Renāram Putniņam Ārlietu ministrija strikti noteikusi – aiz Dņipropetrovskas ne soli, un jau vakar aizsūtījusi atpakaļ uz Rīgu. Manas cerības oficiāli nokļūt līdz frontes līnijai sarūk ar katru brīdi. Mana dzīves pieredze liecina, ka avantūristus jebkurai rīcībai par naudu var atrast jebkurā pasaules malā, bet, šķiet, esmu rūpīgi uzmanīts, un pat viesnīcā nav nekādi aizdomīgi tipi, kas varētu piemeklēt līdzbraucējus.
Savukārt militārie mediķi sola ar „varbūt” un „saskaņosim”. Vistālāk frontes virzienā esmu bijis uz rajona slimnīcu kaut kur pa vidu starp fronti un Dņipropetrovsku. Slimnīca kā senos laikos Madonas vai Gulbenes rajona slimnīca, tikai nekādas renovācijas – tie paši divstāvīgie ķieģeļu nami, otrā stāvā operāciju zāle, pirmajā ķirurģija, slimniekus nes ar rokām. Tiesa, operāciju nav, nav arī ievainoto, ir stāsti. Salīdzinot ar Mečņikova klīniku, Dņipropetrovskā arī stāsti ir mazāk emocionāli un nav uzskatāmo piemēru. Tiesa, šeit ir atvesti vairāki ievainoti bērni.
Visas slimnīcas raksturo pacienti, kuriem ir amputētas kājas. Šādi puiši sastopami slimnīcu gaiteņos un pagalmos. Principā jau viņi izārstējušies, slimnīcās vai hospitāļos viņiem jābūt nebūtu, bet Ukrainā īstas rehabilitācijas nav, pie kam šobrīd palīglīdzekļu rūpniecība aizķērusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bet dārgās vācu protēzes nav pa spēkam ne pacientiem, ne ekonomiski novārdzinātajai Ukrainas valstij.
Neatliekamās palīdzības dienests ir centralizēts, jauna ēka pilsētas centrā. Dņipropetrovskas apgabalā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju, arī kvadratūra ļauj mums salīdzināties ar Latvijas neatliekamās palīdzības dienestu. Visu elektroniku, kas ļauj pilnībā vērot katru neatliekamās palīdzības mašīnu, kas ļauj dispetčeriem momentāli sazināties, kas ļauj izsaukt papildspēkus utt., izgatavojusi rūpnīca tepat Dņipropetrovskā par aptuveni 600000 dolāriem. Šajā summā arī visi dispetčeru televizori, platjoslas internets, viedtālruņi un stacionārie telefoni. Kāpēc stacionārie? Doņeckas piemērs rāda, ka viedtālruņus karojošās puses atslēdz pie pirmās izdevības. Kabeli vēl neesot pārcirtuši.
Vietējie rūpnieki metušies palīdzēt medicīnai. Orģināls vienreizēji lietojams dermatoms ādas pārstādīšanai, vakumsūknis, pulsoksimetrs. Ja var ticēt kolēģiem, ja grivnu kurss atbilst internetā noteiktajam, tad šī aparatūra ir vismaz 6 –10 reizes lētāka par Latvijā iegādājamo Rietumu tehnoloģiju. Varbūt nav tik glīti, bet saprast var, darbojas tieši tāpat kā mūsējie.
Izskatās, ka Dņipropetrovska ir iekārojama. Šeit ir raķešu rūpniecība, kas gādājusi elektroniku un „smadzenes” visām NVS sistēmā strādājušajām raķetēm. Tiesa, šobrīd šī rūpnīca sākusi izlaist traktorus pēc vienas pazīmes – tie ir lētāki un darbībā labāki par traktoriem „Belarus”. Pilsētas uzdevums – nodrošīnāt darba vietas.
Īsti nevaru saprast, bet šķiet, ka lielākā daļa no rūpnīcām ir nonākušas vietējo un citu oligarhu rokās, taču kaut kāda pakļautība vietējai varai palikusi. Gluži tāpat kā ar iepriekšaprakstīto hospitāli – it kā privatizēts, bet valsts vara šeit joprojām rīkojas.
Par vakardienas sarunām Minskā, kur Porošenko ticies ar Putinu, saņemu pretrunīgu informāciju. Šķiet informācijas karš pārņēmis visus. Lielākā daļa uzskata, ka nekādi reāli rezultāti Minskas sarunām nebūšot, jo šorīt Doņeckas tuvumā separātisti atkal pārgājuši uzbrukumā.
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Jaunākie komentāri