Jubilejas cita no citas atšķiras. Pirmās ir tās ko svin viena cilvēka dzīves laikā. Katru dienu reklamējas dažādas firmas „Ragi un nagi”, kas savas 5 gadu pastāvēšanas svinības savieno ar izpārdošanu, dodot dižas 5% atlaides no 10% sadārdzinājuma. Žurnālam „Latvijas Ārsts” šogad aprit 25 gadi, un medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna uzskata, ka tieši 25 gadi ir pirmais svinamais vecums, ja nu kāda iestāde, izdevums vai projekts tādu laiku nodzīvojis.
Diez vai žurnāls būtu iznācis, ja vien nebūtu Pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress, kurā nopietnas konferences tika apvienotas ar krāšņiem gājieniem un līgo svinēšanu pie Zvārtes ieža. Toreiz Rīgā pirmoreiz nosēdās rietumvalstu lidmašīna no Helsinkiem, atvezdama latviešu ārstus no Amerikas, Kanādas, Rietumeiropas un Austrālijas. Pirmais kongress bija neaizmirstami tautas kopā sanākšanas svētki, jaunu zināšanu apguve, pasaules vēsmas Latvijā. Vispārējā haosā, kas valdīja ap šo kongresu, kompartija pieļāva žurnāla „Latvijas Ārsts” izdošanu, bet nolikumā izdevās ierakstīt, ka tas ir žurnāls un tā pielikumi. 1989. gada 17. jūnijā iznāca pirmais laikraksta „Latvijas Ārsts” numurs, Avīzīte iznāca 8 reizes (8 lapaspuses A2 formātā) kongresa laikā 25 000 eksemplāru tirāžā un tika pilnībā izpārdota. Tas bija pirmais laikraksts, kas iznāca oficiāli, taču bez Glavļita un Kompartijas Centrālkomitejas svētības.
1989. gada 23. jūnijā iznāca pirmais žurnāla „LATVIJAS ĀRSTS” numurs. Žurnālu izdeva redakcijas kolektīvs, kurā strādāja profesors Ilmārs Lazovskis, ārsti Pēteris Apinis, Jānis Vētra un Māris Baltiņš. Pirmos žurnāla numurus izdeva Aivars Zvirbulis Talsu tipogrāfijā puslegāli (nesaskaņoti ar Glavļitu un Centrālkomiteju). Pirmo žurnāla numuru māksliniece bija Inta Bērente, vāka noformējumam pirmajā gadā tika izmantotas Miervalda Poļa gleznas.
Svinot žurnāla gadskārtu, kā parasti ieskatāmies pirmajā un pēdējā numurā, piemirstot tos aptuveni 200 numurus, kas iznākuši šajos 25 gados. Ieskatoties pirmajā numurā es vēlos teikt paldies profesoram Ilmāram Lazovskim, kas stāvēja pie žurnāla šūpuļa gan kā autors, gan kā redaktors, gan kā padomdevējs, kolēģis, draugs, atbalsts un kritika. Žurnāla 25. gadskārtas numuru lūdzu uzskatīt par pateicību mūsu godājamajam profesoram, kuram nebija lemts šo žurnāla pirmo jubileju sagaidīt.
Labi svinēt slimnīcas divsimtgadi, ātrās palīdzības simtdesmitgadi vai aptiekas deviņdesmitgadi, jo sākumu lāga neatceras neviens, vēsturniekiem, politiķiem un pašreizējiem vadītājiem ir lielas interpretācijas iespējas. Žurnāla „Latvijas Ārsts” pārējie dibinātāji un sākotnējie vadītāji šobrīd vēl pie gana labas veselības un bez acīmredzamām Alzheimera slimības pazīmēm, tā, ka atceras žurnāla sākumu un var izvērtēt tā attīstības gaitu.
“Latvijas Ārsta” divdesmit piecu gadu jubileju mēs svinam ar zinātnisku konferenci, kurā lekcijas lasa cilvēki, kas vairāk vai mazāk saistīti ar šā žurnāla tapšanu, noturēšanos, attīstību un izaugsmi. To ir iemesls darīt, jo “Latvijas Ārsts” strādā kā profesionālas izdevums un iznāk pretēji visiem citiem izdevumiem, ko astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā sāka izdot dažādas organizācijas, struktūras, biedrības, frontes, partijas, draugu grupas. Pie tam, kas paradoksāli, strādā ar to pašu nosaukumu, pārstāv to pašu biedrību, nav mainījis pat formātu un īpaši pat saturu ne– jo pamatā jau ārstu sabiedrība ar sevi personisficē valsts stabilitāti, konservatīvas vērtības, intelektuālo potenciālu un nešaubīgu ticību cilvēka dzīvībai, veselībai un labklājībai.
Žurnālu „Latvijas Ārsts” šo divdesmit piecu gadu laikā veidojušas dažādas komandas, dažādi galvenie redaktori ar dažādu žurnalistisku, publicistisku un medicīnisku skatījumu. Ja man būtu jāveido abscesu ass ar virzību no sieviešu (ārstu) stāstu žurnāla, kāds tas iznāca redakcijā strādājot Rutai Darbiņai, līdz augstam medicīnas profesionālam līmenim, kāds tas ir šobrīd, tad savas zināšanas, spējas, resursus, varēšanu, žurnālā ielikušas Renāte Helda, Guna Deksne, Aija Tula, Vita Vītola, Daiga Onužāne, Kamena Kaidaka.
Savulaik veidojot pirmo žurnālu, es ieviesu autoru fotogrāfijas pie rakstiem, toliak tas bija jaunums pasaules medicīnas žurnālos. Vēlāk– pēc 22 gadiem, es pats no šī principa atteicos, jo žurnāls „Latvijas Ārsts” ir žurnāls lasītājam, un mēs taupam katru kvadrātcentimetru priekš lasītājam nozīmīgas informācijas. Esam nostaigājuši garu grūtu ceļu no ļoti vājas slikti saprotamas latviešu valodas, caur Jāņa Lojas un Andreja Serdāna izcili latvisko „sh”, „ch” un „ŗ” valodniecību, līdz pašreizējai Ievas Miķelsonas praktiskajai, profesionālajai, bet tomēr 21. gadsimta latviešu medicīnas terminoloģijai. No Intas Bērentes 1. žurnāla emocionālā noformējuma lidojuma, kas ļauj šo žurnālu uzskatīt par vienu no visu laiku latviešu labākajiem grafiskajiem izdevumiem līdz precīzajam, intelektuālajam, smalkajam Sindas Veidemanes žurnāla veidojumam. Protams, te nevar nepieminēt Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītāju profesoru Guntaru Sietiņu, kas daudzus gadus veidoja „Latvijas Ārstu” kā vizuāli modernu un aci piesaistošu žurnālu.
„Latvijas Ārsts” ir žurnāls latviešu ārstam– žurnāla lasītājam. Mēs cienam un mīlam savu kolēģi, kam nav laika izlasīt visu žurnālu, tādēļ piedāvājam saturu jau uz vāka. Mēs cienam un mīlam sava kolēģa akadēmisko domāšanu, tādēļ neapgrūtinām viņu ar informāciju, ko var iegūt sieviešu žurnālos– slimnīcu nodaļu atklāšanas lentīšu griešanu, kongresu braucienu atreferējumu un personiskām intervijām.
Gribiet ticiet, gribiet neticiet– šobrīd „Latvijas Ārsts” ir labākais un profesionālākais ārstu biedrību izdevums uz zemeslodes. Ja „Deutsches Ārzteblatt” galvenais redaktors to pats atzina pērn Rīgas konferences laikā, tad ar „Jama” galveno redaktoru mums nopietni nācās pārskatīt savas koncepcijas, un nudien par rezultātu nevajadzēja kautrēties.
Man kaut kā šķiet, ka nosvinēsim žurnālam „Latvijas Ārsts” arī 50 gadu jubileju
Jaunākie komentāri