Pētera Apiņa mājaslapa
Medicīna
Ministrijas piedāvātā kvalitātes kontrole – veids, kā birokratizēt medicīnu un no tās izolēt pacientu PDF Drukāt E-pasts

Ļoti reti publicējam Ministru kabineta noteikumus, kur nu vēl saskaņošanā esošu dokumentu, bet šoreiz to nedarīt nedrīkst. Veselības ministrija radījusi labojumus Ministru kabineta 2009. gada 20. janvāra noteikumu Nr.60 Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām 17. punktam. Šis unikālais dokuments visu medicīnu pārvērstu par vienu vienīgu kvalitātes kontroli, pat tādā līmenī, ka medicīnai vairs laika neatliks. Katrai ārstniecības iestādei šis dokuments radīs nepieciešamību pieņemt darbā 2–3 kvalitātes kontroles speciālistus, bet ārstu praksēm šim nolūkam maksāt pusslodzi māsām, kurām nāksies kļūt par kvalitātes kontroles speciālistēm. Tas nav mans izgudrojums – prezentējot šo dokumentu, tieši tā ar lepnumu stāstīja veselības ministres padomniece kvalitātes sistēmas un pacientu drošības jautājumos Natālija Bolbate un sēdi ar pašpārliecināti apmierinātu sejas izteiksmi braši vadīja Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis.

Ar dokumenta oriģinālu jebkurš var iepazīties www.vm.gov.lv, bet īsumā šo dokumentu varētu komentēt tā – ministrijas ieskatā ārstniecības kvalitāte ir pašnovērtējuma anketa ar 58 punktiem, dokumentu vadības sistēma ar 11 jauniem dokumentiem žurnāla vai veidlapas formātā un visu dokumentu glabāšanas apraksts kā pacienta ārstniecības stūrakmens.

Patiesībā man līdz šim Latvijas veselības organizācijā nav nācies pazīt cilvēku, kas vairāk nīst pacientus un ārstus kā padomniece Natālija Bolbate. MK noteikumu labojumu mērķis – ārsts un māsa katru savu iespējamo darbību apraksta vismaz 7 dažādos dokumentos.


 

Cik varēja saprast no Natālijas Bolbates, ārstu praksēs medicīnas māsas būs jāapmāca vismaz pusgada klātienes kursos, bet pēc tam – vienīgais, kas šai māsai turpmāk būtu jāmācās, ir kvalitātes kontrole. Dokuments paģēr, ka visiem medicīnas darbiniekiem nāksies birokrātiju mācīties katru gadu, krietni plašākā apmērā nekā pēcdiploma apmācību medicīnā līdz šim. Ja kāds žēlojās, ka 50 pēcdiploma apmācību stundu gadā resertifikācijai ir par daudz, tad tagad Bolbate tām pievienos vismaz tikpat kvalitātes apmācībai.

Atkārtošu Natālijas Bolbates viedokli, ka katrai iestādei, lai izpildītu ministrijas plānus kvalitātes kontrolē, vajadzēs 2–3 kvalitātes kontroles speciālistus. Kā mēs zinām no P. Stradiņa KUS un Bērnu KUS pieredzes, birokrāti un papīrstūmēji allaž saņem lielākas algas nekā ārsti un medicīnas māsas, bet kvalitātes kontrolētāji ir vieni no labāk apmaksātajiem. Pieņemsim, ka viens pilnas slodzes kvalitātes kontrolieris slimnīcai vai medicīnas centram izmaksā 1500 eiro mēnesī, ieskaitot nodokļus, bet neieskaitot viņa notērēto papīru, datorstundas, printeri, elektrību, telpas siltumu, santehniku, ūdeni, kafiju utt. Gadā šis Natālijas Bolbates ražojums katrai iestādei izmaksātu 18 000 eiro (alga + nodokļi), bet – ja nu tādi tūtiņdreijeri 100 iestādēm paredzēti vismaz divi – tad lētākajā versijā kopā 3,6 miljoni eiro. Šī kvalitātes kontrole tātad tiks ņemta no slimnīcas nopelnītā, proti, no vārgā tarifa. Ceru, ka katrs Latvijas ārsts iztēlojas un saprot, ka papīru kontrolei un pārstumdīšanai Natālija Bolbate gatavojas no kopējās nepietiekamās naudas masas atņemt reālus miljonus. Tieši par šo summu pieaugs rindas, samazināsies kvotas. Un tomēr – pati lielākā problēma – neticamā apjomā pieaugs birokrātija, ģimenes ārstam un prakses ambulatorajam speciālistam šī papirokrātija nozīmēs vismaz 3–5 minūtes uz katru pacientu. Tam vēl jāpieskaita minūtes, ko kā birokrātijas slogu pievienos e-veselība: lai aizpildītu darba nespējas lapu datorā, ārstam vajadzēs patērēt 4–5 minūtes (labāko laiku treniņos – 3 minūtes 30 sekundes – uzrādīja ģimenes ārsts, kas, šķiet, dzimis ar datoru rokās), katra e-recepte paņems vidēji 2 minūtes, neskaitot datora un programmas gļukus, visu 9 reģistru pildīšana datorā– vēl 3–4 minūtes uz pacientu. Tātad pašreizējās Veselības ministrijas ierēdniecības darba rezultāts ir – pacienta apskatei, sarunai ar pacientu, anamnēzes noskaidrošanai un kur nu vēl diagnostikai laiks vairs vispār nav paredzēts.

Ģimenes ārsts ir pirmais kontakta punkts lielākajā daļā veselības aprūpes situāciju. Latvijas datiem es lāgā neuzticos, bet Eiropā ģimenes ārsts šajā jomā veic 40–50% funkciju. Ja ģimenes ārstam pilnībā tiek atņemta iespēja kaut mirkli šajā pirmajā tikšanās reizē padomāt, pārdomāt un analizēt, diagnozes precizitāte un ārstēšanas efektivitāte krītas līdz 30%. Mēdz teikt, ka ģimenes ārsts tur atslēgu durvīs, bet galvenais ir saprast, vai tās durvis vispār ir pareizās. Primārā un sekundārā profilakse nozīmē laiku. Vēl vairāk laika prasa diagnoze – dažreiz dažas minūtes, bet biežāk nedēļu vai mēnesi. Mūsdienās labāka veselība nav birokrātisku pierakstu rezultāts, nav pat zinātnes jautājums, bet gan informācijas jautājums. Informācija un zināšanas ir būtiskais ārsta un medicīnas māsas darba kvalitātes jautājums, bet to nu mūsu medicīnas vadība nesaprot. Gan ārsta, gan māsas informācijas un zināšanu laukam ir gan laika, gan kapacitātes robežas. Piespiežot ārstus un medicīnas māsas bezgalīgi daudz mācīties datorzinības, datu aizsardzību, pacientu tiesības, medicīnas finansēšanas pamatus, telpas sanitāriju, kvalitātes kontroli, visu ierēdniecības iestāžu skaidrojumus par darba organizāciju utt., mēs atņemam viņiem iespējas mācīties jaunumus medicīnā, kā arī atkārtot iepriekšējās zināšanas, – vienkārši diennaktī ir 24 stundas, bet smadzeņu tilpums ne lielāks par 1500 cm3.

Medicīna allaž mēdz iziet no kompetences robežām. Politiķu un ierēdņu vēlme jaukties mediķu darbos allaž rezultējas ar reālu ļaunumu pacientiem – gan samazinot ārsta laiku, ko viņš var veltīt pacientam, gan uzspiežot pavārgrāmatu medicīnu, kas nepieļauj neko citu kā priekšrakstus atsevišķu slimību ārstēšanā. Pavārgrāmatu medicīna un Bolbates kvalitātes kontrole nepieļauj retas slimības, komplicētas slimības, hroniskus pacientus ar dažādu slimību buķeti, divu ārstu pretrunīgu viedokli par diagnozi un ārstēšanu, sarežģītu diagnostiku un kļūdu diagnostikā, atsevišķu zāļu vai polipragmāzijas kupētu vai pārmainītu slimības ainu.

 

Secinājums: Natālijas Bolbates piedāvātajai birokratizācijai nav nekā kopēja ar pacientu ārstniecības kvalitāti. Patiesībā šis dokuments ir ņirgāšanās par kvalitāti – ka tikai papīri kārtībā. Pasaules pieredze rāda, ka birokratizēta kvalitātes kontrole palielina mirstību, samazina diagnostikas precizitāti un ārstēšanas pozitīvos rezultātus.

 

Pēteris Apinis

 
Ārstu streiks Igaunijā, Valgas piezīmes PDF Drukāt E-pasts

Otrdiena, 20. septembris. Streiko igauņu ārsti un māsas. Tas ir vienas stundas brīdinājuma streiks, kurā piedalās visas Igaunijas slimnīcas, šādu streiku Igaunijā var pieteikt trīs dienas iepriekš. Turklāt Igaunijā likumdošana daudz plašākas pilnvaras paredz profesionālajām un sabiedriskām organizācijām atšķirībā no Latvijas, kur visas streikošanas funkcijas atstātas tikai komunisma skolai – arodbiedrībai.

 

Igaunijas slimokase, kas patiesībā ir mūsu Nacionālā veselības dienesta līdzinieks, kolektīvo līgumu slēdz ar Igaunijas Ārstu biedrību, nevis nododas nesaprotamām trīspusējām sarunām. Iepriekšējais līgums noslēgts uz diviem gadiem un šoruden beigsies, jauno neizdodas noslēgt, tas ārstus dara bažīgus. Igaunijas slimokasei ir 33 miljonu zaudējumi, kas liek šai institūcijai meklēt dažādus taupības variantus. Klasiskā formā tas izpaužas tā, ka ārstam ir zināma pacientu kvota, par šīs kvotas pārtēriņu maksā ar koeficientu 0,7 vai pat 0,3. Pēc igauņu ārstu domām, slimokase pārāk daudz no slimokases naudas tērējot slimnīcu remontiem, dzelžiem un nejēdzīgai e-veselībai. Igaunijā strauji turpina optimizēt stacionāro un ambulatoro palīdzību. Ārstus tas satrauc, īpaši jaunā sistēma, kad slimokase nemaksā pediatram, kardiologam, reimatologam mazākās pilsētās, bet šīs specialitātes ir tikai četrās Igaunijas lielpilsētās – Tallinā, Tartu, Pērnavā un Narvā, bet turienes speciālisti drīkst braukt konsultēt uz mazpilsētām. Pašlaik Valgas pediatrs formāli strādā Tartu, bet patiesībā katru dienu konsultē Valgā. 

Lasīt tālāk...
 
Klusais un necerīgais laiks veselības jomai PDF Drukāt E-pasts

Jau vairāk nekā divus mēnešus veselības ministres amatā strādā Anda Čakša. Simpātiska kolēģe, jauks sarunu biedrs un enerģiska vadītāja. Trešā blondīne plejādē aiz Baibas Rozentāles un Ingrīdas Circenes.

Andas Čakšas iecelšana bija neparasti ātra – Guntis Belēvičs vēl zvērēja, ka nekad nav ārstējies Rīgas Austrumu slimnīcā, viņa partijas biedri vēl televīzijā apzvērēja ticību visam, ko Guntis saka, bet patiesībā aizkulisēs jau bija vienojušies par Andas Čakšas virzīšanu Gunta Belēviča vietā. Es lāgā nezinu, kas tieši Čakšu ministra amatā iebīdīja, bet man ir patiesas aizdomas, ka tie bija ietekmīgākie profesori. Pieļauju, ka viņi Andai Čakšai solīja ikdienas atbalstu, palīdzību, idejas un gatavu veselības apdrošināšanas koncepciju, kā arī savu politisko ietekmi, pārdalot valsts budžetu par labu veselībai. Jāteic, ka es pats visai aktīvi publiski iebildu pret Andas Čakšas kandidatūru. Tiesa, mans viedoklis balstījās tikai uz tām retajām reizēm, kurās nejēdzīgās sapulcēs, likumprojektu sēdēs un darba grupās biju sēdējis ar viņu pie viena galda, turklāt attālās nometnēs. Pirmo reizi divatā ar viņu man iznāca aprunāties televīzijas tiešraidē raidījumā Ārsts.lv, kur visas 26 minūtes ministre izrādīja izpratni, zināšanas, viedokli un reālu gatavību strādāt. Jāteic, ka šajos divos mēnešos mans viedoklis par viņu ir mainījies uz labo pusi, turklāt ievērojami. Bet neceriet – vairāk nekā laba par ministri nebūs.

Čērčils savulaik teica– ministrs nav ministrs, ja trijās dienās nav visiem pierādījis, kurš te ir saimnieks mājās, bet simt dienās veicis nozīmīgāko savu reformu. Anda Čakša nekādas lielās uzvaras šajos divos mēnešos nav guvusi. Un mana prognoze par viņas iespējām kaut ko paveikt nav pārlieku rožaina.

Lasīt tālāk...
 
Dienas dziesma – Jānis Birks PDF Drukāt E-pasts

Sākšu stāstu gluži kā radio dīdžejs Artis Volfs, katru rītu piesakot „dienas dziesmu” Latvijas Radio: „Šodien savu apaļo dzimšanas dienu svin ārsts un eksmērs Jānis Birks.”

Tā kā man nav iespēju viņam nodziedāt vai nospēlēt kādu lustīgu meldiņu, centīšos savu godājamo kolēģi aprakstīt.

Rīgas Austrumu slimnīcā ir nodaļa, kurā strādājuši Mārtiņš Šics, Gundars Daudze, Jānis Birks, šo rindu autors un daudzas citas vairāk vai mazāk pazīstamas personas medicīnā, daži no viņiem šobrīd vada nozīmīgas firmas, medicīnas tehnoloģiju pārstāvniecības vai vismaz anestezioloģijas nodaļas svešās valstīs. Nodaļu vadīja Vija Cera, bet savs kabinets tajā bija arī profesoram Georgam Andrejevam un profesoram Viesturam Ligutam.

Jānis Birks, ko šodien cildinām, šajā nodaļā bija viens no zinošākajiem un enerģiskākajiem kolēģiem, kas allaž vēlējās kļūt vismaz par nodaļas vadītāju un slimnīcas galveno ārstu, bet dzīve iekārtojās tā, ka nācās šos amatus izlaist un ieņemt daudz nozīmīgākus. Viņš bija tiešām labs reanimatologs, un kā domā kolēģi: reanimācijas nodaļa daudz vairāk zaudēja, nekā Rīgas pilsēta ieguva, Jānim Birkam no ārsta kļūstot par politiķi. Jaunībā viņš bija gana sprigans un sportisks, tālumā lēca pāri par 7 metriem, sprintu skrēja zem 12 sekundēm, bet, pabeidzis savas sporta gaitas vieglatlētikā, braši grūstījās zem basketbola groza vai dzenāja dažādas mazākas bumbiņas ar vai bez raketes.

Lasīt tālāk...
 
Latvijas medicīna 2016. gada maijā PDF Drukāt E-pasts

Šis žurnāla Latvijas Ārsts numurs noslēdz mūsu darbības 27. gadu. Žurnāls sāka iznākt 1989. gada jūnijā Latvijas PSR kā gandrīz nelegāls izdevums, pārdzīvojis vairākus redaktorus, noformējumus un ideoloģijas, savā būtībā palicis profesionālākais medicīnas izdevums latviešu valodā un joprojām var tikt uzskatīts par vienu no profesionālākajiem un nozīmīgākajiem Eiropas nacionālo ārstu organizāciju izdevumiem. Profesionālo organizāciju (ārstu biedrību vai kameru) izdevumi parasti ir žurnāli lasītājam (ierindas ārstam), nevis rakstītājam (mazāk uzmanību pievērš citējamībai, vairāk – plašai multidisciplinārai informācijai).

Žurnālam Latvijas Ārsts ir vēl kāda īpašība – tas ir vienīgais informatīvais materiāls, kas ik gadu dod plašu apskatu – kas noticis Latvijas medicīnā, kādas bijušas prioritātes, kādas – problēmas, kādi risinājumi. Rakstot ievadrakstu par situāciju Latvijas veselības aprūpē konkrētajā gadā vai mēnesī, jāatceras, ka šo rakstu lasīs arī pēc 20 gadiem un izdarīs secinājumus. Patīk vai ne – internetā strukturētu informāciju par divdesmit gadu garu vēsturi atrast ir grūtāk, jo pārāk liela ir interneta datu kapsēta.

Lasīt tālāk...
 
«SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas»

4 lapa no 24
Joomla templates, advanced hosting.