Pētera Apiņa mājaslapa
Latviski ir zupu vārīt no cirvja, bet pensijas maksāt no pārliecības PDF Drukāt E-pasts

Pateicoties Ilzei Viņķelei un viņas nedraugiem esmu guvis jaunus iespaidus. Man nekad nebūtu ienācis prātā izlasīt grāmatiņu "Todien, kad Kārlis bija Karlīna" un "Todien, kad Rūta bija Rihards", bet, pateicoties draudzīgās asociācijas "Ģimene" un tās 54 asociāciju izvērstai reklāmas kampaņai, grāmatiņas ieguvu un izlasīju. Kauns atzīties, – līdz šim biju konservatīvs žurnāla "Klubs" ikmēneša lasītājs, un man nebija ienācis prātā iegādāties žurnālu "Playboy". "Klubā" viss bija vienkārši – meitene bija aizsegta, toties atpazīstama, humora daudz, toties saprotams tikai vecākiem vīriem, intervijas labas un nedaudz garlaicīgas. Bet tad Latvijas interneta žurnālisti sagādāja tādu reklāmu Ilzes Viņķeles intervijai vīriešu žurnālā, ka es iegādājos "Playboy". Ilze Viņķele tur plika fotografēta nebija, un tas mani patiesi sarūgtināja, jo tieši šo skatu biju cerējis saskatīt.

Bija kāda nedaudz divdomīga bilde ar ministru Arti Pabriku, kuru varētu tulkot tā, ka Pabrika roka ir aizdomīgi tuvu Ilzes Viņķeles krūtij. Nu nekādas erotikas. Toties žurnālā bija intervēti izcili ārsti – Pēteris Ošs, Kārlis Bicāns, Treijs, un uzreiz līdz Ilzes Viņķeles intervijai netiku. Protams, ar interesi apskatīju "Playboy" meiteni (tiešām daudz atklātāk fotografēta kā "Kluba" skaistules, toties man viņas vārds un uzvārds neko neizteica) un izlasīju arī visai izsmalcinātu humoru Egīla Zirņa izvēlē. Viss tas, ko melnā humora laukā dara Egīls Zirnis ir paliekošas vērtības un nemainīga kvalitāte.

Jūs jautāsiet, – kāpēc es uzreiz nemetos lasīt Ilzes Viņķeles interviju ar padomjlaika pensionāru skaudru problēmu skaidrojumu? Vienkārši – intervija man bija par garu. Sešas lapaspuses jautājumu un atbilžu, un visā šajā garajā stāstā tikai četras rindiņas teksta, ko sensācijkārie žurnālisti vai vienkārši naudaskārie ministres noliedzēju iztapoņas bija izrāvuši no konteksta. Es izlasīju par Juri Vidiņu, par Ilzes Viņķeles bērnību, par dažādām politiskām intrigām un droši vien būtu pārlaidis acīm arī Ilzes atbildi par to cilvēku pensijām, kas tās sastrādāja padomju laikos. Bet šoreiz šīs rindiņas rūpīgi izlasīju, jo tās bija apcepinājuši pieci tūkstoši interneta komentētāju jeb piecdesmit komentētāju katrs simts reizes. Bet varbūt to sarakstīja Ilzes Viņķeles atbalstītāji, lai jau nākamajā dienā visi viņu salīdzinātu ar Vācijas kancleri Merkeli? Pilnīgi skaidrs, ka žurnālisti līdz galam nebija izjutuši Ilzes Viņķeles bēdu par to, ka nav iespējams visiem samaksāt pienācīgu pensiju, un brīvi bija traktējuši viņas vārdus. Iemesla jebkādām aktivitātēm vēl mazāk nekā tiem, kas nebija lasījuši, taču ("Ja etogo svoloča ņe čital, no znaju, čto ploho") apsprieda grāmatiņu „Todien, kad Kārlis bija Karlīna" un "Todien, kad Rūta bija Rihards”.

Nekas nav sarežģītāks par labklājības ministra amatu brīvajā Latvijā, kur katrs uzskata, ka šai ministrijai būtu jānodrukā pietiekami daudz naudas ne tikai pensijām no 55 gadu vecuma, bet arī pabalstiem, māmiņu algām, bezdarbnieku pabalstiem, darba nespējas pabalstiem, invaliditātes gadījumiem un visam citam. Protams, tas viss ar noteikumu, ka nevienam nekādi nodokļi nav jāmaksā. Situācija ir gauži vienkārša –, tik, cik naudas strādājošie ar sociālo nodokli ir samaksājuši, tik var maksāt pensijās un visos daudzajos pabalstos. Ja esmu ļoti skeptisks attiecībā par iedzīvotāju ienākuma nodokļa tērēšanu, piemēram, Rīgas domē ar daudzmiljonu tramvaju iegādi vai sociālo namu celtniecību par 1600 latiem kvadrātmetrā, tad sociālais nodoklis Latvijā nudien nonāk tieši mazturīgajiem, pensionāriem un slimniekiem.

Protams, ir izeja – pagarināt darba mūžu, strādāt līdz 67 gadiem kā Vācijā šodien, līdz 70 – kā Vācija prognozē tuvākajā laikā vai līdz 75– kā to vēlas noteikt Izraēla. Otra iespēja ir nemaksāt sociālo nodokli, iet pensijā no 52–55 gadiem un ļaut valstij sabrukt kā Grieķijā, tiesa, streikojot, dumpojoties un internetā rakstot vēl draņķīgākus komentārus kā jebkurš latvietis jebkad uzdrošinātos.

Tātad –, lai maksātu pietiekami lielas pensijas tiem, kas jau ir pensijā, neatliek nekas cits, kā celt pensionēšanās vecumu. Pasaule ir mainījusies, cilvēki nudien nevēlas saņemt 7 neļķes un goda rakstu, dažas sirsnīgas uzrunas, lai dienas pēc 55 gadiem vadītu virtuvē, suņa pastaigu laukumā vai, mazdēliņa apmācīts, Skype sarunājoties ar bērniem Īrijā. Tiesa, latvieša izpratnē večas ir Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienās" tēlotās Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene, kas patiesībā bija burvīgas otrās jaunības meitenes – Pindacīša ap četrdesmit gadus veca, bet abas pārējās – ne vecākas par piecdesmit. Pindacīšas meita taču bija padsmitgadniece. Iedomājieties Tomuļmātes, Pindacīšas un Bebenes lomā Solvitu Āboltiņu, Ilzi Viņķeli un Žaneti Jaunzemi-Grendi ar viņu stila izpratni, ģērbu un frizūru. Viņām tad nu nāktos nospert Ābramam kādu lakatine, noburt rozi vai iet svešus bērnus pieņemt pirtiņā, jo ko nu citu pensionāre sadarīs. Tātad 40–50 gadu, kas vēl 18. gadsimtā bija sirms vecums, šodien ir dzīves vidusceļš, bet nereti – labākie gadi. Arvien vairāk pasaulē sievietes dzemdē vecumā virs 45.

Tomēr paaugstinātam pensijas vecumam līdzi nāk ziņa, ka nenotiek paaudžu maiņa, un darbvietās ilgstoši nenonāk jaunā paaudze, vēl trakāk – nenonāk tik ilgi, kamēr aizbrauc peļņā uz Britu salām. Pagarinās apmācības vecums: lai izglītotos par ārstu mūsdienās Eiropas regulas nosaka 12 skolas gadus, 6 studiju un 5 rezidentūras gadus, kas viss kopā parasti beidzas jau krietni pēc trīsdesmit, proti laikā, kad jau beidzies jaunības maksimālisms, enerģija un trauksme pēc jaunām zināšanām. Šis ilgais ceļš pa karjeras kāpnēm eiropietēm liedz dzemdēt fizioloģiskā vecumā, liedz veidot ģimenes. Vēl vairāk – visā Eiropā dzimstību uztur cilvēki ar zemāku izglītības līmeni.

Latvijas valsts, pārņemot penisonēšanas sistēmu no PSRS, uzņēmās par nodokļu maksātāju iemaksām nomaksāt visas pensijas pašreizējā pensijas vecuma cilvēkiem, kā arī tiem, kas pensionēsies nākotnē. Šodienas vecākā gadagājuma cilvēku labklājība ir tieši atkarīga no nodokļiem, ko šobrīd maksā Latvijas darbspējīgie iedzīvotāji. Latviski nerunājošais, no cietuma iznākušais pilsonis, kas Ozolniekos apsmēķē zīdainīti, nekur un nekad nestrādā, saņem pabalstu, ir lielākais pensionāru ienaidnieks, jo neko nemaksā sociālajā budžetā, bet pats to plicina.

Un tik un tā – es nevēlētos iet pensijā ātrāk par 75 gadiem, īpaši tādēļ, ka manai paaudzei nāksies nodzīvot vismaz līdz 90. Tātad – dzīvot uz nākamās paaudzes sociālajām iemaksām, kas būs nauda manai pensijai. Nebūtu jau nekas nosodāms, ja daudzie interneta negāciju autori būtu padomjlaika pensionāri, kas nav dzīvojuši laikmetā, kur valsts budžets nozīmē tikai to, ko paši ar nodokļiem esam iemaksājuši. Bet pēc gramatikas kļūmēm un izteiksmes formas rodas iespaids, ka labklājības ministres kritiķi ir jaunāka gadagājuma cilvēki, kas domā, kā pašiem nemaksāt nodokļus, bet pēc daudziem gadiem pašiem pensiju saņemt. Nu kaut kā līdzīgi tam, kā latviešu teikā puisis ieteica vārīt zupu no cirvja.

  Joomla templates, advanced hosting.