Kremļa Kongresu pils – pēc 20 gadiem Drukāt

Šajā rakstā nebūs nekādas politikas, morāles un filozofijas. Turklāt rakstīts tas ir, sēžot krogā Рисовая ниндзя, dzerot 0,8 l Baltikas 7. alu no kokakolas papīra turzas. Krogs atrodas milzu tirdzniecības centrā Европейский, tieši pretī vecajai skaistajai Kijevas stacijai, tajā strādā Vidusāzijas izcelsmes meitenes un piedāvā dažādu veidu šašlikam līdzīgas gaļas ar rīsiem.

Tieši tādas ir izjūtas viscaur Maskavā. Tieksme uz Eiropu visvairāk izlasāma virsrakstos un reklāmās, populārākā kafejnīca saucasКофехауз, bet jaunveidotajā gājēju ielā Камергерский переулок gandrīz visi uzraksti angļu valodā. Ielas ir tīras, lai gan līst, pa ielām braukā laistāmās mašīnas, kuru ūdenim piejaukts Fairy vai kas tamlīdzīgs, – ielas ir vienās putās. Pazudušas Maskavai raksturīgās tirdzniecības būdas un kioski, tādi atlikuši tikai pazemes gājēju pārejās, pat pie metro stacijām lāgā nav kur lēto šņabi nopirkt. Bet par to, ka pagājuši divdesmit gadi, liecina arī tas, ka veikalos, restorānos un viesnīcā mani mēģina uzrunāt angļu valodā, pat vēlā vakara stundā, kad vēlīnā kafejnīcā dzeru tēju, pienāk cienījama izskata kundze un angliski piedāvā biļetes uz Lielo teātri, bet, uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, apsēžas un izteiksmīgi izstāsta Lielā teātra sāgu par skābes ieliešanu galvenā baletmeistara acīs un to, ka vistalantīgākajam, vislabākajam, cilvēciskākajam un skaistākajam baleta solistam tagad būšot astoņi gadi jāpavada katorgā. Tāds ir ieskats cilvēkam, kas ieradies Maskavā uz dzimšanas dienu Kremlī.

Astoņdesmitā dzimšanas diena aprit Leonīdam Rošaļam, bērnu ķirurgam, profesoram un klīnikas vadītājam, Krievijas Ārstu palātas prezidentam, kurš ievērojamu popularitāti guva, ejot uz sarunām ar teroristiem Норд-Ост krīzē Maskavā un bērnu krīzē Beslanā. Viņš bijis Putina uzticības persona pēdējās vēlēšanās, rosījies gan pozīcijā, gan opozīcijā, vārdu sakot cilvēks ar vērienu, harismu, nenogurstošu dzīvesprieku un talantu. Un savai dzimšanas dienai veltījis koncertu Kremļa kongresu namā, saaicinājis vairāk nekā 4000 viesu. Nosēdināts tieku 38. rindas 36. vietā, nāku laikus, lai Kremlī apskatītu Цар-пушка, pašu Kongresu namu un citu, cik tālu nu mani ielaidīs. Nekur tālāk netieku, milicis man laipni norāda tikai un vienīgi Kongresa nama durvis. Kremlī iekļūšana ir vienlīdzīga iekļūšana lidostā, tādēļ tie, kas bieži lido, jau sen atteikušies no siksnas, biezām kurpju zolēm, šlipses piespraudes, lieki neņem līdz sīknaudu un atslēgas.

Ja izcils ārsts Maskavā savā dzimšanas dienā rīko koncertu, tad acīmredzot līdzīgi rīkojas maršals, kosmonauts, ministrs vai gubernators. Vienkārši parēķinot, lielas jubilejas ar daudziem tūkstošiem viesu Maskavā ir ikdiena. Man tā nav ikdiena, esmu šeit ieradies par spīti tam, ka man tieši tajā dienā ir biļete uz Patrīcijas Kāsas koncertu tepat Rīgā. Nu kaut kā gribas kaut koncertā pasēdēt blakus Putinam (ak vai, – viņa vietā ieradies Vološins) un Medvedevam (veselības ministres Skvorcovas ietvarā).

Koncertu sāk Tatarstānas simfoniskais orķestris A. Sladkovska un Pēterburgas operas diriģenta amerikāņa G. Geines vadībā un skan braši. Cits pēc cita dzied izcili mākslinieki, dzejnieki skandē savas vārsmas, pār zāli pārslīd slavenās krievu meitenes no ansambļaBerjozka, visilgāk uz skatuves rosās Josifs Kobzons, kuram piedzied Krievijas armijas sarkankarogotais vīru koris pulkvežu formās.

Koncerts ilgst turpat trīs pilnas stundas un rada iespaidu, ka Krievija ir apmaldījusies savā vēsturē. Vispirms jau tālab, ka dalībnieku sastāvs, kas ne tikai dzied, bet arī vārdiski sumina jubilāru, ir neticami daudznacionāls – Zurabs Sotkilava, Kristīne Orbakaite, Tamāra Gverdciteli, Laima Vaikule, Mira Evtičs un čigānu nacionālais ansamblis. Nē, nav zudusi Maskavas sajūta, ka tā valda pār sesto daļu zemeslodes un visam jābūt godprātīgi pārstāvētam krievu valodā.

Zināma daļa no dziedātājiem man kā cilvēkam, kas ilgstoši nav sekojis notikumiem krievu mākslā, ir nepazīstami un liekas ne tika augstas raudzes, bet es redzu, kā apkārtējie līksmo par Mašu Pugačovu – ja jau līksmo, tad jau tur kaut kas ir.

Līdz ar lielvalsts izjūtu Maskava, iespējams, ir pazaudējusi savu identitāti vai varbūt ieguvusi jaunu. Nu kaut kā šķiet, ka Maskavas identitāte ir noslēpusies tepat Jūrmalas Jaunajā vilnī. Uz skatuves kāpj Igors Krutojs ar dziedātāju Valēriju, bet pēc tam aicina Leonīdu Rošaļu noklausīties savu jaunāko gabalu Aizver acis. Es aizveru acis, un man šķiet kaut kur es šo pašu esmu dzirdējis daudz labākā izpildījumā. Tieši tie paši uzsvari, tā pati noskaņa. Es apzinos, ka nedrīkstu būt mūzikas kritiķis, bet man rodas iespaids, ka skan tāds nedaudz nesakārtots Pauls. Jo līdz lielumam mazliet Krutoja vēstījumā pietrūkst, bet Kremļa koncertzālē tas iederas lieliski, un cilvēki gavilē.

Oficiālā sveikšana notiek vakarā Суриковъ Hall. Tas ir viens vecs zeltā greznots teātris, kuru īpašumā ieguvis Suriks (atvainojos, es neatceros viņa tatāriski armēnisko uzvārdu un nevarēju atrast to arī internetā). Krāšņi. Labs vīns, labs šņabis, labs viskijs, vada Josifs Kobzons. Uzrunas – ministre, Kremļa administrācijas vadītāja vietnieks, Maskavas apgabala ministrs, pareizticīgais mācītājs, Krievijas rabīns, seši dažādu pilsētu mēri, Francijas un Izraēlas vēstnieki, sākumā vismaz 40 oficiālas personas. Tad, kad esmu ticis pie vārda pēc pusotras stundas, liela daļa viesu paklīduši, lielākā daļa stāv rindā.

Bet kamdēļ man šķiet, ka Krievija šķiet apmaldījusies kaut kur starp 20 gadu un 1000 gadu vēsturi, starp PSRS varenību un Putina demokrātiju, starp tankiem un Macdonald uzrakstu kiriļicā uz katra ielas stūra? To var visvairāk izjust, kad Ņikita Visockis no Kremļa kongresu pils skatuves lasa sava tēva Vladimira Visocka dzeju. Izskatās tik ļoti līdzīgs savam tēvam, pat balss tikpat zema un šarmanta. Dzeju lasa daudz labāk nekā tēvs, jo runā profesionāli. Un tomēr diez vai tas ir Vladimirs Visockis. Tieši tāpat tad, kad Krievijas nacionālais kamerkoris dzied Многая лета vēlējumu Rošaļam, ko kādreiz dziedāja tikai caram. Bet principā es uzgavilēju, ka labam ārstam var nodziedāt cara slavinājumu.

Tas viss no Kremļa kongresu nama lielās skatuves, kur viedos vārdus daudzus gadus teica Leonīds Brežņevs.


Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents