Pētera Apiņa mājaslapa
Raksti
Vai ārstam jāmācās un kas par to maksā PDF Drukāt E-pasts

Farmācijai mūsdienu pasaulē ir milzu nozīme medicīnas attīstībā. Lielākā daļā medicīnas zinātnes pētījumu notiek par farmācijas naudu, un, iespējams tādēļ medicīna straujāk attīstās to slimību virzienos, kur farmācijas kompānijas redz savu pētījumu rezultātu pārdotās zālēs (un izārstētos cilvēkos). Farmācija ir gauži plaša joma– Latvijā parasti pamana pašmāju un ārvalstu zāļu firmu pārstāvniecības, bet mazāk pamana vairumtirgotājus un aptieku tīklus, kam pieder poliklīnikas, veselības centri, klīnikas un ārstu prakses. Arī žurnālistiskie pētījumi un skaļie radioraidījumi par medicīnas atkarību no farmācijas apkaro aisberga redzamo daļu, proti farmaceitisko ražotāju pārstāvniecības, kuru uzdevums ir informēt par saviem produktiem.

Žurnāls „Latvijas Ārsts” ir Latvijas Ārstu biedrības izdevums, kas iznāk kopš atmodas laikiem– 1989. gada. Iznāk katru mēnesi 80 lapaspuses biezs, visai sīkā drukā, askētiski noformēts, pilns ar medicīniskiem rakstiem 3000 eksemplāru tirāžā, bet tauta to pat nav pamanījusi. Šis žurnāls nonāk tikai pie ārstiem, to saņem ārstu biedrības biedri par brīvu, bet pasūtīt var tikai tie, kas ir sertificēto ārstu reģistrā. Šajā žurnālā ir zāļu reklāmas, gluži tāpat kā žurnālā „Klubs” reklamē vīnu un automobiļus, bet žurnālā „Santa”– smaržas un apakšveļu. Vai tas ir labi vai slikti, ka žurnālos ir reklāmas? Latvijas apstākļos bez reklāmām var iznākt tikai pašvaldību avīzes, bet par tām samaksā no mūsu nodokļu maksātāju naudas. Neviens cits žurnāls, tai skaitā „Latvijas Ārsts”, bez reklāmām neiznāktu. Recepšu medikamentus vienkāršam cilvēkam nemaz reklamēt nedrīkst– informācija par šiem medikamentiem pie ārsta nonāk caur žurnālu, konferenču stendos, speciālos informatīvos pasākumos. 

Lasīt tālāk...
 
Ministrijas piedāvātā kvalitātes kontrole – veids, kā birokratizēt medicīnu un no tās izolēt pacientu PDF Drukāt E-pasts

Ļoti reti publicējam Ministru kabineta noteikumus, kur nu vēl saskaņošanā esošu dokumentu, bet šoreiz to nedarīt nedrīkst. Veselības ministrija radījusi labojumus Ministru kabineta 2009. gada 20. janvāra noteikumu Nr.60 Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām 17. punktam. Šis unikālais dokuments visu medicīnu pārvērstu par vienu vienīgu kvalitātes kontroli, pat tādā līmenī, ka medicīnai vairs laika neatliks. Katrai ārstniecības iestādei šis dokuments radīs nepieciešamību pieņemt darbā 2–3 kvalitātes kontroles speciālistus, bet ārstu praksēm šim nolūkam maksāt pusslodzi māsām, kurām nāksies kļūt par kvalitātes kontroles speciālistēm. Tas nav mans izgudrojums – prezentējot šo dokumentu, tieši tā ar lepnumu stāstīja veselības ministres padomniece kvalitātes sistēmas un pacientu drošības jautājumos Natālija Bolbate un sēdi ar pašpārliecināti apmierinātu sejas izteiksmi braši vadīja Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis.

Ar dokumenta oriģinālu jebkurš var iepazīties www.vm.gov.lv, bet īsumā šo dokumentu varētu komentēt tā – ministrijas ieskatā ārstniecības kvalitāte ir pašnovērtējuma anketa ar 58 punktiem, dokumentu vadības sistēma ar 11 jauniem dokumentiem žurnāla vai veidlapas formātā un visu dokumentu glabāšanas apraksts kā pacienta ārstniecības stūrakmens.

Patiesībā man līdz šim Latvijas veselības organizācijā nav nācies pazīt cilvēku, kas vairāk nīst pacientus un ārstus kā padomniece Natālija Bolbate. MK noteikumu labojumu mērķis – ārsts un māsa katru savu iespējamo darbību apraksta vismaz 7 dažādos dokumentos.


 

Cik varēja saprast no Natālijas Bolbates, ārstu praksēs medicīnas māsas būs jāapmāca vismaz pusgada klātienes kursos, bet pēc tam – vienīgais, kas šai māsai turpmāk būtu jāmācās, ir kvalitātes kontrole. Dokuments paģēr, ka visiem medicīnas darbiniekiem nāksies birokrātiju mācīties katru gadu, krietni plašākā apmērā nekā pēcdiploma apmācību medicīnā līdz šim. Ja kāds žēlojās, ka 50 pēcdiploma apmācību stundu gadā resertifikācijai ir par daudz, tad tagad Bolbate tām pievienos vismaz tikpat kvalitātes apmācībai.

Atkārtošu Natālijas Bolbates viedokli, ka katrai iestādei, lai izpildītu ministrijas plānus kvalitātes kontrolē, vajadzēs 2–3 kvalitātes kontroles speciālistus. Kā mēs zinām no P. Stradiņa KUS un Bērnu KUS pieredzes, birokrāti un papīrstūmēji allaž saņem lielākas algas nekā ārsti un medicīnas māsas, bet kvalitātes kontrolētāji ir vieni no labāk apmaksātajiem. Pieņemsim, ka viens pilnas slodzes kvalitātes kontrolieris slimnīcai vai medicīnas centram izmaksā 1500 eiro mēnesī, ieskaitot nodokļus, bet neieskaitot viņa notērēto papīru, datorstundas, printeri, elektrību, telpas siltumu, santehniku, ūdeni, kafiju utt. Gadā šis Natālijas Bolbates ražojums katrai iestādei izmaksātu 18 000 eiro (alga + nodokļi), bet – ja nu tādi tūtiņdreijeri 100 iestādēm paredzēti vismaz divi – tad lētākajā versijā kopā 3,6 miljoni eiro. Šī kvalitātes kontrole tātad tiks ņemta no slimnīcas nopelnītā, proti, no vārgā tarifa. Ceru, ka katrs Latvijas ārsts iztēlojas un saprot, ka papīru kontrolei un pārstumdīšanai Natālija Bolbate gatavojas no kopējās nepietiekamās naudas masas atņemt reālus miljonus. Tieši par šo summu pieaugs rindas, samazināsies kvotas. Un tomēr – pati lielākā problēma – neticamā apjomā pieaugs birokrātija, ģimenes ārstam un prakses ambulatorajam speciālistam šī papirokrātija nozīmēs vismaz 3–5 minūtes uz katru pacientu. Tam vēl jāpieskaita minūtes, ko kā birokrātijas slogu pievienos e-veselība: lai aizpildītu darba nespējas lapu datorā, ārstam vajadzēs patērēt 4–5 minūtes (labāko laiku treniņos – 3 minūtes 30 sekundes – uzrādīja ģimenes ārsts, kas, šķiet, dzimis ar datoru rokās), katra e-recepte paņems vidēji 2 minūtes, neskaitot datora un programmas gļukus, visu 9 reģistru pildīšana datorā– vēl 3–4 minūtes uz pacientu. Tātad pašreizējās Veselības ministrijas ierēdniecības darba rezultāts ir – pacienta apskatei, sarunai ar pacientu, anamnēzes noskaidrošanai un kur nu vēl diagnostikai laiks vairs vispār nav paredzēts.

Ģimenes ārsts ir pirmais kontakta punkts lielākajā daļā veselības aprūpes situāciju. Latvijas datiem es lāgā neuzticos, bet Eiropā ģimenes ārsts šajā jomā veic 40–50% funkciju. Ja ģimenes ārstam pilnībā tiek atņemta iespēja kaut mirkli šajā pirmajā tikšanās reizē padomāt, pārdomāt un analizēt, diagnozes precizitāte un ārstēšanas efektivitāte krītas līdz 30%. Mēdz teikt, ka ģimenes ārsts tur atslēgu durvīs, bet galvenais ir saprast, vai tās durvis vispār ir pareizās. Primārā un sekundārā profilakse nozīmē laiku. Vēl vairāk laika prasa diagnoze – dažreiz dažas minūtes, bet biežāk nedēļu vai mēnesi. Mūsdienās labāka veselība nav birokrātisku pierakstu rezultāts, nav pat zinātnes jautājums, bet gan informācijas jautājums. Informācija un zināšanas ir būtiskais ārsta un medicīnas māsas darba kvalitātes jautājums, bet to nu mūsu medicīnas vadība nesaprot. Gan ārsta, gan māsas informācijas un zināšanu laukam ir gan laika, gan kapacitātes robežas. Piespiežot ārstus un medicīnas māsas bezgalīgi daudz mācīties datorzinības, datu aizsardzību, pacientu tiesības, medicīnas finansēšanas pamatus, telpas sanitāriju, kvalitātes kontroli, visu ierēdniecības iestāžu skaidrojumus par darba organizāciju utt., mēs atņemam viņiem iespējas mācīties jaunumus medicīnā, kā arī atkārtot iepriekšējās zināšanas, – vienkārši diennaktī ir 24 stundas, bet smadzeņu tilpums ne lielāks par 1500 cm3.

Medicīna allaž mēdz iziet no kompetences robežām. Politiķu un ierēdņu vēlme jaukties mediķu darbos allaž rezultējas ar reālu ļaunumu pacientiem – gan samazinot ārsta laiku, ko viņš var veltīt pacientam, gan uzspiežot pavārgrāmatu medicīnu, kas nepieļauj neko citu kā priekšrakstus atsevišķu slimību ārstēšanā. Pavārgrāmatu medicīna un Bolbates kvalitātes kontrole nepieļauj retas slimības, komplicētas slimības, hroniskus pacientus ar dažādu slimību buķeti, divu ārstu pretrunīgu viedokli par diagnozi un ārstēšanu, sarežģītu diagnostiku un kļūdu diagnostikā, atsevišķu zāļu vai polipragmāzijas kupētu vai pārmainītu slimības ainu.

 

Secinājums: Natālijas Bolbates piedāvātajai birokratizācijai nav nekā kopēja ar pacientu ārstniecības kvalitāti. Patiesībā šis dokuments ir ņirgāšanās par kvalitāti – ka tikai papīri kārtībā. Pasaules pieredze rāda, ka birokratizēta kvalitātes kontrole palielina mirstību, samazina diagnostikas precizitāti un ārstēšanas pozitīvos rezultātus.

 

Pēteris Apinis

 
Latvijas Ārstu biedrība: vēlamies, lai valsts nezaudē 11.3 miljonus bezjēdzīgi e– veselībā notrallināto naudu PDF Drukāt E-pasts

Ārstiem un medicīnas iestādēm parakstīt līgumu par e– veselību pašreizējā redakcijā ir neiespējami. Līgumu, tāpat kā e– veselību ir radījuši cilvēki, kas dzīvo citā pasaulē un staigā ar galvu uz leju. Vai nu Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests cilvēciski pārstrādās līgumu un ārsti to labprāt parakstīs vai sistēma netiks iedzīvināta un nebūs arī nākamgada līgumu par primārās aprūpes finansējumu.

Šobrīd, lai izrakstītu vienu recepti ar murgaino e– veselības programmatūru, ārstam minimāli patērējamais laiks ir 3 minūtes 15 sekundes. Ja ārsts mēģina izrakstīt oficināli (aptiekā) sagatavojamas zāles, šis laiks ir aptuveni 8 minūtes (ar roku uz veidlapas– 1 minūte 30 sekundes). Tas nav tādēļ, ka ārsti nevēlas izrakstīt e– receptes. 60% Latvijas ārsti to dara ar citām– loģiskām programmatūrām. Vienkārši pašreizējā attīstības posmā e– veselība ir brāķis. Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente ģimenes ārste Ilze Aizsilniece dienā vidēji izraksta 88 receptes. Ja viņa sāktu tūlīt pilnā apjomā lietot e– recepti, šo recepšu izrakstīšana viņai prasītu 288 minūtes jeb 4 stundas 48 minūtes.

Šobrīd, lai izrakstītu vienu murgaino darba nespējas lapu optimālajā variantā (īss pacienta vārds, uzvārds, slimības lapas iemesls ir trauma), ārstam minimāli patērējamais laiks ir 3 minūtes 30 sekundes. Ārsti šim darbam vidēji patērētu 8 minūtes. Gripas epidēmijas laikā ģimenes ārsts vidēji izraksta vai pagarina 30 darba nespējas lapas. Lai izrakstītu šīs darba nespējas lapas ārstam jāpatērē 4 stundas.

Lasīt tālāk...
 
Tramvajs pāri Rīgas latviešu pīšļiem PDF Drukāt E-pasts

 

Mans vecvectēvs, manas mātes saukts par Grospapu, guļ zem Senču ielas. Viņš bija bagāts un Rīgā ietekmīgs vīrs, Armitsteda laikā strādājis par Rīgas fiziķi (kas varētu atbilst jēdzienam sanitārais ārsts), uzbūvējis vairākas ēkas Čaka un Stabu ielas stūrī, abiem saviem dēliem 20. gadsimta sākumā devis augstāko izglītību, bet vēlāk nopircis pa vasarnīcai. Līdzās augstajam amatam bijis čakls galdnieks, kas savai dzīves telpai taisījis ozolkoka rakstāmgaldus un skapjus. Latviešu dzimta bija ienākusi no Žemaitijas, un kā tolaik pieņemts, bija radusi savu stūrīti zemes Lielajos kapos, kur viņš pats tika guldīts ziemā tieši pirms krievu ienākšanas.

Viņa kundzei, kas nodzīvoja raženu mūžu krietni virs deviņdesmit, kas sagaidīja un izauklēja savus mazmazbērnus, vieta Lielajos kapos neatradās, viņu apglabāja Raiņa kapos. Proti, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Lielie kapi tika pilnībā slēgti un paredzēti pārveidei par parku, ko vēlāk čakli Krievijas kapu kultūras piepratēji Rīgas izpildvarā arī veica. Krievijā kapu kultūra ir stipri atšķirīga vai dažviet tās nav vispār. Padomju vara darīja visu lai latviešiem (arī Latvijas ebrejiem, vāciešiem) nebūtu savu sakņu, savas piemiņas- Rīgā kapi tika nolīdzināti. Šķērsām Lielajiem kapiem Senču ielu iekārtojuši visai brutāli- izrakuši kādu metru no augšas ar visu, kas tur bijis, sabēruši smiltis, granti, akmeņus- un asfaltu virsū. Pie tam tas izdarīts laikā, kad mans vectēvs centies iegūt atļauju savu tēvu pārapbedīt- vienkārši kādu dienu kapos jau bijuši ekskavatori un buldozeri.

Visi stāsti par to, ka, Senču ielu iekārtojot, notika mirstīgo atlieku pārapbedīšana, ir meli. Šī pārapbedīšana pat bija aizliegta, tiesa, dažām dzimtām to esot izdevies veikt. Mana māte svecītes vecvectēva piemiņai lika pie Krišjāņa Barona kapa, jo vecvectēvam esot bijis gods Baronu labi pazīt.

Kopš mana māte ir aizgājusi taisaulē, man nav neviena, kas varētu parādīt, kur tieši zem Senču ielas dus mans vecvectēvs. Vietu apmēram zinu. Mana māte zināja stāstīt par dzimtām, kas vecvectēva kapam dusējušas tuvumā. Tās bija pilsoniskās Rīgas latviešu dzimtas.

Neesmu ne rusofobs, ne kādas partijas ienaidnieks. Un tomēr- brīdī, kad man stāsta, ka nezināma biznesa vārdā pāri mirušu cilvēku pīšļiem tiks būvēts tramvajs uz nekurieni, manas asociācijas virzās uz tiem, kas piecdesmitajos un sešdesmitajos gados nolīdzināja ne tikai Lielos kapus, bet vēl vismaz piecu citu kapu teritorijas Latgales priekšpilsētā. Nezinu- kā 21. gadsimta Rīgas domkungiem šāda vīzdegunīga attieksme pret mirušu cilvēku piemiņu- varbūt vienkārši tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem nav sakņu. Savulaik Čingizs Aitmatovs, apzīmējot cilvēkus bez saknēm, lietoja vārdu Mankurts.

Esmu PRET tramvaja līnijas būvei cauri Lielajiem kapiem, un aicinu visus pretoties šai ļaunajai idejai.


Pēteris Apinis, ārsts

 

 
«SākumsIepriekšējā12345678910NākamāBeigas»

3 lapa no 44
Joomla templates, advanced hosting.