Julians Spružs bija Rīgas Medicīnas institūta Marksisma ļeņinisma un politekonomijas katedras vadītājs un institūta partijas sekretārs. Viņš vienmēr bijja mierīgs, smaidošs un laipns pret studentiem, bet nodarbībās tikai nošūpoja galvu par visiem tekstiem, ko studenti paguva pateikt, vai arī bija pamanījušies pateikt krogā, draugu pulkā vai kur citur. Julians Spružs lielā mērā bija cilvēks, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados darbojās kā studentu sargs. Atļaušos šeit ievietot nelielu citātu no profesora Jāņa Vētras raksta, kas žurnālā LATVAIJAS ĀRSTS bija veltīts Rīgas Medicīnas institūta/ Latvijas Medicīnas akadēmijas/ Rīgas Stradiņa universitātes 70 gadiem:
„Trešais pīlārs izaugsmei nepārprotami bija RMI amatpersonas, kas dažādos politikas vējos spēja Rīgas Medicīnas institūtu saglabāt studentiem kā deideoloģizētu oāzi, kurā galvenais bija nopietni mācīties, būt rezultatīvam pētniecībā un ļoti vēlams – būt aktīvam sabiedriskajā dzīvē, sportā, mākslinieciskajā pašdarbībā un dažādās studentu organizācijās. Tas, kas RMI studentiem šķita pašsaprotams, citās Latvijas augstkolās bija grūti īstenojams sapnis. Centrālā figūra, neapšaubāmi, bija ilggadējais rektors (1963–1992) profesors Vladislavs Korzāns. Viņa labvēlībai, piedodošajai izpratnei attiecībā uz studentiem, šķiet, nebija robežu. Gandrīz katrā tā laika studentu atmiņu stāstā ir kāds atzinīgs vārds veltīts rektoram. Protams, studentiem labvēlīgās gaisotnes radīšanā bija iesaistīti gan prorektori, gan dekāni un prodekāni, daudzi RMI darbinieki. Tomēr īpaši es gribētu izcelt trīs ideoloģiskās, un ne tikai, jomas pārstāvjus (saprotu, ka pagaidām tas ir subjektīvs vērtējums, kas būtu jāargumentē pētījumos): institūta partijas sekretāru, katedras vadītāju docentu Konrādu Sondoru, arī partijas sekretāru, katedras vadītāju docentu Julianu Spružu un, jau iepriekš lūdzot atvainošanos tiem, kas ir citās domās, prorektoru audzināšanas darbā (būtībā Valsts Drošības komitejas pārstāvi RMI) Jūliju Kairovu. Atceroties savus piedzīvojumus studiju laikā, bet jo vairāk, lasot daudzu tā laika studentu atmiņas par pasākumiem Komjaunatnes komitejā, Interklubā, ko Dr. Pēteris Tomiņš nodēvējis par RMI Komjaunatnes komitejas jautrāko un labāko apendiksu, Studentu zinātniskajā biedrībā, celtnieku vienībās un medvienībās, izdarībām ārzemju prakses laikā, studentu arodbiedrības iniciatīvām, uzvedumiem studentu mākslinieciskās pašdarbības skatēs, performancēm Jauno Marksistu klubā un vēl un vēl, ir gluži neticami, ka tas viss varēja notikt. Vēl jo vairāk tagad zinot, kāds bija padomju varas tvēriens. RMI vadības radītais ideoloģiskais lietussargs izrādījās gana efektīvs, lai visi šajos notikumos iesaistītie studenti turpinātu studijas, absolvētu augstskolu un kļūtu par izciliem un cienījamiem speciālistiem”
Ja man nav nācies tikties personīgi ar minēto Jūliju Kairovu (pat ne pēc atklāta konflikta ar ateisma docentu), tad galvenokārt tādēļ, ka mani no šādas iespējamas sarunas paglāba rektors Korzāns un partijas sekretārs Sprūžs, visādi esmu gatavs pilnībā pievienoties Jāņa Vētras viedoklim, ka institūta vadība savus studentus sargāja. Institūtā apgūtā politekonomija un daļa no zinātniskā komunisma dažkārt bija pretrunā tai, ko rakstīja avīzes un rādīja televīzija. Docents Spružs bija neticami labi informēts par notiekošo un vairākkārt pauda bažas par dažādiem notikumiem PSRS. Šķiet, ka gluži tāpat kā partijas sekretārs aizstāvēja studentus, studenti „nestučīja” docentu, vai varbūt tajos laikos katram bija savs slieksnis, cik tālu brīvdomībā drīkst iet.
Saruna ar docentu Spružu šoruden iznāca citāda kā biju gaidījis. Docents, kurš jau sen ir nosvinējis 90 gadskārtu, veselības problēmu mocīts, kameras priekšā atbildēja tikai ar „jā” un „nē”, izvairījās no stāstiem un atmiņām. Tā nu intervija ar godāto pedagogu sanāca tikai kā atbildes uz jautājumiem. Viņš pilnīgi atteicās iesaistīties sarunā par savu bērnību kara gados, par ģenerāli Jekelnu Ludzā un Hitleru Malnavā (kur viņš varbūt bija vai nē), bet šo stāstu savulaik esmu dzirdējis tieši no docenta.
Docents Julians Sprūžs ir pelnījis savu vietu Rīgas Medicīnas institūta pedagogu interesantāko un nozīmīgāko personāžu kohortā.