Par Jāņiem ir vairākas neapgāžamas aksiomas:
1) Jāņos dzer alu, bet tad, kad ielikts pamatiņš, virsū lej konjaku, viskiju, šnabi vai kandžu– ko nu rocība atļauj. No padomju laikiem zināma tautas gudrība māca, ka alus bez šnabja ir vējā izmesta nauda. Tā kā Latvijā viens nosaukums ir alum, ko ražo rūgšanas procesā no miežu graudu iesala, un nezināmas izcelsmes brūnam putojošam šķidrumam platmasas pudelēs, tad liela daļa izvēlas lietot pēdējo. Jo patiesībā labs Latvijas brūveru ražots alus maksā turpat latu puslitra stikla pudelē, bet 7 grādus stiprā līdzīga nosaukuma šķidruma 2 litru plastmasas pudele maksā 80 santīmus. No šīs plastmasas pudeles var izdzert 5 reizes vairāk alkohola, daudz lētāk un ātrāk piedzerties nekā no stiprajiem dzērieniem, kandžu ieskaitot;
2) Jo vairāk Jāņos dzer, jo labāk un ātrāk brauc. Agrāk brauca tik ātri, lai taisni nonāktu debesīs, pēdējos gados– lai iebrauktu policijas patruļas nagos. Policijas finansiālā mazspēja un vēlme kontrolēt braucējus tikai uz lielajām šosejām, bet vislabāk uz Rīgas Jūrmalas šosejas (tikai ļaunprāši uzskata, ka tas saistāms ar iespējamo pārkāpēju tiešo maksātspēju), ļauj ātrajiem dzērājiem izpausties pa Latvijas lauku ceļiem. Bīstami Jāņos ir braukt pat skaidrā, jo nekad nevar zināt– cik piedzēries ir pretimbraucējs. Jāņos piesprādzēšanās mašīnā ir obligāta prasība visiem– gan priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem;
3) Tad, kad piedzeras, tad meklē papardes ziedu. Tādēļ lielākā dzimstība ir pavasara saulgriežos– tieši deviņus mēnešus pēc vasaras saulgriežiem. Šajā laikā dzimst arī visvairāk bērnu ar iedzimtām slimībām, ko daži mani kolēģi saista ar papardes zieda meklēšanu ne tikai alkohola, bet arī narkotisko un ķīmisko vielu iespaidā. Seksuāli transmisīvo slimību skaits Latvijā pēdējā laikā samazinājies, tādēļ sifiliss un gonoreja kopā ar papardes ziedu izplatās retāk, bet HIV/AIDS lielākoties nāk līdz ar vēlmi paprovēt intravenozas narkotikas;
4) Ugunskuram pāri lec atbilstoši dzēruma pakāpei. Tuvojoties pusnaktij vīra dūšā pāri ugunskuram lec arī opis un oma, kuriem dzīvē grūti uz otro stāvu uzkāpt. Ja procesā aizsvilstas bikses vai svārki, dzēšanai virsū lej to, kas pagadas– ūdeni, limonādi, alu vai benzīnu. Atšķirā no Ziemassvētkiem Jāņos apdeg nevis bērni, bet pieaugušie;
5) Neatkarīgi no tā, cik daudz alu vai šnabi dzer, visi pierijas. Ēšanas kulta stiprināšanai lieto tādus latviski nacionālus ēdienus kā apdegušu šašliku ar kečupu, siera produktu, majonēzi kā galveno rosola sastāvdaļu, visa veida sāļas un saldas tortes, čipšus, sāļus frī kartupeļus, dažādos veidojumos saceptus miltu produktus. Neticamā veidā visi ir iegādājušies Mezim lai vēders raizes nezin un citus bezrecepšu medikamentus, kurus tad arī sastūķē pārbāztajā kuņģī. Es nezinu nevienu metodi, kā publiski veiksmīgāk samazināt dzīves laiku veselai nācijai kā fatālu pierīšanos un piedzeršanos svētkos– tik pat efektīgi būtu visiem pēc kārtas spert pa vēderu lai sabendētu aizkuņģa dziedzeri un aknas;
6) Tradīciju nogurdināti līgotāji meklē jaunus risinājumus. Ja izdzerts gana daudz, iet peldēties. Ja svinēšanai tuvumā ir peldvieta, kurā nekad nav būts, parasti lec ūdenī uz galvas ar ieskrējienu. Sprandu lauž pirmais vai otrais peldētājs;
7) Līgodziesmas dzied, bet vidēji divus pantiņus. Vienīgais ilgdziedātājs ir izbijis korists, kurš savulaik gatavojies Dziesmusvētkiem un iemācījies visu Emīla Melngaiļa „Jāņuvakaru”. Pārējie padodas un atgriežas pie pārbaudītām vērtībām (skat. punktu Nr. 1.);
8) Tā kā sentēvu tradīcijas nesaista 21. gadsimta latvieti, viņš action rada uz vietas. Slimnīcu ārsti parasti brīnas– cik radoši traumas guvuši līgotāji– gan saskarsmē ar bulli, gan traktoru, gan nepazīstamu līgotāju. Vecāki līgotāji atceras jaunību, paceļ bluķi un dabū bruku. Jaunāki līgotāji parasti pamanas tikt pie pirmās īstās dzīves ligas, neapgrūtinot ģimenes ārstu, jo no avārijas vai nelaimes gadījuma viņus gandrīz uzreiz ved uz reanimācijas nodaļu vai morgu. Nelaimes gadījumu vai iespēju saindēties līgotājs sasniedz cīnoties ar ikdienas stresu visās iespējamās formās;
9) Līgotāji un īpaši Jāņutēvs un Jāņumāte liek galvā šosejas malā pirktus ozollapu vainagus vīriem un ziegu vainagus sievām. Katru gadu kāds par labām, vainagā pinamām jāņuzālēm atzīst latvāņus un rada pieres ādas apdegmu. Namatēvu un namamāti Jāņu vakarā mīļi godā par Jāņutēvu un Jāņumāti, savukārt visi pārējie, gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi, tiek saukti par Jāņabērniem. Šī tradīcija īpaši veiksmīgi darbojas līgošanā, kurā neviens lāga nezin latviešu valodu. Arī latviskā kompānijā parasti ir pa kādam līdzpaķertam īram vai anglim, kas tad nu brīnas par notiekošo;
10) Visi pārējie līgo Ikšķilē, Valmierā vai Saldū, kur nu kādam Jāņutēvam bijis biznesa pieskāriens un viņš uzaicinājis Raimondu Paulu, Aigaru Graubu, Nikolaju Puzikovu vai Labvēlīgo tipu, paziņojis, ka Jāņiem un Līgām ieeja pa brīvu, sarūpējis Aldara vai Cēsu alus tirgotājus, desu cepējus un zemessargus. Šajā pasākumā visi garlaikojas līdz brīdim, kamēr alus uzveic garlaicību, tad skaļi un nemākulīgi dzied līdzi slavenajiem muziķiem;
11) Daži sagaida saullēktu, paši lāga nesaprazdami– kāpēc tas bija jāgaida, jo tāpat saule mākoņos. Pārējie iet gulēt teltīs, siena gubā, klētsaukšā, saimnieces gultā vai tur, kur pabeidz līgošanu. Smēķē un atbilstoši dzēruma pakāpei cenšas nosvilināt šo telti, siena gubu, klēti vai viesu namu, vienīgi tas, kas aizmidzis uz taciņas nevar nosvilināt neko. Katru gadu Latvijā smēķētāji nodedzina 150 ēku, no tām lielāko daļu– svētkos. Īpaša nacionāla spēja ir nosmakt tvana gāzē. Atceros gadījumu, ka kādu apdegušo iesvieda dīķī, lai apdzēstu liesmas– cietušais noslīka.
Ieteikumi:
Ātrās palīdzības telefons mūsdienās ir 113
Cietušais jāiznes no ugunsgrēka, jāaptur degšanas process, nevajag ļaut cietušajam skriet, bet jācenšas liesma apdzēst, virsū uzmetot segu, drēbes u.c.
Apdeguma virsmu atvēsina ar aukstu ūdeni 15–20 minūtes. Atvēsina tikai apdeguma virsmu, nevis visu ķermeni. Apdeguma virsmu pārklāj ar sterilu vai tīru palagu. Lai cietušajam neradītu stipras sāpes, nekādā gadījuma nedrīkst raut nost apdegušo apģērbu. Jācenšas pēc iespējas ātrāk cietušo nogādāt slimnīcā.
Izvelkot no ūdens cilvēku, kas vairs neelpo un kam nav izpalpējams pulss, nekavējoties jāuzsāk kardiopulmonāla reanimācija. Meklējiet ārstu līgotāju vidū, viņš šo procesu veiks daudz veiksmīgāk nekā vislabākajos kursos zinības apguvušais šoferis.
Ja Jūsu līgotājs, kurš ir apdedzinājies, pārdzēris, sadzēris nezināmu šķidrumu, pārkarsis saulē guļot vai imitējot sportu– dodiet viņam dzert vēsu ūdeni. Nav neviena iegansta cietušo barot, dzirdīt ar jebkādu alkoholu.
Jebkuru cietušo vislabāk noguldīt uz sausas, elatīvi cietas virsmas, sasegt. Būtu labi viņu neraustīt, nepārnēsāt, nespiest viņu veikt liekas kustības. Ar visām pārējām problēmām ļaujiet tikt galā ārstam, kurš atradīsies tuvumā vai atbrauks 10–15 minūšu laikā, ja vien līgotājiem pietiks saprašanas izsaukt ātro palīdzību.
Vēlreiz– ātrās palīdzības telefons ir 113.
Jaunākie komentāri