Traumatoloģe, ortopēde Anda Skrastiņa Cēsīs nostrādājusi 49 gadus
Ir uzrakstījusi grāmatu par Cēsīm
Dzimusi un augusi Priekuļu pusē, vidusskolu ar medaļu pabeigusi Cēsīs, bet iestājeksāmenos dabūjusi vienu četrinieku.
Tālajos sešdesmitajos gados priekšroka studijās bija puišiem pēc armijas un meitenēm – stāžniecēm.
Tā nu vienu gadu strādājusi par sanitāri Stomatoloģijas institūta operāciju zālē pie docentes Astras Lināres, un kopš tā laika zinājusi, ka kļūs par ķirurģi.
Nākamajā gadā iestājusies Rīgas Medicīnas institūtā ar visiem iestājeksāmenu piecniekiem, un tieši šādas atzīmes saņēmusi visus studiju gadus
Institūta meiteņu rokasbumbas komandu trenēja ārsts Māris Budovskis
Traumatoloģijā lielā mērā nonākusi Ineses Jaunzemes un Vestarta Sosāra iespaidā
Mīlestību pret ķirurģiju iemācīja docents Ārijs Leiše un lielais ķirurgs Ernests Brencis. Ķirurģija studiju gados galvenokārt saistās ar P. Stradiņa slimnīcas 1. operāciju bloku.
Tolaik vēl operēja profesors Jānis Bune. Reiz skatījusies kā viņš operē pacienti ar osteomielītu, kā viņš kļuva nesterils, bet turpināja operēt. Tad arī vienīgo reizi mūžā operāciju zālē noģībusi.
Bet traumatoloģiju iemīlēja pie profesora Arnolda Muižuļa. Traumatoloģijas institūtā Leopolds Ozoliņš iemācīja – konsultantu priekšā noņemt cepuri, bet nekad nenoņemt galvu.
Pēc augstskolas beigšanas atgriezusies Cēsīs, sākotnēji par ķirurģi, bet drīz tikusi uz kursiem un kļuvusi par traumatoloģi.
Visvairāk esot mācījusies no profesora Eduarda Žeidura Rīgas pilsētas 2. slimnīcā – ne tikai traumatoloģiju, operāciju mākslu, bet arī attieksmi pret slimniekiem
1975. gadā Cēsīs uzcēla jauno slimnīcu. Anda Skrastiņa kļuva traumatoloģijas nodaļas vadītāju 1976. gadā, bet kopš 2009. gada bija slimnīcas virsārste vai medicīnas direktore.
Kurgānā mācījusies pie profesora Iļizarova – septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ārējā fiksācija bija ļoti populāra. Lietojām gan Kalnbērza, gan Iļizarova aparātus.
Andas Skrastiņas mūžs pagājis ķirurģijas un traumatoloģijas dežūrās. Daudz dežūrēja pati, bet palīgā brauca vēl vairākas reizes nedēļā.
Traumatologa darba spožums un posts ir politrauma. Ja nu ir kārtīga avārija, tad cieš galva, krūšukurvis, vēders, ekstremitātes. Viens dežurants tur neko nevar izdarīt. Tad nu allaž, ja kādam citam traumatologam gadījās dežūrā politrauma, brauca palīgā.
Reiz Līgatnē avarēja šaursliežu vilcieniņš, kas kursēja no Augšlīgatnes un Līgatni. Kādi septiņi braucēji bija uzreiz beigti, bet pārējos atveda uz Cēsīm. Operējām meiteni, kurai aknas bija sašķaidītas, šuvām pa mazam gabaliņam, lējām asinis, tomēr asins zudums bija milzīgs un anēmija dzīvību apdraudoša. Pabeigusi operēt, Anda Skrastiņa nogūlās blakus, un tiešā veidā tika pārlietas viņas asinis, mums bija viena asins grupa un rēzus faktors. Meitene izdzīvoja.
Pie ārstiem Tālivalža Apiņa un Artūra Grīslīša P. Stradiņa slimnīcā Anda Skrastiņa mācījusies neiroķirurģijas pamatus un ieguvusi neirotraumatologa specialitāti. Vienu skaitli atceras – ir veikusi tieši 80 trepanācijas.
Anda Skrastiņa mīl Cēsis, mīl savu slimnīcu, mīl kolēģus un mīl pacientus
Saruna par mūsu Alma Mater– Rīgas Medicīnas institūtu / Rīgas Stradiņa universitāti, kas šogad atzīmē 70. gadskārtu