Jaroslava Streļčenoka vadītais KNAB ar Staļina metodēm sarīdīja tautu pret vienu cilvēku grupu – pret ārstiem. Tika rādīti klipi, kas tieši un konkrēti pasaka: visi ārsti ir kukuļņēmēji. Daļai mazāk izglītoto cilvēku šie klipi bija kā vēsts, ka ārstam jādod kukulis, arī tad, ja viņš to neprasa. Šāda kampaņa rada stereotipu un sarīda vienu ļaužu grupu pret otru, iedzenot ķīli starp ārstiem un pacientiem.
Visa Padomju Savienības un fašistiskās Vācijas vēsture ir cīņa ar atsevišķām ļaužu grupām. Tika izgaismotas inženieru un karavadoņu sazvērestības, visvairāk tika apkarota inteliģence, bet rakstnieki un teātra darbinieki agri vai vēlu tika represēti. Totalitārisma pirmā iezīme ir atrast kādu ļaužu grupu, pret kuru noskaņot visus citus, – vai nu pēc tautības ,vai profesionālā, vai turības, vai izglītības kritērija. Visbiežāk grupas represēšanas pamatā ir kāds stereotips, piemēram, visi čečeni ir noziedznieki (un visi čečeni tika izsūtīti uz Kazahiju), visi čigāni ir zagļi (nevis, piemēram, izcili mūziķi), visi sportisti lieto dopingu, visi krievu virsnieki var izdzert spaini šņabja utt. Šos stereotipus rada ar mākslas, reklāmas, žurnālistikas vai jebkādu citu paņēmienu. Tipisks stereotips, kas tika lietots jau Padomju Savienībā, – visi ārsti ir kukuļņēmēji.
Lai cik labi mērķi bijuši tiem, kas sadomāja kampaņu pret korupciju medicīnā, rezultāts ir fašistisks – visu cilvēku rīdīšana pret vienu profesiju. Un, tāpat kā Staļina un Hitlera laikos, šādas kampaņas sasniedz dzirdīgas ausis. Holokaustu taču, klusu ciešot, arī atbalstīja gauži daudz cilvēku, ko bija pārņēmuši stereotipi. Fašisti iznīcināja ebrejus un čigānus pēc tam, kad bija kampaņveidīgi radījuši šo tautu negatīvu tēlu. Staļiniskā Krievija radīja briesmīgu stereotipu – visi latvieši ir komunisma ideālu nodevēji. Trīsdesmito gadu beigās PSRS tika iznīcināti gandrīz visi latviešu vīrieši ar augstāko izglītību, protams, arī ārsti. Vēlos pieminēt arī Pleskavas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāju, 45 gadus veco Lūciju Saulīti, kas 1937. gadā bija atbraukusi pie radiem uz Latviju, bet tūlīt pēc atgriešanās tika brutāli noslepkavota par sadarbību ar kapitālistiem. Taškentas universitātes rektors latviešu ārsts Eduards Šurpe tomēr izdzīvoja pēc 25 gadiem lēģerī.
1953. gadā – tātad tieši pirms 60 gadiem – centrālās avīzes ziņoja, ka grupa ārstu visā Padomju Savienībā bendējuši vai indējuši savus pacientus, kamdēļ miruši tādi padomju darbinieki kā Ščerbakovs un Ždanovs. Visā PSRS teritorijā notika masveida apcietināšanas un tika gatavotas paraugprāvas, kuru mērķis bija nāves sods. Par lielākajiem noziedzniekiem tika atzīti ebreji M. Vovsi (dzimis Krāslavā), J. Etingers, B. Kogans, M. Kogans, A. Grinšteins, kuriem tika inkriminēta sadarbība ar ASV ebreju organizāciju Joint. Kaut arī šai ārstu apcietināšanai un kūdīšanai pret ārstiem bija izteikts antisemītisks raksturs, apcietināti tika arī citu tautu profesori V. Vinogradovs, V. Vasiļenko, V. Zeļēņins, B. Preobraženskis, un visai garajā sarakstā atrodams arī kāds ārsts N. Vilks. Vismaz seši ārsti tika apcietināti arī Latvijā, un arī viņiem draudēja nāves sods.
Vēl tagad, sešdesmit gadus pēc diktatora nāves, ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā daudzi staļinismu dievina un cildina. Cildina tieši par to, ka totalitārisms vienmēr atrada vainīgos jebkurā dzīves situācijā. Tie vainīgie vienmēr bija citi – ārējie ienaidnieki vai iekšējie provokatori.
Arī tagad Streļčenoka KNAB kampaņa nav skaidrojoša rīcība pret vienas vai otras rīcības neētismu, kā to pilnīgā pārliecībā mēdz skaidrot pats KNAB un žurnālisti, kusli atgādinot, ka esot taču ārsti, kas ņemot kukuļus. Nekāda skaidrojuma – kas ir pacientu līdzmaksājums vai kas ir privātā medicīna. Tiek strikti pateikts – par visu ir samaksāts. Klipi un aģitācijas materiāli netieši paziņo: ja jums prasa naudu kaut vai kā līdzmaksājumu vai pacienta iemaksu – šie prasītāji ir nelieši kukuļņēmēji.
Stereotips ir nežēlīgs, īpaši tāpēc, ka zinām – 80% medicīnas darbinieku ir sievietes. Attieksme pret sievietēm Latvijā vispār ir diskriminējoša – abas nozares, kurās strādā visvairāk sieviešu – medicīna (māsas, vecmātes, feldšeres, farmaceites un sanitāres gandrīz 100% ir sievietes, ārstes galvenokārt ir sievietes) un izglītība – ir vienīgās, kurās nekāda algu pieauguma nav un tuvākajā nākotnē nav redzams. Valsts, atbalstot visus citus sektorus, izņemot veselību un izglītību, parāda – sieviešu atalgojums mums ir nesvarīgs.
Valda pieņēmums, ka ārstam (ārstei) ir jābūt perfektam (gudram, empātiskam, smaidošam, prasmīgam, 24 h diennaktī 365 dienas gadā jāspēj palīdzēt). Tas ir pieņēmums, ka ārsts neslimo, ka viņam nav bērnu, nav ģimenes, nav personiskās dzīves. Tiek pieņemts, ka viņam jāizlasa pilnīgi viss par medicīnu, turklāt visa NVD finanšu informācija, jāpārvalda nodokļu politika un grāmatvedība, datorprasmes, ministrijas rīkojumi un priekšnieka pārdomas. Ārstu izdegšanas sindromu lielākā mērā izraisa digitālā diēta – pārbarošana ar informāciju. Pētījumi Eiropā liecina, ka reālas medicīniskas informācijas apguvei ārsts var veltīt 2–6% laika. Streļčenoks ar savām aktivitātēm noņēma arī pusi no šā laika.
Tomēr vislielāko ļaunumu Streļčenoka kampaņa nodarīja pacientiem, kuriem tā radīja negāciju pret medicīnu. Daudzi vienkārši ies nevis pie ārstiem, bet šarlatāniem, pūšļotājiem, rīs pa saujai reklamētos uzturbagātinātājus. Tiks ielaistas slimības, novēlota diagnostika un pāragra nāve. Nāves eņģelis, nevis ērglis jāliek KNAB emblēmā.
Pēteris Apinis
Jaunākie komentāri