Pirmo reizi pieņemsim budžetu eiro valūtā. Un eiro šoreiz nevis kā saņurcīts eirorublītis, bet sistēma, ko mīl un ienīst Eiropā un pasaulē. Budžeta pieņemšanu virza divas aksiomas:

(i) nepieļausim nekādus jaunus nodokļus un samazināsim esošos;

(ii) liksim, lai valsts samaksā maksimāli par veselību, izglītību, aizsardzību, iekšlietām, kultūru utt. Jebkuru mēģinājumu aplikt ar nodokli auto biznesu, mazo biznesu vai kaut vai enerģiju ar negaidītu degsmi apkaro latviešu bizness un plašsaziņas līdzekļi, bet līdzi tiem visi, kas vēlas saņemt, nevis dot. Savukārt visas nozares, kas vairāk vai mazāk dzīvo no valsts budžeta (nodokļiem), pieprasa vismaz divkārt vai daudzkārt palielināt finansējumu. Lobistu lomā iejūtas deputāti, gan pozīcijas, gan opozīcijas. Nemēģinot iedziļināties, kas satrauc tautas kalpus, nedaudz papētīsim eirorublīti.

 

Eirozona nudien nav viendabīgs modelis. Visai grūti salīdzināt pedantiski strādājošo vācieti ar grieķi, kas uz darbu atnāk ar stundas kavēšanos, pusdienlaikā nevar strādāt, jo ir karsts, vakarā – jo vairs neko nevar uzsākt. Grieķijā sievietes nestrādā principā. Un tomēr vidējam grieķim kredītsaistības bankā ir lielākas nekā vidējam vācietim. Tai pašā laikā grieķim (atšķirībā no vācieša) prātā nenāks, ka vienīgā mašīna, kas atbilst maza ierēdnīša statusam, ir Mercedes-Benz, ka divstāvu mūra ēka mazpilsētā ir tieši tā vērtība, pēc kuras visu mūžu tiekties, bet par futbola biļeti, kur Minhenes Bayer spēlē ar 11 dažādu tautu dēliem no Londonas, var izdot mēneša algu.

Zviedri par sociālajām garantijām vispār sāk runāt tikai pēc tam, kad vairāk nekā puse algas ir pārskaitīta nodokļos, taču neviens sevi cienošs grieķis vai itālis nodokļu maksāšanu neatzīst.

Lai cik tas liktos dīvaini, latvietis kā naudas pelnītājs un tērētājs joprojām nedzīvo kopējā Eiropā, bet kaut kādā īpašā sistēmā, ko sauc par postsociālistisko domāšanu. Ja latvieša bērni izmācās augstās skolās, kļūst par uzņēmējdarbības vadības speciālistiem vai politologiem, viņi pilnībā sāk rīkoties kā skandināvi vai briti, bet, kamēr dzīvs vēl padomijas gars tajos, kas dzimuši un auguši zem sarkanajiem karogiem, vidējais latviešu biznesmenis vairāk atgādina vidējo krievu biznesmeni nekā vidējo dāņu biznesmeni.

Patiesībā latvietis labprāt sevī saskata vācisku darba disciplinētību un pedantismu, amerikāņa optimistisko lietišķumu, angļu mērenību un konservatīvismu, japāņu korporatīvismu un čaklumu, taču visi citi mūsu uzņēmējā saskata krievu avantūrismu un neprognozējamību, rietumniekiem neizprotamu haotismu darījumu lietās un diezgan nevērīgu attieksmi pret naudu, ko mūsu kaimiņi krievi apzīmē ar dvēseles plašumu, bet latvieši ar paradigmu, ka dzīvojam tikai vienu reizi. Vēl trakāk, ja kā biznesu mēs saprotam valsti un ar valsts un pašvaldību budžetu esam gatavi darboties tikpat bezatbildīgi. Ja pirksim trolejbusus, tad pašus dārgākos ar kondicionētājiem un ģeneratoriem, štrunts, ka citiem nav ko ēst, bet bērniem valsts nevar samaksāt par zālēm. Latvieša biznesa attieksmi pret valsts un pašvaldību budžetu virza bezatbildība partnerattiecībās vai pat tieksme konfliktēt ar likumu.

To, ka lielā mērā attieksmi pret budžetu un biznesu nosaka vide, nevis nacionalitāte, izglītība un audzināšana, apliecina salīdzinājums starp latviešu uzņēmēju un Amerikā augušu trimdas latviešu uzņēmēju. Dažbrīd šie divi lāgā nav savietojami, dažbrīd viens otru lāgā nesaprot, kaut runā vienā mātes valodiņā.

Būdams latvietis ar sirdi un dvēseli, es vainu meklēju valdību un ideoloģiju maiņās pēdējo 120 gadu laikā. Latvietis nule bija kļuvis turīgs un optimistiski sāka organizēt lielsaimniecības laukos un rūpnīcas pilsētās, pirmie latviešu lieluzņēmēji, kā Kristaps Bergs vai Kristaps Morbergs, būvēja Rīgu, pirmie latviešu arhitekti, kā Jānis Frīdrihs Baumanis vai Konstantīns Pēkšēns, noteica Rīgas vizuālo izskatu un Latvijas arhitektūras filozofiju, kad nāca 1905. gads. Krievijā tā varbūt bija strādnieku cīņa pret ekspluatatoriem, ebreju jauniešu cīņa pret cara varu, jaunās Krievijas banku buržuāzijas vēlme iegūt lielāku teikšanu pasaules naudas pārdalē, taču Latvijā tā galvenokārt bija latviešu cīņa par tiesībām pašam lemt likteni savā zemē. Ar ieročiem pret cara melnsimtniekiem stājās latviešu saimnieku dēli, dedzināja muižas, patrieca svešas ideoloģijas apoloģētus. Un tomēr – vienīgais organizētais spēks bija sociāldemokrāti, kas 1905. gada revolūcijai piedeva sārtu nokrāsu, kas revolūcijas atplūdos tika izsūtīti uz Krieviju vai paši aizmuka uz Ameriku, kļuva par pasaules sociālisma balstu un ruporu. Vēlāk viņi organizēti piedalījās 1917. un 1918. gada pasākumos Krievijā, runāja no Kominternes tribīnes, draudzīgi piedalījās visās avantūriskajās 20. gadsimta sākuma banku un finanšu struktūru aplaupīšanās.

20. gadsimta padsmitajos un divdesmitajos gados ar lozungu “laupi salaupīto!” cīniņā pret veco krievu buržuāziju devās jaunā padomju valsts. Latvija dzīvoja tieši aiz sarkanās Krievijas robežām. Krievijā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dzīvoja 17% latviešu nācijas. Tiesa, 1937. un 1938. gadā liela daļa no viņiem tika nonāvēti, pārējie – rusificēti. Bet viņiem bija liela ietekme uz visu latviešu mentalitāti. Jo 1940. gadā daudzi atgriezās Latvijā ar pilnīgi izmainītu domāšanu, kas tad nu arī balstījās uz šo “laupi salaupīto!”. Tiesa, šajā brīdī Latvijā īsti bagāto nebija, bija relatīvi bagāta valsts, kas arī tika izlaupīta. Iespējams, tieši četrdesmitajos tautiskais domāšanas veids pārvērtās par “laupi valsti vai uzņēmumu”.

Šeit man gribētos izdarīt lielu atkāpi un ar copy-paste režīmu iekopēt Pāvila Rozīša romānu Ceplis kā latvieša arhetipisku domāšanu par biznesu – gan no labā, gan ļaunā skatpunkta.

Visvairāk latvieša mentalitāti izkropļoja 20. gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi ar ļaunumu, bailēm, represijām, kolhoziem, budžu nīdēšanu, tendencioziem romāniem obligātajā skolas literatūrā, operām par sociālisma uzvaru un nepārtrauktām kara kinofilmām, kurā labais sociālists vienmēr uzvarēja ļauno kapitālistu. Parādījās kopējais ienaidnieks – padomju valsts, un visi kā viens nostājās opozīcijā pret šo ienaidnieku. Nespēdami šim milzim neko nodarīt, ļaudis kaitējās kā prazdami, pret valsti izturējās kā čigāns pret slaucamo govi, ko sākotnēji atradinājis no ēšanas, bet tad, kad atradinājis arī no dzeršanas, govs nosprāgusi.

Rezultātā lozungu “laupi!” 20. gadsimta deviņdesmitajos gados padomju cilvēki pavērsa pret pašu padomju valdību. Mīlestība pret permanentajām laupīšanām ienesa latviešu nacionālajā uzņēmēja tipā visai krieviskas, varētu teikt – ne tās labākās īpašības. Turklāt latvietis mantoja ienaidu pret valsti un saglabāja attieksmi – nebarot, bet slaukt.

Man pašam patīk atziņas, ka latvietis ir strādīgs, čakls, darba rūķis, godīgs attieksmē pret darbu, maizi un Dzimteni, kā arī visas citas līdzīgas paradigmas. Patiesībā 50 gadi padomju sistēmā latvieti ievērojami vairāk pielīdzinājušas krievam nekā vācietim vai zviedram, kas būtu mums līdzīgākas mentalitātes cilvēks.

Visu tautu bērnus Latvijā nomoka iracionalitāte, kurā tiek ielikts daudz spēka un ne mazums muļķības. Iracionāla un nereti muļķīga ir bijušo PSRS tautu biznesa vadība. Īpaši tas attiecas uz valsts un pašvaldību uzņēmumiem, ko kā slaucamas govis redz politiķi, kas šo uzņēmumu padomes un valdes piepilda ar garā impotentiem un lišķīgiem puspolitiķiem, kam tauta nav devusi vietu vēlētās struktūrās vai izpildstruktūrās, īsāk sakot – puskoka lēcējiem. Sākotnēji vismaz medicīnas struktūru valdēs tika organizētspējīgākie ārsti, bet ar laiku politiķiem valsts un pašvaldību mērogā atradās ļaudis, kam vairāk vajadzēja mīkstus krēslus, nieks, ka sapratne par medicīnu – nekāda.

Par krievu slinkumu raksta visi, kam nav slinkums. Paraugoties uz Rīgas un Jūrmalas pašvaldību uzņēmumu vadītājiem, rodas iespaids, ka mēs tomēr dzīvojam Krievijā. Bijušās PSRS teritorijas ir apbrīnojamas ar to, ka te vienmēr ir labi padevušies gan nemieri, gan krīzes, gan visnejēdzīgākie sociālie eksperimenti. Bezjēdzīgi nemieri spēja aizmēzt to, kas celts gadu simtiem, bet pēc tam tauta ar entuziasmu ķērusies pie kārtējās gaišās nākotnes celtniecības, kas visbiežāk pārvērtās par kārtējo utopiju un krīzi. Latviešu izcelsmes Krievijas finanšu ministrs Aleksejs Kudrins savulaik teica: “Krievijas cikls ir zināms: vasarā karsti, ziemā auksti, pavasarī – reformas, rudenī – krīze.”

Latvijas iedzīvotāja kategoriskā poza – mazāk nodokļu, vairāk naudas no valsts, gluži kā drosmīgā gatavība uz vispārdrošākajiem eksperimentiem (piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai izglītības jomā) – ir ne tikai postoša, bet arī radoša īpašība. Pēcpadomju telpā ekonomiskajā kaujā uzvar nevis tas, kas ir stiprākais, bet tas, kurš iet līdz galam. Pēcpadomju telpa sporta analoģijā ir boksa un šaha kombinācija, tikai boksā to sauc par manevrēšanu, bet šahā – par kombinācijām. Skatoties no Vācijas pozīcijām, jauno laiku Latvijā cilvēkus varētu iedalīt četrās kārtās: ļoti bagātie – 1%, bagātie – 2%, vidusšķira – 4%, visi pārējie – nabagie un ļoti nabagie – 93%. Bijušajā postpadomju telpā atšķirība starp pirmajām divām un pēdējo kārtu ir ievērojami lielāka nekā analoģiska atšķirība citās pasaules valstīs. Tiesa, skatoties no grieķu vai itāliešu pozīcijām, kur visu nosaka mašīnas marka un jauda, latviešu lielākā daļa atbilst vidusšķirai.

Šīs atšķirības postpadomju telpā radās aptuveni 10 gadu laikā, taču otrajos 10 gados arvien pieauga. Vismaz finansistu, politiķu vai varasvīru vidū vienīgie mēģinājumi izveidot vidusšķiru bija radīt daudzmaz paēdušus iztapoņas ierēdniecībā. Vidusšķira ir jebkuras rietumu valsts ekonomikas balsts un amortizators starp polāri pretējām šķirām.

Austrumeiropa tiek uzskatīta par teritoriju, kurā valda visai sarežģītas attiecības ar naudas pasauli. Ne nabagie, ne bagātie nejūtas droši. Liela daļa no tiem, kas deviņdesmito gadu mežonīgā kapitālisma apstākļos strauji kļuva bagāti, ieguva pārliecību, ka ir ļoti gudri un pilnīgi – viņi no savas pārākuma apziņas un jaunkrieviskajiem tēriņiem raugās ar neizpratni uz visiem, kam tik daudz naudas nav. Piemēram, Liepājas metalurģijas rūpnīcas valdes locekļi uzbūvē māju Jūrmalā vai pie Baltezera tik šiku un krutu, ka paši tajā apmaldās, bet ražotne aiziet skuju taku, un visi kliegdami skrien pie valsts naudas kases (kas ir arī mana un citu ārstu nodokļos samaksātā nauda).

Otra daļa bagāto iemanto bailes tikt aplaupītam vai nobendētam un pakāpeniski sāk pusnelegālu eksistenci ar izvairīšanos no draugiem, paziņām un līdzcilvēkiem. Man ir pārliecība, ka liela daļa deviņdesmito gadu miljonāru nemāk nopelnīto lietot bez izrādīšanās vai bailēm. Patiesībā latvietim vēl nav izpratnes, ka nopelnīt lielu naudu ir liela māksla, bet arī izlietot lielu naudu ir liela māksla. Jāmācas ir kā viens, tā otrs.

Manu draugu un paziņu vidū ir daudz revolucionāri domājošu, tādi, kas atkal gatavi pārdalīt salaupīto, iztiesāt privatizācijas procesu, mainīt īpašniekus lielajiem uzņēmumiem un daudz ko citu. Tomēr pasaules pieredze rāda, ka šādas aktivitātes nav veiksmes stāsti – šāda rīcība tikai vēršas pret visu tautu, dzenot to nabadzībā un vēl vairāk atdodot nacionālos resursus ārvalstniekiem. Nav jau citas izejas – arī latviešiem nāksies pret šo bagātības-nabadzības asi izturēties mierīgi, ar sapratni un nepadziļinot šķiruagresiju. Valstsvīru uzdevums būtu panākt, lai katram sveikam un veselam līdzpilsonim rastos reāls stimuls un iespēja normāli nopelnīt.

Latvieši ir raduši visai nevērīgi attiekties pret naudu – īpaši padomju varas laikā. Tradicionāli nevērīgā latviešu attieksme pret naudu tieši korelē ar latviešu rakstura īpatnībām. Latvietis nereti glabā saburzītas naudas zīmes bikšu kabatās. Neko tādu nevarētu pamanīt Vācijā, kur, sākot no strādnieka un beidzot ar miljonāru, visi savu naudu kārtīgi, gandrīz vai ar mīlestību saliek kabatas portfelī gludu un sakārtotu. Iespējams, ka eiro mums iemācīs arī eiropeisku attieksmi pret naudu.

Nevērīgums izpaužas arī neprasmē naudu skaitīt, uzskaitīt, sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem savā mājas grāmatvedībā. Pārāk daudziem ar grūtībām izdodas nodzīvot no algas līdz algai.

Tomēr lielākā problēma ir apstāklī, ka Latvijas valsts budžetu mēs neuztveram kā savējo. Es negrasos atgriezties politikā, taču Latvijas valsts budžetu uztveru kā savējo, man gribas, lai nodokļus iekasē gudri un godīgi, man gribas, lai mēs tērējam kopējo naudu gudri un godīgi. Es nesaprotu – kāpēc nav jāmaksā nodokļi firmai, kas pērk par uzņēmuma nodokļiem mersedesu, ar kuru priekšnieku vizināt sēnēs, bet ir jāmaksā zemniekam, kas ar vecu opeli ved pārdot kartupeļus. Es nevēlos, lai Latvijas valsts kā jaunais krievs pie Baltezera būvē māju, kurā pašam apmaldīties (tieši tāda ir jaunā Iekšlietu ministrijas ēka un topošā Valsts ieņēmumu dienesta ēka).

Mēs drīkstam tērēt tik, cik paši nodokļos nopelnām. Ja Rīgas dome jaunos superkrutos trolejbusus grasās pirkt par mūsu bērnu naudu, tad mūsu uzdevums ir iepirkumu apturēt, tāpat kā mēs apturējām superkruto vilcienu iepirkumu (ar kuriem būtu braukuši daži cilvēki, jo Latvijā> 65% cilvēku izmanto personisko transportu). Ja mēs vēlamies, lai valsts varētu vairāk tērēt izglītībai, dziesmusvētkiem, operai, slimnīcām, policistu algām utt., tad mums valstij jāļauj vairāk nopelnīt – proti, vairāk iekasēt no nodokļiem.

Un tomēr – draudzīgs kakofonisks orķestris pieprasa mazākus nodokļus un vairāk naudas savai jomai. Latvijas medicīnas cīņa par naudu parasti izpaužas skaļā viencipara (4,5% no IKP) fetišizācijā. Mums vajadzētu prasīt konkrētus skaitļus – 8 miljonus, lai samazinātu pacientu līdzmaksājumus, 1 miljonu, lai bērni visus recepšu medikamentus saņemtu bez maksas, 3 miljonus, lai onkoloģiskiem slimniekiem nevajadzētu gaidīt rindā uz radioloģiskiem izmeklējumiem, 12 miljonus algu paaugstināšanai. Bet mēs prasām 4,5% (skaitliskā izpausmē starpība starp esošajiem 3,0% un 4,5% ir 263 miljoni latu jeb 376 866 386 eiro, ja IKP rēķināts pēc izdevumu, nevis ienākumu aspekta un nav ņemts vērā eksporta komponents un ja tas rēķināts pēc valūtas kursa, nevis relatīvās pirktspējas). Un valdība godīgi māj ar galvu – prasiet vien šos procentus un vēl izstāstiet, pēc kādas metodes jūs aprēķināt IKP.

Cilvēku attieksme pret naudu un pat pret sarunām par to ir ļoti emocionāla un kaismīga. Reti kura tēma pasaulē izraisījusi tik daudz kaislību kā nauda un tās ietekme uz dzīvi. Nauda vilinājusi cilvēkus kopš senākajiem laikiem. Naudas maģiskā īpašība materializēt vispārdrošākos sapņus un kaislākās vēlēšanās rosināja cilvēkus par to sacerēt pasakas. Neviena pasaka nevar iztikt bez brīnuma. Līdz ar to par pasakas nozīmīgāko sižetu kļuvusi naudas nekavējoša iegūšana. Nu vismaz apprecēt apburto princesi, saņemt sieku zelta un pusi karaļvalsts piedevām. Latviešiem, kam tās karaļu padarīšanas nav bijušas tik aktuālas, pasakas sižetā naudas pods tiek atņemts velnam vai vismaz atrasts kā balva par labajiem darbiem. Bagātības gūšanas detaļas – atkal jau žanra dēļ – tika uzskatītas par mazsvarīgām, tāpēc atmestas. Un mēs uzrakstām vēstuli ar pēdējo pieprasījumu nekavējoties izdalīt mums tos 4,5%, un naudas podam jau vajadzētu velties lejup pa kalnu tieši uz mūsu ambulanci.

Mums ir jāsaprot, ka Latvijas valsts normālai eksistencei ir nepieciešams no mums pašiem iekasēt vismaz 33% no IKP, kas nozīmē nodokļu sloga palielinājumu. Un nodokļi ir jāuzliek dārgajām mašīnām, dārgajam nekustamajam īpašumam, lietām, kas nav ikdienā nepieciešamas, bet īpaši lietām, kas ir cilvēkiem kaitīgas, – alkoholam, tabakai, transtaukiem, sāļajiem čipsiem un saldinātajiem dzērieniem. Tikai tad, ja mūsu budžetā būs nauda, mēs varēsim no tās vairāk paņemt tautas veselībai. Pretējā gadījumā slavenie 4,5% nozīmē – kaut ko esošajā budžetā atņemt skolotājiem vai pensionāriem, policijai vai koriem. Kaut kā izklausās pēc “laupi salaupīto”.

Latvietimbūtbagātamnozīmēmīlētsavuvalsti.Latvietimbūtbagātamirpatriotiski. Man pašam tas nav izdevies, bet tāds ir mans mērķis: maksāt nodokļus un kļūt bagātam. Es ticu, ka Latvijas valsts uzdevums ir kļūt bagātai, kas nozīmēgudriiekasētnodokļusungudrinaudutērēt.

Pēteris Apinis