Kūrorta rehabilitācijas centrs “Jaunķemeri” šodien svin savu 45 dzimšanas dienu, pie kam strādājusi šī iestāde visus 45 gadus ir viena cilvēka – Mihaila Malkieļa vadībā. Dažos vārdos cildinot iestādi, varu teikt, ka rehabilitācija Jaunķemeros tiešām ir labā un mūsdienīgā līmenī, pie kam centrs saglabājis arī tradicionālo sanatorijas mieru un stabilitāti. Aprakstīt visu to, ko cilvēka veselības labā veic centrā, nav mans uzdevums – ar to var iepazīties mājas lapā vai cenrādī. Šodien ir īstais brīdis parunāt par rehabilitācijas un kurortoloģijas sasaistes attīstību Latvijā.

Brīdī, kad Latvijas valsts 1991. gadā atguva neatkarību un notika lielās PSRS mantas dalīšana, Jūrmalā atradās 12 lielas sanatorijas, lai kā tās arī nebūtu nosauktas. Pacienti tika sūtīti no visas lielās valsts, arī „Jaunķemeros” tikai 3% no visiem pacientiem bija no Latvijas, visi pārējie ieradās ar vilcienu „Latvija”, rokās turot arodbiedrības ceļazīmi. Protams, viņi brauca ārstēties un ārstniecībā izmantoja galvenokārt baroterapiju (no vārda „bārs”– nejaukt ar hiperbāro oksigenāciju), jūras peldes un sošialaizingu, kas tolaik vairāk izpaudās kā tautas pastaigas (narodnaja guļaņje), kā arī iepirkšanās sniegto pozitīvo psihoemocionālo ietekmi.

Kopš tā laika ar rehabilitāciju un ārstniecību Jūrmalā nodarbojas tikai divas iestādes – Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari” un minētie „Jaunķemeri”, un abas tika saglabātas to vadītāju Aivara Vētras (šobrīd „Vaivarus vada Anda Nulle) un Mihaila Malkieļa erudīcijas, neatlaidības, darbspēju un politiskās prasmes dēļ, pie kam viena darbojas kā valsts, bet otra – kā privāta iestāde. Lielākajā sanatorijā pie Baltijas jūras – „Latvija” (vēlāk „Līva”) Ķemeros pa logu ailēm svilpo vējš un lielā iestāde lēnām sadrūp. V

islepnākā Jūrmalas ēka – viesnīca „Ķemeri”, kas uzcelta 1936. gadā pēc Eižena Laubes projekta tika privatizēta 1998. gadā un nonāca „Ominasis Latvia” rokās. Saūda Arābijas investori sanatoriju plānoja pārvērst „Kempinski” ķēdes pieczvaigžņu viesnīcā ar Ķemeru sēravotu un dūņu vannu peldēm.

14 gadus iestādē notiek restaurācija, ir atjaunota ēkas fasāde un daļēji restaurētas telpas, bet šobrīd ir skaidrs, ka „Kempinski” pat netaisās nākt uz Ķemeriem (nu netic neviens vairs sēravotam un dūņām kā ārstniecības līdzekļiem), investori ieguldījuši lielu naudu, bet nezin, ko ar ēku darīt. Diezgan viennozīmīgi var izdarīt secinājumu, ka vesturiskajos Ķemeros nekad vairs nekādas dziedniecības, rehabilitācijas nebūs, un diez vai tuvākajā laikā valsts „Ķemeru” sanatoriju atgūs savā īpašumā. Tas nozīmē, ka šo „Balto kuģi” gaida „Līvas” liktenis.

Daļa no bijušajām Jūrmalas sanatorijām atrodas kaimiņvalstu – Krievijas un Baltkrievijas juridikcijā, tas labi, jo šurp brauc tūristi un atstāj naudu Jūrmalā. Šīs viesnīcas nodarbojas ar SPA pakalpojumiem, ko mīļi sauc par kurortoloģiju. Daļa bijušo sanatoriju kļuvušas par vairāk vai mazāk prestižām viesnīcām. Veselības ministrijas bijušais īpašums „Jūras līcis”Arī tas priecē.

Ko šodien var mācīties no „Jaunķemeriem”? Prasmi piesaistīt ārvalstu pacientus. Visvairāk tie ir vecāka gadagājuma ļaudis no Izraēlas, kas savulaik izceļojuši no bijušās Padomju savienības, labi jūtas Jūrmalā, galvenokārt šejienes izcilo laika apstākļu dēļ – te vasarā nemēdz būt fizioloģiski bīstamais 40 grādu siltums. Otrs aspekts ir atpūtnieku vai pacientu piesaiste no Krievijas. Nevienam nav noslēpums, ka Krievijā sievietes ļoti vēlas dzemdēt bērnus Eiropas Savienībā, pat ja viņi pēc tam būs Krievijas pilsoņi. Krievijā valda uzskats, ka tieši grūtniecības patoloģiju ārstēšana Latvijā un veiksmīgas dzemdības šeit ir garantija bērna nākotnei. Un šādi pacientu piesaistes plāni, ko veiksmīgi sākuši realizēt „Jaunķemeru” speciālisti, ir Latvijai ļoti būtisks attīstības stāsts.

Regulārie paziņojumi par kurortoloģijas atjaunotni Latvijā ir tukša mutes kulstīšana. Dūņas un sērūdens kā ārstniecības līdzekļi mūsdienās nav lāga uzskatāmi par ārstniecību, bet dažkārt var stabilizēt slimnieka psiholoģisko noskaņojumu un pašsajūtu. Kalt plānus par to, ka Morē vai Baldonē ārstēties brauks Krievijas cari (kā tas bija 250 gadus atpakaļ) ir nejēdzīgi. Mērķtiecīgi ir valsts līmenī atbalstīt abas iestādes, kas ar rehabilitāciju Latvijā nodarbojas mūsdienīgi un ļauj pacientam pēc operācijas, insulta, infarkta, traumas ātri un pilnvērtīgi atgriezties darbā.

(06.08.2012.)