1. Jāņos dzer alu, bet tad, kad ielikts pamatiņš, lej virsū konjaku, viskiju, šņabi vai kandžu – ko nu rocība atļauj. No padomju laikiem zināma tautas gudrība māca, ka alus bez šņabja ir vējā izmesta nauda. Tā kā Latvijā viens nosaukums ir alum, ko ražo no miežu graudu iesala rūgšanas procesā, un nezināmas izcelsmes brūnam putojošam šķidrumam plastmasas pudelēs, tad liela daļa izvēlas lietot pēdējo. Jo patiesībā labs Latvijas brūveru ražots alus maksā turpat latu puslitra stikla pudelē, bet 7 grādus stipra līdzīga nosaukuma šķidruma divu litru plastmasas pudele – tikai 80 santīmus. No tās var izdzert piecas reizes vairāk alkohola, daudz lētāk un ātrāk piedzerties nekā no stiprajiem dzērieniem, kandžu ieskaitot.
2. Jo vairāk Jāņos dzer, jo labāk un ātrāk brauc. Agrāk brauca tik ātri, lai taisni nonāktu debesīs, pēdējos gados – lai iebrauktu policijas patruļas nagos. Policijas finansiālā mazspēja un vēlme kontrolēt braucējus tikai uz lielajām šosejām, ļauj ātrajiem dzērājiem izpausties, braucot pa Latvijas lauku ceļiem. Bīstami Jāņos ir braukt pat skaidrā, jo nekad nevar zināt, cik piedzēries ir pretimbraucējs. Un šo svētku laikā piesprādzēšanās mašīnā ir obligāta prasība visiem – gan priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem.
3. Kad piedzeras, meklē papardes ziedu. Tāpēc lielākā dzimstība ir pavasara saulgriežos – tieši deviņus mēnešus pēc vasaras saulgriežiem. Šajā laikā arī dzimst visvairāk bērnu ar iedzimtām slimībām, ko daži mani kolēģi saista ar papardes zieda meklēšanu ne tikai alkohola, bet arī narkotisko un ķīmisko vielu iespaidā. Seksuāli transmisīvo slimību skaits Latvijā pēdējā laikā nepalielinās, tādēļ sifiliss un gonoreja kopā ar papardes ziedu izplatās retāk, bet HIV/AIDS lielākoties nāk līdzi ar vēlmi paprovēt intravenozas narkotikas.
4. Ugunskuram pāri lec atbilstoši dzēruma pakāpei. Tuvojoties pusnaktij, vīra dūšā pāri tam lec arī opis un oma, kuriem abiem ikdienā grūti uzkāpt otrajā stāvā. Ja procesā aizsvilstas bikses vai svārki, dzēšanai virsū lej, kas pagadās pa rokai – ūdeni, limonādi, alu vai benzīnu. Atšķirībā no Ziemassvētkiem Jāņos apdeg nevis bērni, bet pieaugušie.
5. Neatkarīgi no tā, cik daudz alus dzer, visi pierijas. Ēšanas kulta stiprināšanai bez sieru lieto tādus latviski nacionālus ēdienus kā apdegušu šašliku ar kečupu, majonēzi kā galveno rasola sastāvdaļu, visa veida sāļas un saldas tortes, čipsus, sāļus frī kartupeļus, dažādus no miltiem ceptus produktus. Nezināmā veidā visi ir iegādājušies «Mezim», lai vēders raizes nezin’, un citus bezrecepšu medikamentus, kurus tad arī sastūķē pārbāztajā kuņģī. Es nezinu nevienu metodi, kā veiksmīgāk saīsināt veselas nācijas dzīvi, kā pierīšanos un piedzeršanos svētkos – tikpat efektīvi būtu visiem pēc kārtas spert pa vēderu, lai sabendētu aizkuņģa dziedzeri un aknas.
6. Tradīciju ievērošanas nogurdināti, līgotāji meklē jaunus risinājumus. Ja iedzerts gana daudz, iet peldēties. Ja tuvumā ir peldvieta, kurā nekad nav būts, parasti lec ar ieskrējienu ūdenī uz galvas. Sprandu lauž pirmais vai otrais peldētājs.
7. Līgo dziesmas dzied, bet vidēji divus pantiņus. Vienīgais ilgdziedātājs ir izbijis korists, kurš savulaik gatavojies dziesmu svētkiem un iemācījies visu Emīla Melngaiļa «Jāņu vakaru». Pārējie padodas un atgriežas pie pārbaudītām vērtībām, proti, dzeršanas.
8. Tā kā sentēvu tradīcijas 21. gadsimta latvieti nesaista, viņš «action» jeb izdarības rada uz vietas. Slimnīcās ārsti parasti brīnās, cik radoši traumas guvuši līgotāji – gan saskarsmē ar bulli, gan traktoru, gan nepazīstamu līgotāju. Vecāki jāņabērni atceras jaunību, paceļ bluķi un dabū bruku. Jaunāki parasti pamanās tikt pie pirmās īstās dzīves ligas, neapgrūtinot ģimenes ārstu, jo no avārijas vai nelaimes gadījuma vietas viņus gandrīz uzreiz ved uz reanimācijas nodaļu vai morgu. Nelaimes gadījumu vai iespēju saindēties līgotājs sasniedz, cīnoties ar ikdienas stresu visās iespējamajās formās.
9. Līgotāji un īpaši Jāņutēvs un Jāņumāte liek galvā šosejas malā pirktus ozollapu vainagus vīriem un ziedu – sievām. Katru gadu kāds par labām un vainagā pinamām jāņuzālēm atzīst latvāņus un gūst pieres ādas apdegumu. Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā mīļi godā par Jāņutēvu un Jāņumāti, savukārt visi pārējie – gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi – tiek saukti par jāņabērniem. Šī tradīcija īpaši veiksmīgi darbojas līgojot, jo neviens lāga nezina latviešu valodu. Arī latviskā kompānijā parasti ir pa kādam līdzpaķertam īram vai anglim, kurš tad nu brīnās par notiekošo.
10. Visi pārējie līgo Rīgā, Bauskā vai Saldū, kur nu kādam Jāņutēvam bijis biznesa pieskāriens un viņš uzaicinājis Raimondu Paulu, Latvijas radio 2 vai Martu Kristiānu Kalniņu un «Autobusu Debesīs», paziņojis, ka Jāņiem un Līgām ieeja par brīvu, sarūpējis «Aldara» vai «Cēsu alus» tirgotājus, desu cepējus un zemessargus. Šajā pasākumā visi garlaikojas līdz brīdim, kamēr alus uzveic garlaicību, tad skaļi un nemākulīgi dzied līdzi slavenajiem mūziķiem.
11. Daži sagaida saullēktu, paši lāga nesaprazdami, kāpēc tas bijis jāgaida, jo tāpat saule mākoņos. Pārējie iet gulēt teltīs, siena gubās, klētsaugšā, saimnieces gultā vai tur, kur pabeidz līgošanu. Smēķē un atbilstoši dzēruma pakāpei cenšas nosvilināt telti, siena gubu, klēti vai viesu namu. Vienīgi tas, kurš aizmidzis uz taciņas, nevar nosvilināt neko. Īpaša nacionālā spēja ir nosmakt tvana gāzē, atceros gadījumu, kad kādu apdegušo iesvieda dīķī, lai apdzēstu liesmas – cietušais noslīka. Katru gadu smēķētāji Latvijā nodedzina ap 150 ēku, no tām lielāko daļu – svētkos.
(11.06.12. laikraksts “Atbalsts”)
Jaunākie komentāri