Žurnālam „Latvijas Ārsts” šodien 25 gadi. Saruna ar žurnāla pirmo un arī pašreizējo galveno redaktoru Pēteri Apini, ko lielākā daļa zin tikai kā Latvijas Ārstu biedrības prezidentu un aktīvu publicistu. Viņa pamatdarbs ir medicīnas redaktors.
Tas taču ir neticami– 25 gadu jubileju svin 80 lapaspušu biezs ikmēneša žurnāls, kas iznāk 3000 eksemplāru tirāžā, bet neviens to lāga nezin.
„Latvijas Ārsts” ir žurnāls profesionāļiem, patiesībā žurnāls tikai ārstiem. Šis žurnāls tiek nosūtīts katram Latvijas Ārstu biedrības biedram bez maksas, kā arī medicīnas iestādēm, pat lielākajām slimnīcu nodaļām, firmām. Vēl ir abonenti, lielākoties farmaceiti, kas, iespējams, pārstāv zāļu firmas. Ķīmiķis akadēmiķis Ivars Kalviņš un ģenētiķis akadēmiķis Indriķis Muižnieks nesen palielījās, ka viņi regulāri lasot manu žurnālu, man gan lāga negribas tam ticēt– žurnāls ir paredzēts tikai ārstam ar ārsta zināšanām. Bet abi profesori jau ir ar fantastiskām blakuszināšanām.
1989. gadā katra organizācija uzsāka sava žurnāla izdošanu
Manuprāt vienīgais žurnāls no tiem laikiem ir „Zvaigžņotā debess”. Protams, iznāk arī žurnāls „Veselība” priekš vienkāršā lasītāja jau kopš 1961. gada, bet tas nudien ir mainījies– no sabiedrības veselības izdevuma, kurā 1980. gadā mācījos savu rakstītprasi, tas kļuvis par komerciālu uzturpiedevu un vēnu ārstēšanas slavinātāju.
Skatoties „Latvijas Ārstu” kļūst skaidrs, ka žurnālu Jūs veidojat, taupot katru kvadrātcentimetru– žurnāls plīst no informācijas.
Pirms 25 gadiem, kad sāku izdot žurnālu, pie rakstiem liku autoru fotogrāfijas, tolaik galvenokārt centos izpatikt saviem autoriem, lai viņi man neatteiktu rakstus.
Šobrīd man vienkārši nav vietas autoru fotogrāfijām, vienmēr svītroju nebūtisku informāciju. Žurnālā manā vadībā ir pilnībā pazuduši stāsti par lentīšu griešanu (slimnīcu vai nodaļu atvēršanu), intervijas, ceļojumu (atvainojos, kongresu apmeklējumu) apraksti, arī dakteru basketbols ir pazudis. Mums allaž ir divtik rakstu ko publicēt, es nevaru atļauties nedot kolēģiem viņiem patiesi vajadzīgu informāciju.
Izstāstiet– kā pasaulē tiek veidoti ārstu profesionāli žurnāli?
Pasaules medicīnā ir divu veidu žurnāli– žurnāli rakstītājam un žurnāli lasītājam. Žurnāli rakstītājam ir citējami žurnāli, tajos tiek publicēti zinātniski raksti pēc stingri noteiktas metodikas labā pigion english vai scientific english valodā. Šos rakstus izlasa autora darba vadītājs, padotais, māte, kā arī līdzīgas tēmas pētnieki plašajā pasaulē. Publicēties šādā žurnālā ir prestiži. Ja šādam žurnālam ir augsts citējamības indekss, to ir prestiži paūtināt un prestiži turēt uz galda. Tiesa, pasaulē ir tādi žurnāli kā New England Journal of Medicine, Lancet, Nature, kuros tiek publicēti raksti, kas reāli virza pasaules medicīnu. Šie ir žurnāli rakstītājam un lasītājam.
Žurnāli lasītājam ir medicīnas izziņas materiāls, kas paredzēti, lai ierindas ārsts varētu izlasīt jaunākās zinātniskās informācijas apkopojumu savā vai tuvā specialitātē. Žurnāls „Latvijas Ārsts” ir tipisks žurnāls lasītājam– tas publicē galvenokārt Latvijas profesoru un mācībspēku rakstus par to– kas jauns šodien šajā specialitātē pasaulē. Parasti ierindas ārstam nav laika un spēka milzīgajā pasaules literatūras klāstā atrast sev vajadzīgo informāciju– priekš tam ir vajadzigs tulks, kas materiālu pārvērš saprotamā latviešu valodā. Sākumā tas ir profesors, vēlāk redaktors, kas saīsina teikumus, latvisko terminoloģiju, sakārto vieglāk uztveramā formā.
Vai „Latvijas Ārsts” nekad nebūs citējams žurnāls?
Es ceru, ka nekad. Deviņdesmito gadu sākumā mēs ar lietuviešiem gājām dažādus ceļus. Lietuvieši savu žurnālu „Medicina” sāka izdot angļu valodā un tas kļuva citējams. Šobrīd mums– proti, Ārstu biedrībai un Rīgas Stradiņa universitātei pieder 2 no 12 Lietuvas žurnāla ikgada numuriem. Šobrīd tas ir vienīgais Latvijas citējamais žurnāls. „Latvijas Ārsts” pilnībā atteicās no svešvalodām, pat no kopsavilkumiem angļu valodā, jo tā izrādījās vienkārša zīmēšanās– nevienam šie kopsavilkumi angļu valodā nav vajadzīgi.
Bagātās Vācijas pieredze ir savādāka. Viņi reizi mēnesī no saviem iknedēļas žurnāliem veido vienu augsti indeksētu citējamu mēneša žurnālu angļu valodā.
Pasaulē iznāk aptuveni 20000 dažādu citējamu žurnālu angļu valodā, 8000 spāņu vai portugāļu valodā un aptuveni 10000 žurnālu hireoglifos, kāds tūkstotis ir arī krievu valodā. Tiesa, krievu žurnālu citējamība ir vairāk vai mazāk apšaubāma– to garantē Krievijas augstākā atestācijas komisija. Toties krieviem nudien nav neviena īsta žurnāla lasītājiem.
Kā Jūs saprotat žurnālu lasītājam?
Gauži vienkārši– visi raksti ir paredzēti ierindas ārstam. Ārsta smadzenes nav miskaste– viņam ir jālasa tas, kas viņam vajadzīgs. Tādēļ pilnu saturu mēs liekam uz žurnāla vāka– nav laika satura meklējumiem, bet ja Tu saturā redzi to, kas Tev ir vajadzīgs, šķir vajadzīgo lapaspusi, lasi. Starp citu– ja mēs pieņemam, ka cilvēks dzimtajā valodā rakstīto tekstu uztver par 100%, tad pirmajā svešvalodā par 80%, otrajā par 60%. Vienkārši– lasa lēnāk un ne visus vārdus, ne visus izteicienus saprot.
Žurnāls lasītājam nozīmē informatīvu izdevumu labā latviešu valodā. Pasaulē lielākais medicīnas žurnāls lasītājiem ir JAMA– Amerikas ārstu biedrības žurnāls, kas katru nedēļu sasniedz katru Amerikas ārstu.
Žurnāls „Latvijas Ārsts” iznāk sākot no 1989. gada Atmodas gadiem un kļuva par celmlauzi latviešu medicīnas literatūrai
Es pats esmu izdevis vai rediģējis 160 medicīnas grāmatu. Pēdējos sešus gadus ar to nenodarbojos– vienkārši nav laika, bet Medicīnas apgāds Maijas Šetleres vadībā joprojām aktīvi izdod medicīnas literatūru latviešu valodā. Salīdzinājumam– igauņu valodā kopš 1990. gada ir iznākušas 10 vairāk vai mazāk cienījamas grāmatas, bet lietuviešu valodā– kādas 50. Pateicoties „Latvijas Ārstam” latviešu ārsti runā, raksta un domā latviešu valodā.
Jūs taču savulaik sarakstījāt un izdevāt milzīgo grāmatu „Cilvēks” par anatomiju, fizioloģiju, patoloģiju?
Mani māc mazvērtības komplekss, kad salīdzinu savu veikumu ar sava grupasbiedra, profesora Aivara Lejnieka radīto trīssējumu „Klīnisko medicīnu”. Latviešu valoda ir 8. valoda pasaulē, kurā visa klīniskā medicīna izdota vienā krājumā. Paldies Dievam, esmu Aivara Lejnieka manuskriptā iejaucies ar saviem padomiem un redakcionāliem labojumiem– tagad varu sist sev pa plecu, ka esmu šajā darbā blakus stāvējis.
Savulaik „Latvijas Ārstu” Pasaules brīvo latviešu apvienība vairākkārt prēmēja kā izdevumu ar labāko latviešu valodu, apsteidzot „Karogu” un citus literārus žurnālus
Es pats rakstu, lietojot mīksto ŗ, sh, ch un dažkārt lietoju garo ō. Diemžēl manu mīksto ŗ neviens nepublicē, bet man tomēr ir izdevies pārliecināt kolēģus nerakstīt šizofrēnija, bet shizofrēnija, nelietot išēmiskā slimība, bet gan ishēmiskā slimība. Mēs taču nesakam šēma, bet shēma.
Tomēr gadu no gada vairāk latviešu valodā ienāk anglicismi. Mani autori– cienījami profesori nevēlas rakstīt priekškambaris, bet gan atrijs, nesaka plandīšanās, bet fibrilācija, lieto visdažādākos angļu slengus, un protestē pret mūsu vēlmi rakstīt labā, skanīgā latviešu valodā.
Tad jau iznāk, ka žurnāls „Latvijas Ārsts” veido latviešu medicīnas terminoloģiju?
Patiesībā latviešu medicīnas terminoloģiju radīja profesori Kristaps Rudzītis un Ilmārs Lazovskis. Mans uzdevums ir turpināt viņu darbu. Bet „Latvijas Ārsts” vismaz tik ilgi, kamēr es to vadīšu, bet Ieva Miķelsone rediģēs, būs izdevums ar labāko latviešu valodu žurnalistikā.
Lai cik tas neliktos dīvaini, Neatkarīgās rīta avīzes lasītājiem ir citas intereses. Mūsu lasītājs vēlas dzirdēt Pētera Apiņa domas nevis par labskanīgu latviešu valodu, bet gan par Latvijas medicīnas attīstību
Šobrīd taču Latvijā ir tik daudz speciālistu visās jomās. Priekšvēlēšanu gaisotnē katram ir viedoklis– kā pareizi ārstēt, kā pareizi organizēt veselības aprūpi. Es taču uz Saeimu netaisos, partijās nestāšos, kamdēļ man runāt par tautas tribūnu jautājumiem.
Bet likums par veselības finansēšanu taču rūp?
Tas likums pat nav klibs ar divām kājām. Vienas kājas– proti korekta naudas sadale un izlietošana tajā nav vispār. Līdz ar to Ministru kabinets katru gadu seškārt maina noteikumus pēc kādiem nauda sadalāma, tā ir vairāk nekā 1000 lapaspušu bieza grāmata bez struktūras un noteikumiem, ko nav izlasījuši pat paši sastādītāji. Manuprāt finansēšanas principiem jābūt aprakstītiem Ārstniecības likumā, tas aizņemtu divas lapaspuses, bet mēs garantētu noteiktu naudas procentu Neatliekamajai palīdzībai, primārai aprūpei, veselības saglabāšanai, rehabilitācijai, proti, tām jomām, ko politiķi neredz un vienmēr atstāj pabērna lomā.
Kas ir galvenā problēma Latvijas veselības aprūpē?
Manuprāt– pārāk lielā līdzmaksājuma, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumu, paša apmaksātu medikamentu kopējā summa. Slimniekam patiesībā jāapmaksā gandrīz puse no visas viņa ārstniecībā tērētās summas. Līdz ar to Latvija veselības aprūpē nav demokrātiska valsts, ārstniecības, diagnostikas un rehabilitācijas izdevumi netiek sadalīti solidāri, bet paliek par paša slimnieka problēmu. Patiesībā Latvijā veselības aprūpei tērē vairāk naudas uz vienu iedzīvotāju kā Igaunijā, bet igauņiem daudz lielāka daļa ir solidāra.
Šeit es vēlētos atgādināt kādu gadskārtu. Jūs taču kļuvāt par Veselības ministru 1994. gadā? Tātad tieši divdesmit gadus atpakaļ Veselības valsts ministrs bija Pēteris Apinis, un tieši viņš ieviesa pacienta iemaksu
Šo reformu es veicu 1995. gadā, tātad pacienta iemaksai tikai nākamgad jubileja. Es arvien uzskatu, ka viens lats (toreiz iemaksa bija 20 santīmi) pie ģimenes ārsta ir adekvāts maksājums, tikai par šo nevajadzētu rakstīt kvīti un sešas atskaites. Problēma ir, ka šī pilnīgi korektā sistēma transformējusies par graujošu naudas raušanu, lai aizpildītu iestādes kasi. Ārstēšanās slimnīcā var bankrotā iedzīt jebkuru.
Mums taču ir sajūta, ka ar medicīnu viss nav tik labi kā gribētos. Ministri nāk un iet, reformas turpinās, rezultātu nav.
Mēs pilnībā esam aizmirsuši, kas medicīnā ir galvenais. Ministri, politiķi, ārsti un pacienti runā tikai par naudas trūkumu, par modernām tehnoloģijām, zālēm, celtniecību. Pēdējos gados neesmu dzirdējis, ka kāds domātu par pacientu. Man jau vēl vairāk gribētos saklausīt ministrijas viedokli par veselu cilvēku, proti par veselības iespējami ilgu saglabāšanu. Bet mēs– tikai par naudu.
Tad rodas mistiskas shēmas, ko mūsdienās sauc par kvalitātes vadību, e- veselību, attīstības plānu vai jebkurā citā nosaukumā, kas patiesībā ir naudas šķērdēšana un rosības imitācija.
Zem kvalitātes vadības zīmes Veselības ministrija par 4 miljoniem Eiropas struktūrfondu naudas atkal ir nolēmusi sarežģīt mediķu dzīvi – izstrādājot lērumu dokumentu, veidlapu, kartiņu, talonu, ko katram ārstam aizpildīt elektroniskā un papīra formātā. Par pacientu šeit ir viena rūpe– ka tik pacients noslēgtu līgumu ar savu aprūpes sniedzēju.
Šobrīd visās Eiropas valstīs, kurās līdzīga kvalitātes nodrošināšanas sistēma ir ieviesta, meklē veidu– kā no tās tikt vaļā. Šī sistēma nedomā par pacientu– nevienam slimais cilvēks neinteresē. Sistēmai interesē aizpildīti papīri un tabulas. Kontrole tikai pa papīra rindiņām. Ja papīri labi aizpildīti un pacients nomiris– Veselības ministrija laimīga, kvalitāte augstākajā līmenī.
Bet medicīna nav vienīgā joma, kur politiķi izslēguši būtisko no sava skatpunkta. Izglītības ministrija runā tikai par skolotāju algu reformu, bet pilnīgi neviens nepiemin, ka galvenais ir vesels un gudrs skolnieks.
Pēdējos gados Latvijā nereti Jūs grūti sastapt. Jūs taču esat vēl kāda žurnāla galvenais redaktors?
Pasaules Ārstu savienība izdod World Medical Journal, kas adresēta visām nacionālām ārstu asociācijām. Žurnālam šogad ir sešdesmitā gadskārta, bet pēdējos sešus gadus žurnālu vadu es. Man ar angļu valodu ir neiedomājamas problēmas, šo darbu es varētu nosaukt par mocībām daudzu nakšu garumā.
Un arī tas ir žurnāls lasītājiem, nevis rakstītājiem?
Es ceru, ka visu pasaules valstu ārstu organizāciju līderi kaut ko gūst no šī žurnāla
Vai Eiropā katrā valstī ir medicīnas žurnāls, kas pieder nacionālai ārstu organizācijai?
Somijā ir divas organizācijas un divi dažādi žurnāli. Tiesa, katrs ārsts maksā savai biedrībai vairākus procentus no savas (Somijas ārsta) algas kā biedru naudu, un par to arī saņem žurnālu. Savulaik 1991. gadā mācījos žurnāla veidošanu Deutsches Ārzteblatt izdevniecībā Vācijā. Šobrīd vācieši mācas no mums. Pērn nācās būt par ekspertu čehu un poļu ārstu izdevumiem. Tā kaut kā izklausīsies pēc tās suņa astes celšanas, bet šobrīd „Latvijas Ārsts” ir labākais un kvalitatīvākais nacionālais ārstu žurnāls Eiropā.
Vai Ārstu žurnāls ir lasāms arī vienkāršiem lasītājiem, nu tādiem, kas vēlas kaut ko uzzināt par savu žultspūsli vai sirdi?
Protams, nē. Pacientiem ir virkne citu izdevumu. Tiesa, šos izdevumus lielā mērā diktē tieša un netieša reklāma. Visvairāk reklamē uzturbagātinātājus. Sameklē rakstu par sirdi un pieliek klāt reklāmu ar preparātu, it kā tas tad nu ārstēs sirdi. Vai vēl trakāk– publicē tulkojumu, kurā it kā ārsts apliecina šī uzturbagātinātāja vērtīgās īpašības. Patiesībā es zinu tikai vienu uzturbagātinātāju– zivju eļļu, kam ir pierādīta labvēlīga ietekme uz veselību. Rīt polivitamīnus nozīmē tikai šķiest naudu. Esmu izlasījis tonnām literatūras, taču nekādi nevaru saprast kā kaut kāds nezināma satura maisījums var radīt stiprus nervus vai kāds cits samazināt holesterīnu un pagarināt sirds mūžu. Medicīna ir eksakta zinātne– lai medikaments tiktu līdz slimniekam tas pētīts un analizēts miljoniem reižu sākotnēji pie lopiem, tad speciālām pētījumu grupām. Uzturbagātinātāju pierādījumi ir tikai un vienīgi reklāma. Bet Latvijas iedzīvotāji tajos notērē pār par četrdesmit miljoniem eiro. Par šo naudu varētu veikt profilaktiskās apskates, iegādāties tiešām vajadzīgus medikamentus, ārstēties.
No 120 interneta resursiem, kas raksta par veselību, 100 ir netieši vai tieši radīti reklāmas dēļ. Pasaulē ar šo kaiti cīnas vienkārši– valsts un profresionāļi uztaisa vienu interneta portālu, kur ievieto tikai pārbaudītu veselības informāciju. Lielākais godīgais veselības portāls uz zemeslodes ir MedlinePlus. Kaut es pieļauju, ka ķīniešiem ir kaut kas pārāks.
Cik bieži Jūs publicējieties vienkārši par sabiedrības veselību– tautai, nevis medicīnas profesionāļiem?
Reizi nedēļā. Visa nedēļa darbā man ir aizņemta no 8 rītā līdz 20 vakarā. Kaut ko radošu uzrakstīt var tikai sestdien vai svētdien. Manā 55 gadu dzimšanas dienā man uzdāvināja manu bibliogrāfiju, kurā bija aptuveni 2.5 tūkstoši populārzinātnisku rakstu, no kuriem vismaz 90%– par veselības saglabāšanu un veicināšanu. Ar pseidonīmu publicēju ne vairāk kā piekto daļu savu rakstu, parasti tad, ja saprotu, ka vēl vienu rakstu par smēkēšanu vai trans– taukiem redakcija no manis vienkārši pretī neņems.
Šo darba stilu un attieksmi samācījos no Ilmāra Lazovska un Miervalda Birzes. Mans uzdevums ir mācīties pašam, palīdzēt mācīties citiem ārstiem, bet iegūtās zināšanas jau tulkotā un vienkāršotā veidā mācīt pacientiem, galvenokārt– kā saglabāt vai uzlabot veselību. Tas taču patiesībā ir tik vienkārši– sportot, pārstāt smēķēt un dzert šņabi, nelietot sāli, cukuru, trans– taukus, mīlēt savu valsti, īpaši vidi, kurā dzīvojam, proti ar ķīmiju nepiesāņot ūdenstilpnes un gaisu.
Jaunākie komentāri