Oskars Kalējs ir kardioloģijas profesors, aritmologs.
Studenti viņu atzīst par labāko vai mīļāko docētāju. Oskars Kalējs studentus uzskata par kolēģiem, un runā ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu.
Skolā mācījies un vienā solā no septītās klases sēdējis ar Jāni Jirgensonu. Par to, kā viņiem skolā gājis, esmu dzirdējis no abiem – viņi abi allaž atcerēties, ka visus skolas gadus esot bijis jāsēž vienā solā ar muļķi.
Viņi abi iestājās Rīgas Medicīnas institūtā, Jānis Jirgensons studēja ar izcilām sekmēm, bet Oskars Kalējs kaut ko nenokārtoja. Septiņdesmitajos gados daži nenokārtoti kolokviji varēja nozīmēt atvadas no institūta. Oskars Kalējs pabeidza māsu skolā feldšerzinības, trīs gadus atstrādāja Rīgas Ātrajā palīdzībā, tad vēlreiz stājās Medicīnas institūtā, šoreiz nepieļāva nekādas vaļības un studēja ar ļoti labām sekmēm.
Manā atmiņā tomēr palikusi skaļākā Ātrās palīdzības kardioloģijas brigāde, uz kuras brauca ārsts Jānis Jirgensons un students/feldšeris Oskars Kalējs.
Šķiet, abi zināja visu. Prasmes pirmās palīdzības sniegšanā, kardiopulmonālā reanimācijā Oskars Kalējs ne tikai nav piemirsis, bet spodrinājis, un pērn veterānu basketbolā pretinieku komandas spēlētājam uz laukuma atjaunoja sirdsdarbību.
Jānis Jirgensons bija izcils ārsts, fantastisks docētājs, erudīts zinātnieks un ļoti draudzīgs kolēģis. Diemžēl aizgāja no mums 2007. gadā. Saruna ar Oskaru Kalēju lielā mērā ir atmiņas par Jāni.
Bet tās ir arī atmiņas par daudziem citiem terapeitiem un kardiologiem, par profesoriem un docētājiem, par Rīgas 1. slimnīcu un Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu.
Saruna par to kā attīstījusies aritmoloģija, kā profesors Jānis Volkolakovs šo jomu sāka attīstīt Sirds ķirurģijas centrā.
Par sportu kā dzīves sastāvdaļu. Par nepieciešamību sportot visos vecumos. Par basketbolu pirms un pēc Covid.
Par draugiem, domubiedriem, kolēģiem, medicīnu kā zinātni un mākslu, par pasaules jaunāko literatūru un to – kā top atziņas.