(nedaudz par darba nespējas lapām kā sociālu fenomenu)
21. gadsimta ārsts darbojas TV realitātes šovā. Biežāk tie ir TV šovi, kur ārsti veic kosmētiskas vai bariatriskās (svaru samazinošas) operācijas, nereti televīzijas kameru priekšā urbj zobus vai koriģē krūšu formu. Holandē televīzija pamanījās rādīt šovu par nieru transplantāciju, kur visa valsts sekoja līdzi slimniekiem, bet patiesībā gaidīja kāda līdzcilvēka nāvi un transplantējamas nieres.
TV šovi ir stāsts par dr. Hausu ikdienā, kad ārstu un pacientu vēro Lielais brālis, kad pilnībā izzūd ārsta un pacienta konfidencialitāte un privātums, ārstam ik dienu medicīniski lēmumi jāpieņem mazāk nekā sociāli, finansiāli, birokrātiski, populistiski lēmumi. Šo realitātes šova efektu pastiprina virkne publiskajā telpā nezināmu spēlētāju. Piemēram, universitātes slimnīcā, kurā strādā 500 izcilu ārstu un 1000 profesionālu māsu, kolektīvo empātiju veiksmīgi nojauc viens uzņemšanas nodaļas sanitārs vai jauniecelts administrators. Līdz ar žurnālistisko, politisko, administratīvo un portālu komentētāju visu redzošo aci medicīnā ienāk depersonalizācija pacientu aprūpē (māsa norāda palīgam: “aizved uz rentgenu to žultspūsli” -, domādama konkrētu pacientu, pusdienas pasniedzot: “kuņģa vēzim šodien tikai kefīrs”). Depersonalizāciju raksturo arī tests pāri pacienta apskatei, laboratorijas atbilžu izdruka pirms sarunas par sūdzībām.
Televīzija un citi mediji radījuši cilvēka izpratni un priekšstatus par ārstiem un ārstēšanu. Tipisks ir priekšstats, ka ārsts ir apmēram 35-45 gadus vecs vīrietis iesirmiem deniņiem, obligāti ķirurgs. Nez kāpēc šis ķirurgs strādā neatliekamās palīdzības dienestā, pieskrien pie nezināma iemesla dēļ mirstoša slimnieka (drīzāk jaunas simpātiskas slimnieces), sāk to ventilēt, masēt krūškurvi, tad paņem divus elektrodus un sit ar elektrību tā, ka Daugavu varētu uzvārīt. Slimnieks pamostas un saka: “Paldies, dakter!”
Atbilstoši šim priekšstatam dzīvo Saeimas deputāti, Veselības ministrija, mazpilsētas pašvaldība, visas trīs latviešu valodā iznākošās dienas avīzes, žurnāls “Ko Ārsti Jums Nestāsta” un Latvijas Televīzijas raidījumu daļas vadītāja. Tad, kad valstī kāds publiski runā par medicīnu, izpratne ir neatliekamās palīdzības gadījuma stilā: “salauza roku – ģipsis – veselība pēc 2 mēnešiem” vai “zobu sāpes – šprice, urbis, plomba”. Ne no viena Latvijas politiķa neesmu dzirdējis pieminam faktu, ka 76% visu pacientu apmeklējumu ir ģimenes ārstu apmeklējumi, bet ģimenes ārstu dienestam no valsts medicīnas budžeta tiek atvēlēti 7% naudas, bet no pacientu iemaksām, līdzmaksājumiem, maksas pakalpojumiem – mazāk par 1%.
Te nu lielais TV šova uznāciens – “Aizliegtais paņēmiens” viesos pie ģimenes ārsta ar lūgumu izsniegt darba nespējas lapu. No pieciem ģimenes ārstiem, ko apmeklējis “Aizliegtais paņēmiens”, trīs piekrituši izsniegt darba nespējas lapu. Tātad 60%. Viena no piecām ārstēm nav atteikusies cieti un pārliecinoši. Tātad 80%.
Ja nu mēs pieļaujam, ka 80% ģimenes ārstu ir gatavi izsniegt darba nespējas lapas, tad problēma ir nevis vienā ārstā, bet sistēmā. Kopš Labklājības un Veselības ministriju sadalīšanas 2002. gadā (autori Einars Repše un Āris Auders) slimības lapu izrakstīšana palika Veselības ministrijas pārraudzībā, bet apmaksa – Labklājības ministrijā. Šķiet, visā sabiedrībā nostiprinājies viedoklis, ka darba nespējas lapu apmaksa nāk no mājas, kur drukā naudu. Šāds viedoklis ir kā darba ņēmējiem, tā darba devējiem, tā mediķiem un politiķiem.
Nevienam nav noslēpums, ka darba nespējīgi kļūst apsūdzētie, liecinieki un advokāti, tiklīdz atnāk tiesas datums. Nevienam nav noslēpums, ka īpaši smagi slimo baņķieri pēc apsūdzības noklausīšanās. Nevienam nav noslēpums, ka saslimstība palielinas brīžos, kad ražošanā tiek samazinātas darbavietas. Īss stāstiņš, ko aizņēmos no kādas godājamas kolēģes, arī ģimenes ārstes: “1. decembrī ceļu būves uzņēmums “xxx” atlaiž ceļu strādniekus, jo ziemā darba mazāk. Man no rīta kabinetā pieņemšanā sēž četri braši vīri, visiem līdz pensijai vēl gadi desmit. Strādājuši uz ceļa astoņus mēnešus, tā ka pat bezdarbnieku pabalsts viņiem nepienākas. Un viņiem tiešām sāp muguras, viņi tiešām ir nodzīti, bet vienam no stresa un satraukuma asinsspiediens sakāpis gandrīz līdz 200.”
Atgriezīsimies pie mūsu “Aizliegtā paņēmiena”. Žurnālistu Gunti Bojāru pazīstu kā vienu no godprātīgākajiem un jaudīgākajiem Latvijas žurnālistiem, kas problēmās iedziļinās, savus raidījumus rūpīgi gatavo. Un tomēr es neticu, ka Guntis Bojārs izvēlējās ģimenes ārstus pēc nejaušinātās varbūtības, piemēram, ieguva visu Rīgas ģimenes ārstu uzvārdus, sagrupēja pēc vecuma vai matu krāsas un tad datoram nejaušināti ļāva izvēlēties, piemēram, 17., 39., 126., 275. un 398. Mani informācijas avoti apgalvo (ticamība 50:50), ka Guntis Bojārs devās uz kādu tiesvedības namu, kur noskaidroja – no kādiem ģimenes ārstiem nāk vairāk darba nespējas lapas iepriekš minētajiem tiesvedībās iesaistītajiem personāžiem. Ja tas ir tā, tad minēto kolēģu darbavietās turpmākajos mēnešos klimtīs dažādi inspektori un likumsargi.
Problēma, ko patiesībā Guntis Bojārs izcēla rampas gaismā, ir veca un nopietna. Politika bez medicīnas vienkārši Latvijā nav iedomājama. Darba nespējas lapa ar solidārā maksājuma tērēšanu ir sabiedriski publiski attaisnota, sākot no iepriekš aprakstītā ceļu strādnieka, beidzot ar KNAB amatpersonu, valsts augstāko ierēdni un politiķi. Darba nespējas pierādīšana politiķim vai augstam ierēdnim ir daudz sarežģītāks pasākums nekā santehniķim vai sekretārei. Tiesa, mana gadagājuma ārsti ir trenējušies bijušajā Padomju savienībā, kad nācās glābt vakarnieku studentus no dienesta Padomju armijā. No armijas vislabāk bija mukt ar diagnozi “smadzeņu satricinājums”, “vienreiz vai vairākkārt lietojis narkotikas”, “mēnessērdzība, depresija, maniakālas murgu idejas”, sliktākajā gadījumā “bronhiāla astma”, “neiroveģetatīva distonija”. Politiķim un lielajam ierēdnim šīs diagnozes neder – nu kaut kā nebūs nopietni iet vadīt valsti pēc psihiatra konsultācijas. Ieraksts darba nespējas lapā “gripa” un “akūta respiratoriska vīrusu saslimšana” ar vislielāko varbūtību liecina, ka šī kaite tiešām ir bijusi, jo neļauj slimot ilgāku laiku, ja nu nepievienojas pneimonija vai sepse. Tādēļ politiķiem vislabāk tomēr izvēlēties slimību, kuras pamatā ir aterosklerotiskas izmaiņas asinsvados (paaugstināts asinsspiediens, sirds ishēmiskā slimība ar stenokardiju) vai mugurkaulāja izmaiņas ar nervu saknīšu nospiedumu (sauksim cilvēcīgā valodā to par radikulītu).
Mani patiesībā ļoti ir pārsteidzis visai sliktais mūsu vadošo politiķu veselības stāvoklis, zemā rezistence un spējas pretoties infekcijām, sliktās kardiogrammas un dažādas izcelsmes kardalģijas. Mani pat kādreiz aizrāva teorijas, ka centieni izteikt sevi politikā ir sliktā veselībā determinēti mazvērtības kompleksi. Nevaru izteikties par 12. Saeimu, bet iepriekšējo Saeimu laikā ārstam pat nevajadzēja lielu fantāziju, lai atrastu kaiti, kas noteikti ārstējama miera apstākļos gultas režīmā, nevis žurnālistu ielenkumā. Es šoreiz neaprakstīšu gadījumus, kad mūsu slimnieki grūtā brīdī atrodas ārzemēs (konference Dienvideiropā vai nozīmīga tikšanās Alpu kalnu kūrortā), bet viņa vietā uz jautājumiem atbild preses sekretārs.
Vai man ir viedoklis, kas būtu maināms, lai Latvijā darba nespēja budžets nekļūtu par krājkasīti izveicīgiem cilvēkiem? Esmu par to daudz domājis, taču vislabāk iespējamos priekšlikumus apkopojusi Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, un ar viņas laipnu atļauju tos publicēšu cerībā, ka tos pamanīs gan Labklājības, gan Veselības ministrijas ierēdņi:
(i) ieviest principu (kāds ir daudzās valstīs, arī ASV), ka 5-10 darbadienas gadā darbinieks var neierasties darbā arī bez ārsta attaisnojuma. Tas ir ļoti svarīgi saaukstēšanās slimību gadījumā, jo veicina savlaicīgu ārstēšanos, palīdz ātrāk izveseļoties un nenoslogo veselības aprūpi pašlimitējošu slimību dēļ;
(ii) nopietnu saslimšanu un paredzamas invaliditātes gadījumā neturpināt darba nespējas lapu 26 vai 52 nedēļas, bet pacientu nosūtīt uz DEĀK jau ātrāk (ja pacientam ir slimība, kas nav izārstējama un nav savienojama ar darbu, invaliditāti kārtot laikus);
(iii) ja darba nespējas lapa ir izdota pacientam, kam visu laiku būs nepieciešama speciālistu uzraudzība, piemēram, traumu vai ortopēdisku slimību dēļ, tad darba nespējas lapu paredzēt izdot un pagarināt speciālistam, piemēram, ortopēdam, nevis “aizfutbolēt” ģimenes ārstam;
(iv) veicināt ģimenes ārstu darba profesionalitāti un mazināt darba slodzi, samazinot pacientu skaitu uz vienu ģimenes ārstu. Grūti iztēloties, kā ar saviem 3200 pacientiem tiek galā atsevišķas ģimenes ārstes. Tas dotu lielāku izvēles iespēju pacientiem starp dažādiem ģimenes ārstiem, savukārt ārstam būtu vairāk laika saviem pacientiem;
(v) izveidot citu attaisnojuma veidu tiesu gadījumā, kad procesa dalībniekam slimības dēļ ir jāizdod darba nespējas lapa (piemēram, advokāts ar lauztu kreiso roku, iespējams, varētu apmeklēt būtisku tiesas prāvu).
Tad, kad biju uzrakstījis šo rakstu, mans draugs bērnu ķirurgs, kas tiešām darba nespējas lapas ir izrakstījis tikai smagi slimu bērnu māmiņām uz dažām dienām, man jautāja: “Bet vai tu vari godīgi uzlikt roku uz sirds, ka nekad neesi ar darba nespējas lapu kādu glābis no nepatikšanām?” Viņam taisnība – nevaru.
Jaunākie komentāri