Klusais un necerīgais laiks veselības jomai Drukāt

Jau vairāk nekā divus mēnešus veselības ministres amatā strādā Anda Čakša. Simpātiska kolēģe, jauks sarunu biedrs un enerģiska vadītāja. Trešā blondīne plejādē aiz Baibas Rozentāles un Ingrīdas Circenes.

Andas Čakšas iecelšana bija neparasti ātra – Guntis Belēvičs vēl zvērēja, ka nekad nav ārstējies Rīgas Austrumu slimnīcā, viņa partijas biedri vēl televīzijā apzvērēja ticību visam, ko Guntis saka, bet patiesībā aizkulisēs jau bija vienojušies par Andas Čakšas virzīšanu Gunta Belēviča vietā. Es lāgā nezinu, kas tieši Čakšu ministra amatā iebīdīja, bet man ir patiesas aizdomas, ka tie bija ietekmīgākie profesori. Pieļauju, ka viņi Andai Čakšai solīja ikdienas atbalstu, palīdzību, idejas un gatavu veselības apdrošināšanas koncepciju, kā arī savu politisko ietekmi, pārdalot valsts budžetu par labu veselībai. Jāteic, ka es pats visai aktīvi publiski iebildu pret Andas Čakšas kandidatūru. Tiesa, mans viedoklis balstījās tikai uz tām retajām reizēm, kurās nejēdzīgās sapulcēs, likumprojektu sēdēs un darba grupās biju sēdējis ar viņu pie viena galda, turklāt attālās nometnēs. Pirmo reizi divatā ar viņu man iznāca aprunāties televīzijas tiešraidē raidījumā Ārsts.lv, kur visas 26 minūtes ministre izrādīja izpratni, zināšanas, viedokli un reālu gatavību strādāt. Jāteic, ka šajos divos mēnešos mans viedoklis par viņu ir mainījies uz labo pusi, turklāt ievērojami. Bet neceriet – vairāk nekā laba par ministri nebūs.

Čērčils savulaik teica– ministrs nav ministrs, ja trijās dienās nav visiem pierādījis, kurš te ir saimnieks mājās, bet simt dienās veicis nozīmīgāko savu reformu. Anda Čakša nekādas lielās uzvaras šajos divos mēnešos nav guvusi. Un mana prognoze par viņas iespējām kaut ko paveikt nav pārlieku rožaina.

Lai ministrs varētu savai nozarei piesaistīt līdzekļus un veikt dinamiskas, pozitīvas un tālejošas reformas, viņam būtu nepieciešama viena no piecām atbalsta formām:

(i) būtu jābūt spēcīgam un vienotam savas partijas atbalstam, turklāt stipras un ietekmīgas partijas atbalstam. Tipiskajā formā šāds atbalsts ir izglītības ministram Kārlim Šadurskim, kas varēja piedraudēt ar savu demisiju un savas partijas iziešanu no valdības, saņēma atbalstu skolotāju algu reformai un 17 miljonus tam klāt;

(ii) būtu jābūt spēcīgam politisko aizkulišu spēlētāju atbalstam. Piemēram, ministra deklarētā dzīvesvieta varētu būt Ventspils vai viņa mīļākā krāsa varētu būt oranža;

(iii) būtu jābūt nozīmīgam finanšu struktūru atbalstam. Tāds ministrs kādreiz bija Aivis Ronis, kas baudīja visa tranzītbiznesa uzticību un finansiālo atbalstu;

(iv) pašam būtu jābūt ar milzīgu pašpietiekamību, apņēmību, harismu un gana lieliem resursiem. Latvijā šādi vīri bija Andris Šķēle vai Guntis Belēvičs. Ja vēl šāda tipa valstsvīriem piekristu godaprāts, taisnīguma izjūta un cilvēkmīlestība, bet iztrūktu zaglība un ļaunatminība, tie neapšaubāmi būtu izcili ministri;

(v) būtu milzīgs nozares atbalsts. Zinot latvieša raksturu, diez vai tas ir iespējams.

Vislabāk, ja ministrs atbilstu vismaz divām grupām. Piemērs ir Jānis Dūklavs – aiz viņa strikti stāv Zemnieku savienība, bet pats viņš ir harismātisks, apņēmīgs politiķis un labs organizators.

Jāteic, kā ir – Anda Čakša šobrīd nevar lepoties ne ar politiķu, ne pelēko kardinālu, ne biznesa struktūru, ne nozares atbalstu. Latvijas Zaļajā partijā Anda Čakša vēl nav iestājusies, bet šī partija nav spēcīgākais finansiālais, juridiskais un administratīvais balsts. Partiju apvienība ZZS vismaz pagaidām no Veselības ministrijas problēmām distancējas, skaidri apzinoties, ka pārlieku lielu finansiālu atbalstu valdība veselībai nesniegs. Tie, kas Andu amatā politiski iekārtoja, pašlaik lasa lekcijas, ārstē, diagnosticē, operē, vada augstskolas un zinātniskas struktūras, piedalās starptautiskos kongresos, viņiem laika pietiek atsevišķām tikšanās reizēm un draudzīgam apskāvienam.

Nozares atbalsts? Latvijas Ārstu biedrības valde lēmusi iespēju robežās ministri atbalstīt un pārmēru nekritizēt. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības atbalsts ministram nav tā sadarbība, ar ko lepoties. Protams, būs kāda diždūka pie Saeimas vai Ministru kabineta, kur arodbiedrības līderi pieprasīs ievērot kādu Eiropas direktīvu vai PVO ieteikumu un piešķirt vairāk naudas, proti, pastrādās par ventili, kur tvaikam noplūst. Veselības nozares nevalstiskā sektora intereses ir ļoti pretrunīgas, vienu un to pašu jēdzienu zāļu vairumtirgotāji un ģimenes ārsti saprot pilnīgi atšķirīgi.

Anda Čakša savu darbību sāka ar vētrainu publicistiku un publicitāti, nosaucot lietas īstajos vārdos, visai precīzi definējot problēmas un meklējot risinājumus. Diemžēl jūlijā lasītāju skaits interneta portālos ir apgriezti proporcionāls saules ultravioletajam starojumam pludmalē, ministre galvenās tēmas definēja un izsmēla, bet šādai tālākai aktivitātei viņai nav spēka un laika. Kā visas medicīnas politikas informācijas lasītājs varu tikai uzslavēt Andu Čakšu par drosmi un atklātību.

Bet drosme būtu tā, kas veselības ministram vajadzīga vai katru brīdi. Jebkuram skaidrs, ka veselības ministru nozare uzskata par Iļju Muromieti, kas kāpj zirgā, lai jātu aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, lai atvestu dzimtās Latvijas medicīnai gana lielu naudu, nu vismaz 4,5% no IKP, 12% no valsts budžeta vai kādu citu tikpat iracionālu skaitli.

Arī pirmais izjājiens (ceļš uz Ministru kabinetu un Saeimas Finanšu un budžeta komisiju) ir tikpat tēlaini aprakstāms. Veselības ministram ceļā pēc naudas maisa gadās dižs ceļa krustojums ar ceļa zīmēm: jāsi pa kreisi– zirgu (amatu) zaudēsi, jāsi pa labi – pa galvu dabūsi (uzsūtīs tev KNAB, VID, pašvaldības policiju, līdz beigās krimināllietu ierosinās), jāsi taisni – noķēzīs (prese, interneta portāli un sociālie tīkli tik daudz sarakstīs, ka līdz mūža beigām nāksies nesmukumu slēpt un hidžabā staigāt). Paskatīsimies – kādi tad nu ir šie trīs ceļi, pa kuriem veselības ministram iet naudu meklēt:

(i) ceļš pie finanšu ministres un Valsts bankas prezidenta ar ierosinājumu paaugstināt PVN (pievienotās vērtības nodokli) par vienu procentu (no 21% uz 22%) vai radīt paaugstinātu PVN luksusa precēm, visu papildus iegūto naudu novirzot veselības jomai;

(ii) ceļš pie zemkopības ministra ar ierosinājumu paaugstināt akcīzi alkoholam (īpaši alum, kam pašlaik akcīze zemāka par limonādi), visiem saldinātajiem dzērieniem, ļoti neveselīgam uzturam – pārsālītam, pārcukurotam, ar E vielām un transtaukiem pārpildītam. Otrkārt, Latvija, gluži kā Skandināvija, varētu ar nopietnu nodokli aplikt pesticīdus, herbicīdus un minerālmēslus;

(iii) ceļš pie labklājības ministra ar aicinājumu pārdalīt sociālo budžetu, novirzot vienu vai divus procentus veselībai.

Anda Čakša godprātīgi izvēlējās vienu no šiem ceļiem un devās cīņā par sociālā nodokļa procentiņu. Proti, viņa publiski atzina, ka veiksmīgākais risinājums papildu līdzekļu piesaistei veselības aprūpei būtu no sociālo iemaksu pārdales (http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/224806/caksa-rosina-veselibas-nozarei-novirzit-dalu-no-socialas-apdrosinasanas-iemaksam). Atgādināšu, ka 10. februārī tieši ar šādu iniciatīvu klajā nāca labklājības ministrs Jānis Reirs (http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/riita-intervija/toposais-labklajibas-ministrs-janis-reirs-prioritate-bus-veselib.a63516/). Tiesa, pašlaik Reirs šim ierosinājumam braši pretojas: “Beidzās kvotas augustā, atdodam pensionāru naudu, bet tad kvotas beidzas septembrī. Tas nav pieņemami.” Atmiņas uzlabošanai es Jānim Reiram varētu izrakstīt piracetāmu, turklāt ģenērisko preparātu, lai nebūtu pārliecīgi izdevumi.

Neoficiāla informācija liecina, ka pērn darba nespējas lapām iztērēts par 38 miljoniem vairāk nekā aizpērn. Šis nudien būtu pamatīgas izpētes vērts jautājums, kāpēc tas tā – vai tiešām cilvēki kļuvuši tik slimi. Politiķi diskusijās balstās uz savu pieredzi vai nu kā darba devējam, vai kā darba ņēmējam. Nekādu pētījumu, kas ļautu mums spriest par šādas tendences iemesliem, mums nav. Tomēr Labklājības ministrijai būtu daudz izdevīgāk dalīties ar Veselības ministriju savā nodoklī, nevis gadu no gada tērēt šo summu darba nespējas lapu pieaugošai apmaksai un invaliditātes pabalstiem.

Arī es esmu daudz domājis – kāpēc Gunta Belēviča viedajā un gudrajā vadībā tik ļoti pieauga darba nespēja un invaliditāte. Vienīgo daudzmaz skaidro pamatojumu varu rast apstāklī, ka Guntim Belēvičam izdevās iebaidīt ģimenes ārstus – tiklīdz kādam pacientam darba nespēja netika dota, sekoja sūdzība Veselības inspekcijai, un ģimenes ārsts tika atzīts par vainīgo.

Veselības inspekcija šādu pozīciju ieņem galvenokārt tālab, ka darba nespējas lapu apmaksa ir no darba devēja un sociālā budžeta līdzekļiem.

Veselības ministrija un Labklājības ministrija darbojas separāti, nav korektas uzskaites, nav analīzes, nav atbildības. Nesaimnieciska valsts kopbudžeta tērēšana.

Bija kāds gadījums, kas, iespējams, pilnībā mainīja ģimenes ārstu uztveri par darba nespējas lapām. Kāds pazīstams jauns un talantīgs advokāts esot savam ģimenes ārstam pieprasījis darba nespējas lapu. Ģimenes ārsts, novērtējot pacienta veselības stāvokli, atzinis, ka nav nekāda iemesla darba nespējas lapu dot. Tad nu advokāts vērsies pie neirologa ar sūdzībām un darba nespējas lapu saņēmis. Advokāts nav licies mierā un uzrakstījis sūdzību Veselības inspekcijai, ka ģimenes ārsts nav viņu ārstējis, nav novērtējis, nav devis darba nespējas lapu. Ar vai bez ministra svētības ģimenes ārsts tika tiktāl nīdēts, ka aizbrauca no Latvijas, tagad strādā ārzemēs, pelna labi. Šis gadījums bija piemērs tam, kā politika pati piespiež ārstiem izsniegt darba nespējas lapas brīžos, kad, iespējams, to var nedarīt.

Tātad – Anda Čakša ir izvēlējusies ceļu, kurp iet pēc naudas, bet ceļa galā viņu gaida kaut kādas nepatikšanas (piemēram, Vienotība draudzīgā pulciņā dosies Andu Čakšu nolikt pie vietas vai, drīzāk, sāks publisko attiecību karu, kurā bloķēs jebkāda papildu finansējuma piešķiršanu veselībai).

Kā redzat, es nerunāju par rīcības plānu, ko Veselības ministrija piestādīs valdībai. Tur iztirzāti trīs modeļi, no kuriem viens ir sociālā budžeta pārdale. Šis dokuments nekādā veidā neatbilst bakalaura darba ieskaitei ar sekmīgu atzīmi. Kamēr šādu dokumentu sagatavo maģistrantūras studente, tas vēl ir saprotams, bet, ja šādu dokumentu akceptē un skaidro ekonomikas profesors (brīdī, kad rakstu šīs rindas, profesors Kārlis Ketners pilda valsts sekretāra funkcijas), tad mani sāk mākt šaubas par augstākās izglītības līmeni Latvijā.

Neanalizēsim ministrijas izstrādāto dokumentu – vienkārši muļķības nav ko analizēt. Toties nevar nerunāt par citu dokumentu, kas, smalki nodrukāts un glauni iesiets, nonācis uz dažādu amatpersonu galda – tā ir Latvijas Bankas obligātās veselības apdrošināšanas koncepcija. Es aicinu visus jūs šo dokumentu izlasīt –https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/OVA-koncepcija.pdf –, bet nevis tādēļ, lai gūtu intelektuālu baudu, ieraudzītu gaismu valsts mazspējas tuneļa galā, bet gan lai ikviens saprastu, ka Latvijas iedzīvotāji ar savu nodokļu maksātāju naudu uztur Latvijas Bankas ierēdņus, kas savā bezdarbībā nododas intelektuālām spēlēm.

Aprakstošā daļā ir pat ļoti laba – tiek secināts, ka veselības aprūpei naudas ir par maz, ka veselības aprūpes finansējums pēdējos gados nav būtiski pieaudzis, ka Latvija samērā lēti uztur plašu veselības aprūpes infrastruktūru, ka Latvijā valda liela neskaidrība par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, radot milzu nenoteiktību, kas attur iedzīvotājus no ārsta apmeklējuma un būtiski apgrūtina nozares finansējuma efektivitātes un lietderīguma kontroli, ka pašreizējais veselības aprūpes budžeta veidošanas princips ir nepārskatāms un neļauj gūt priekšstatu par veselības aprūpes pakalpojumu patiesajām izmaksām.

Tomēr šajā mirklī Latvijas Bankas speciālisti izdara secinājumus – lai atrisinātu šīs problēmas, katram darbspējīgam Latvijas iedzīvotājam (18–63 gadus vecam) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā. Šis maksājums būtu solidārs, nonāktu privāto apdrošinātāju rokās, un tie tad izšķirtu – pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa – kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu). Tātad – 300 eiro gadā maksātu gan Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kam 2015. gada ienākumi galvenokārt no mūsu samaksātiem nodokļiem ir 174 764,79 eiro, gan medicīnas māsa lauku slimnīcā, kura gadā saņem 4800 eiro. Redziet, cik mūsu baņķieri gatavi solidāri padalīties izdevumos ar vienkāršajiem iedzīvotājiem! Jo, pēc baņķieru domām, 25 eiro mēnesī strādājošajiem tāds nieks vien ir – tādas nelielas pusdienas.

Patīk vai nepatīk, bet šī apdrošināšanas iemaksa tiks uztverta kā darbaspēka nodoklis, un darbavietu skaits Latvijā ievērojami samazināsies. Patiesībā Latvijas Bankas piedāvājums nozīmē Latvijas ekonomikas graušanu.

Šim piedāvājumam ir vēl kāds aspekts. Gan Latvijas Banka saviem darbiniekiem, gan lielākās pašvaldības, gan Saeima, gan ministrijas saviem politiskajiem darboņiem un darbiniekiem iegādājas veselības polises par vienkāršo nodokļu maksātāju naudu. Tātad – tantei Bauskā jāmaksā visas pacientu iemaksas un līdzmaksājumi, bet Saeimas deputātiem, viņu palīgiem, komisiju konsultantiem šos izdevumus sedz polise. Veselības apdrošināšana Latvijas Bankas ierēdņu, Saeimas deputātu un ministriju lielierēdņu izpratnē ir tāds stāvoklis, kad par nodokļu maksātāju naudu ir nopirkta reālija – daži ir līdzvērtīgāki par citiem. Lielajiem čiekuriem par budžeta līdzekļiem ir nopirkta polise, kurā viss ir iekļauts (all included). Ne Valsts prezidents, ne ministriju līderi pat nenojauš, ka mēdz būt arī citādas polises, kurās iekļauts ir ļoti mazs veselības pakalpojumu apjoms (a little bit included un/vai almost nothing is included). Šīs ir veselības apdrošināšanas polises ierēdņiem, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, jo iepirkumu likums taču nosaka, ka jāiepērk vai nu lētākais, vai saimnieciski izdevīgākais. Lētāk ir darbā ņemt tikai jaunos un veselos, kas neslimo, bet saimnieciski izdevīgāk savukārt būtu dikti slimos nemaz neārstēt. Un tomēr – visiem deputātiem, ministriem, pašvaldību vadītājiem, lielierēdņiem veselības apdrošināšanas polises uz līdzcilvēku iemaksāto nodokļu rēķina ir, bet 90% Latvijas iedzīvotāju – nav. Tie, kam nav polises, jārēķinās ar rindām – bērniem tie ir kādi pieci mēneši, bet pieaugušajiem – desmit. Rindas var apiet vai nu ar naudu, vai ar pazīšanos. Slimības gadījumā izdevīgi būt Valsts prezidentam no veselības ministra partijas, ja šīs partijas biedri bez zināšanām medicīnā iecelti slimnīcu valdēs, un tie tad nu nodibina pazīšanos ar ārstiem.

Kas mūs gaida tuvākajā nākotnē

Ticiet man – nekas labs. Naudas būs vairāk, bet pieaugums būs pārlieku mazs. Es prognozēju, ka nākamgad veselības budžets saņems klāt naudu robežās no 35 līdz 60 miljoniem eiro, bet tomēr sliektos prognozēt zemāko minēto skaitli. Visa šī nauda tiks iztērēta iepriekšējo parādu dzēšanai (piemēram, mēs beidzot nomaksāsim Latvijas starptautiskos parādus par tautiešu ārstēšanu ārzemēs), daļu caur politisku spiedienu izcīnīs farmācijas kompānijas atsevišķu slimību ārstēšanai kā kompensējamos medikamentus. Pateicoties Gunta Belēviča varonīgajiem manevriem kā samazināt veselības kopējo finansējumu (samazinot pacientu iemaksas, palielinot atsevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu), medicīnā kopumā būs uzkrājies tāds mīnuss, ka papildu saņemtais finansējums nekādi nenonāks līdz pacientiem un ārstiem.

Visi ļaunie rādītāji (nobremzētais iedzīvotāju dzīves ilguma pieaugums, mātes un bērna mirstība, veselīgi nodzīvotie mūža gadi utt.) atgriezīsies pirmsbelēviča laika līmenī (un mēs par to varēsim Andu Čakšu slavēt). Kvotu kari pierims, haoss iegūs pastāvīgu formu. Veselības ministrija uzrādīs neticamu rīcības bezcerību, proti visi ierēdņi meklēs atbildi – kāpēc šo vai to nevar izdarīt. Ministrei agri vai vēlu apniks viņus dzenāt, jo rezultāta tā vai tā nebūs. Finansēšanas kārtības noteikumi vēl vairāk sarežģīsies. E-veselības nebūs, vismaz nebūs tāda, kas ļaus strādāt, neapgrūtinās darbu un dos kaut jel kādu labumu. Sabiedrības veselībai paredzētie 54 miljoni tiks izdalīti pašvaldībām, kas veiks iedzīvotāju izglītošanu veselīgā dzīvesveidā katra pēc sava prāta un līdzības. Pilsētu svētkos kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļa tiks rīkotas šautriņu mešanas sacensības un gaisa balonu festivāli, kuros skatītāji varēs trenēt kakla muskuļus, raugoties debesīs. Cilvēki bez medicīniskas izglītības lasīs lekcijas par veselīgu ēšanu un novājēšanu, mācīs dzīvības glābšanu, psihologi (ne tikai bez izglītības, bet arī bez nojausmas par medicīnu) rūpēsies par nācijas psihisko veselību, bet no skolas jebkādas veselības mācības tiks aizvāktas, cik vien tālu iespējams. Skrīninga loma un apjoms pieaugs, bet tikai par dažiem procentpunktiem, tā ka visi ārzemnieki brīnīsies, kāpēc mēs tik ļoti nesaprotamai sistēmai joprojām tērējam naudu.

Ministres kabinetu šturmēs ļaudis (ar pusotrmetrīgu rožu pušķiem), kas visu veselības aprūpi redz caur savu finansiālo vai personiskās pieredzes prizmu. Ikdienā ministre atšaudīsies no prasībām palielināt finansējumu konkrētām manipulācijām, konkrētu slimību ārstēšanas līdzekļiem, jaunas aparatūras iegādei, transplantācijai un nanotehnoloģijām. Ja viņa arī kādam kaut ko apsolīs, tas netiks realizēts, jo ierēdņi atradīs iespēju šo ieceri sabotēt. Nekas neliecina, ka kaut mazākā mērā tiks risināts primārās palīdzības un neatliekamās palīdzības dienesta samilzušās problēmas. Bet tieši ģimenes ārsti un NMPD ir tie divi vaļi, uz kuriem joprojām turas mūsu medicīna.

Tad, kad es visu šo biju uzrakstījis, manas redakcijas kolēģes man asi pajautāja – bet kāpēc mums visas šīs negācijas un nebūšanas jālasa? Vai tiešām tev nav nekā laba, ko teikt, ko rakstīt?

Ir man arī labas atziņas. Mums Latvijā ir izcili ārsti, kas ārstē pacientus eiropeiski un moderni, kas mācās, analizē, diagnosticē, rehabilitē un veic profilaksi mūsu valsts iedzīvotājiem. Un tas notiek par spīti politiķu bezpalīdzīgajam šļauganumam, ministrijas ierēdņu mazspējai, arodbiedrības diždūkām, kā arī lielvaras, biznesa un pašvaldnieku lielmanībai.

 

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents