Gandrīz visus smagākos Austrumukrainas karā ievainotos uzņem Harkovas vai Dņipropetrovskas reģionālās slimnīcas. Pilsētās ir saglabājušies kara hospitāļi, taču liela nozīme šīm iestādēm nav. Dņepropetrovskas kara hospitālis atrodas pašā pilsētas centrā, tieši aiz apgabala radas (lokālā parlamenta) ēkas. Janukoviča (Віктор Федорович Янукович) laikā hospitālis samazināts no 400 uz 100 gultām, bet ēkas un zeme par sviestmaizes cenu pārdota kādam oligarham, kas to tālāk pārdevis vienai Krievijas un vienai Kazahijas bankai. Hospitālī miera laikos ārstējušies zaldāti ar gripu, pneimoniju vai kādu traumu, neviens nav rūpējies par remontu, iekārtām vai gatavību medicīniskām problēmām. Karš piezagās nemanot, un hospitālis tiešām atgādina miskasti. Mierinājums kara mediķiem, ka visa Ukrainas armija Janukoviča laikā esot līdzīgi izpārdota (izzagta) – mašīnas sarūsējušas, bez akumulatoriem. Tanki bez stobriem. Raķetes, kas nelido.


Dņipropetrovskas Mečņikova vārdā nosauktā apgabala slimnīca ir pārsteidzoša. Iepriekšējam Veselības pārvaldes priekšniekam bijusi nelāga nojauta, un viņš pie slimnīcas uzbūvējos ļoti plašu neatliekamās palīdzības nodaļu – ievērojami lielāku un ērtāku par mūsu Austrumu klīniskās slimnīcas neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļu. Jau bijušas situācijas, vienlaikus ievesti trīsdesmit smagi pacienti, slimnīcas kolektīvs jau iemācījies ar šādām problēmām tikt galā.
Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas. Turpat neatliekamās palīdzības nodaļā guļ savs ducis ievainotu vīru, galvenokārt ar šautām brūcēm kājās un plašiem apdegumiem. Kāds virsnieks, kam lode iešauta kaklā, bet izgājusi cauri starp barības vadu un elpvadu, neievainojot lielos asinsvadus, taču izejas vārtos pārlaužot apakšžokli. Daži vieglāk ievainoti, nu jau kārtīgi apārstēti zaldāti bruņoti un guļ atsevišķās telpās tieši pie ieejas – viņu uzdevums būtu sargāt slimnīcu no provokācijām.
Pagājušo nedēļ ievesta sašauta grūtniece, kurai bērnu izdevies saglabāt. Apmēram trešā daļa ievainoto ir civiliedzīvotāji. Daudz lielāka ir civilo pacientu plūsma no Doņeckas apgabala. Dņipropetrovskā jau šobrīd nonākuši 78 Doņeckas pacienti, kuriem ikdienā nepieciešama hemodialīze, līdz ar to Mečņikova klīnikas hemodialīzes centrs spiests strādāt dienu un nakti. Vakar ieradies autobuss ar šādiem slimniekiem, kam Doņeckā dialīze nav veikta jau gandrīz nedēļu – visi ļoti smagā stāvoklī.
Spriežot pēc bēgļu plūsmas, kas sasniedz Dņipropetrovskas slimnīcas, milzīga problēma karojošajā Doņeckā ir insulīns. Katru dienu ierodas jauni cukura diabēta slimnieki no karojošā reģiona, un tagad pašai Dņipropetrovskai kļūst grūti visus apgādāt.
Pilnīgi mainījusies iedzīvotāju attieksme. Slimnīcās ikdienas ierodas simtiem cilvēku, kas nes pārtiku, siltas drēbes, higiēnas un kosmētikas līdzekļus. Pilsētas 4. slimnīcas galvenais ārsts stāsta, ka vidēji divus mikroautobusus pārtikas atved kā ziedojumus, pie kam pat nesaka, kas ziedojis. Pārtikas slimnīcai pietiekot vismaz 10 dienas uz priekšu. Pārtikas ziedojumu apjoms – sākot no kilogramma griķu līdz autokravai ar arbūziem.
Netālu no centrālās stacijas mazlietotā kopmītnē iekārtots bēgļu punkts. Vidēji dienā 120 – 300 bēgļi no karojošās Doņeckas. Visus bēgļus pieraksta, tad piecas minūtes pie ģimenes ārsta un iespēja  konsultēties pie noguruša psihologa. Bēgļiem izdala apģērbu, zobubirstes, ziepes, deķus. Tiem, kam nav, kur palikt, gultas klātas tās pašas ēkas ceturtajā stāvā. Bēgļu vidū gandrīz tikai sievietes un bērni. Nevienai neprasa, ko dara viņas vīrs, bet nereti izrādās – šis vīrs karo pret, Ukrainu separātistu – ukraiņu ienaidnieku pusē, bet sieva dodas glābiņu meklēt pie šiem pašiem ukraiņiem. Bēgļu punktu apkalpo tikai un vienīgi brīvprātīgie. Visa palīdzība ir saziedota. Šobrīd grūtākais – iekārtot bērnus skolās un bērnudārzos. Kāds vecāks vīrs mums lūdz palīdzēt salikt kopā viņa salauzto dzirdes aparātu. Uz simnīcu aizved kādu sievu ar hipertonisko krīzi. Rindā pie bēgļu punkta vismaz simts cilvēku kā savulaik gaļas rindā.
Pusdienas laikā pienāk nelāgas ziņas. Separātisti saņēmuši humānajā palīdzībā ieročus un uzbrūk. Helikopteri nelido, slimniekus no frontes tuvumā teltīs izvietotā hospitāļa ved mašīnās. Lidostā šķiramies – Renārs lido uz Rīgu, Pēteris gaida iespēju doties uz frontes hospitāli.

 

Renārs Putniņš, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents