Juris Galerijs Vidiņš ir tiešais latviešu ķoniņu pēctecis un mantinieks.

Šobrīd, 82 gadu vecumā Juris Vidiņš vada Viļānu slimnīcu un no agra rīta līdz vēlam vakaram ārstē šīs slimnīcas pacientus.

Dzimis 1938. gadā, izsūtīts uz Sibīrijju 3 gadu vecumā, nelegāli atgriezies (vienatnē no Sibīrijas ar dažādiem vilcieniem, metot loku ap Maskavu) 8 gadu vecumā.

Vēlreiz uz Sibīriju izsūtīts 1952. gadā.

Kopā ar tēvu atgriezies 1955. gadā.

Tēvam nav ļauts apmesties Kurzemē, tādēļ kopā ar bērniem pārcēlies uz Rēzekni, kur strādājis par ftiziatru.

Juris Vidiņš teicami pabeidza Rēzeknes vidusskolu, iestājās Rīgas Medicīnas institūtā un to pabeidza gandrīz teicamām sekmēm.

Tika nosūtīts uz Rēzekni, kur sākumā vadīja Strūžānu slimnīcu, vēlāk Rēzeknes rajona veselības nodaļu ar centrālo slimnīcu Viļānos.

Kad Vidiņam bija 34 gadi, viņu iecēla par Rēzeknes pilsētas un Rēzeknes rajona galveno ārstu, un viņš ministram Vilim Kaņepam apņēmās uzbūvēt jaunu slimnīcu Rēzeknē.

Jura Vidiņa stāsts par slimnīcas būvi ir romāna vērts – kā jaunieši ķēra vēžus un zušus, ko vest Veselības ministrijas un Celtniecības ministrijas klerkiem.

Kā Vidiņš tika pie franču konjaka, ar kuru cienāt atbildīgās amatpersonas.

Kad slimnīca tika uzcelta, Rēzeknes partijas komitejai bezpartejiskais Juris Vidiņš bija kā dadzis acī, jo runāja latviski un teica tiem laikiem apolitiskas runas.

Atmodas laikā viņu nacionālās pārliecības dēļ 1988. gada 27. janvārī atlaida no galvenā ārsta amata, jo Juris Vidiņš bija iestājies organizācijā „Helsinki-86″, un 1988. –1989. gadā bija šīs organizācijas vadītājs.

1992. gadā bija Rēzeknes mēra vietnieka amatā.

6. un 7. Saeimas deputāts.

Nekad nezaudēja savu terapeita profesiju un allaž pamanījās atjaunot sertifikātu, vienmēr pastiprināti mācījies kardioloģiju.

Ir vērts noklausīties, ko Vidiņš stāsta par savu darbu šobrīd Viļānu slimnīcā – tas ir mīlēts darbs, par ko stāsta pacientus mīlošs ārsts.

Cilvēks, kura dzīve ir romāna vērta.

Bet patiesībā saruna ar juri Galeriju Vidiņu Rēzeknē ir saruna par Rīgas Medicīnas institūtu, studijām, tālākizglītību, institūta profesūru un docētājiem, studentu dzīvi un sapņiem.

Stāsts par to, ka nekad nedrīks apstāties, un jāstrādā būs vēl ilgi.