un tad es pajautāju Dievam – kāpēc viņš sūtīja cilvēkam šo nelaimi, šo vīrusu? Un Dievs atbildēja – man nebija citu iespēju kā apturēt cilvēku karus un viņu postījumus uz zemes.

Redzi, teica Dievs,– tagad uz zemes ar vīrusu ik dienas mirst mazāk cilvēku nekā uz zemes bez vīrusa, bet ar kariem. Lidmašīnas, kuģi un rūpnīcas mazāk piesārņo zemi, un cilvēkiem būs ilgāk laika uz tās dzīvot

tad, kad lasiet un pārdomājiet šos vārdus, lūdzu ieklausieties dziesmā. Imants Ziedonis, Raimonds Pauls un Imants Skrastiņš

Jaunākie raksti

Jaunākie

DAUDZ LAIMES ALMA MATER RSU DZIMŠANAS DIENĀ !

5. JŪLIJĀ Rīgas Medicīnas institūtam / Latvijas Medicīnas akadēmijai / Rīgas Stradiņa universitātei 70 GADU. Rīgas medicīnas institūts dibināts 1950. gada 5. jūlijā. 1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts tika pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju (Academia Medicinae Latviensis jeb AML), bet 1998. gadā Satversmes sapulce pieņēma jauno nosaukumu – Rīgas Stradiņa universitāte. 2002. gadā Saeima pieņēma likumu par RSU Satversmi. Īss, ļoti kodolīgs PSRS Ministru padomes...

read more

Vai grautiņiem ASV ir saistība ar veselības aprūpi? Vai Latvijas valdība ir mācījusies no pandēmijas?

Pēteris Apinis,  ārsts Dazādi pasaules informācijas avoti ļoti atšķirīgi traktē grautiņus un demonstrācijas ASV un citās pasaules valstīs. Šo rindu autors lielā mērā pieturas pie viedokļa, ka Covid–19 pandēmija un ASV valdības un pavalstu gubernatoru pretrunīgā rīcība pandēmijas apkarošanā bija galvenais nemieru cēlonis.  Lielāku vai mazāku cilvēku neapmierinātību radīja arī visu citu pasaules valstu valdību atšķirīgā, bet neticami haotiskā un pārlieku politizētā...

read more

Aktīvi sportosim un kustēsimies arī vasaras karstākajā laikā!

Vasaras saulainākais un siltākais laiks ir klāt. Internetā un televizora ekrānos kā uz burvju mājienu parādījušies padomi cīņai pret pārkaršanu. Vairums autoru brīdinājumus radījuši, izmantojot copy–paste metodi vai Tildes tulkotāju.Nozīmīgākie priekšlikumi un ieteikumi karsta laika un saules pārciešanai portālos un sociālajos tīklos veltīti bērniem, sirds slimniekiem, resnvēderiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem: uzturēties ēnā, nelīst saulē un nenodarboties ar...

read more

Par Covid–19 apnicis rakstīt un lasīt, bet jautājumi valdībai paliek

Lai valstsvīriem nenāktos lasīt visu rakstu, pamatjautājumu uzdošu pirmajā rindkopā: kā tiks atvieglotas ceļošanas iespējas un atļauta jebkāda komunikācija ar citiem cilvēkiem (bez maskām un aizsargtērpiem) tiem, kas ir pārslimojuši Covid–19? Es ļoti labi saprotu slimību kontroles un profilakses centra kolēģus, kuru viedoklis par SARS-CoV-2 (un komunikācijas ierobežojumu atvieglojumiem) balstās tikai uz to informāciju, kas par vīrusu savākta pēdējo 5 mēnešu laikā. Bet šī...

read more

31. maijs – Diena bez tabakas

Pēteris Apinis, ārsts 31. maiju kā globālo cīņas dienu pret tabakas industriju atzīmē Pasaules veselības organizācija kopā ar visiem par veselību domājošiem cilvēkiem visā pasaulē. Kaut arī PVO šobrīd atrodas sarežģītā disputā ar ASV valdību, strādā globālās pandēmijas apkarošanas štābā un risina virkni citu sarežģītu uzdevumu, Diena bez tabakas šodien ir organizācijas aktualitāte. Šodien uzmanība īpaši pievērsta bērnu un jauniešu smēķēšanai.  Katru gadu tabakas...

read more

Medicīnas darbinieki pasaulē ir apdraudēti Covid–19 epidēmijas laikā

Pēteris Apinis, ārsts Lai cik tas neliktos dīvaini, visvairāk Covid–19 epidēmijas laikā gan fiziski, gan mentāli apdraudēti ir ārsti, māsas, farmaceiti un citi medicīnas profesionāļi. Pirmkārt, tas ir tādēļ, ka viņi sastopas ar tiešām akūtiem, SARS-CoV-2 infekciju izdalošiem pacientiem. Līdz ar to saslimušo skaits medicīnas profesionāļu vidū ir augstāks nekā vispārējā populācijā. Arī ārsti un māsas noveco, arī viņiem mēdz būt hroniskas slimības, un šie kolēģi būtu...

read more

Pēteris Apinis

1855. gada 2. decembrī, savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā Krišjānis Valdemārs pie savas studenta istabiņas durvīm pielika vizītkarti: “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis”. Krišjānis Valdemārs ar šo zīmīti parādīja – latvietis nozīmē labu izglītību, spējas tautsaimniecībā. Valdemārs ar šo zīmīti netieši pateica – latvietis var būt kungs savā zemē un var lepoties ar savu latvietību. Kopš tās dienas mēs saucam sevi par latviešiem un lepojamies ar to.

1918. gada 18. novembrī gudri un talantīgi latvieši dibināja savu valsti. Viņiem nebija pieredzes valsts veidošanā, viņi nevarēja uzminēt – kā mainīsies politiskā situācija, vismazāk viņi varēja prognozēt lielvaru centienus pasauli pārdalīt. Bet viņi dibināja savu valsti, un savā valstī mēs joprojām runājam un rakstam latviešu valodā. Par savu valsti un zemi latvieši kāvās ar ieročiem rokās, kāvās ar rakstītu vārdu un spārnotu ideju, cīnījās ar pašcieņu un lepnumu. Un pēc gariem okupāciju gadiem latvieši atjaunoja savu valsti 1991. gada 21. augustā. Man bija tas gods atrasties gana tuvu tiem, kas padarīja galveno darbu Latvijas atjaunošanā.

Latvija nozīmē – katram ir jādara un jāpadara savs darbs. Mans darbs ir manas tautas veselība. Nav nekā svarīgāka valdībai un likumdevējiem kā turēt rūpi par iedzīvotāju ilgu un kvalitatīvu mūžu. Mana misija ir viņiem to ieskaidrot. Ja viņi nesaprot vienkārši, tad rakstīt tādus vārdus, kas liek domāt un aizķer pašcieņu.

Es mēdzu rakstīt to, ko zinu, ko jūtu, ko domāju. Mani raksti parasti ir apturēts un dokumentēts laiks. Paies dažas dienas, mēneši vai gadi, situācija būs pilnīgi cita. Es vienkārši iegriežu gadu kokā iezīmi – kas noticis cilvēku un vides veselības jomā konkrētā laikā, konkrētā gadā.

Mainās ne tikai laiks, bet arī mans viedoklis un izpratne par vienu vai otru jautājumu. Esmu rakstījis šos rakstus ar pārliecību, un nekautrējos par to, ka šo to savā viedoklī nācies mainīt.

Mans lepnums ir manas 19 grāmatas. Es ceru, ka tās lasa un pēta, īpaši tās, kas rakstītas par manu valsti, zemi, tautu, pilsētām un cilvēkiem.

Latvietim nav svarīgākas dzīvesziņas kā rūpes par savu un savas tautas fizisko un garīgo veselību – kustību, sportu, smaidu, labestību un labvēlību vienam pret otru un pašam pret sevi, vēlmi mācīties un palīdzēt zināšanas apgūt citiem. Lūdzu tūlīt no šīs mājaslapas pa virtuālo ceļu iet prom visus tos, kam latvietība, sava valsts, zeme un latviešu tauta, kā arī savas tautas veselība nav būtiskas vērtības.

Pēteris Apinis,
Pasaules Ārstu asociācijas žurnāla World Medical Journal galvenais redaktors,
19 grāmatu un vairāk nekā 3000 publikāciju autors

Raidījumi un intervijas

Raidījumi

Dr. Apinis

Skaties raidījumu “Dr.Apinis” jau no šodienas pirmdienās plkst.13:00 un sestdienās plkst.22:30!

Ārsts.lv kopā ar ārstu Pēteri Apini

Ierakstus iespējams noskatīties sadaļā “Raidījumi”

Pēteris Apinis – YouTube intervijas

Ierakstus iespējams noskatīties sadaļā “Raidījumi un intervijas”, kā arī Pētera Apiņa YouTube kanālā

Raidījumi

Intervijas

ПЕТЕРИС АПИНИС: Беседа с выдающимся профессором ВИКТОРОМ КАЛНБЕРЗСОМ

ПЕТЕРИС АПИНИС: Беседа с выдающимся профессором ВИКТОРОМ КАЛНБЕРЗСОМ

Сегодня 2. июля, своё 92-летие празднует выдающийся хирург, травматолог, легендарный профессор и учёный ВИКТОР КАЛЬНБЕРЗС. С глубочайшим уважением и признательностью, за величайший вклад в развитие медицины в Латвии, поздравляю профессора с Днём...

Latvijai 100

Latvija fotoattēlos no 1918.līdz 2018.gadam

Grāmatā ievietotas vairāk nekā 4400 fotogrāfijas, ko iesūtījuši vairāk nekā 1200 līdzautoru no visas Latvijas – novadpētnieki, muzejnieki, bibliotekāri, skolotāji, kolekcionāri, žurnālisti, fotogrāfi. Lai atlasītu šīs fotogrāfijas, ir pārskatīts vairāk nekā 100000 fotogrāfiju. Grāmatā vietu radušas fotogrāfijas no visiem novadiem un pa bildei gandrīz no visiem pagastiem.

Grāmatas

Latvijas valsts 90 gadu

Alvis Hermanis radīja „Latviešu stāstus”. Katram latvietim, kas dzīvo šaizemē vai jebkur citur, ir savs stāsts, savas atmiņas, savi piedzīvojumi un pieredzējumi, kas, kopā salikti, ir Latvijas vēsture. Latvieši jau pusotru gadsimtu čakli un labi fotografē. Daudzi no...

read more

A Hundred Great Latvians

The book tells you about outstanding sons and daughters of Latvia who have lived their lives, developed their talents and shown their achievements both in our country and in many others around the globe. Dedication, integrity and the pursuit of excellence are traits...

read more

100 Latvijas personību

Tas ir skatījums uz Latviju, tās 150 gadiem caur vēsturei nozīmīgu personu prizmu, turklāt skatījums, kas balstīts uz samērā plašu (apm. 7000 respondentu) socioloģisku aptauju, tautas balsojumu. Aptauju veica Latvijas Avīze un interneta portāls Apollo 2004.gada...

read more

Fotogrāfijas

Fotogrāfijas

Sociālajos tīklos

Facebook

Pēteris Apinis
Pēteris Apinis6 stundas atpakaļ
🎉Rīgas Stradiņa universitātei 70 GADU. Profesora AIVARA LEJNIEKA viedoklis par mūsu ALMA MATER.👨‍🎓👨‍⚕️
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis6 stundas atpakaļ
pirmdien, 6. jūnijjā plkst. 13.00 runāsim par klīniskajiem pētījumiem raidījjumā Dr.Apinis TV24
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis10 stundas atpakaļ
DAUDZ LAIMES ALMA MATER RĪGAS STRADIŅA UNIVERSITĀTE DZIMŠANAS DIENĀ !

5. JŪLIJĀ Rīgas Medicīnas institūtam / Latvijas Medicīnas akadēmijai / Rīgas Stradiņa universitātei 70 GADU.

Rīgas medicīnas institūts dibināts 1950. gada 5. jūlijā. 1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts tika pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju (Academia Medicinae Latviensis jeb AML), bet 1998. gadā Satversmes sapulce pieņēma jauno nosaukumu – Rīgas Stradiņa universitāte. 2002. gadā Saeima pieņēma likumu par RSU Satversmi.
Īss, ļoti kodolīgs PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Josifa Staļina 1950. gada 10. jūnijā parakstīts dokuments deva atļauju Latvijas PSR Ministru padomei atdalīt no Latvijas valsts universitātes vairākas fakultātes un izveidot Rīgas medicīnas institūtu.

„PSRS MINISTRU PADOME
RĪKOJUMS
no 1950. gada 10. jūnija
№ 8640–p
Maskava, Kremlis
Atļaut Latvijas PSR Ministru kabinetam uz Latvijas valsts universitātes medicīnas fakultātes bāzes organizēt Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Rīgas Medicīnas institūtu.
PSR Savienības Ministru padomes priekšsēdētājs J. Staļins”.

Dokumenta kopija, kas vēl joprojām atrodama Latvijas Nacionālajā arhīvā, Latvijā tā nonākusi 15. jūnijā, kad vienlaikus informācija kļuva zināma publiski, bet pats dokuments ticis tūdaļ noslepenots gan Maskavā, gan Rīgā. Te gan būtu jāsaprot, ka šī atļauja ir formāls saskaņota jautājuma fiksējums (kā mūsdienu MK sēdēs A. daļa) Ministru Padomes sēdes protokolā, lai piešķirtu noteiktam PSKP lēmumam tiesisku statusu.
J. Staļina rīkojumi tajā laikā netika pārskatīti un diskutēti. Ir ziņas, ka Latvijas Universitātes rektors Jānis Jurgens gan braucis uz Maskavu, it kā ar mērķi pretoties šai atļaujai, bet atgriezies esot slavējis padomju valdības viedo lēmumu. Latvijas PSR Ministru padome 1950. gada 5. jūlijā izdeva lēmumu № 887 „ Par Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Rīgas Medicīnas institūta organizēšanu”, ar kuru tad arī Rīgas Medicīnas institūts tika dibināts. Dokumentu parakstījuši Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks M. Plūdons un Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvaldnieka vietnieks J. Cimdiņš.
Kāpēc pēckara periodā Latvijā no universitātes tika atdalīta medicīnas fakultāte un izveidots jauns institūts? Būtiskākais iemesls 1949. gadā bija jauna kara augstā iespējamība. 1949. gada 29. augustā Semipalatinskas izmēģinājumu poligonā Kazahstānā tika izmēģināta pirmā PSRS atombumba, bet 1. septembrī Josifs Staļins un Lavrentijs Berija Kremlī pieņēma lēmumu, ka nepieciešams sagatavot daudz vairāk inženieru un ārstu. Tieši tāpat lēma arī ASV prezidents Harijs Trumens.
Vēl viens iemesls, kādēļ tika dibināts Rīgas medicīnas institūts, bija apstāklis, ka lielu augstskolu ir grūtāk pārvaldīt centralizēti, šādā lielā augstskolā ir lielāka augstskolas autonomija. Jāpiebilst, ka 1949. gadā visā nopietnībā tikai diskutēts par iespēju ne tikai dibināt medicīnas augstskolu uz LVU medicīnas fakultātes bāzes, bet arī to pārdislocēt šo augstskolu uz Liepāju. Lielā mērā tas nenotika tālab, ka Liepāja kļuva par slēgtu pierobežas pilsētu.
Trešais iemesls bija PSRS tradīcijas. Medicīnas institūti Padomju savienībā tika dibināti jau trīsdesmitajos gados. Piemēram, Rīgas Politehniskais institūts 1. Pasaules kara gados tika evakuēts sākumā uz Maskavu, bet vēlāk uz Ivanovo –Vozņesensku (šobrīd Ivanova), kur uz tā bāzes tika radīta Ivanovo –Vozņesenskas universitāte ar Medicīnas fakultāti. 1930. gadā šī fakultāte tika atdalīta no universitātes un izveidots Ivanovas Medicīnas institūts (šobrīd Valsts Ivanovas medicīnas akadēmija).
Padomju savienībā trīsdesmitajos gados medicīnas izglītības pamatā nonāca Nikolaja Semaško atziņa, ka kara laikā vienu profesoru var nošaut, bet 100 sanitāro instruktoru iznesīs no kaujas lauka 100 ievainotus karavīrus. Tādēļ labāk sagatavot daudz ne pārāk labi sagatavotus ārstus (uzsvars – tehniski daudzpusīgus ķirurgus un pedantiskus sanitāros ārstus), nevis dažus augsta līmeņa profesionāļus. Krievijā ārstu sagatavošana trīsdesmitajos gados notika arī tautas universitātēs un medicīnas skolās. Vēlāk, otrās Padomju okupācijas gados no Krievijas uz Latviju ieradās daudz ārstu un pat profesoru, kuru apmācība bija ilgusi mazāk nekā četrus gadus. Tātad Padomju Savienībā valdīja uzskats, ka ārstu sagatavošanā nav mērķtiecīgi ieguldīt resursus dabaszinību, filozofijas, fizioloģijas vai svešvalodu apmācībā, bet labākais veids, kā atturēt studentus no nepareizām domām ir apmācīt viņus atsevišķos institūtos, kur uzsvars ir anatomija, tiesu medicīna, kara mācība, ķirurģija un arī citi klīniskie priekšmeti, bet akadēmiskumu iegūt ar padziļinātām marksisma – ļeņinisma studijām.

1940. un 1944. GADA PADOMJU OKUPĀCIJA UN MĒĢINĀJUMI SADALĪT LATVIJAS UNIVERSITĀTI

Mēģinājumi sadalīt Latvijas universitāti bija sākušies jau 1940.– 1941. gadā. 1941. gada 4. jūnijā LK(b)P CK birojs pieņēma lēmumu izdalīt no Latvijas Valsts universitātes sastāva Veterinārijas fakultāti un nodot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai. Šajā pašā sēdē pieņemts lēmums par Medicīnas institūta izveidi 1941./42. mācību gadā, kā arī par Politehniskā institūta atjaunošanu (ar 1941./42. mācību gadu, atdalot no LVU Inženierzinātņu, Arhitektūras un Mehānikas fakultāti, bet ar 1942./43. mācību gadu – no Ķīmijas fakultātes ķīmijas tehnoloģijas daļu). Šie plāni netika realizēti, jo sākās karš.
Jau 1944. gada rudenī atsākās mēģinājumi atdalīt no Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultāti un izveidot medicīnas institūtu, taču Latvijā pāri palikušajai latviešu medicīnas profesūrai izdevās šos pasākumus nobremzēt. Latvijas Valsts universitātes rektors šajā laikā bija profesors un ģeogrāfijas zinātņu doktors Matvejs Kadeks. Viņa laikā Maskavas amatpersonas atļāva LVU pieņemt aizstāvēšanai kandidāta un doktora disertācijas, piešķirot zinātniskos grādus. M. Kadeks bija pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents un akadēmiķis, vadījis Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūtu, plānojis Latvijas mazo upju un ezeru izmantošanu zivju audzēšanai, mazo spēkstaciju būvei un meliorācijai. Taču tieši Matveja Kadeka vadības laikā no Krievijas lielā skaitā sāka ieplūst pasniedzēji, aizpildot tukšās mācībspēku vietas. Tobrīd LVU sāka strādāt 300 no Krievijas iesūtītu pedagogu, to skaitā 40 profesori, daļa bija latviešu izcelsmes, taču vairums nē.

AR NIKOLAJA SEMAŠKO SVĒTĪBU RĪGĀ IERODAS ERNESTS BURTNIEKS UN IZVEIDO RĪGAS MEDICĪNAS INSTITŪTU

Medicīnas fakultātē joprojām liela teikšana bija profesoriem Paulam Stradiņam, Aleksandram Bieziņam, Kārlim Balodim un Dominikam Kalvelim, kam bija svarīgas Latvijas universitātes tradīcijas un medicīnas skolas pārmantojamība. Taču jau 1947. gadā par Medicīnas fakultātes dekānu tika iecelts no Ļeņingradas atbraukušais ftiziatrs Ernests Burtnieks, kurš vienlaikus kļuva par Valsts slimnīcas (šobrīd – P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas) galveno ārstu, 1948. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju un kopā ar citiem no PSRS atbraukušiem profesoriem un docētājiem Aleksandru Ļepukalnu, Leonīdu Goļberu, Aleksandru Šmitu un Vasiliju Kalbergu sāka aktīvi lobēt jaunas medicīnas augstākās mācību iestādes radīšanu.
Uz jautājumu – kāpēc tālaika latviskās medicīnas līderis, profesors Pauls Stradiņš mainīja savu viedokli, un kļuva par vienu no jaunā Rīgas Medicīnas institūta dibinātājiem, īsi vēlos citēt akadēmiķi Jāni Stradiņu: „Prof. P. Stradiņš atbalstīja ministra A. Krausa un toreizējā dekāna E. Burtnieka rosināto RMI dibināšanu tādēļ, ka tas pavēra iespēju daudzkārt plašākai studentu uzņemšanai, un arī tādēļ, ka pēc J. Jurgena stāšanās LVU rektora amatā Universitātē sākās īsti arakčejevisks režīms, toreizējais universitātes gars nekā laba mediķiem vairs nesolīja”.

LVU REKTORS JĀNIS JURGENS UN REPRESIJAS PRET LATVIEŠU PROFESORIEM, DOCĒTĀJIEM UN STUDENTIEM

Šī stāsta galvenais varonis laikam tomēr ir piecdesmito gadu LVU rektors Jānis Jurgens. Viņš bija politiskais vadītājs („poļitruks”) Sarkanajā armijā Pilsoņu kara gados, mācījās Rietumtautu komunistiskajā universitātē Maskavā. No 1925. gada līdz 1930. gadam strādāja Krasnojarskā un Minusinskā, pēc tam 1931. gadā mācījās Nadeždas Krupskajas Komunistiskās audzināšanas akadēmijā Maskavā. No 1933. gada strādāja par politiskās ekonomijas katedras vadītāju Apvienotās valsts politiskās pārvaldes, no 1934. gada NKVD Augstākajā skolā.
Jānis Jurgens jau bija pastrādājis par LVU rektoru no 1941. gada 10. februāra līdz 1. jūlijam. Šajā laikā tika atcelti sešu fakultāšu dekāni. Atvaļināja vai pazemināja amatā daudzus mācībspēkus. Likvidēja Teoloģijas, kā arī Romas katoļu teoloģijas fakultāti, slēdza korporācijas un citas studentu organizācijas. No priekšmetu sistēmas pārgāja uz kursu sistēmu. Daudzus studentus izsekoja, izslēdza un apcietināja. Represijas sasniedza kulmināciju 1941. gada 14. jūnijā, kad deportējja 22 LVU docētājjuss, viņu vidū profesorus L. Ausēju, E. Birkhānu, K. Dišleru, H. Albatu, L. Adamoviču, E. Rumbu, E. Ziemeli J. Auškāpu.
Kara gadus pavadījis Krievijā, Jānis Jurgens atgriezās Rīgā 1944. gada rudenī, sākumā vadīja Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās Komitejas (CK) lektoru grupu, tā paša gada decembrī viņu ievēlēja par LKP CK 3. sekretāru. Viņš jau bija sataisījies kļūt par Jāņa Kalnbērziņa mantinieku vai vismaz par šo amatu pacīnīties ar Arvīdu Pelši, bet kļūdījās. J. Jurgens 1946. gada augustā tika atstādināts no LKP sekretāra amata par iebildumiem pret forsētu kolektivizāciju. Viņš tika iecelts par LVU Politiskās ekonomijas katedras vadītāju, Ekonomikas fakultātes dekānu un vēlāk par rektoru, bet tas bija augsta nomenklatūras darbinieka kritiens, nevis karjera.
Jāņa Jurgena darbību Latvijas Universitātē raksturo princips – ja var kādam nodarīt ļaunu, tad tas ir jādara. Kad Jurgenu 1949. gadā iecēla par Latvijas Valsts universitātes rektoru, par prorektoru kļuva pārliecināts komunists Kārlis Pugo, bet par universitātes partijas komitejas sekretāru – Augusts Voss. Viņi turpina jau uzsākto “politiski nevēlamo elementu tīrīšanas akciju” un pusotra gada laikā (1949–1950) no universitātes apmēram 5000 studentiem izslēdza 866 studentus. 1950. gadā tiek likvidēta Arhitektūras fakultāte, no darba nepareizo uzskatu dēļ bijja spiests aiziet profesors Jānis Endzelīns. Tieši pēc Jāņa Jurgena iniciatīvas 1949. gadā notika latviešu docētāju un profesoru vajāšanas, no kurām ļoti cieta arī profesors Pauls Stradiņš.

VAI RĪGAS MEDICĪNAS INSTITŪTA (vēlāk – 1958. gadā arī Rīgas Politehniskā institūta) DIBINĀŠANA BIJA KAUT KAS ĀRKĀRTĒJS, SALĪDZINOT AR KAIMIŅREPUBLIKĀM?

Katrai no Baltijas republikām tika sava nasta. Kauņā faktiski tika likvidēta Vītauta Dižā Universitāte, no tās izveidojot Politehnisko institūtu un Medicīnas institūtu. Viļņas universitāti neaiztika, jo Viļņa bija mazāk lietuviska, tādēļ Viļņas universitātē Medicīnas fakultāte saglabājās. Savukārt Igaunijā Universitāte ar Medicīnas fakultāti atradās Tartu, bet padomju vara par lielāko augstskolu Igaunijā attīstīja Tallinas politehnisko institūtu. Tieši atrašanās vieta Tartu, medicīnas fakultātes dominējošā loma Tartu universitātē bija galvenais iemesls Igaunijā neveidot jaunu medicīnas augstskolu. Maskavā valdīja viedoklis, ka Tartu universitāte jau tāds medicīnas institūts vien ir.
Par Rīgas medicīnas institūta dibināšanu ziņa 1950. gada jūlijā ir atrodama gandrīz visā presē, neuzrādot informācijas autoru:
„Ar PSR Savienības Ministru Padomes lēmumu uz Latvijas valsts universitātes medicīnas fakultātes bāzes tiek organizēts Rīgas valsts medicīnas institūts ar vispārējās ārstniecības, stomatoloģijas farmakoloģijas fakultātēm.
Lēmums organizēt Rīgā jaunu augstskolu spilgti parāda staļinisko gādību par Padomju Latvijas kultūras uzplaukumu.
Pirms padomju varas nodibināšanas Latvijas universitātes medicīnas fakultātei nebija augsti kvalificētas profesūras. Klīnikas un laboratorijas bija trūcīgi apgādātas. Progresīvajām padomju medicīnas idejām ceļš uz fakultāti bija slēgts. Fakultātes izlaidums tai laikā nebija lielāks par 40–50 cilvēkiem. Kara laikā fašistiskie iebrucēji izlaupīja fakultātes klīnikas, laboratorijas un bibliotēkas.
Pēc hitlerisko okupantu padzīšanas fakultāti drīz atjaunoja un ievērojami paplašināja. Klīnikas un laboratorijas saņēma pirmšķirīgu mūsu Dzimtenē ražotu iekārtu, bibliotēkas – jaunāko zinātnisko literatūru.
Fakultātes durvis plaši atvēra darba jaunatnei. Tagad šeit mācās simtiem jauniešu. Tikai šogad vien fakultāte deva republikai pāri par 270 augsti kvalificētu ārstu un farmaceitu.”
Šeit nav kļūda – tā laika prese tiešām absolventu skaitu mēdza pareizināt precīzi divas reizes un deva lasītājiem nedaudz nepatiesus datus.
RMI dibināšana nenotika vienprātības un saskaņas atmosfērā. No vienas puses — reizē ar Rīgas Medicīnas institūtu mediķi izkļuva no toreiz relatīvi reakcionārās Latvijas Valsts universitātes, nokļūstot tam laikam progresīvās veselības aizsardzības ministrijas un tās ministra Ādolfa Krausa paspārnē, ievērojami palielinot savu jau tā tradicionālo autonomiju. No otras puses — pazeminājās teorētiskais sagatavotības līmenis medicīniskā profila priekšmetos, zuda plašāka zinātnisko tradīciju un kultūras gaisotne, notika Veselības aizsardzības ministrijas uzkundzēšanās izglītības procesam.
Rīgas Medicīnas institūta otrais periods — stabilizācija ilga vairāk nekā 10 gadus. Sešdesmito gadu vidū lielākā katedru vadītāju daļa bija RMI pirmie absolventi, nostabilizējās veselības aizsardzības nozares vadība, Rīgas Medicīnas institūta vadība, kā arī sabiedriskā dzīve kopumā. Lai cik tas neliktos savādi, jau pirmo desmit gadu laikā Rīgas medicīnas institūts bija latviskojies, bija izaugusi jauna pedagogu paaudze, ko mēs šodien zinām kā mūsu medicīnas skolas godu un lepnumu. Pēc Staļina nāves Kremļa varas gaiteņos komunistiskās partijas līderi bija tik ļoti aizņemti ar varas un ietekmes dalīšanas intrigām, ka režīma tvērienu palaida drusku vaļīgāk. Latvijā to centās izmantot pie varas esošie, kurus vēlāk nodēvēja par nacionālkomunistiem, bet periodu par atkusni.

VISOS RĪGAS MEDICĪNAS INSTITŪTA / LATVIJAS MEDICĪNAS AKADĒMIJAS / RĪGAS STRADIŅA UNIVERSITĀTES 70. GADOS AUGSTSKOLAI BIJUŠI TIKAI 6 REKTORI.

Neviennozīmīgi vērtētais RMI pirmais rektors Ernests Burtnieks 1958. gadā traģiski gāja bojā. Ernests Burtnieks ne tikai apsūdzējis Paulu Stradiņu nacionālismā, bet arī pats ticis apsūdzēts līdzīgā grēkā, jo viņam ļoti paticis svinēt Jāņus kopā ar studentiem. Ernestu Burtnieku raksturoja arī ļoti labi kontakti Maskavā, PSRS Veselības ministrijā. Viņš ir vienīgais no Latvijas internistiem, kas ir ievēlēts par PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Savukārt Latvijā viņš palicis atmiņā ar to, ka bremzējis citu internistu doktora disertāciju aizstāvēšanu, īpaši tas attiecas uz Kristapu Rudzīti.
Viņa vietā stājās anatoms Vasilijs Kalbergs, kurš bija ieradies no Ļeņinabadas (Dušanbe) un tā arī nekad neiemācījās latviešu valodu. Bet ja nu man jāraksta kaut kas pozitīvs par viņa veikumu, tad tas ir fakts, ka anatomijas katedrā izauga jauna izcilu latviešu anatomu paaudze Genovefa Jēča, Janīna Kiriloviča, Ausma Bērziņa, Miervaldis Kaminskis, Kajetāns Juršāns, Herta Legante, Aina Visocka, Elvīra Ziemele, Mirdza Āboltiņa.
Viena no nozīmīgākajām figūrām Rīgas Medicīnas institūta / Latvijas Medicīnas akadēmijas / Rīgas Stradiņa universitātes vēsturē ir Vladislavs Korzāns. Viņš 1954. gadā absolvēja Rīgas Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultāti, zinātnieka karjeru sāka 1954. gadā kā RMI Bioķīmijas katedras aspirants akadēmiķa Aleksandra Šmita vadībā, 1958. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju „B vitamīnu kompleksa ietekme uz parenterāli ievadīta fibrīna hidrolizāta slāpekļa izmantošanu organismā”, bet 1968. gadā zinātņu doktora disertāciju „Parenterālās tauku barošanās teorētiskie un eksperimentālie pamati”. 1961. gadā viņš tika iecelts par RMI prorektoru mācību lietās, bet 1963. gadā par Rīgas Medicīnas rektoru un šajā amatā Vladislavs Korzāns palika gandrīz trīsdesmit gadu – līdz pat 1992. gadam. Sāka kā jaunākais rektors Padomju savienībā, beidza – kā vecākais Latvijā. Viņam izdevās veiksmīga paaudžu maiņa profesūrā, studentu skaita četrkāršošana, kā arī 1987. gadā uzcelt RSU ēku Dzirciema ielā. Kāds bija ceļš uz jauno ēku, būs nopietns izpētes objekts pētniekiem, bet skaidrs, ka tieši ēku kompleksa esamība deva stimulu no Rīgas medicīnas institūtu vēlāk izveidot Rīgas Stradiņa universitāti.
No 1992. gada līdz 2007. gadam Latvijas Medicīnas akadēmiju, vēlāk Rīgas Stradiņa universitāti vadīja profesors anatoms, traumatologs, ortopēds, biofiziķis Jānis Vētra, no 2008. līdz 2017. gadam– profesors, ķirurgs Jānis Gardovskis, bet kopš 2017. gada profesors, bērnu ķirurgs Aigars Pētersons. Visi šie izcilie medicīnas, zinātnes un pedagoģijas korifeji šobrīd ir pie labas veselības, darbīgi, rosīgi, enerģiski, ideju pārpilni, daudz un raženi strādā, tā ka nebūtu mērķtiecīgi par viņiem izpausties šā raksta formātā.

PATEICĪBA KOLĒĢIEM PAR PALĪDZĪBU RAKSTA SAGATAVOŠANĀ

Plašāks pētījums par Rīgas Medicīnas institūta, Latvijas Medicīnas akadēmijas, Rīgas Stradiņa universitātes dibināšanu pirms 70 gadiem tiks publicēts žurnālā LATVIJAS ĀRSTS. Autors pateicas Meldrai Usenko no Latvijas Nacionālā arhīva, profesoriem Mārim Baltiņam un Dzintaram Mozgim, kā arī Absolventu asociācijas priekšsēdētājam Dinam Šmitam par atbalstu raksta tapšanā. Raksts tapis, ar sirsnību pieminot profesoru Arni Vīksnu, kā arī izmantojot viņa stāstījumus un publikācijas

Twitter

7 stundas atpakaļ
pirmdien, 6. jūnijjā plkst. 13.00 runāsim par klīniskajiem pētījumiem raidījjumā Dr.Apinis TV24 https://t.co/SX8aUR045c PeterisApinis photo
9 stundas atpakaļ
kā vienmēr: izsmalcināts, delikāts, bet ironisks pasaules staigātājs un vērotājs Juris Lorencs. Interesants sarunā, interesants rakstos: https://t.co/ZTXO5z1YkK
13 stundas atpakaļ
Electrum Olimpiskā centra valdes priekšsēdētāja Zane Gemze ir cilvēks, kas nepārtraukti cenšas iemācīt bērniem drošību uz ūdens,ministrijām rūpes par cilvēkiem, skolu direktoriem– atbildību par peldētapmācību. Mēs kopā ar Žoržu Tikmeru sarunā ar Zani Gemzi
https://t.co/vtjyem8sPN
13 stundas atpakaļ
par to– kāpēc jauniešiem izvēlēties regbiju. Par to kā no zēniem aug vīri. Par pieskārienu regbiju. Saruna ar Regbija federācijas prezidentu AIVARU PILENIEKU: https://t.co/V0dUddya4U
3 dienas atpakaļ
saruna ar akadēmiķi Aivaru Lejnieku par FAKE NEWS medicīnā un paciemtu apdraudējumu:
https://t.co/I4qOKyC7PN
3 dienas atpakaļ
manā valstī valdība ienīst medicīnu. Sen aizmirsti solījumi par algu celšanu, nu jau aizmirsti Covid–19 solījumi:
https://t.co/Rn8CzD83WB