un tad es pajautāju Dievam – kāpēc viņš sūtīja cilvēkam šo nelaimi, šo vīrusu? Un Dievs atbildēja – man nebija citu iespēju kā apturēt cilvēku karus un viņu postījumus uz zemes.

Redzi, teica Dievs,– tagad uz zemes ar vīrusu ik dienas mirst mazāk cilvēku nekā uz zemes bez vīrusa, bet ar kariem. Lidmašīnas, kuģi un rūpnīcas mazāk piesārņo zemi, un cilvēkiem būs ilgāk laika uz tās dzīvot

tad, kad lasiet un pārdomājiet šos vārdus, lūdzu ieklausieties dziesmā. Imants Ziedonis, Raimonds Pauls un Imants Skrastiņš

Jaunākie raksti

Jaunākie

PAR ČŪSKĀM, ABINIEKIEM, KUKAIŅIEM UN ĒRCĒM ORIENTIERISTA CEĻĀ ODZE, BITE un LAPSENE

Raksts nav mana brīvprātīga izvēle, to man gandrīz vai ar varu piespieda rakstīt Juris Vaidakovs. Es esmu sliktākais padomdevējs šajā jomā, jo tajā vienīgajā reizē, kad odze iekoda man, rīkojos pilnīgi pretēji tam, ko mācu citiem.Tas notika tālajos laikos pagājušā gadsimta beigās, kad „Magnētu” vēl rīkoja Jānis Kažemaks, un to darīja tikai trešdienās. Saulainā pavasara dienā viņš bija startam izvēlējies stigu netālu no tagadējās 333 mototrases Silakroga kartē. Tie bija...

Lasīt vairāk

VĒLREIZ PAR COVID–19 SMAGU SLIMĪBAS GAITU UN SAISTĪBU AR SIRDS ASINSVADU SLIMĪBU RISKA FAKTORIEM

Šobrīd valdības inspirēto informāciju par veselību un medicīnu var lasīt melnbaltās krāsās. Veselības ministrija pauž uzskatu, ka jebko par medicīnu var iedalīt „zinātniskā” un „pret ministriju verstā”. Ja kāds pauž viedokli, kas par 10% atšķiras no ministrijas „pareizā” viedokļa (piemēram, vakcinācija ir nepieciešama, bet pret Covid–19 būtu jāvakcinē pie ģimenes ārsta, nevis krāmu tirgū vai kapu svētkos ar Pavļuta uzrunu uz milzu plakāta fonā), tad šis viedoklis ir...

Lasīt vairāk

SARS-CoV-2 CEĻŠ NO SIKSPĀRŅA UZ CILVĒKU – CAUR STARPNIEKDZĪVNIEKU VAI CAUR LABORATORIJU ?

Covid–19 pandēmija pasaules vēsturē paliks ierakstīta nevis dēļ slimības gaitas, izplatīšanās viļņiem, saslimstības, mortalitātes vai medikamentiem. Covid–19 pasaules vēsturē ieies ar slimības politizāciju un zinātnes atklājumiem.Latvija galīgi nav vienīgā valsts, kurā Covid–19 tiek politizēta ar bailēm, ierobežojumiem un valsts naudas nesamērīgu tērēšanu. Arī citur pasaulē cilvēki pie valdības stūres, taču bez jebkādas medicīnas izglītības un pat nojausmas par sabiedrības...

Lasīt vairāk

PAR VAKCINĀCIJU PRET COVID–19, PRET OBLIGĀTU VAKCINĀCIJU, PRET IEDZĪVOTĀJU ŠĶELŠANU PĒC PAZĪMES – VAKCINĒJIES VAI NĒ

Esmu vakcinējies, kaut man bija pietiekami augsti antivielu skaitļi un nebija iespēju saslimt ar Covid–19. Es vakcinējos, lai nepārnēsātu vīrusu. Es aicinu visus Latvijas iedzīvotājus vakcinēties pret Covid–19.Un tomēr esmu pret obligātu piespiedu vakcināciju, pret Latvijas iedzīvotāju šķelšanu pēc pazīmes – „vakcinējies vai nevakcinējies”. Jo patiesībā šī sabiedrības šķelšana ir tikai un vienīgi politisks uzstādījums, tieši tāds pats kā „krievi nāk – fašisms neizies...

Lasīt vairāk

PAVĻUTA VAKCĪNU LOTERIJAS BIZNESS

Viss jaunais ir labi piemirsts vecais. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ekskursijā uz Padomju savienību esot atbraucis kāds amerikānis. Vēlējies iedzert gāzēto ūdeni par 1 kapeiku. Iemet automātā kapeiku – ūdens netek, iemet vēl vienu kapeiku – joprojām ūdens netek, iemet trešo kapeiku – automāts sāk rūkt un ielej ūdeni. Amerikānis aizdomājies. Tā esot radušies spēļu automāti.Kā raksta sociālie tīkli, „Attīstībai PAR” azartspēļu bizness esot sirdij tuvs. Daniels...

Lasīt vairāk

VĒLREIZ PAR MASKĀM – KĀPĒC TĀS DRĪZĀK KAITĪGAS NEKĀ DERĪGAS VĪRUSA INFEKCIJAS NOVĒRŠANĀ

Tad, kad valdības rupors atver muti, viņš braši runā par medicīniskajiem individuālajiem aizsardzības līdezkļiem. Individuālie aizsardzības līdzekļi ir ievērojami plašāks jēdziens par maskām, tie ir līdezkļi, kas paredzēti, lai medicīnas personāls un pacienti nonāktu iespējami mazā saskarē ar bīstamiem infekcioziem, ķīmiskiem, radioloģiskiem, elektriskiem un fizikāliem faktoriem. Atcerēsimies smago priekšautu rentgena kabinetā – tas ir aizsardzības līdzeklis, kas samazina...

Lasīt vairāk

Pēteris Apinis

1855. gada 2. decembrī, savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā Krišjānis Valdemārs pie savas studenta istabiņas durvīm pielika vizītkarti: “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis”. Krišjānis Valdemārs ar šo zīmīti parādīja – latvietis nozīmē labu izglītību, spējas tautsaimniecībā. Valdemārs ar šo zīmīti netieši pateica – latvietis var būt kungs savā zemē un var lepoties ar savu latvietību. Kopš tās dienas mēs saucam sevi par latviešiem un lepojamies ar to.

1918. gada 18. novembrī gudri un talantīgi latvieši dibināja savu valsti. Viņiem nebija pieredzes valsts veidošanā, viņi nevarēja uzminēt – kā mainīsies politiskā situācija, vismazāk viņi varēja prognozēt lielvaru centienus pasauli pārdalīt. Bet viņi dibināja savu valsti, un savā valstī mēs joprojām runājam un rakstam latviešu valodā. Par savu valsti un zemi latvieši kāvās ar ieročiem rokās, kāvās ar rakstītu vārdu un spārnotu ideju, cīnījās ar pašcieņu un lepnumu. Un pēc gariem okupāciju gadiem latvieši atjaunoja savu valsti 1991. gada 21. augustā. Man bija tas gods atrasties gana tuvu tiem, kas padarīja galveno darbu Latvijas atjaunošanā.

Latvija nozīmē – katram ir jādara un jāpadara savs darbs. Mans darbs ir manas tautas veselība. Nav nekā svarīgāka valdībai un likumdevējiem kā turēt rūpi par iedzīvotāju ilgu un kvalitatīvu mūžu. Mana misija ir viņiem to ieskaidrot. Ja viņi nesaprot vienkārši, tad rakstīt tādus vārdus, kas liek domāt un aizķer pašcieņu.

Es mēdzu rakstīt to, ko zinu, ko jūtu, ko domāju. Mani raksti parasti ir apturēts un dokumentēts laiks. Paies dažas dienas, mēneši vai gadi, situācija būs pilnīgi cita. Es vienkārši iegriežu gadu kokā iezīmi – kas noticis cilvēku un vides veselības jomā konkrētā laikā, konkrētā gadā.

Mainās ne tikai laiks, bet arī mans viedoklis un izpratne par vienu vai otru jautājumu. Esmu rakstījis šos rakstus ar pārliecību, un nekautrējos par to, ka šo to savā viedoklī nācies mainīt.

Mans lepnums ir manas 19 grāmatas. Es ceru, ka tās lasa un pēta, īpaši tās, kas rakstītas par manu valsti, zemi, tautu, pilsētām un cilvēkiem.

Latvietim nav svarīgākas dzīvesziņas kā rūpes par savu un savas tautas fizisko un garīgo veselību – kustību, sportu, smaidu, labestību un labvēlību vienam pret otru un pašam pret sevi, vēlmi mācīties un palīdzēt zināšanas apgūt citiem. Lūdzu tūlīt no šīs mājaslapas pa virtuālo ceļu iet prom visus tos, kam latvietība, sava valsts, zeme un latviešu tauta, kā arī savas tautas veselība nav būtiskas vērtības.

Pēteris Apinis,
Pasaules Ārstu asociācijas žurnāla World Medical Journal galvenais redaktors,
19 grāmatu un vairāk nekā 3000 publikāciju autors

Raidījumi un intervijas

Raidījumi

AKADĒMISKĀS SARUNAS PAR MEDICĪNU

Skaties raidījumu “AKADĒMISKĀS SARUNAS PAR MEDICĪNU” pirmdienās plkst.13:00 un sestdienās plkst.22:30!

Ārsts.lv kopā ar ārstu Pēteri Apini

Ierakstus iespējams noskatīties sadaļā “Raidījumi”

Pēteris Apinis – YouTube intervijas

Ierakstus iespējams noskatīties sadaļā “Raidījumi un intervijas”, kā arī Pētera Apiņa YouTube kanālā

Raidījumi

27.06.2022 Dr. Apinis 1. daļa

27.06.2022 Dr. Apinis 1. daļa

Aknu slimības, hepatīti Viesi: Ieva Tolmane, Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, asociētā profesore Sniedze Laivacuma, infektoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja...

27.06.2022 Dr. Apinis 2. daļa

27.06.2022 Dr. Apinis 2. daļa

Aknu slimības, hepatīti Viesi: Ieva Tolmane, Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, asociētā profesore Sniedze Laivacuma, infektoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja...

Intervijas

Latvijai 100

Latvija fotoattēlos no 1918.līdz 2018.gadam

Grāmatā ievietotas vairāk nekā 4400 fotogrāfijas, ko iesūtījuši vairāk nekā 1200 līdzautoru no visas Latvijas – novadpētnieki, muzejnieki, bibliotekāri, skolotāji, kolekcionāri, žurnālisti, fotogrāfi. Lai atlasītu šīs fotogrāfijas, ir pārskatīts vairāk nekā 100000 fotogrāfiju. Grāmatā vietu radušas fotogrāfijas no visiem novadiem un pa bildei gandrīz no visiem pagastiem.

Grāmatas

Latvijas valsts 90 gadu

Alvis Hermanis radīja „Latviešu stāstus”. Katram latvietim, kas dzīvo šaizemē vai jebkur citur, ir savs stāsts, savas atmiņas, savi piedzīvojumi un pieredzējumi, kas, kopā salikti, ir Latvijas vēsture. Latvieši jau pusotru gadsimtu čakli un labi fotografē. Daudzi no...

Lasīt vairāk

A Hundred Great Latvians

The book tells you about outstanding sons and daughters of Latvia who have lived their lives, developed their talents and shown their achievements both in our country and in many others around the globe. Dedication, integrity and the pursuit of excellence are traits...

Lasīt vairāk

100 Latvijas personību

Tas ir skatījums uz Latviju, tās 150 gadiem caur vēsturei nozīmīgu personu prizmu, turklāt skatījums, kas balstīts uz samērā plašu (apm. 7000 respondentu) socioloģisku aptauju, tautas balsojumu. Aptauju veica Latvijas Avīze un interneta portāls Apollo 2004.gada...

Lasīt vairāk

Fotogrāfijas

Fotogrāfijas

Sociālajos tīklos

Facebook

Pēteris Apinis
Pēteris Apinis5 stundas atpakaļ
Daudz laimes Rīgas Medicīnas institūta 1982. gada absolventiem
Diploma dzimšanas dienā!

Kopā ar diviem simtiem motivētu, zinošu, strādātgribošu jaunu ārstu esmu beidzis Rīgas Medicīnas institūtu pirms četrdesmit gadiem – tajā tālajā laikā, kad valsts eksāmenu bija jākārto jāņos – lai nebūtu nekādas latviskās svinēšanas un dzīvesziņas, bet izlaidums tika svinēts pēterdienā – 1982. gada 29. jūnijā.

Pēterdiena ir iemesls, kādēļ es izlaiduma datumu atceros labāk nekā citi, jo izlaiduma ballē ieradās Rector Magnificus Vladislavs Korzāns, ar acīm sameklēja mani pie galda un apsēdās blakus – tā teikt, pēterdienu nosvinēt. Rektors tiešām mums bija Dižais rektors, kuru šodien būtu vērts pieminēt kā vienu no nozīmīgākām figūrām Rīgas Medicīnas institūta/Latvijas Medicīnas akadēmijas/ Rīgas Stradiņa universitātes vēsturē. Vladislavs Korzāns 1954. gadā absolvēja Rīgas Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultāti, zinātnieka karjeru sāka 1954. gadā kā RMI Bioķīmijas katedras aspirants akadēmiķa Aleksandra Šmita vadībā, 1958. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju „B vitamīnu kompleksa ietekme uz parenterāli ievadīta fibrīna hidrolizāta slāpekļa izmantošanu organismā”, bet 1968. gadā zinātņu doktora disertāciju „Parenterālās tauku barošanās teorētiskie un eksperimentālie pamati”. 1961. gadā viņš tika iecelts par RMI prorektoru mācību lietās, bet 1963. gadā par Rīgas Medicīnas rektoru un šajā amatā Vladislavs Korzāns palika gandrīz trīsdesmit gadu – līdz pat 1992. gadam. Sāka kā jaunākais rektors Padomju savienībā, beidza – kā vecākais Latvijā. Viņam izdevās veiksmīga paaudžu maiņa profesūrā (par profesoriem kļuva latviešu ārsti), studentu skaita četrkāršošana, un būtiski – 1987. gadā uzcelt RSU ēku Dzirciema ielā.

Tomēr tālajā 1982. gadā, kad institūtu pabeidza mans kurss, Rīgas Medicīnas institūtam vēl nebija savas ēkas un savas aulas, un diplomu mums pasniedza Politiskās izglītības namā (šobrīd Kongresu namā, nākotnē – Rīgas akustiskajā koncertzālē), bet izlaidumu mēs svinējam Vecmīlgrāvī – zvejnieku kultūras namā.Neatkarīgi, kurā gadā augstskolu beidzis jauns ārsts, viņš uzskata, ka labākie, ģeniālākie profesori un docētāji mācījuši tieši viņa paaudzi. Mani skolotāji saka, ka vārds medicīna sākas ar Kristapa Rudzīša vai Paula Stradiņa vārdu, es noliecu galvu Ilmāra Lazovska un Viktora Kalnbērza priekšā, bet mani bērni labāk pazīst Andreju Ērgli vai Aivaru Lejnieku.

Šodien ir mana kursa četrdesmitgade, un jāpiemin ir mūsu dižie skolotāji. Visus nenosauksi, patiesībā nenosauksi pat daļu no tiem, kurus šobrīd – pēc četrdesmit gadiem būtu vērts atcerēties. Varbūt tādēļ šodien pieminēšu tikai tos profesorus un docētājus, kuru mūsu vidū vairs nav, bet viņu domāšanas veids, medicīnas mīlestība un studentiem ziedotais laiks dzīvo manā paaudzē, bet tā kā manu kursa biedru vidū arī daudz profesoru un docētāju – tad arī nodoti tālāk kā stafetes kociņi. Manai paaudzei bija laime anatomiju mācīties un eksāmenus kārtot pie profesores Genovefas Jēčas, docentes Ausmas Bērziņas un docentes Ainas Visockas, fizioloģiju pie Arnolda Valtnera un Jura Aivara, fiziku pie Arsēnija Aukuma un Ulda Taubes, farmakoloģiju pie Modra Melzoba un Jāņa Šustera, patoloģisko fizioloģiju pie Jura Lejas, terapiju pie Jāņa Raibarta, Ilmāra Lazovska, Nikolaja Skujas, Jūlija Anšelēviča, Olgas Kovšas, Tamāras Sorokinas, Agņa Štifta, Nikolaja Andrejeva, Ulda Brūvera, Valentīna Būmeistera, Anatolija Bļugera, Gaita Brežinska, ķirurģiju pie Jāņa Volkolākova, Vladimira Utkina, Arvīda Pakalna, Tamāras Čēmas, Andra Timbera, Ļeva Knoha, ortopēdiju pie Viktora Kalnbērza un Ineses Jaunzemes, ausu, kakla, deguna slimības pie Ernesta Gaudiņa un Vladislava Miglāna, neiroloģiju pie Ģertrūdes Eniņas, pediatriju pie Ivara Ebeļa. Šo sarakstu varētu piepildīt vairākās lapaspusēs, pie kam katram Rīgas Medicīnas institūta absolventiem šis saraksts būtu atšķirīgs, jo nereti asistents pamanās iemācīt vairāk nekā profesors. Man jāpiemin docents Edgars Upītis – viņš mācīja ftiziatriju, bet bija arī žurnāla „Veselība” galvenais redaktors. Nezinu, kā viņš pamanīja manu rakstītprasmi, bet ar viņa svētību piektajā kursā ieviesos Preses namā un par medicīnu rakstu vēl līdz šai dienai.

Manas paaudzes studenti auskultēt, palpēt un perkutēt mācījās viens uz otra, šūšanas, griešanas apmācību, bet vēlāk arī operācijas veica uz līķiem patoloģiskās anatomijas nodaļās. Jā, protams, mezglus mest mācījāmies, sašujot spilvenu ar ķirurģisko adatu. Manas paaudzes studentiem vēl bija laime daudz strādāt ar pacientiem. Docētājs katru studentu pieveda pie kāda pacienta nodaļā un lika uzrakstīt slimības vēsturi, pašam ievākt anamnēzi, pašam auskultēt, pašam perkutēt un palpēt, dažkārt vest uz pmetriju, endoskopiju vai rentgenu. Un vēl – tas bija laiks, kad pacientus ar interesantām, retām diagnozēm vairākas reizes gadā stacionēja tikai tādēļ, lai studentiem būtu ko parādīt. Vārdu sakot – manas paaudzes studentiem fonendoskops bija kaut kas būtiskāks par ārsta atpazīšanas zīmi un elegantu aksesuāru ap kaklu. Rentgena bildes (un toreiz mēs radioloģiju vēl lepni saucām Konrāda Rentgena vārdā) mēs skatījāmies tumšās telpās, bet laiku pa laikam viens otram kļuvām par izpētes objektiem zinātniskajā pulciņā – paši dzerot kontrastvielu un paši bildējoties, viens otram pētot elektrokardiogrammu vai sfigmogrammu. Latvijā jau bija ienākusi ultrasonogrāfija, tiesa, skatāmais logs bija 2 cm rādiusā un saskatīt tur kaut ko bija gauži grūti.

Manas paaudzes studenti strādāja par sanitāriem, medicīnas māsām un feldšeriem. Visi. Ja bija iespēja dežūras vai voluntēšanas laikā – asistēja operācijās, līdz izpelnījās atļauju pašam operēt un godājamam ārstam atvēlēt asistenta lomu. Manā kursā bija vismaz trīs no šobrīd izcilākajiem Latvijas ortopēdiem, un viņi bija paspējuši studiju gados operēt un asistēt vairāk nekā šobrīd iespēj jauns ārsts pēc rezidentūras. Ātrās palīdzības brigādēs 5. un 6. kursa studenti brauca vienatnē, un iemācījās pieņemt lēmumus, precīzi izvērtēt situāciju, sniegt neatliekamo palīdzību.

Mana paaudze mācījās laikā, kad minimāli invazīvā ķirurģija vēl nebija ieviesusies pat Amerikā, kur nu vēl atnākusi līdz Latvijai, operācijas bija plašas, lielu ķirurgu raksturoja lieli griezieni, bet labu asistentu – spēja stingri turēt āķus un muti (savējo). Mēs nenojautām, ka pēc desmit gadiem Latvijā ienāks operācijas, kuras veiks ar trim maziem griezieniem, bet ķirurgs skatīsies ekrānā. Vairumu roku un kāju lūzumu Latvijā ārstēja ar ārējo fiksāciju – Kalnbērza vai Iļizarova aparātu.

Asinis šad un tad vēl lēja tieši no cilvēka cilvēkam, un daudzi mani kursa biedri bijuši par donoriem šādā situācijā – tieši dāvājot savas asinis operāciju zālē. Ētera narkoze Latvijā tika plaši lietota līdz deviņdesmito gadiem. Mācījāmies mēs no grāmatām, kas bija rakstītas krievu valodā, studentu zinātniskos darbus rakstījām krievu valodā, jo tas ļāva aizbraukt uz kaimiņrepublikām, bet veiksmīgākiem – uz Bulgāriju vai VDR.

Mums bija obligātas fizkultūras divreiz nedēļā pirmos divus kursus, izcils Medicīnas institūta sporta klubs un vasaras nometne Taurenē. Sporta sacensībās galvenie mači bija Latvijas un Baltijas studentu meistarsacīkstes, kā arī dažādas sacensības starp dažādu republiku Medicīnas institūtiem.

Manas kursa biedrenes dziedāja Jāņa Dūmiņa diriģētajā Rīgas Medicīnas institūta un VEF kultūras nama Tautas korī „Rīga”, bet īpaši daudzi mani kursa biedri dejoja Tautas deju ansamblī „Ačkups”. Pēc piektā kursa puiši tika nosūtīti militārai apmācībai uz Tilzīti (krievu sapratnē Sovetska Kaļiņingradas apgabalā), kur tad skrēja ar automātiem, raka ierakumus, mācījās pirmo palīdzību, bet īpaši čakli – kara toksikoloģiju. Vēl mums bija vasaras prakses, studentu celtnieku vienības un kas būtiski – sabiedriska studiju dzīve, pēc kuras iepriekšminētais rektors Vladislavs Korzāns kaunināja, bet – neļāva izmest no institūta.

Nav tāda Rīgas Medicīnas institūta kursa, kura absolventi nemēģinātu apgalvot, ka viņu kurss ir tas labākais, nu – īpašs. Parasti uzreiz nosauc izcilākos sava kursa absolventus. Droši vien mūsu – 1982. gada absolventu kurss ir īpašs ģimenes medicīnā, jo abas ģimenes ārstu asociācijas vada manas kursabiedrenes. Divi ministri arī nākuši no mūsu kursa, divi Latvijas pilsētu mēri, kāds desmits profesoru un lielu slimnīcu vadītāju, Valsts valodas centra direktors. Daļa manu jaunības draugu šodien strādā svešās valstīs un tur kļuvuši par atzītiem speciālistiem. Liela daļa manu kursabiedru no trešās plūsmas šodien strādā Izraēlā un ASV, vismaz daļa no viņiem vēl joprojām itin labi lasa un runā latviešu valodā, vārdu sakot – sveiciens!

Mans skolotājs, medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna savulaik teica, ka studiju beigšanas jubileju esot jāsvin, kad kopš izlaiduma apritējuši 50 gadi. Un ar zināmām skumjām piebilda, ka liela daļa no kursa puišiem šajās svinībās piedalīsies zālei no apakšpuses. Latvijas realitāte diemžēl ir tāda, ka medicīnu studē daudz vairāk meiteņu nekā puišu, bet vidējais Latvijas vīrietis nodzīvo līdz 65 gadiem, bet sieviete – līdz 78 (šos skaitļi ir atšķirīgi dažādos avotos un ļauj interpretēt ± 2 gadi). Tomēr itin skaidrs, ka vēl pēc desmit gadiem diploma dzimšanas diena vēl vairāk būs meiteņu ballīte.

Šķiet, ka pirms četrdesmit gadiem mēs par pensiju nedomājām, bet zinājām, ka pensija meitenēm pienāks 55, bet puišiem 60 gados. Visi mani kursabiedri, ko man nācies sastapt, pat, ja sasnieguši 65 gadus un pensiju, negrasās pārtraukt aktīvi strādāt. Un tā jau ir – nāksies vēl strādāt kādus gadus 15 vismaz. Šiem 15 gadiem ir vēl viena būtiska nozīme – medicīna ik pa 15–20 gadiem principiāli mainās – nāksies vēlreiz savu specialitāti apgūt gandrīz vai no jauna. Medikamentus, kuru devas no galvas zinājām un desmitkārt atkārtojām farmakoloģijas un hospitālās terapijas katedrā, šodien vairs nelieto. Mana skolotāja Mihaila Maškovska grāmatas „Лекарственные средства”, kas bija katra studenta lepnums, (pēc 20 komplektiem braucu uz Maskavu) tagad atrodamas tajā plaukta stūrī, ko varētu atzīmēt kā „medicīnas vēsture”. Mēs nelietojam 2/3 no tiem medikamentiem, ko kādreiz esam mācījušies, katru gadu mācamies no jauna un kā izrādās – jau vismaz divkārt katrs esam restartējušies medicīnas zinībās.

Pēdējā ziņa – Latvijas iedzīvotāji ar augstāko izglītību dzīvo 12 gadus ilgāku mūžu nekā cilvēki ar vidējo vai zemāku izglītību. Mēs esam iemācījušies ne tikai lasīt, bet arī rakstīt – receptes, veidlapas, ministrijas paģērētās birokrātiskās atskaites, plānus, projektus, rakstus žurnālos un pat grāmatas. Aiz mūsu četrdesmit gadiem medicīnā paliek arī zināšanas un pieredze, un mēs vēl daudz ko pagūsim.
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis1 diena atpakaļ
paldies nra.lv par publikāciju

Twitter

2 dienas atpakaļ
Raidījums Dr. Apinis – TV24 – par aknu slimībām, īpaši par B un C hepatītu https://t.co/LoVykHVfsb PeterisApinis photo
1 nedēļa atpakaļ
Raidījums DR.APINIS TV24 par moderno radioloģiju https://t.co/gACU7GW3rn PeterisApinis photo
1 nedēļa atpakaļ
19. jūnijā plkst 21.00 noskatieties raidījuma Dr. APINIS atkārtojumu.
PAR NIERĒM, NIERU SLIMĪBĀM, DIAGNOSTIKU UN ĀRSTĒŠANU
Piedalās profesore VIKTORIJA KUZEMA, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents MĀRIS PĻAVIŅŠ, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste EDĪTE JERUMA https://t.co/nQBFm3URB5
PeterisApinis photo