Jaunākie raksti

Jaunākie

Kādus solījumus prasīt Rīgas deputātu kandidātiem veselības un medicīnas jomā?

Deputāts ir cilvēks, kas priekšvēlēšanu laikā taujā un sola. Brīdī, kad deputāta kandidāts pārtop par deputātu, viņš aizmirst jautāt, ieklausīties un sadzirdēt, tad viņš sāk klāstīt savu dzīves pieredzi, gudrību un viedumu un iegūst tipisko deputāta veidolu.  Tādēļ priekšvēlēšanu laiks ir vienīgais brīdis, kad deputāta kandidātam var kaut ko ieteikt, pārliecināt viņu vai pat iegūt deputāta solījumu atbilstošo problēmu risināt vai arī kādu patiesi labu darbu darīt....

read more

Stāsts par sarkanbaltsarkano karogu Raunā 1973. gada 20. – 22. jūlijā un manu draugu Druvi Skulti, kas nodarījumā atzinās 44 gadus vēlāk

Stāsts par sarkanbaltsarkano karogu Raunā 1973. gada 20. – 22. jūlijā un manu draugu Druvi Skulti, kas nodarījumā atzinās 44 gadus vēlāk Īss vēsturisks priekšraksts  Padomju Latvijā Dziesmu svētkus bija pieņemts pieskaņot 21. jūlijam. Daudziem šī svinamā diena vairs neko neizsaka, bet 21. jūlijs Padomju histogrāfijā bija ļoti nozīmīgs – 1940. gadā tā saucamā Latvijas Tautas Saeima pasludināja Latviju par Padomju republiku. Šī Tautas Saeima bija ievēlēta 14.—15. jūlija...

read more

Elitas Veidemanes intervija ar Pēteri Apini nra.lv: Valdības lielākā kļūda bija kampaņa “sēdi mājās”

„Veselības ministrei Viņķelei ir tikai viens – savējais – viedoklis. Jebkurš cits viedoklis viņā raisa dusmas. Domāju, visi pieņemtie izolācijas, karantīnas, masku lietošanas, medicīnas iestāžu slēgšanas pasākumi lielā mērā bija tikai un vienīgi politiski lēmumi,” uzskata Pēteris Apinis, ārsts, žurnālu „World Medical Journal” un „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors. Viņa spriedumi ir loģiski un līdzsvaroti, dažkārt paradoksāli un daudziem nepatīkami, toties – patiesi. Vai...

read more

DAUDZ LAIMES ALMA MATER RSU DZIMŠANAS DIENĀ !

5. JŪLIJĀ Rīgas Medicīnas institūtam / Latvijas Medicīnas akadēmijai / Rīgas Stradiņa universitātei 70 GADU. Rīgas medicīnas institūts dibināts 1950. gada 5. jūlijā. 1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts tika pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju (Academia Medicinae Latviensis jeb AML), bet 1998. gadā Satversmes sapulce pieņēma jauno nosaukumu – Rīgas Stradiņa universitāte. 2002. gadā Saeima pieņēma likumu par RSU Satversmi. Īss, ļoti kodolīgs PSRS Ministru padomes...

read more

Vai grautiņiem ASV ir saistība ar veselības aprūpi? Vai Latvijas valdība ir mācījusies no pandēmijas?

Pēteris Apinis,  ārsts Dazādi pasaules informācijas avoti ļoti atšķirīgi traktē grautiņus un demonstrācijas ASV un citās pasaules valstīs. Šo rindu autors lielā mērā pieturas pie viedokļa, ka Covid–19 pandēmija un ASV valdības un pavalstu gubernatoru pretrunīgā rīcība pandēmijas apkarošanā bija galvenais nemieru cēlonis.  Lielāku vai mazāku cilvēku neapmierinātību radīja arī visu citu pasaules valstu valdību atšķirīgā, bet neticami haotiskā un pārlieku politizētā...

read more

Aktīvi sportosim un kustēsimies arī vasaras karstākajā laikā!

Vasaras saulainākais un siltākais laiks ir klāt. Internetā un televizora ekrānos kā uz burvju mājienu parādījušies padomi cīņai pret pārkaršanu. Vairums autoru brīdinājumus radījuši, izmantojot copy–paste metodi vai Tildes tulkotāju.Nozīmīgākie priekšlikumi un ieteikumi karsta laika un saules pārciešanai portālos un sociālajos tīklos veltīti bērniem, sirds slimniekiem, resnvēderiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem: uzturēties ēnā, nelīst saulē un nenodarboties ar...

read more

Pēteris Apinis

1855. gada 2. decembrī, savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā Krišjānis Valdemārs pie savas studenta istabiņas durvīm pielika vizītkarti: “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis”. Krišjānis Valdemārs ar šo zīmīti parādīja – latvietis nozīmē labu izglītību, spējas tautsaimniecībā. Valdemārs ar šo zīmīti netieši pateica – latvietis var būt kungs savā zemē un var lepoties ar savu latvietību. Kopš tās dienas mēs saucam sevi par latviešiem un lepojamies ar to.

1918. gada 18. novembrī gudri un talantīgi latvieši dibināja savu valsti. Viņiem nebija pieredzes valsts veidošanā, viņi nevarēja uzminēt – kā mainīsies politiskā situācija, vismazāk viņi varēja prognozēt lielvaru centienus pasauli pārdalīt. Bet viņi dibināja savu valsti, un savā valstī mēs joprojām runājam un rakstam latviešu valodā. Par savu valsti un zemi latvieši kāvās ar ieročiem rokās, kāvās ar rakstītu vārdu un spārnotu ideju, cīnījās ar pašcieņu un lepnumu. Un pēc gariem okupāciju gadiem latvieši atjaunoja savu valsti 1991. gada 21. augustā. Man bija tas gods atrasties gana tuvu tiem, kas padarīja galveno darbu Latvijas atjaunošanā.

Latvija nozīmē – katram ir jādara un jāpadara savs darbs. Mans darbs ir manas tautas veselība. Nav nekā svarīgāka valdībai un likumdevējiem kā turēt rūpi par iedzīvotāju ilgu un kvalitatīvu mūžu. Mana misija ir viņiem to ieskaidrot. Ja viņi nesaprot vienkārši, tad rakstīt tādus vārdus, kas liek domāt un aizķer pašcieņu.

Es mēdzu rakstīt to, ko zinu, ko jūtu, ko domāju. Mani raksti parasti ir apturēts un dokumentēts laiks. Paies dažas dienas, mēneši vai gadi, situācija būs pilnīgi cita. Es vienkārši iegriežu gadu kokā iezīmi – kas noticis cilvēku un vides veselības jomā konkrētā laikā, konkrētā gadā.

Mainās ne tikai laiks, bet arī mans viedoklis un izpratne par vienu vai otru jautājumu. Esmu rakstījis šos rakstus ar pārliecību, un nekautrējos par to, ka šo to savā viedoklī nācies mainīt.

Mans lepnums ir manas 19 grāmatas. Es ceru, ka tās lasa un pēta, īpaši tās, kas rakstītas par manu valsti, zemi, tautu, pilsētām un cilvēkiem.

Latvietim nav svarīgākas dzīvesziņas kā rūpes par savu un savas tautas fizisko un garīgo veselību – kustību, sportu, smaidu, labestību un labvēlību vienam pret otru un pašam pret sevi, vēlmi mācīties un palīdzēt zināšanas apgūt citiem. Lūdzu tūlīt no šīs mājaslapas pa virtuālo ceļu iet prom visus tos, kam latvietība, sava valsts, zeme un latviešu tauta, kā arī savas tautas veselība nav būtiskas vērtības.

Pēteris Apinis,
Pasaules Ārstu asociācijas žurnāla World Medical Journal galvenais redaktors,
19 grāmatu un vairāk nekā 3000 publikāciju autors

Raidījumi un intervijas

Raidījumi

AKADĒMISKĀS SARUNAS PAR MEDICĪNU

Skaties raidījumu “AKADĒMISKĀS SARUNAS PAR MEDICĪNU” pirmdienās plkst.13:00 un sestdienās plkst.22:30!

Ārsts.lv kopā ar ārstu Pēteri Apini

Ierakstus iespējams noskatīties sadaļā “Raidījumi”

Pēteris Apinis – YouTube intervijas

Ierakstus iespējams noskatīties sadaļā “Raidījumi un intervijas”, kā arī Pētera Apiņa YouTube kanālā

Raidījumi

14.09.2020 Dr. Apinis 2. daļa

14.09.2020 Dr. Apinis 2. daļa

Kurp attīstās veterinārmedicīna? Viesos: Valdis Šmēliņš, Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētājs Juris Tolpežņikovs, veterinārārsts Aivars Bērziņš, "Bior" direktors, LLU profesors...

14.09.2020 Dr. Apinis 1. daļa

14.09.2020 Dr. Apinis 1. daļa

Kurp attīstās veterinārmedicīna? Viesos: Valdis Šmēliņš, Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētājs Juris Tolpežņikovs, veterinārārsts Aivars Bērziņš, "Bior" direktors, LLU profesors...

07.09.2020 Dr. Apinis 2. daļa

07.09.2020 Dr. Apinis 2. daļa

Galvas sāpes, migrēna Viesos: Aija Freimane, neiroloģe, algoloģe Ināra Logina, neiroloģe, algoloģe Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe Daina Jēgere, neiroloģe, algoloģe

Intervijas

PĒTERIS APINIS: Saruna ar OLAFU VOLRĀTU

PĒTERIS APINIS: Saruna ar OLAFU VOLRĀTU

Saruna ar profesora Alesandra Bieziņa mazdēlu, bērnu ķirurgu Olafu Volrātu. Aleksandrs Bieziņš ir Latvijas bērnu ķirurģijas pamatlicējs, bērnu kardioloģijas, bērnu traumatoloģijas jaunu operāciju, jaunu ārstniecības metožu radītājs; Šobrīd Aleksandra Bieziņa piemiņu...

Latvijai 100

Latvija fotoattēlos no 1918.līdz 2018.gadam

Grāmatā ievietotas vairāk nekā 4400 fotogrāfijas, ko iesūtījuši vairāk nekā 1200 līdzautoru no visas Latvijas – novadpētnieki, muzejnieki, bibliotekāri, skolotāji, kolekcionāri, žurnālisti, fotogrāfi. Lai atlasītu šīs fotogrāfijas, ir pārskatīts vairāk nekā 100000 fotogrāfiju. Grāmatā vietu radušas fotogrāfijas no visiem novadiem un pa bildei gandrīz no visiem pagastiem.

Grāmatas

Latvijas valsts 90 gadu

Alvis Hermanis radīja „Latviešu stāstus”. Katram latvietim, kas dzīvo šaizemē vai jebkur citur, ir savs stāsts, savas atmiņas, savi piedzīvojumi un pieredzējumi, kas, kopā salikti, ir Latvijas vēsture. Latvieši jau pusotru gadsimtu čakli un labi fotografē. Daudzi no...

read more

A Hundred Great Latvians

The book tells you about outstanding sons and daughters of Latvia who have lived their lives, developed their talents and shown their achievements both in our country and in many others around the globe. Dedication, integrity and the pursuit of excellence are traits...

read more

100 Latvijas personību

Tas ir skatījums uz Latviju, tās 150 gadiem caur vēsturei nozīmīgu personu prizmu, turklāt skatījums, kas balstīts uz samērā plašu (apm. 7000 respondentu) socioloģisku aptauju, tautas balsojumu. Aptauju veica Latvijas Avīze un interneta portāls Apollo 2004.gada...

read more

Fotogrāfijas

Fotogrāfijas

Sociālajos tīklos

Facebook

Pēteris Apinis
Pēteris Apinis1 stunda atpakaļ
paldies Neatkarīgai Rīta avizei par interviju. Protams, intervija nekad nav precīzs viedoklis, ja intervētājs ir tik profesionāls kā Māris Krautmanis un izdabū no intervējamā to, kas mēdijam šķiet aktuāls un būtisks. Un tik un tā, attiecībā par Covid–19 mans uzstādījums ir - distancēties, iet ārā, sportot un rūpēties par savu imunitāti:
https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324941-apinis-auduma-maskas-pret-covid-19-ir-ka-drasu-zogs-pret-musam?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis3 stundas atpakaļ
Saruna pie Paula Valdena pieminekļa, kas ilustrē Valdena apgriezenību jeb ķīmisko savienojumu principu radīt stereometriskas konstrukcijas. Latvietis Pauls Valdens septiņas reizes bijis izvirzīts Nobeļa prēmijai

Par studijām Latvijas Medicīnas akadēmijjā/Rīgas Stradiņa universitātē milēniuma laikā ar docentu, kardiologu, internistru Andri Skridi

Ne vārda par politiku

Par izcilām personībām medicīnā, pie kurām mācoties studenti kļūst par ārstiem

Par darbu studiju laikā asinsvadu ķirurģijā, bet pieveršanos retajām slimībām un plaušu hipertenzijai

Par lielāko un draudzīgāko katedru Latvijā – profesora Aivara Lejnieka vadīto Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedru

Medicīnas izglītībā ienāk zinātne ar zāļu pētījumiem
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis
Pēteris Apinis4 stundas atpakaļ
Manai mammai Silvijai Apinei šodien apritētu 100 gadu. Viņa nodzīvoja raženu un darbīgu mūžu – 94 gadus – un, neskaitot dažas pēdējās mūža dienas, bija dzīves ieinteresēta, aktīva un kustīga. Žurnālus un avīzes lasot, viņa galveno pasvītroja, būtiskākos rakstus izgrieza un kārtoja mapēs, kuras laiku pa laikam pāršķirstīja. Tiesa, raksti, ko viņa bija šādi izgriezusi un sakārtojusi tālajos sešdesmitajos, bija ar pilnīgi citu informāciju un domāšanas veidu nekā tie, ko viņa vāca 21. gadsimtā.
Vēsturei nevajag attēlus, kur cilvēks ir mūža norietā. Vēsturei būtisks ir viss cilvēka mūžs no dzimšanas līdz kapam.

ATTĒLĀ: MANA MĀTE SILVIJA APINE 1940. GADĀ PĒC RĪGAS 2. ĢIMNĀZIJAS BEIGŠANAS, TAČU PIRMSPADOMJJU OKUPĀCIJAs

Savam stāstam par savu māti, veterinārārsti, docenti, kas Veterinārmedicīnas fakultātē nostrādāja 50 gadus, es izvēlējos bildi no 1940. gada. Viņa tieši bija beigusi Rīgas 2. ģimnāziju, un līdz Latvijas okupācijai bija palikušas dažas dienas.
Viņa sāka studēt Padomju okupācijas gados un beidza studēt Padomu okupācijas laikā. Viņas pārliecība, ja ne par Padomju Savienības sabrukumu, tad vismaz Latvijas autonomiju un dzelzs priekškara krišanu bija fantastiska – viņa pat īpaši neslēpa sarkanbaltsarkano karodziņu, kas stāvēja uz kumodes, vēlāk gan man aizrādīja, ka tas nav jāliek uz galda, mazāk zināmus cilvēkus viesos uzņemot. Tā kā tēva dzimšanas diena bija 17. novembris, šajā dienā viņa atzīmēja svētkus.
Sievas godā mana māte nodzīvoja divus, bet atraitnēs pabija turpat piecdesmit piecus gadus, sākumā uz kapsētu aizejot ik nedēļu. Tiesa, vēlāk kapu apmeklējumi kļuva arvien retāki. Tomēr katrā svinību reizē viņa cerēja, ka kāds uzspēlēs vai uzdziedās tēva mīļāko dziesmu: "Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs, kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds", bet, ja tiešām neviens cits neizrādīja šo interesi, aicināja dziedāt līdzi.

Latvijas Veterinārārstu biedrība mani lūdza uzrakstīt stāstiņu par manu māti, Latvijas Veterinārārstu biedrības Goda biedri stāstiņu, un es to uzrakstīju. Šis stāstiņš šodien publicēts arī LVB mājas lapā. Tomēr visiem tiem, kam ir brīvs brīdis padomāt par medicīnas un veterinārmedicīnas saistību, aicinu to izlasīt

TRĪS ATMIŅU UN PĀRDOMU FRAGMENTI, VELTĪTI MANAS MĀTES, VETERINĀRĀRSTES SILVIJAS APINES SIMTGADEI

2020. gada 18. novembrī atzīmējam 100 gadus manai mātei – veterinārārstei Silvijai Apinei (dz. Šiliņai), kas Veterinārmedicīnas katedrā nostrādāja četrdesmit piecus gadus, bet līdz mūža beigām 94 gadu vecumā sirdī un darbībā bija ierindas veterinārārste.
Mana māte bija dzimusi kā otrais bērns ārsta Roberta Šiliņa un skolotājas Idas Šiliņas ģimenē, tiesa, viņas māte dzemdēja trīs bērnus un savu skolotājas arodu pildīja tikai saviem bērniem un mazbērniem. Roberts Šiliņš bija viens no Latvijas brīvvalsts laika ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem ārstiem, Rīgas Pirmo slimnīcu vadīja no 1939. līdz 1949. gadam, pie visām varu maiņām tika no darba atbrīvots, bet pēc tam darbā atjaunots, līdz mūža beigām vadīja terapijas nodaļu. Viņam bija lemts Latvijas Ārstu biedrības vadībā būt 1940. gadā, kad varas spiediena rezultātā nācās to pārvērst par arodbiedrību, kā arī 1946. gadā, kad nācās šo biedrību slēgt pavisam. Viņš bija gana turīgs, lai saviem bērniem nodrošinātu labu izglītību.
Otrajam pasaules karam sākoties, mana mamma tika mobilizēta pie sava tēva uz Rīgas Pirmo slimnīcu, kur strādāja par sanitāri un slimnieku kopēju (asistēja arī operācijās un veica arī medicīnas māsas pienākumus), toties jau pēc otrā kursa 1942. gadā sāka strādāt par laboranti Veterinārmedicīnas fakultātē, kur pēc tam nostrādāja līdz 1988. gadam dažādos amatos. 1945. gadā, kad no fakultātes bēgļu gaitās bija devušies 70% profesoru un mācībspēku, palika katedrā par docētāju. Mātes diploma numurs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ir 00005. Jādomā, ka Veterinārajā fakultātē viņa palika mana tēva, Terapijas katedras profesora Pētera Apiņa mudināta. Veterinārajā fakultātē pēc kara bija palikuši tikai divi profesori, tādēļ tēvs lasīja lekcijas gandrīz visos priekšmetos, turklāt fizioloģiju un bioķīmiju un patoloģijas pamatus lasīja arī Medicīnas fakultātē. Pati nule kā pabeigusi veterinārmedicīnas studijas, mana māte topošajiem veterinārārstiem mācīja 6 dažādus priekšmetus.
Profesors Pēteris Apinis (mans tēvs) nomira 1960. gadā, kad manai mātei jau bija jāaizstāv disertācija, kuru tad čakli savā galda atvilknē vai kaut kur tālāk noglabāja Zālamans Maņēvičs, tā arī neļaujot disertāciju aizstāvēt nekad. Šis cilvēks bija viens no tēva denuncinētājiem 1952. gadā, kad tēvu atzina par „budža dēlu”, atlaida no fakultātes. Tiesa, mana māte vēāk „pa blatu” bija arhīvā ieguvusi visus dokumentus par tēva apmelošanu, ko bija veicis gan iepriekšminētais docents, gan arī citi fakultātes mācībspēki.
Silvija Apine gan uzrakstīja dažas grāmatas veterinārmedicīnā (sēdēja pie rakstāmmašīnas caurām naktīm), taču nācās šķirties no iemīļotās Mazo dzīvnieku katedras vadītājas amata un visu mūžu mācīt propedeitiku un terapiju. Ar studentiem viņa bija neticami draudzīga, ar savām audzināmām grupām brauca ekskursijās, pieņēma praksi dažādos Latvijas novados, dažādās saimniecībās, labprāt ņēma mani līdzi šajos braucienos, tā nu man tika iespēja paskatīt Latgali un Kurzemi skolas vecumā no smagās automašīnas kravas kastes. Veterinārajai fakultātei tiešām bija slēgta kravas automašīna ar soliem gar malām un maziem lodziņiem, ar šo mašīnu māte pamanījās apceļot visas Latvijas lielsaimniecības un kontrolēt lauku veterinārārstu darbu.
Mana māte nodzīvoja raženu un darbīgu mūžu – 94 gadus – un, neskaitot dažas pēdējās mūža dienas, bija dzīves ieinteresēta, aktīva un kustīga. Itin labi zināja franču, bet saprata arī vācu, krievu un angļu valodu, katrā ziņā grāmatas šajās valodās lasīja. Žurnālus un avīzes lasot, viņa galveno pasvītroja, būtiskākos rakstus izgrieza un kārtoja mapēs, kuras laiku pa laikam pāršķirstīja. Tiesa, raksti, ko viņa bija šādi izgriezusi un sakārtojusi tālajos sešdesmitajos, bija ar pilnīgi citu informāciju un domāšanas veidu nekā tie, ko viņa vāca 21. gadsimtā. Viņas pārliecība, ja ne par Padomju Savienības sabrukumu, tad vismaz Latvijas autonomiju un dzelzs priekškara krišanu bija fantastiska – viņa pat īpaši neslēpa sarkanbaltsarkano karodziņu, kas stāvēja uz kumodes, vēlāk gan man aizrādīja, ka tas nav jāliek uz galda, mazāk zināmus cilvēkus viesos uzņemot. Tā kā tēva dzimšanas diena bija 17. novembris, šajā dienā viņa atzīmēja svētkus. Pateicoties manas mātes attieksmei pret savu valsti un tautas kultūru, kopā ar viņu esmu pabijis visos Dziesmu svētkos kopš 1960. gada (tiesa, šos svētkus neparko neatceros).

PAR VETERINĀRMEDICĪNAS IETEKMI UZ HUMĀNO MEDICĪNU

Diezgan senos laikos pie Veselības ministrijas valsts sekretāra Ulda Līkopa bija sasaukta darba grupa, kurā piedalījās RSU rektors Jānis Vētra, Bērnu slimnīcas direktors Dzintars Mozgis un es kā toreizējais Latvijas Ārstu biedrības prezidents. Sēžot šajā kompānijā pie galda, profesors Mozgis pamanīja kādu neticamu kopsakarību – visiem klātesošajiem, tolaik itin ietekmīgajiem ārstiem, tēvi bija gana ietekmīgi veterinārārsti.
Patiesībā jau Latvijas medicīna lielā mērā balstīta uz veterinārmedicīnas pamatiem. Kaut Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā latviešu censoņi jau 19. gadsimta vidū pamanījās iegūt ārstu diplomus, veiksmīgākais ceļš uz augstāko izglītību un turību latviešu saimnieku dēliem 19. gadsimtā bija veterinārmedicīna. Eižens Zemmers, Kristaps Helmanis, Oto Kalniņš lika pamatus globālajai mikrobioloģijai. Iespējams, ka joprojām lielākais latviešu mediķu atklājums, kas paliekoši iegājis pasaules zinātnes vēsturē, ir maleīna diagnostisko īpašību pierādīšana, ko 1891. gadā veica Kristaps Helmanis un Oto Kalniņš. Būtu šiem vīriem bijis nedaudz vairāk pašpārliecības, arī tuberkulozes izsaucēju mēs sauktu nevis par Koha nūjiņu, bet par Zemmera vai Helmaņa nūjiņu, jo latviešu veterinārārsti šo mikobaktēriju bija atraduši jau pirms Roberta Koha, taču nesteidza savus pētījumus publicēt.
Toties šie vīri kļuva par Krievijas armijas galvenajiem veterinārārstiem, kas deva viņiem dižciltību, superģenerāļu pagonas un zināmu turību. Jāpiebilst, ka parasti mēs mēdzam pieminēt tikai vienu Zemmeru, bet patiesībā ietekmīgi bija trīs – pats profesors, mikrobiologs un veterinārārsts Eižens fon Zemmers (1843–1906), viņa brālis veterinārārsts profesors Aleksandrs Zemmers (1846–1914) un kara ārsts, īstenais valsts padomnieks (ģenerālmajors) Georgs fon Zemmers (1849 –1910).
Paskatoties arī 20. gadsimtā uz Egona Dārziņa un Augusta Kirhenšteina veikumu (mikrobioloģijā, nevis politikā) jāatzīst, ka Latvijā princips „one world, one health” ir darbojies veiksmīgi vismaz pusotru gadsimtu. Viena no lielākajām un veiksmīgākajām vakcinēšanas programmām pasaulē – poliomielīta vakcinācija 1959.– 1960. gadā notika ar Augusta Kirhenšteina svētību (vienkāršoti – viņa atļauju vakcinēt bērnus bez pietiekamiem iepriekšējiem pētījumiem). Latvija ir pirmā vieta uz zemeslodes, kurā izdevās pilnībā vakcinēt cilvēkus pret bērnu trieku jeb poliomielītu. Šobrīd uz zemeslodes šīs slimības vairs nav. Stāsts par poliomielītu ir atsevišķas publikācijas vērts. Poliomielīta epidēmijas Latvijā notika 1926.–1927., 1937.–1939., 1946.–1948. un 1955.–1958. gadā. Bieži šī slimība atnesa bērnu nāvi elpošanas muskulatūras paralīzes dēļ, bet izdzīvojušajiem bija paliekoša parēze un paralīze vienā vai vairākās ekstremitātēs. 1948. gadā Latvijā poliomielīta epidēmijas apkarošanu uzņēmās vadīt profesors Aleksandrs Bieziņš, bet galvenais darbu darītājs bija ārsts Nikolajs Pakalniņš. Viņi izlēma uzticēties amerikāņu zinātnieku Džonasa Solka un Alberta Seibina izstrādātajām novājinātu vīrusu vakcīnām, un drīz līdzīgas vakcīnas Latvijas PSR ZA Mikrobioloģijas institūtā ar Augusta Kirhenšteina svētību radīja Rita Kukaine, Aina Muceniece, Ārija Volrāte u.c. Tas ļāva sākt cīņu ar poliomielītu. 1959. gada aprīlī un maijā Latvijā tika uzsākta masveida vakcināciju ar baltu zirnīškonfekšu veidā sagatavotu vakcīnu. Patiesībā tas bija eksperiments ar bērniem un ar vakcīnu, kas pēc mūsdienu standartiem netiktu atzīta par pierādījumos balstītu zāļlīdzekli. Kamēr amerikāņi un rietumeiropieši veica pētījumus, Latvijā tika vakcinēti visi cilvēki, kas jaunāki par 30 gadiem. 1960. gadā Latvijā tika reģistrēti vairs tikai 17 slimības gadījumi, 1961. gadā – vairs tikai 4 gadījumi, un Latvijā poliomielīts tika uzvarēts. Lielā mērā visa pasaule mācījās no Latvijas pieredzes. Bet Latvijā par vienu no pēdējiem poliomielīta upuriem kļuva Bērnu slimnīcas ārste Rita Tērmane, kas inficējās, veicot traheotomiju divarpus gadu vecam zēnam ar poliomielītu. Bērns izveseļojās, taču jaunā ārste nomira neilgi pirms savām kāzām 1960. gada 16. maijā.
Padomju laikos gandrīz visas medicīnas disertācijas (izņemot psihiatrijā) tika aizstāvētas par pētījumiem ar suņiem vai vismaz žurkām. Nav neviena mūsdienu medikamenta, kas nebūtu pētīts pie lopiem. Tomēr vislielākā veterinārmedicīnas un medicīnas kopība ir attiecības ar antibiotikām.
Antibiotikas ir cilvēces lielākais un veiksmīgākais izgudrojums. Medicīnā tās glābušas miljardiem cilvēku dzīvības. Lielākais nopelns faktam, ka cilvēki dzīvo ievērojami ilgāk nekā gadsimtu atpakaļ, ir antibakteriālai terapijai. Penicilīnu pirmais izdalīja angļu farmakologs Aleksandrs Flemings 1928. gadā no pelējumsēnītes Penicillium notatum kultūras. Rūpnieciski penicilīnu sāka iegūt an attīrīt 2. pasaules kara gados, jo pilnīgi tīru benzilpenicilīnu ieguva tikai 1940. gadā. Terminu „antibiotikas” 1942. gadā ieviesa Zelmans Vaksmans, lai apzīmētu jebkuras mikroorganismu izstrādātas vielas, kas atšķaidījumā kavē vai nomāc citu mikroorganismu augšanu. Viņš arī četrdesmitajos gados izstrādāja streptomicīnu, kas plašā apritē nonāca 1952. gadā. Ar streptomicīna atklāšanu sākās reāla cīņa ar tuberkulozi.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ar penicilīnu un streptomicīnu varēja ērti cīnīties pret lielāko daļu infekcijas slimību izraisītājiem, antibiotikas tika izstrādātas cita aiz citas un sešdesmitajos gados cilvēcei likās, ka infekcijas jau ir uzvarētas.
Taču tad izrādījās, ka baktērijas spēj pretoties šiem medikamentiem, proti – šīs baktērijas kļuva rezistentas pret antibiotikām. Vēl vairāk, tās kļuva rezistentas arī pret antimikrobiāliem līdzekļiem, kurā bez antibiotikām ietilpst arī sintētiski līdzekļi – sulfanilamīdi, nitrofurāni uc.
Pretmikrobu rezistence rodas tad, ja mikroorganisms, kuru pirms tam nogalināja konkrētas zāles, spēj pārdzīvot ārstēšanu ar tām pašām zālēm. Viens no nozīmīgākajiem antimikrobiālās rezistences gadījumiem pasaulē ir multirezistentas tuberkulozes attīstība, kas izraisa ilgstošu dārgu pacientu ārstēšanu un palielinātu nāves gadījumu skaitu. Arvien vairāk infekciju slimību, piemēram, pneimoniju, tuberkulozi, gonoreju un salmonelozi, kļūst grūtāk ārstēt, jo to ārstēšanai izmantotās antibiotikas kļūst mazāk efektīvas. Rezistence pret antibiotikām izraisa ilgāku pacientu ārstēšanos slimnīcā, augstākas medicīniskās izmaksas un paaugstinātu mirstību. Baktēriju rezistence liek ārstiem izrakstīt daudz jaudīgākas zāles, no kurām dažas izraisa papildu problēmas, piemēram, nieru bojājumus.
Rezistence skar ne tikai plašāk lietojamās antibiotikas. Arvien vairāk rakstu un ziņojumu atrodami par rezistenci pret tām antibiotikām (piemēram, kolistīnu un karbapenēmiem), kas ir cilvēku šobrīd pēdējā aizsardzības līnija pret infekcijas slimībām. Baktērijas, kas varēja uzvarēt pēdējās aizsardzības līnijas antibiotiku kolistīnu, pirmo reizi Ķīnā tika identificētas 2015. gadā. Labā ziņa gan ir tā, ka
pat, ja ar ļoti bīstamajiem mikrobiem vairs nevar cīnīties ar mūsu visnopietnākajām antibiotikām, tās ne vienmēr ir izturīgas pret visu mūsu antibiotiku arsenālu un mazāk spēcīgas antibiotikas var vēl šīs bīstamās baktērijas iznīcināt.
Baktērijas, nevis cilvēki vai dzīvnieki, ir rezistenti pret antibiotikām. Šīs baktērijas var inficēt cilvēkus un dzīvniekus, un to izraisītās infekcijas ir grūtāk ārstējamas, nekā tās, ko izraisa nerezistentas baktērijas. Rezistence pret antibiotikām visā pasaulē pieaug līdz bīstami augstam līmenim.
Neveicot kompleksu darbību cīņā ar rezistenci, cilvēce virzās uz pēcantibiotiku ēru, kurā atkal bīstamas un nāvējošas kļūs nebūtiskas traumas vai operācijas. Ja mēs neuzvarēsim cīņā ar rezistenci pret antibiotikām, tad 2050. gadā rezistentas, ļoti virulentas baktērijas varētu nogalināt vairāk cilvēku nekā vēzis. Nelielas traumas, medicīniskās procedūras, locītavas endoprotezēšana vai ķīmijterapija kļūs daudz bīstamākas, jo visur pievienosies neārstējama infekcija. Vēl trakāk – mūsdienās kontrolējamas infekcijas, piemēram, gonoreja, kļūs neārstējamas.
Latvija ir izcila pozitīvā ziņā, salīdzinot ar citu pasauli, ja runājam par antibiotiku nepamatotu lietošanu. Veterinārmedicīnā antibiotikas lieto relatīvi maz, arī mūsu lopu audzēšanas kompleksi ir relatīvi mazi, ja salīdzinām kaut vai ar Holandi, Dāniju, Brazīliju vai Ķīnu. Atbilstoši Eiropas standartiem, dzīvnieki tiek audzēti relatīvi labturīgi, dzīvnieku svara pieaudzēšanai antibiotikas lietotas netiek vai vismaz tas netiek darīts atklāti.
Šķiet, Latvijā visvairāk antibiotikas tiek lietotas suņu un kaķu, kā arī kažokzvēru ārstēšanai, ievērojami mazāk – cūku, mājputnu, liellopu ārstēšanai, jo tur ir pietiekami stingra gaļas kontrole un praktiski nav iespējams, ka Latvijā uz galda nonāk Latvijā ražota gaļa ar pārmērīgu antibiotiku atliekvielu saturu. Tomēr tieši antibiotikas lauksaimniecībā ir bīstamas globālajā laukumā.
Piemēram, globāli veidojas rezistence pret vankomicīnu, kas ir viena no stiprākajām antibiotikām un tiek lietota kā pēdējā rezerve. Pret vankomicīnu rezistentu baktēriju parādīšanās slimnīcās ir nākusi no avoparīna lietošanas lauksaimniecībā, bet tās ir vankomicīnam līdzīgas zāles. Tā kā avoparīns un vankomicīns pēc struktūras ir līdzīgi, baktērijas, kas ir rezistentas pret avoparīnu, ir rezistentas arī pret vankomicīnu.
Savukārt pret vankomicīnu rezistentu baktēriju izraisītas slimības būtu jāārstē sincercids, bet tā efektivitāte ir apdraudēta, jo virginiamicīnu kā augšanas veicinātāju izmanto vistām un cūkām Amerikas Savienotajās Valstīs. Virginiamicīns ir ķīmiski saistīts ar sinercīdu, un baktērijas, kas ir rezistentas pret vienām zālēm, ir rezistentas arī pret otrām.
Tātad– pat tad, ja Latvija atšķirā no citām valstīm ir izcilniece cīņā par antimikrobiālās rezistences samazināšanu, tad uz mūsu mazās planētas lauksaimniecībā un medicīnā tiek darīts viss pretējais– rezistence tiek vairota, bet mēs no globāli radītajiem rezistentajiem mikrobiem neesam pasargāti.
Rūpnieciskās lopkopības sistēmas rada rezistentas baktērijas. Baktērijas pastāvīgi šajās globālajās lopu gaļas rūpnīcās tiek pakļautas antibiotikām, bet pēc tam ar izkārnījumiem, ūdeni un citādi antibiotikas tiek izvadītas no populācijām. Rezistentas baktērijas nonāk dabā un nodod savu rezistences īpašību citām baktērijām.
Lielākoties antibiotiku lietošanai lopkopībā ir ekonomisks motīvs, un tas nav dzīvnieku veselības jautājums. Proti, antibiotikas lieto, nevis lai ārstētu slimus dzīvniekus, bet veicinātu „barības efektivitāti”, proti, vairāk palielinātu dzīvnieka svaru attiecībā uz vienu barības vienību.
Tomēr lielākais drauds mums ir pesticīdu pārmērīga lietošana, jo pesticīdi lielākoties ir tādas pašas indes ar līdzīgu uzbūvi. Miljoniem tonnu pesticīdu tiek izkaisīts uz Latvijas zemes, kas noindē dzīvniekus, kukaiņus, putnus, bet veido globālu antibakteriālu rezistenci.

VAI VIEGLI BŪT VETERINĀRĀRSTA BĒRNAM?

Šo daļu es nolēmu uzrakstīt vienkārši tālab, lai kolēģi veterinārārsti paskatās uz saviem bērniem – mēs ar savu profesionālo darbību radam bērniem pasaules skatījumu.
Mans tēvs, veterinārmedicīnas profesors nomira tad, kad man bija pusotra gada, atstājot mantojumā gēnus, vārdu un uzvārdu. Tādēļ manu pasaules uztveri veidoja mana māte, un manas bērnības atmiņas ir saistītas ar viņu un lopiem viņas tuvumā. Uz klīniku Pērnavas ielā, jādomā, tiku ņemts līdzi itin bieži, bet fakultātē nonācu ievērojami retāk, kad Veterinārmedicīnas fakultāte tika pārcelta uz Jelgavu 1965. gadā. Un tomēr Jelgavas manēža ar studentiem, manu māti un govi manā atmiņā ir palikusi paliekoši, proti, mana māte govij roku bija iebāzusi līdz plecam, pat nemēģinot pārtraukt dzīvo diskusiju.
Mana mamma, cik vien spēju sevi atcerēties, neticami labi komunicēja ar visa veida kustoņiem, galvenokārt ar suņiem un zirgiem. Jebkurš ķēdes asinssuns pārstāja riet un izrādīja patiesu vēlmi draudzēties, tiklīdz mamma viņu uzrunāja, bet, ja nu svešu suni gadījās sastapt uz ielas vai mežā, tas izrādīja vēlmi mammu pavadīt vai vismaz pakomunicēt. Suņi pilnīgi citādi uzvedās brīdī, kad nonāca mammas kā lopu ārsta rokās. Manas bērnības atmiņas saistās ar vismaz diviem trim astainiem pacientiem (vienlaikus) mūsu Āgenskalna ielas daudzdzīvokļu nama koridorā. Viņi visi bija pārbijušies un asarām acīs lūdza viņus vest prom. Tad, kad mamma lika viņiem kāpt uz lielā rakstāmgalda un tur gulties nost, pacienti drebēja visās miesās, taču pavēles neticami klausīgi pildīja un pat šprici bija gatavi saņemt ar vārgiem smilkstiem.
Neticamā kārtā lielākā daļa mammas pacientu bija tā laika smalko aprindu suņi, proti, aktieru, rakstnieku, dzejnieku mīluļi, bet visbiežāk ar saviem mīluļiem un kafijas krūzi rokās pie mums sēdēja Vera Baļuna, Anta Klints, Emīlija Bērziņa un citas cienītas un godātas aktrises.
Piecdesmitajos gados mana mamma paralēli par beterinārārsti strādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā (direktors bija veterinārārsts Arvīds Vīksna), bet gan Zooloģiskajā dārzā, gan cirkā mana māte konsultēja arī sešdesmitajos un septiņdesmito gadu sākumā, tā ka man bija iespēja ar visu veidu lopiem iepazīties jau no agras bērnības, jo nereti braucu mātei uz šīm iestādēm līdz. Arī pieradinātie meža lopi pret mammu izturējās vai nu ar bijību kā pacienti, vai patiesu interesi kā vienkārši draugi. Līdz mūža beigām varēšu atstāstīt skatu – kā mana māte rāva zobu tīģerim Zooloģiskajā dārzā. Pa ceļam viņa ilgi pārrunāja šo manipulāciju ar savu māsu – stomatoloģiskās ķirurģijas profesori Astru Lināri, un, šķiet, tādēļ izlēma procedūru veikt bez jebkādas anestēzijas. Tīģeris tika iespiests starp metāla sētām, mute plaši atvērta ar plētēju un mana māte ar dziļu interesi atvēra strutu maisu, bet pēc tam ekstrahēja arī pašu zobu. Es nekad ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis tik skaļas un gaužas raudas un vaimanas kā tobrīd izdvesa tīģeris. Visi zvēri Zooloģiskajā dārzā pieplaka pie žogiem un sienām un lūdzās, lai tikai viņiem neko tādu nedara.
Cirks Padomju savienībā bija ceļojošs, ieradās mākslinieks ar zvēriem un lopiem uz pusgadu, tad devās tālāk uz citu PSRS pilsētu. Nezināmu iemeslu dēļ tika lietots vārds „cirkus”, un pat milzīgs uzraksts uz Merķeļa ielas vēstīja „šodien Cirkū”. Tiklīdz Rīgā ieradās kāds vairāk vai mazāk pazīstams dresētājs, viņš zvanīja manai mammai, brauca pie viņas ar ciemakukuli iepazīties, jo dresētāju vidū bija izplatīts viedoklis – Rīgā katram zvēru īpašniekam ir jāpazīst mana māte un profesors Igors Afanasjevs (iespējams, arī profesors Zigurds Polītis). No bērnības es atceros, ka cirkā dzīvoja peles un žurkas, kas kaut kādā veidā regulāri apgrauza vai citādi apskādēja ziloņiem pēdas. Cirkā lopiem gadījās traumas, jo zvēri bija iespundēti ļoti šauros un pilnīgi nepiemērotos būros. To, ko samācījos no savas mātes, bija nebaidīties no morfija un opiātiem, bet būt uzmanīgam ar inhalācijas anestētiķiem (kaut mums mājās vienmēr bija ēteris un vēlāk arī jautrības gāze, ko māte labprāt izmantoja savā privātpraksē). Katrā ziņā šūt sunim vai citam lopam ādu un veikt dažāda veida griezienus es samācījos ievērojami pirms tam, kad Medicīnas institūtā skatījos (un vēlāk pats veicu) šīs darbības patologanatomijas , bet vēlāk – operāciju zālē. Tas, ka šobrīd mediķiem ir iespēja mācīties manipulācijas uz ķermeņiem Jelgavā, veterinārmedicīnas fakultātē, ir viens no lielākajiem un labākajiem veikumiem, integrējot veterinārmedicīnu un medicīnu.
Būt Veterinārārstu bērnam nozīmē iemīlēt šo profesiju uz visiem laikiem, pat ja tā nav tava profesija. Manā gadījumā tas nozīmē arī dzimtas viedokli (jādomā, ka tā ir bijusi mana tēva pārliecība, ko pārņēmusi mana māte), ka Veterinārmedicīnas fakultātei jābūt integrētai ar Ārstniecības un Farmācijas fakultāti, nevis ar Pārtikas tehnoloģijas un Agronomijas fakultāti. Proti, mana māte neslēpa savu viedokli, ka īstā vieta Veterinārmedicīnas fakultātei būtu Rīgas Stradiņa universitātē vai Latvijas universitātē nevis Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Šogad Rīgas Medicīnas institūts/Rīgas Stradiņa universitāte svin savus 70 gadus, tādēļ mērķtiecīgi ieskatīties – kā tas notika, ka tika sarautas saites starp medicīnas un veterinārmedicīnas apmācību? Visu Latvijas brīvvalsts laiku Veterinārmedicīnas fakultāte bija cieši saistīta ar medicīnas fakultāti. Medicīnas un veterinārmedicīnas fakultāšu studenti ķīmiju, bioķīmiju, analītisko ķīmiju, svešvalodas, latīņu valodu, farmāciju un farmakoloģiju apguva kopā.
Pirmo Latvijas Universitātes dalīšanu veica jau Kārļa Ulmaņa Ministru kabinets, kas 1936. gada 26. jūlijā pieņēma lēmumu uz Jelgavu pārcelt Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, un uz tās bāzes izveidot jaunu augstskolu – Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1938. gada 23. decembrī Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja likumu “Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Satversme”, bet 1939. gada 3. jūlijā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija tika atklāta ar divām fakultātēm: lauksaimniecības un mežsaimniecības. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 28. oktobrī piedalījās arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas telpu iesvētīšanas svinībās. Ulmaņa plānos nebija Veterinārmedicīnas fakultāti pārcelt uz Jelgavu.
Toties 1940. gadā pirmās padomju okupācijas gados Akadēmijas studiju plānu pārveidoja atbilstoši PSRS augstskolu plāniem. 1941. gada 4. jūnijā LK(b)P CK birojs pieņēma lēmumu izdalīt no Latvijas Valsts universitātes sastāva Veterinārijas fakultāti un nodot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, taču šis plāns netika īstenots. Tajā pašā sēdē tika pieņemts lēmums arī par Medicīnas institūta izveidi 1941./42. mācību gadā, kā arī par Politehniskā institūta atjaunošanu (ar 1941./42. mācību gadu, atdalot no LVU Inženierzinātņu, Arhitektūras un Mehānikas fakultāti, bet ar 1942./43. mācību gadu – no Ķīmijas fakultātes ķīmijas tehnoloģijas daļu). Par šiem pilnīgi skaidrajiem nodomiem informāciju var smelties Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstīs 1965. gada 1. numurā J. Partizpanjana apskatā “Latvijas Komunistiskās partijas un padomju valdības pasākumi augstskolu darba reorganizācijā 1940./1941. gadā”.
1944. gadā Padomju armija Jelgavu nobombardēja gandrīz pilnībā, nodega arī Jelgavas pils, kas bija Jelgavas Lauksaimniecības universitātes mājvieta. Lauksaimniecības fakultātes atgriezās Rīgā, bet jau 1944. gada 17. novembrī Veterinārijas fakultāte tika pievienota Lauksaimniecības akadēmijai, taču studentu apmācība joprojām notika kopā ar Medicīnas fakultātes studentiem. Jau 1944. gadā bija pirmie mēģinājumi atdalīt arī Medicīnas fakultāti un izveidot Medicīnas institūtu, taču Latvijā pāri palikušajai latviešu medicīnas profesūrai izdevās šos pasākumus nobremzēt. Tā nu Rīgas Medicīnas institūtu izveidoja tikai 1950., bet Rīgas Politehnisko institūtu – tikai 1958. gadā. Patiesībā tikai 1949. gadā ar Medicīnas fakultātes dekāna, no Pēterburgas pārbraukušā ftiziatrijas profesora Ernesta Burtnieka svētību tika pilnībā sarautas saiknes ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultāti.
Šis stāsts nebūtu pilnīgs, ja es nepieminētu tos Veterinārmedicīnas fakultātes mācībspēkus, ko mana māte ļoti mīlēja un par kuriem daudz stāstīja. Šķiet, ka Veterinārmedicīnas fakultātes dievs bija profesors Igors Afanasjevs, un protams, viņa dzīvesbiedre profesore Anna Nicmane. Katrā ziņā manai mātei bija kam zvanīt un lūgt padomu, un, cik sapratu, šis padoms bija gūstams par jebkuru veterinārmedicīnas jautājumu. Ar pietāti vienmēr tika minēta Grapmaņu dzimta (Rūdolfs Grapmanis, Eglons Grapmanis). Mātes tuvākās draudzenes bija profesore Hermīne Vaivariņa un docente Velta Paudere. Visplašāk apstāstītie veterinārārsti bijja Gunārs Preinbergs un Alberts Auzāns. Ar zināmu neizpratni (šķiet, šūnu patoloģija manai mātei bija mazāk mīļa veterinārmedicīnas disciplīna) apspriestais Zigurds Brūvelis. Un, protams, manas mātes izcilie katedras kolēģi Jānis Augškalns, Ļevs Jemeļjanovs un Līga Leite.
Nē, es tiešām atceros ļoti daudzus no Veterinārmedicīnas fakultātes profesoriem un docētājiem tālajos padomju gados, kad mana māte katru rītu skrēja uz Zasulauka staciju, pārsēdās Torņakalnā, brauca ar vilcienu līdz Cukurfabrikai un 8 minūtēs veica ceļu līdz fakultātei. Katru vakaru atpakaļ. Bet es šoreiz minēju tikai tos, ko mana māte pati vismīļāk pieminēja.
Vēl nedaudz viņas pierakstu ir saglabājušies, tās ir atmiņas un pārdomas par veterinārmedicīnu. Droši vien vairs nekad netiks pārlasītas un pāršķirstītas. Viņas mūžs bija bagāts veterinārārstes un vienkāršas latviešu sievietes mūžs

PATEICĪBĀ SAVAS MĀTES MŪŽAM

94 gadi tomēr ir laimīgs mūžs. Tas ir laiks no tēva un mātes mīlestības cauri jaunības mīlestībai pretī mīlestībai pret savu zemi un tautu, kā arī mīlestībai no savas ģimenes, tautas un zemes.
To dziesmu, ko es vēlētos šeit klāt likt, ir komponējis manas vecāsmātes labs draugs Jēkabs Graubiņš ar Tirzmalietes vārdiem. Šajos vārdos ir ielikts stipras latviešu sievietes mūžs:

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā.
Un, kad jau paguršu zem dzīves nastas,
Tad atdusēšos tavā atmatā.

Es dziedāšu par zaļo eglainīti,
Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts,
Kur agrā rītā kuplās smilgas bradā
Ar basām kājām ganiņš bārenīt`s.

Es dziedāšu par balto birztalīti,
Kur rudens lapas dzeltainītes birst.
Un birstot zvana klusu svētvakaru
Tiem ziediem vēlīniem, kas salnā mirst.

Es dziedāšu par teku nomīdīto
No tēviem liepu lūku apavā,
Kur vaidot māte gaitā staigājusi
Un, Dievu pielūgdama, baznīcā.

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā,
Līdz dusēšu reiz klusā smiltainītē,
Tur tavā priedulāja pakrēslā.

Twitter

1 stunda atpakaļ
paldies Mārim Krautmanim un Neatkarīgai Rīta avīzei par interviju. Attiecībā par Covid–19 mans uzstādījums ir - distancēties, iet ārā, sportot un rūpēties par savu imunitāti:
https://t.co/KtzAeJ0FlS
23 stundas atpakaļ
Nākamnedēļ
(pirmdien, 21. septembrī plkst. 13.00, atkārtojums svētdien, 27. septembrī plkst. 21.00)
TV24 raidījums Dr. Apinis
būs veltīts medicīnai, valsts budžetam un medicīnas finansējumam, kā arī valdības nepildītiem solījumiem https://t.co/zaucFUJiDF
PeterisApinis photo
6 dienas atpakaļ
paldies portālam la. lv par manas sarunas ar Andreju Mediņu publikāciju:
https://t.co/cpW8iE1m6i
1 nedēļa atpakaļ
Labākais, kas latviešu valodā līdz šim uzrakstīts par problemātiskiem pusaudžiem un viņiem sniegtu palīdzību Latvijā. Nils Sakss Konstantinovs ir viens no labākajiem latviešu publicistiem, bez tam ir specializējies pusaudžu psihoterapijā.
https://t.co/aY3aaQaJ4J
2 nedēļas atpakaļ
Europeans called on @TimmermansEU to create a new law to ban #SingleUsePlastics but the plastic industry is trying to water down the law! Sign now to make sure the #EU and @VSinkevicius stand strong against #PlasticPollution #PlasticFree #CircularEconomy https://t.co/CpvbHlVNiV
2 nedēļas atpakaļ
sanāca ļoti interesants raidījums, pateicoties burvīgām neiroloģēm, algoloģēm Inārai Loginai, Aijai Freimanei, Dainai Jēgerei un Lindai Zvaunei – par GALVASSĀPĒM.
Manuprāt ir vērts skatīties šo raiodījumu atkārtojumā svētdien, plkst. 21.00. Var– internetā:
https://t.co/XuawyowX9o https://t.co/eW4W3GkHmx
PeterisApinis photo