Veselības joma 2014. gadā nonāca pilnīgas sērdienītes lomā. Kaut premjerministrs, finanšu ministrs un veselības ministrs pārstāvēja vienu partiju, veselības jomas finansējums ne tikai nepieauga, bet pat procentuāli samazinājās. 2010. gadā veselības joma saņēma budžetu, kas bija 3.8% no IKP. 2011. gadā – 3.4%, 2012. gadā – 3.2%, pērn – 3.0%. Šī gada plāns nosaka, ka veselība saņems 2.9% no IKP, 2015. gada plāns – 2.7%, bet 2016. gadā – 2.5%. (likums „Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016. gadam.”)
Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielie līdzmaksājumi, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumi un nauda, kas jātērē zāļu iegādei. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat cik Igaunijā un Lietuvā, t.i. 6 – 7%, bet puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm: veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais – labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais – labāku nekā nabagais un rīdzinieks – labāku nekā laucinieks. Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt. Līdz ar to mums ir ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Veselības ministre Ingrīda Circene savu politisko kapitālu uzlika uz neveiksmīgu Ārstniecība finansēšanas likumu, pret ko asi iestājās kā medicīnas profesionāļi, tā pacientu organizācijas un virkne nozīmīgu politiķu. Rezultātā Latvija palika kā bez jaunā likuma, tā bez ministra.
Jauna ministra meklējumos valdošā koalīcija parādīja savu izpratni par veselības jomu, meklēdama (un neatrazdama) ministru pēc atsevišķām pazīmēm– „nemediķis”, „pieredze zāļu tirdzniecībā”, „bijušais ierēdnis”, „RSU amatpersona”. Tāda iespēja, kā meklēt ministru starp jauniem, spējīgiem, talantīgiem ārstiem netika izskatīta. Rezultātā 2014. gada otrajā pusgadā veselības joma palika bez politiskas vadības, kas nozīmē– gatavojas Eiropas prezidentūrai bez politiska uzstādījuma, Veselības ministrijas ierēdņu viedā noskaņā „ka tik kaut kas nenotiek”.
Problēma Latvijas veselības aprūpes sistēmai ir nesakārtota likumdošana. No diviem nepieciešamajiem „jumta” likumiem Sabiedrības veselības likums vēl joprojām nav izstrādāts un pieņemts. Ārstniecības likums ir novecojis, sadrāklēts kā Latgales lupatu deķis. Tajā iekļauta daļa veselības aprūpes, daļa veselības saglabāšanas jautājumu. Liela daļa likumā paredzēto normu nav tieši sasaistāmas ar Ministru kabineta noteikumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Ārstu prakšu likums savu laiku nodzīvojis– daļu no tā jāiekļauj Ārstniecības likumā kā atsevišķu daļu, pārējo– jāpārstrādā un jānosaka kā Ministru kabineta noteikumus. Nozares finansējuma sadalījumu joprojām nenosaka likumdošana, bet atsevišķi ierēdņi Nacionālajā Veselības dienestā, kas šī finansējuma sadalījuma regulējošos Ministru kabineta noteikumus maina vidēji 5 reizes gadā. Līdz ar to netieši tiek prioritizētas sekundārās palīdzības slimnīcas. Ģimenes ārstu dienests joprojām nav reglamentāts, bez tam nepietiekami finansēts. Nepiedodami daudz valsts līdzekļu tiek šķērdēts jaunas, nevajadzīgas tehnoloģijas iegādei, kvalitātes sistēmas un e- veselības izstrādei, kaut pilnīgi skaidrs, ka šie projekti lemti neveiksmei, tai pašā laikā profilakse un slimību prevencija Latvijā tiek prioritizēta tikai deklaratīvajos dokumentos.
Likumdošanā noteikts, ka par pacientu pieejamību un sabiedrības veselībuatbildīgas ir pašvaldības, kā rezultātā Latvijā ir 119 veselības modeļi, kas lielākoties tiešā veidā pieejamību vai slimību profilaksi nerisina– nauda tiek iztērēta slimnīcu remontam, datortehnikas iegādei vai jaunu tehnoloģiju iegādei. Reģionālie stacionāri nepakļaujas ministrijai, kas rada draudus, ka šie stacionāri nav gatavi militārai, transporta, ķīmiskai, fizikālai vai sadzīves katastrofai (Latvijā nav militārās medicīnas). Vienīgais risinājums ir pārņemt reģionālās slimnīcas valsts īpašumā.
Jaunākie komentāri