Tā pati veselības ministre, maz naudas medicīnai un vēl veselības finansēšanas likums Drukāt

Valdis Dombrovskis bija slikts - viņš nedeva medicīnai naudu. Kopā ar viņu naudu nedeva Ingrīda Circene. Tātad arī viņa bija slikta. Vēl ļoti slikts bija Andris Vilks.

Tagad atnāks Laimdota Straujuma, mēs viņai riktīgi paprasīsim, viņa naudu iedos tik, cik pienākas. Un, ja nu ne tik, cik pienākas, tad vismaz tik, cik vajag. Un, ja ne tik cik vajag, tad vismaz vairāk. Un lai sliktie netraucē Laimdotai Straujumai dot naudu, tos sliktos vajag PROM!

Visi, kas sekoja notikumiem valdības krēslu dalīšanā, pamanīja, ka neviena partija nepieteicās uz Veselības ministriju. Kārotāju pēc ekonomikas, satiksmes, vides un reģionālās attīstības netrūka, daži priecīgi berzēja rokas ap izglītību, iekšlietām un aizsardzību, toties veselību partijas mīļi piedāvāja cita citai. Un ar neticamu jūsmu piekrita atstāt Vienotībai, proti, Ingrīdai Circenei.

Līdzīga situācija būtu sanākusi kultūras laukā, bet Nacionālā apvienība uzreiz saprata, ka šeit tirgus nesanāks, un piekrita ministri un ministriju saglabāt savā paspārnē.

Lai cik sāpīgi tas būtu, veselības nozare finansiāli un valstiski tiešām ir atstāta visnemīlētākā pabērna lomā. Proporcionāli no valsts budžeta gan izglītībai, gan kultūrai un pat ceļu būvei Latvija tērē vairāk nekā vidēji Eiropā, veselībai - vismazāk. Pacientiem līdzmaksājumos, piemaksās un maksas pakalpojumos jāsamaksā 45% no visas veselības aprūpei paredzētās naudas. Patiesībā visi, kas politikā kaut nedaudz gaisu apostījuši, šādā situācijā par veselības ministru strādāt neietu. Vienkārši tādēļ, ka, dari ko darīdams, Tu būsi sliktais (tas, kurš jādzen PROM). Vismaz man neiznāca sastapt nevienu no veselības organizācijas profesionāļiem, kas būtu gatavi šobrīd, vēlēšanu gadā, desmit mēnešu laikā tautas un kolēģu acīs kļūt par idiotiem. Kāds cienījams profesors, kādas tagad valdību sastādošās partijas aktīvs līdzzinātājs, uz manu jautājumu - vai viņš negrasās kļūt par ministru -, atbildēja ar pretjautājumu: vai es viņu uzskatot par traku.

Es pieļauju, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas sirgst ar lielummāniju vai, otrādi - kam svešs ir pašvērtējums, kas būtu gatavi kaut šodien doties uz Brīvības ielas 72. nama trešo stāvu, proti, veselības ministra kabinetu un VISU IZDARĪT. Esmu pieredzējis šajā krēslā rosāmies veterinārārstu, lauksaimniecības tehnokrātu, laboratorijas speciālistu, zāļu tirgotāju un pat Baibu Rozentāli (kura tiešām dažu mēnešu laikā paspēja slēgt Rīgas 1. slimnīcu, medicīnas bibliotēku un pilnībā iznīcināt profilakses dienestu Latvijā, sagraut vakcināciju un veikt virkni citu varoņdarbu).

Patiesībā man šķiet, ka cits ministrs šajā brīdī līdz vēlēšanām nozīmētu vienkārši haosu. Es ar interesi uzklausu visus argumentus- kāpēc tūlīt jānomaina ministre, kāpēc nedrīkst pieļaut jauno koncepciju, kāpēc tūlīt jāmaina zāļu kompensācijas sistēma Latvijā (ko starp citu, ieviesa Juris Bārzdiņš vairumtirgotāju interesēs, un ko lāga neieredz pati ministre).

Pašreizējo situāciju vislabāk raksturo fakts, ka Saeimā iesniegts likumprojekts "Veselības aprūpes finansēšanas likums". Tiešām nebūtu nekas neparasts noteikt jaunu veselības aprūpes finansēšanas kārtību, atbilstoši koncepcijai ieviest veselības apdrošināšanu un sasaistīt tiesības uz valsts budžeta apmaksātu veselības aprūpi ar nodokļa deklarēšanu un nomaksu. Likums būs jāizskata visos trijos lasījumos, taču tas prasīs ne tikai Saeimas, bet arī ministrijas un nevalstisko organizāciju rūpīgu darbu. Likumprojekts tā pašreizējā redakcijā ir acīmredzami nepilnīgs un būtu papildināms ar vairākām būtiskām sadaļām. Likumprojektā ir samērā veiksmīgi izstrādāta sadaļa, kas attiecas uz finansējuma iegūšanu veselības aprūpei, tomēr likumprojekta daļa, kura attiecas uz pieejamā valsts finansējuma taisnīgu sadali iedzīvotājiem, garantējot medicīniskās palīdzības minimumu, ir nepilnīga. Finansējuma sadalei reāli ir veltīti tikai divi panti, turklāt likumprojekta mērķis runā tikai par finansējuma piesaisti, bet ne par finansējuma izlietošanu. Likumprojektā nav noteikti pamatprincipi veselības aprūpes finansējuma izlietošanai, kā arī Ministru kabinetam tiek deleģētas tiesības noteikt veselības aprūpes pakalpojumu apjomu, likumā nedefinējot ne principus, ne metodes pakalpojumu apjoma noteikšanai.

Un es visai labi saprotu, ka Latvijas Ārstu biedrība kopā ar juristiem sēdēs Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs katru nedēļu un darīs visu, lai šis likums būtu iespējami korekts un Latvijas situācijai atbilstošs. Gandrīz visi, kas likumu apspriež presē vai dažādās kompānijās, atsaucas tikai uz to punktu, ka nodokļu nemaksātājiem tagad nāksies ik mēnesi apdrošināt savu veselību par 28 eiro vai maksāt gadā 336 eiro. Tas neattieksies uz bērniem līdz 18 gadu vecuma, pensionāriem, invalīdiem, bērnu kopšanas pabalsta saņēmējiem, bezdarbniekiem, politiski represētiem, orgānu donoriem utt., proti, 18 iedzīvotāju grupām.

Šobrīd VALSTS NO NODOKĻU MAKSĀTĀJU IEMAKSĀTIEM NODOKĻIEM KOPUMĀ TĒRĒ APTUVENI 700 MILJONUS eiro jeb vidēji katrs nodokļu maksātājs veselības aprūpei iemaksā 873 eiro. 336 eiro ir mazāk, nekā iemaksā cilvēks, kas saņem minimālo algu.

Vislielāko satraukumu presē ir radījusi atziņa, ka turpmāk šie 28 eiro mēnesī būs jāmaksā latviešiem Īrijā, Anglijā un citur svešatnē, kas pieraduši strādāt un nodokļus maksāt svešatnē, bet Latvijas nodokļu maksātāju iemaksāto finansējumu ārsta apmeklējumam tērēt šeit - Latvijā. Šeit gan rindas īsākas, gan pakalpojums lētāks, gan ārsti ar plašāku redzesloku un laipnāki (tieši tā: Latvijā jebkurš medicīnas pakalpojums ir lētāks un ātrāks, parasti arī kvalitatīvāks nekā Anglijā).

Jaunais likumprojekts realitātē nozīmē tikai to, ka latvieši svešatnē būs spiesti nokārtot formalitātes - atbilstoši Eiropas pārrobežu medicīnas direktīvai viņi drīkst saņemt veselības pakalpojumu citā Eiropas Savienības valstī, un apdrošināšanas sistēma (valsts vai veselības apdrošināšana) viņiem šo pakalpojumu atmaksās tajā līmenī, kāds ir šā pakalpojuma izcenojums šajā valstī. Ticiet - jebkurš pakalpojums Latvijā ir divas līdz piecas reizes lētāks par pakalpojumu Anglijā, Vācijā vai Īrijā. Tad nu tautietim atliek ierasties tēvzemē ar savu nodokļa maksātāja - veselības apdrošinātāja - dokumentu, un Latvijā viņš varēs saņemt jebkuru pakalpojumu.

Patiesībā jau ar nelielu piespiešanos Ingrīdas Circenes reforma nozīmēs legalizēt visiem saprotamo shēmu - strādā Anglijā, ārstējies Latvijā, ārstēšanos apmaksā Anglijas valdība.

Ārstniecības iestādēm jau tagad būtu jāorientējas uz iespējami plašu un kvalitatīvu veselības piedāvājumu mūsu svešatnes tautiešiem.

Man kaut kā šķiet, ka nebūtu īstais laiks noriet visu jauno un iespējami pozitīvo, bet pašiem jāpiedalās šā jaunā būvē - šajā gadījumā mums vienkārši nāksies šogad pilnveidot un saķīlēt likumprojektu "Veselības aprūpes finansēšanas likums", lai vēl šās Saeimas laikā to paraksta prezidents un iedzīvina valdība.

 

Pēteris Apinis, ārsts