No militārās medicīnas skatpunkta Ukrainas notikumus varam sadalīt divās daļās. Pirmkārt, Maidana notikumi ziemā– snaiperi, lielas ļaužu masu pārvietošanās, ūdensmetēji mīnuss divdesmit grādu spelgonī, Molotova kokteiļi ar ugunsgrēkiem un cietušo plašiem apdegumiem. Maidana medicīnas dienestu vadīja Ukrainas Ārstu biedrības prezidents Oļegs Musijs, kuru pēc tam iecēla par Ukrainas Veselības ministru. Kopš tā laika viņa problēmas ievērojami pieauga– sākās Dombasa konflikts.
Dombasa konfliktu raksturo visu ieroču izmantošana– pēdējā laikā parādījušies pat ievainotie, kas cietuši no kājnieku mīnām. Autobusam trāpa prettanku raķete, lidmašīna tiek notriekta, vilciens nolaists no sliedēm. Abu pušu ievainotie tiek ārstēti vienās un tajās pašās slimnīcās un nereti guļ kopejā palātā. Pagaidām nekādi mēģinājumi traucēt otras puses cietušo glābšanu nav novēroti, bet noteikti agri vai vēlu tādi būs.
Ja Dobasa krīze eskalēsies, jārēķinas ar dažāda veida „zaļajiem vīreļiem” Baltijā. Pieņemot, ka Aizsardzības ministrs atrisina visas militārās problēmas, būtisks jautājums– kas notiek ar cietušajiem. NATO direktīva nosaka, ka cietušajam „zelta stundas” laikā jāsniedz specializēta (tas nozīmē vismaz anesteziologa, ja ne neiroķirurga un traumatologa) palīdzība.
Atslēgas vārdi– politrauma un apdegums, daudz cietušo vienlaikus. Šobrīd pietiekami labā līmenī šādu palīdzību varētu sniegt Rīgas Austrumu klīniskā slimnīca, visai nopietnā līmenī arī Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca un Bērnu klīniskā universitētes slimnīca. Pietiekami labi apzinoties pašreizējo cilvēkresursu situāciju, Latvijas Aizsardzības ministrijai un Veselības ministrijai būtu jāpavēršas pret Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Valmieras, Daugavpils un Rēzeknes slimnīcām ar jautājošu skatu– kādā veidā tiks nodrošināta palīdzība šajās slimnīcās bruņota konflikta gadījumā. Kādas ir materiālās rezerves, kāda ir iespēja mobilizēt darbiniekus? Pārējās Latvijas lauku slimnīcas nav un nebūs gatavas militāri medicīniskai palīdzībai.
Šobrīd reģionālās slimnīcas ir pašvaldību īpašums, pie kam atsevišķos gadījumos pieder nevis vienai pašvaldībai, bet vairākām, piemēram republikas pakļautības pilsētai un novadam. Veselības ministrijai nav iespēju ietekmēt šīs slimnīcas ar rīkojumu vai pavēļu palīdzību. Ja reģionālās slimnīcas īpašnieks– pašvaldība uzskatīs, ka slimnīcai svarīgāka ir jauna magnētiskās rezonances aparatūra, nevis 30 vienkārši un lēti ventilācijas aparāti, pietiekama pretsāpju, šķidrumu, antibakteriālo līdzekļu rezerve, pietiekami daudz operācijas materiāla, tad slimnīcas vadība iegādāsies rezonances aparātu.
Militārā medicīna balstas uz šķirošanas jeb triāžas principu, jo cietušo vienmēr daudz un pieredzējušākajam ārstam dažu sekunžu laikā jādod precīzs rīkojums– ko ar šo pacientu darīt, tad jādodas pie nākošā. Protams, šī metode rada kļūdas, bet ievērojami mazāk mirušo nekā to būtu, ja pieredzējušākais ārsts tūlīt grābtu skalpeli un mestos glābt pirmo cietušo.
Jārēķinas, ka karš, ja tas būs, neatgādinās 1940. gadu, kad pa Pleskavas šoseju brauca tanku kolonnas. Jādomā, ka ar NATO statūtu 5. pantu neviens neriskēs spēlēties. Toties tracināt iedzīvotājus, veikt sabotāžas, eskalēt konfliktus, sēt paniku– šie paņēmieni kopā ar lielu ļaužu masu ievainošanu būs starpvalstu negatīvo attiecību pamats. Pasaules militārās doktrīnas saka, ka ienaidnieki jāievaino, bet nav jānogalina– ievainoto ārstēšana rada lielu darbu un lielus resursu tēriņus.
Kādi varētu būt Latvijas medicīnas risinājumi iespējamai „zaļo vīreļu” invāzijai?
Pirmkārt, apmācīt visu uzņemšanas nodaļu un neatliekamās palīdzības dienesta ārstus, ārstu palīgus un medicīnas māsas militārās medicīnas pamatos. Otrkārt, jāsagatavo daži desmiti jaunu ārstu militārai situācijai, nosūtot tos pamācīties uz NATO un sabiedroto hospitāļiem Afganistānā, Centrālāfrikas republikā, Izraēlā. Treškārt, medicīnas augstskolās jāatjauno militārās medicīnas pamatu kurss. Ceturtkārt, jāatrod iespēja reģionālās slimnīcas nodot tiešā valsts pakļautībā. Piektkārt, jāveido stratēģiskās rezerves pie reģionālajām slimnīcām 1 mēneša tēriņu apjomā. Sestkārt, jāatjauno valsts katastrofu medicīnas plāns, atbilstoši Ukrainas konflikta atziņām. Un beidzot– daļa no ESF līdzekļiem nākamajam plānošanas periodam jānovirza tādas infrastruktūras veidošanai, kas būtu darbotiesspējīga militāra konflikta apstākļos.
Patiesībā situācija ap militārās medicīnas neesamību Latvijā ir vienīgais redzamais arguments, kāpēc trīs mēnešus līdz vēlēšanām būtu jāieceļ darbotiesspējīgs Veselības ministrs.
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Jaunākie komentāri