārdeva par lētu naudu Armandam Hammeram un citiem uzpircējiem, radīja sev ērtības un godību. Tas radīja pamatu partijas privilēģiju sistēmai, bet tā balstījās uz atziņu „tauta un partija ir vienotas”. Šo atziņu visā lielajā Padomju savienībā visvieglāk uztvēra sīki partijas un čekas zaglēni, otrās rindas komunisti. Vēlāk gan zināma daļa tieši no šiem pārbūves vai latviskās atmodas gados paķēra rokās cīņas karogus pret privilēgijām (apspiešanu, ideoloģiju, komunismu, okupāciju utt.), bet pretī paši „paņēma tik daudz suverenitātes” cik spēja sagrābt. Atbrīvojoties Latvijas valstij, vislabāk jutās bijušie farcovščiki un nomenklatūristi. Piemēram, kamēr lauksaimniecības ministrs nodarbojās ar traktoru novietošanu barikādēs, lauksaimniecības ministra vietnieks privatizēja visas pārtikas rūpnīcas.

Patiesībā atmodas un pēcatmodas privatizācijas process radīja nacionālo ienaidu pret bagātajiem nabadzīgās tautas daļā. Tie nelielie uzņēmēji, kas prata izrauties no vispārējās nabadzības, pateicoties dažādām izmaņām un riskējot ar naudu un dzīvību reketa laikā, citu acīs šādā vai tādā mērā tiek uzskatīti kā zagļi un ienaidnieki.

Vispār, Austrumeiropa tiek uzskatīta par teritoriju, kurā valda visai sarežģītas attiecības ar naudas pasauli. Ne nabagie, ne bagātie nejūtas droši. Kļuvuši bagāti, cilvēki vēlas dzīvot mierīgi, bet tīri psiholoģiski tas nav iespējams, tāpēc, ka ik uz soļa nākas saskarties ar skaudību.

Manu draugu un paziņu vidū ir daudz revolucionāri domājošu, tādi, kas atkal gatavi pārdalīt „salaupīto”, iztiesāt privatizācijas procesu, mainīt īpašniekus lielajiem uzņēmumiem un daudz ko citu. Tomēr pasaules pieredze rāda, ka šādas aktivitātes nav veiksmes stāsti– šāda rīcība tikai vēršas pret visu tautu, dzenot to nabadzībā un vēl vairāk atdodot nacionālos resursus ārvalstniekiem. Nav jau citas izejas– arī latviešiem nāksies pret šo bagātības– nabadzības asi izturēties mierīgi, ar sapratni un nepadziļināt „šķiru” agresiju.

Latvieši ir raduši visai nevērīgi attiekties pret naudu– īpaši padomju varas laikā. Bez tam latviešu nacionālā izturība ir bezprecedenta un robežojas ar bezierunu pakļaušanos visām varām. Tauta Latvijā klusēja Padomju represijās, klusēja pie „lielās pārdales”, klusēja treknajos un liesajos gados, klusē pat tad, kad pārstāj maksāt darba algu. Tikai reizi streikoja skolotāji, praktiski nav streikojuši medicīnas darbinieki un ugunsdzēsēji, kur nu vēl policisti vai lidotāji. Manuprāt, jaunā veselības naudas sagādes komisijas darbība balstās uz pieņēmumu, ka mediķi nestreikos un nedumposies.

Tomēr vismazāk latvietis saprot budžeta veidošanos un netver apziņu, ka valsts budžets ir paša nauda. Lielā mērā tas nāk no tālajiem kolhoza laikiem, kad kolhoza laukā kartupeļus vienmēr drīkstēja parakt, bet kaimiņa dārzā– ne. Nerunāsim par padomju armijas bāzēm, kur staršina aiznesa visu panesamo, sākot no kartupeļiem, beidzot ar akumulatoru.

No padomju gadiem mūsu attieksme pret valsts budžetu ir saglabājusies padomiskā– nekādus nodokļus (iespēju robežās) nemaksāt, bet no valsts budžeta pieprasīt maksāt par visu– izglītību, medicīnu, robežsardzi, ēku un ceļu remontu, lielas pensijas, lielas algas, jaunus tramvajus. Nu labi, ja nu no valsts nevar visu paprasīt, tad prasīt palīdzību ziedotājiem.

Tradicionāli nevērīgā latviešu attieksme pret naudu tieši korelē ar latviešu rakstura īpatnībām. Latvietis nereti glabā saburzītas naudas zīmes bikšu kabatās, vācietis savu naudu kārtīgi, gandrīz vai ar mīlestību, saliek kabatas portfelī gludu un sakārtotu.

Mūsu nevērīgums izpaužas neprasmē naudu skaitīt, uzskaitīt, sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem savā mājas grāmatvedībā. Pārāk daudziem ar grūtībām izdodas nodzīvot no algas līdz algai. Pasaule ir iekārtota tā, ka katra tāda vietā, kas pats neprot savu naudu saskaitīt, parādas, kāds, kas to izdara neveiksminieka vietā. Tieši tāpēc arī esam pieļāvuši saviem zaglēniem izvest no Latvijas G24 un citus kredītlīdzekļus, esam Laventam, Karginam un Krasovickim ļāvuši apkrāpt visus pensionārus un citus zārka naudas noguldītājus, dāņiem audzēt piepilsētā cūkas, Kaukāza un Vidusāzijas tirgoņiem ieņemt Centrālo tirgu, norvēģu un lietuviešu lieltirgotājiem lēti uzpirkt, bet dārgi tirgot latviešu zemnieka produkciju, Zaharinam apsaimniekot Liepājas metalurgu līdz pēdējam vadzim, bet Starptautiskajam valūtas fondam un zviedru bankām ievilkt mūs apšaubāmās parādu saistībās. Nerunāšu šoreiz par ātro kredītu kompānijām, par tām jau pietiekami daudz diskutē.

Liela daļa no tiem, kas devņdesmito gadu mežonīgā kapitālisma apstākļos strauji kļuva bagāti, ieguva pārliecību, ka ir ļoti gudri un pilnīgi– viņi no savas pārākuma apziņas un jaunkrieviskajiem tēriņiem raugās ar neizpratni uz visiem, kam tik daudz naudas nav. Viņi uzbūvē māju jūras krastā vai pie Baltezera tik šiku un krutu, ka paši tajā apmaldās. Otra daļa bagāto iemanto bailes tikt aplaupītam vai nobendētam, tie pakāpeniski uzsāk pusnelegālu eksistenci ar izvairīšanos no draugiem, paziņām un līdzcilvēkiem. Liela daļa deviņdesmito gadu miljonāru nemāk nopelnīto lietot bez izrādīšanās vai bailēm. Patiesībā latvietim vēl nav izpratnes, ka nopelnīt lielu naudu ir liela māksla, bet arī izlietot lielu naudu ir liela māksla. Jāmācas būtu kā viens tā otrs. Lielas naudas tērēšanma ļoti reti ir paša naudas tērēšana. Daudz čaklāk latvietis ir gatavs tērēt valsts vai uzņēmuma naudu. Diemžēl visa mūsu valsts un īpaši pašvaldības balstās uz principu, ka valsts nauda tērējama iespējami plašu vērienu. Piemērs: kādreiz Tramvaju trolejbusu pārvaldes priekšnieks Aleksandrs Zālītis remontēja vecos tramvajus, tādējādi deva darbu saviem cilvēkiem. Viņa remontētie tramvaji vēl joprojām pilda savas funkcijas. Mūsdienās „Rīgas satiksme” iepērk jaunus tramvajus par miljonu gabalā (par 20% otkatiem es neko neesmu dzirdējis), bet lai to veiktu– pārdod Rīgas, proti, mūsu kopējos īpašumus, bet algas saņem svešu valstu strādnieki un nodokļus– svešas valstis. Gan Viļņā, gan Tallinā joprojām brauc vecāki tramvaji, bet ekonomiski un sociāli pilsētas ir daudz advancētākas. Un, kas būtiski, Rīgas varasvīri pat nekautrējas par šo šķērdēšanu, bet lepojas ar to priekšvēlēšanu kampaņā.

Latvietim būt bagātam nozīmē mīlēt savu valsti. Latvietim būt bagātam ir patriotiski. Latvietim maksāt nodokļus nozīmē gādāt par sevi un saviem bērniem

Par to cenšos pārliecināt jebkuru valstsvīru un biznesmeni, kas nonāk manā redzeslokā kā pacients vai sadarbības partneris, taču, diemžēl, ne vienmēr tas beidzas ar panākumiem. Daudzi biznesa un politikas cilvēki, īpaši neaizdomājoties par valsts likteni, apgalvo, ka šī valsts viņiem nodara tikai slikto, asocējot valsti ar parlamentu, valdības galvu vai ieņēmuma dienesta inspektoru. Tie, kuriem noris kāda nebūt tiesvedība, valsti nemīl vēl vairāk, jo uzskata, ka valsts, viņuprāt, ir korumpēta policija, prokuratūra, KNAB un tiesas. Pat bijušie valstsvīri– tagadējie biznesmeņi, apgalvo, ka galvenais esot domāt par to, kas viņiem ir izdevīgi. Šie cilvēki saka, ka tiklīdz tas viņiem būs izdevīgi, viņi aizbraukšot no valsts un strādāšot iedomātās laimes zemes– Rietumu demokrātijas labā. Tādu kosmopolītismu viņi nereti skaidro ar skaudību, ko viņi izjūt no nabadzīgo puses, kurus viņi uzskata par sliņķiem. Nereti šādi cilvēki citus uzskata par reņģu ēdājiem, māca viņiem– kā apkarot kurmjus vai stādīt puķes. Argumentu, ka latviešu tauta necieš citu panākumus un to, ka viss ļaunums aiz skaudības, esmu dzirdējis no saviem pacientiem un partneriem ne reizi vien. Dažkārt šķiet, ka visbagātākie Latvijas iedzīvotāji, kuri lielu daļu savas aktīvās darbības sabijuši valsts vai pašvaldības darbā, visskaļāk vaid par valsts viņiem nodarīto netaisnību. Pēc maniem novērojumiem kosmopolītam kaut kādā ziņā ir emocionāli vieglāk nekā patriotam izdzīvot Latvijas un visas Austrumeiropas biznesa „džungļos”. No Latvijas valsts nelaimēm un problēmām kosmopolītu pasargā cinisma bruņa. Paradokss ir citur– visā pasaulē sen pētīta un apjausta atziņa biznesā ir, ka tiem, kas mīl savu dzimteni vai vismaz ar sāpēm runā par tās problēmām, biznesā veicas labāk.

Paradokss mūsu nacionālajā attieksmē pret naudu meklējams tajā apstāklī, ka Latvijas iedzīvotāji neuztver savu finansiālo veiksmi kā kopēju, un zemapziņā ir pārliecināti, ka bagātība un patriotisms ir divi dažādi un nesavienojami jēdzieni. Lielā mērā tas ir saistīts ar ilgo okupāciju, kad bija vēlme ieriebt baronam, ķeizaram, caram, Padomju valstij, kolhozam, jo ar šiem jēdzieniem asociējās ļaunie. Pārāk ilgi par goda lietu tika uzskatīts nozagt kaut ko no rūpnīcas ceha vai kolhoza tīruma. Kā 1. kursa students naktīs piestrādāju Rauga rūpnīcā. Visa mana maiņa to vien darīja un domāja, kā kaut ko paņemt, nozagt, pārmest pāri sētai, iznest cauri sardzei. Vienā teritorijā ar Rauga fabriku atradās arī maizes fabrika un makaronu fabrika, tad šo rūpnīcu produktus stiepa ārā ar lielo mugursomu, salīkuši, gar zemi krizdami. Mans pārnieks tomēr bija tālredzīgāks, laukā nesa tikai raugu milzīgos blāķos un veda savam brālēnam kandžas lielražošanai. No šā mana pārnieka cēlies postpadomju biznesmenis, kam valsts vai uzņēmums ir tikai „slaucamā govs”. Savukārt tie, kam nav noveicies ar iespēju valsti apzagt, uzskata, ka pilnīgi visi, kas tikuši pie naudas, ir apzaguši valsti.

Amerikas biznesmenis ir patriotisks un uzskata, ka viņa bizness dod labumu viņa valstij. Amerikā no skolas sola iemāca atziņu, ka nācijas finansiālo veiksmi veido atsevišķo cilvēku vai to grupu biznesa veiksmju summa. Patriotiskais noskaņojums palīdz noturēt brīvi cirkulējošo kapitālu no aizbēgšanas pāri robežai. Tāpat Rietumos, kur cilvēki lepojas ar tradicionālo pakļaušanos likumam, nodokļi tiek ievākti daudz labāk un vairāk nekā pie mums. Bez tam, rietumu valstīs skaitās moderni pirkt savu preci– produktus, apģērbu, tehniku. Pie tam rietumnieki to dara ne tikai kvalitātes dēļ, bet arī lai atbalstītu vietējos ražotājus. Jo veiksmīgāki vietējie ražotāji, jo izdevīgāk valstij. Šis pats princips ir lielo korporāciju darbības pamatā. Lai arī tās ir transnacionālas, tomēr galvenokārt kalpo tās valsts interesēm, kurā atrodas to galvenais ofiss. Kas ir izdevīgs amerikāņu firmai, tas ir izdevīgs Amerikai. Vēl kāds tradicionāli starpnacionālai kompānijai raksturīga izpausmes forma, ir darbinieku lojalitāte uzņēmumam. Diezgan grūti iedomāties Mercedes firmas darbinieku, kas brauktu ar Toyota automašīnu.

Pie mums ir otrādi. Individuālā uzņēmējdarbība, mazais un vidējais bizness visbiežāk tiek uztverts kā kaut kas īslaicīgs, kaut kas, kam ir gadījuma raksturs vai arī kaut kas ne gluži likumīgs.

Kamēr nebūs atrasta nacionālās vienotības formula, kas vienos uzņēmējus, darbiniekus un valsti, Jūs, protams, varat sasniegt vērā ņemamus finansiālus rezultātus, taču vienalga nejutīsieties droši. Jo Jūs esat svešs savai valstij, jūs neesat pasargāts no aplaupīšanas iespējas, Jūs apskauž, Jūs vēlas izputināt. Kāds gan tur vēl gandarījums par panākumiem! Kāds visai turīgs cilvēks man reiz teica, ka ir grūti būt bagātam un laimīgam nabadzīgā valstī.

Mēs dzīvojam laikā, ko amerikāņu zinātnieks Semjuels Hedingtons nosaucis par civilizāciju sadursmes laikmetu. Tas izpaužas, galvenokārt, kā tirdznieciski– ekonomiskie kari, kurus izcīna Austrumeiropa ar bagātajām Rietumu valstīm, kurām ir daudz vairāk naudas un prasmes ar to rīkoties. Tiesa, šobrīd šis karš pa īstam ir karš starp Āzijas lielvarām kā Ķīna, Indonēzija, Japāna, Koreja ar Ameriku un Rietumeiropu. Jebkura amerikāņu vai eiropiešu banka vai korporācija ir finansiāli daudz izglītotāka nekā to Austrumeiropas analogs. Jebkurš Rietumu ierindas cilvēks ir finanšu lietās zinošāks par vidējo latvieti. Tāpēc vienīgais, kas latvietim atliek– izglītoties šajā jomā.

 

Vienīgā iespēja domāt par savu veselību mums visiem ir mācīties finanšu pratību, bet par valsts vadītājiem vēlēt cilvēkus, kas saprot naudas un veselības sasaiti.

 

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

  Joomla templates, advanced hosting.