Renāte Ligere, profesore

Pēteris Apinis,  ārsts

 

1944. gada 17. martā Otrā pasaules kara laikā Latvijas Centrālā padome pieņēma memorandu, ko parakstīja 188 ievērojami Latvijas politikas, zinātnes, uzņēmējdarbības, militārās jomas un kultūras darbinieki. 109. paraksts šajā vēsturiskajā dokumentā pieder LU docentei Dr. med.Martai Vīgantei, vienai no sava laika ievērojamākajām un ietekmīgākajām ārstēm.

No 188 memoranda parakstītājiem Latvijā palika 55, daļa kara pēdējā gadā gāja bojā (ceļā uz Štuthofas nometni arī Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste), lielākā daļa devās trimdā. Visi 55 Latvijā palikušie Latvijas patrioti, kas bija parakstījuši Latvijas Centrālās padomes memorandu, tika represēti.

Docente Marta Vīgante ir profesores Renātes Ligeres mātes māsa, patiesībā audžumāte. Stāsts par docenti Vīganti būtu grāmatas vai filmas vērts.

Marta Vīgante pati ir teikusi – esmu dzimusi svētdienā, krekliņā, tāpēc man dzīvē labi veicas, visu varu darīt, un viss vienmēr beidzas labi. Šīs dzīves pārliecības dēļ viņa allaž uzņēmās lielus riskus, nebaidoties, ka kaut kas var slikti beigties.

Viņa iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē 1920. gadā un pabeidza 1926. gadā, un tas bija pirmais Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes kurss, kurš sāka un beidza studijas Latvijā.

Tas bija laiks, kad Medicīnas fakultātes studenti brauca uz Nāves salu, kur 1916. gadā notika Brīvības cīņas ar lieliem latviešu strēlnieku zaudējumiem. Studentu savāktie kauli kļūst par pamatu Anatomijas muzeja izveidošanai un palīglīdzekli studijām vēl daudzām mediķu paaudzēm.

Jau 6. kursā Marta Vīgante sāka strādāt Rīgas pilsētas 1. slimnīcas Hospitālajā klīnikā terapijas klīnikā pie docenta J. Skujas par subasistenti. Izvēli par labu darbam Latvijas Universitātē lielā mērā ietekmēja profesors Roberts Krimbergs. Viņš Martai Vīgantei ieteica noraidīt piedāvājumu strādāt par ārsti iespējami tuvu savām lauku mājām Straupē ar algu 150 latu mēnesī, bet izvēlēties Medicīnas fakultāti ar daudz mazāku atalgojumu – tikai 50 latu mēnesī.

Tas bija laiks, kad visa studentu apmācība studentu apmācība klīniskajos priekšmetos notika Rīgas 1. pilsētas slimnīcā. Lai gan 1926. gadā jau ir panākta Medicīnas fakultātes galīga vienošanās ar Rīgas pilsētu par 2. pilsētas slimnīcas (to, ko mēs šodien pazīstam kā Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu) pārņemšanu Medicīnas fakultātes lietošanā (uz 25 gadiem), LU Medicīnas fakultātes profesūra uzskatīja, ka 2. pilsētas slimnīca vēl neatbilst studentu apmācībai, jo trūkst instrumentārija, nav iegādāta atbilstoša aparatūra, kā arī telpas nav piemērotas darbam ar studentiem. Tikai 1928. gada 17. aprīlī Ministru Kabineta apstiprināts līgums ļauj Medicīnas fakultātes septiņām ar klīniku saistītām katedrām uzsākt darbu 2. pilsētas slimnīcā, starp kurām ir Iekšķīgo slimību fakultātes klīnika un Iekšķīgo slimību katedra ar propedeitikas klīniku (Iekšķīgo slimību Hospitālā klīnika).

Tā Marta Vīgante 1928. gadā pārcēlās un II. pilsētas slimnīcu – gan dzīvot, gan strādāt. Dzīvoja ēkā, kur tagad atrodas Acu slimību klīnika, audzināja un skoloja savu jaunāko māsu un brāli, strādāja profesora Jāņa Miķelsona vadībā Iekšķīgo slimību Hospitālajā klīnikā. 1929. gadā viņa nokārtoja doktorantūras pārbaudījumus (10 eksāmeni), lai varētu sākt zinātniskus pētījumus. Zinātniskā darba tēmu izvēlējās profesors Jānis Miķelsons. Marta Vīgante bija viena no pirmajām sievietēm, kas apņēmības pilna uzsāka zinātniskos pētījumus medicīnā.

Ja mēs ieskatāmies Latvijas Universitātes profesoru un docētāju kopbildēs pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, tie bija tikai vīrieši un lielākoties vīrieši. Sieviešu zinātnieču un pedagogu laiks ienāca ar Martu Vīganti. Viņa katru vakaru pēc sešiem – pēc darba klīnikā – līdz vēlai naktij turpat II. pilsētas slimnīcā eksperimentēja ar trušiem. Vienlaicīgi klīnikā viņa veica novērojumus ar cukura diabēta pacientiem.

Tajā laikā populārākā cukura noteikšanas metode asinīs bija Hāgedorna–Jensena metode, un Marta Vīgante šo metodi modificēja – pasaulē tā ieguva atzinību kā Hāgedorna–Jensena metode Vīgantes modifikācijā. Lai ziņotu par šīs cukura noteikšanas metodes asinīs modifikāciju, pārliecinātos par tās ticamību, kā arī papildinātu zināšanas, Medicīnas fakultāte Martai Vīgantei piešķīra stipendiju un ceļa naudu, lai dotos uz Kopenhāgenu Niels-Steengena diabēta klīniku pie ievērojamā vielmaiņas slimību speciālista profesora Hansa Kristiana Hagedorna.

Kopenhāgenas dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja slaids jauns vīrietis, paņēma ceļasomas, aiznesa uz savu mašīnu un aizveda uz slimnīcu, kur bija jau rezervēta dzīvojamā istaba. Pa ceļam Marta Vīgante čakli vācu valodā iztaujāja savu pavadoni: cikos jābūt darbā, kāds izskatās slavenais profesors, kas jāzina komunikācijā. Darbā bija jābūt pusastoņos. Marta Vīgante vēl pavaicāja – kāds ir tas slavenais profesors – vai vecs ar bārdu, un viņas pavadonis pasmaidīja, ka, protams, ar bārdu.

Nākamajā rītā liels bija Martas Vīgantes pārsteigums, ka pasaulslavenais profesors ir viņas pavadonis Kopenhāgenas dzelzceļa stacijā.

Šeit laiks pastāstīt par cukurslimību jeb cukura diabētu, insulīna atklāšanu un insulīna ražošanas uzsākšanu.

Jau 19. gadsimtā par cukurslimību bija itin skaidrs priekšstats. 1893. gadā bija atklātas Langerhansa saliņas, kas aizkuņģa dziedzerī izstrādā insulīnu.

Jau 19. gadsimtā par cukura diabētu daudz kas bija zināms. 1869. gadā vācu patologs, fiziologs, biologs Pauls Langerhans  (21 gadu vecs) savā doktora disertācijā pirmais aprakstīja īpašas gaišas struktūras aizkuņģa dziedzerī, kuras atšķiras no pārējās dziedzera struktūras un nebija savienotas ar ductus pancreaticus. Viņš gan izteica pieņēmumus, ka tie ir limfmezgli vai nervu šūnas. Nedaudz vēlāk – 1896. gadā franču histologs Edess Lages (Edouesse Laguesse) šīs struktūras nosauca par Langerhansa saliņām par godu iepriekš minētajam zinātniekam. Pamatojoties uz saviem pētījumiem, viņš arī apgalvoja, ka šīs saliņas producē īpašu hormonu, kurš samazina glikozes līmeni asinīs.

Būtisku pagriezienu antidiabētiskās vielas jeb insulīna meklējumos izdarīja divi zinātnieki  – lietuviešu izcelsmes ārsts Oskars Minkovskis ( Oskar  Minkowski) un vācu ārsts Jozefs Mērings (Joseph von Mering). 1889. gadā viņi publicēja ziņojumu par savu eksperimentu – izoperēja aizkuņģa dziedzeri suņiem un konstatēja, ka suņiem pēc šādas operācijas attīstās fatāls cukura diabēts. Zinātnieki secināja, ka aizkuņģa dziedzeris secernē vielu, kas samazina cukura daudzumu asinīs, t.i., aizkuņģa dziedzeris ir tieši saistīts ar cukura diabētu. Kā lasām vairākās publikācijās, minētais eksperiments rosina veikt līdzīgus eksperimentus ar suņiem arī rumāņu izcelsmes zinātniekam Nikolajam Paulesku (Nicolae Constantin Paulescu).

Gadiem ilgi dažādu pasaules valstu zinātnieki centās izgatavot aizkuņģa dziedzera ekstraktu, lai pazeminātu glikozes līmeni asinīs, bet šie mēģinājumi bija neveiksmīgi galvenokārt piemaisījumu un toksisku vielu dēļ. 1906. gadā Berlīnē Georgs Cilcers (Georg Ludwig Zülzer) ievadīja aizkuņģa dziedzera ekstraktu diabētiskas komas pacientam. Pēc neliela stāvokļa uzlabošanās brīža pacients nomira no komas komplikācijām.

Turpmākie pētījumi ir saistīti ar beļģu klīnicista un diabetologa Jana Meijera (Jean de Meyer) novērojumiem, kurš 1909. gadā ziņoja, ka šo aizkuņģa dziedzera funkciju varētu nosaukt par iekšējo aizkuņģa sekrēciju, bet substanci, ko izdala aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņas, angļu fiziologs Edvards Šarpejs– Šafers (Sir Edward Albert Sharpey-Schafer) 1916. gadā nosauca par „insulin” jeb „insuline” no latiņu vārda „insula”  –  sala.

No 1912. gada vadošais insulīna un cukura diabēta pētnieks pasaulē bija rumāņu ārsts Nikolajs Paulesku, kurš 1916. gadā ar skābēm un sārmu attīrīja liellopu aizkuņģa dziedzera ekstraktu, to atšķaidīja sālsūdens šķidrumā un injicēja sunim ar diabētu. Būtiski, ka Nikolajs Paulesku šim sunim izoperēja aizkuņģa dziedzeri bez ductus pancreaticus liģēšanas, aizkuņģa dziedzera ekstraktu injicēja sunim jugulārajā vēnā, pierādot, ka ekstrakts satur insulīnu, kurš var darboties kā pretdiabēta līdzeklis. Pēc injekcijām cukura līmenis normalizējās.

Nikolajs Paulesku bija dažus soļus no insulīna izstrādes cilvēku ārstēšanai un Nobela prēmijas, kad viņu iesauca armijā, kur viņš kā kara ārsts nostaigāja Pirmā pasaules kara frontes ceļus un tika demobilizēts tikai 1921. gadā. Savus 1916. gadā sāktos eksperimentus viņš apkopoja un publicēja laikā no 1920. līdz 1921. gadam četros rakstos. Aizkuņģa dziedzera ekstraktu viņš nosauca par pancreine un 1922. gada 10. aprīlī saņēma Rumānijas rūpniecības un tirdzniecības ministrijas patentu šā preparāta ražošanai cukura diabēta ārstēšanai. Laikā, kamēr Paulesku gaidīja patentu, Kanādā, Toronto Frederikam Bantingam (Sir Frederick Grant Banting) un Čārlzam Bestam (Charles Herbert Best) izdevās izolēt insulīnu un injicēt to cilvēkam.

Vēstures šarms ir apstāklī, ka Bantings bija ķirurgs ortopēds, bet Bests – medicīnas fakultātes students. Viņiem Toronto universitātes fizioloģijas profesors Džons Makleods (John James Rickard Macleod) bija izdalījis telpu un desmit suņus. Eksperimenti sākās 1921. gada 17. maijā, līdz septembrim suņiem bija veikta depankreatizācija un, protams, sākās cukura diabēts. Ievadot sunim vēnā aizkuņģa dziedzera ekstraktu, ko viņi sauca par izletīnu, pazeminājās glikozes līmeni asinīs. 1921. gada beigās bioķīmiķim Džeimsam Kolipam (James Bertram Collip) izdevās attīrīt izletīnu injekcijai cilvēkam.

Tajā laikā pētījumu par aizkuņģa dziedzera proteolītisko aktivitāti bija salīdzinoši maz. Eksperimentālos pētījumos ar suņiem šai aizkuņģa dziedzera funkcijai pievērsa maz uzmanības. Insulīna atklājējs Frederiks Bantings domāja, ka gremošanas enzīmi noārda insulīnu. Tagad mums ir zināms, ka Langerhansa saliņās ir trīs dažādas šūnas, kuras secernē dažādus hormonus. Tāpēc Toronto zinātnieku grupai ar tās vadītāju Frederiku Bantingu  eksperimenta mērķis bija iegūt Langerhansa saliņu ekstraktu no pilnīgi deģeneratīva dziedzera (nosienot aizkuņģa dziedzera asinsvadus), kad dziedzeris vairs nedarbojas, un izdalās tikai ekstrakts no Langerhansa saliņām. Šo ekstraktu sākumā nosauca par isletīnu, vēlāk par insulīnu.  Šo ekstraktu viņi ievadīja suņiem ar izoperētu aizkuņģa dziedzeri. Zinātnieki konstatēja, ka ekstraktam ir labas cukuru pazeminošas īpašības. Bet, arī šai zinātnieku grupai aizkuņģa dziedzera ekstrakts suņiem radīja nopietnas blakusparādības. Tāpēc eksperimenti turpinājās ar vairāk nekā 100 suņiem, līdz zinātnieki ieguva ekstraktu, kuru var ievadīt cukura diabēta slimniekiem, to viņi arī izdarīja 1922. gadā.

Pirmo aizkuņģa dziedzera ekstraktu cilvēkam Bantings un Bests ievadīja 14 gadu vecam zēnam ar diabētu, viņam izveidojās abscesi, ketoze nemazinājās, taču cukura līmenis viegli pazeminājās. Neilgi pēc tam, injicējot attīrīto J. Kolipa ekstraktu, glikozes līmenis asinīs samazinājās, samazinājās glikozūrija, bet ketonūrija izzuda. Jādomā, ka būtiskā atšķirība starp Toronto un Bukarestes pētniekiem bija tā, ka kanādieši uzreiz saprata pārdozēšanas iespēju un bija gatavi pacientam dot apelsīnu sulu un konfektes, bet dažos avotos norādīts, ka Paulesku pirmajam pacientam cukura līmenis nokritās uz nulles.

Nobela prēmiju 1923. gadā piešķira diviem zinātniekiem – F. Bantingam (Sir Frederick Grant Banting)  un Toronto Universitātes Fizioloģijas katedras vadītājam J.F.R. Makleodam (John James Rickard Macleod), kas piešķīra telpas un vadīja nebūt ne vieglo pētījumu.  Šāda Nobela komitejas rīcība Frederiku Bantingu ļoti sadusmoja, jo pēc viņa domām otrā prēmija bija jāpiešķir viņa vistiešākajam palīgam Čārlzam Bestam, kas ķīmiski noteicis un rūpīgi sekojis glikozes izmaiņām asinīs. Vēlāk pusi no Nobela naudas prēmijas  Frederiks Bantings atdeva Čārlzam Bestam, bet Džons Makleods – Džeimsam Kolipam. Nobela prēmijas komiteja vairākus gadus vēlāk – 1941. gadā, gadu pēc Frederika Bantinga traģiskās nāves, oficiāli atzina arī Čārlzu Bestu par insulīna atklājēju. Pēc insulīna atklāšanas 1923. gadā farmācijas firma Eli Lilly un kompānija Kanādā sāka ražot Iletinu no liellopu aizkuņģa dziedzeriem, proti, pirmo komerciāli pieejamo insulīnu. Insulīns trūka – viena pacienta ārstēšanai ar insulīnu vajadzēja 100 liellopu aizkuņģa dziedzerus.

Šeit stāstā iesaistās mūsu varoņi. Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā, Kopenhāgenas universitātes profesors Augusts Krogs (Schack August Steenberg Krogh) devās lasīt lekcijas uz Toronto 1922. gadā, un viņam līdzi brauca viņa sieva, diabēta paciente, kura strādāja kopā ar Hansu Hāgedornu klīnikā. Aaugusts Krogs un Hans Hagedorns tikās ar Frederiku Bantingu un Džonu Makleodu, iemācījās operēt suņus un saņēma atļauju ražot insulīnu Dānijā.

Krogs jaunajā izņēmumā ieguldīja visu savu Nobela prēmijas naudu, bet Hāgedorns pārdeva māju un ģimenes relikvijas. Viņi 1923. gadā izveidoja bezpeļņas organizāciju Nordisk Insulin Laboratory, kas sāka insulīna ražošanu, turklāt uzreiz atsacījās no liellopu aizkuņģa dziedzeriem, bet gan zinātniskos pētījumus, gan ražošanu veica, ekstrahējot insulīnu no cūku aizkuņģa dziedzera.

Hanss Hāgedorns (Hans Christian Hagedorn) Kopenhāgenas universitāti bija beidzis 1916. gadā un izvēlējās strādāt nelielā slimnīcā Herningā, vienā no tolaik nabadzīgākajiem Dānijas rajoniem. Viņš sadraudzējās ar vietējo farmaceitu Birgeru Normenu Jensenu (Birger Normen Jensen) un gada laikā izstrādāja mikrometodi glikozes noteikšanai asinīs. Šī metode tika prezentēta 1918. gada 1. augustā un bija tik vienkārša un uzticama, ka kļuva par izvēles metodi daudzās laboratorijās visā pasaulē nākamos 40 gadus. Jau 1920. gadā viņš bija ietekmīgākais Kopenhāgenas diabēta ārsts, bet 1923. gadā uzsāka insulīna ražošanu. Tolaik, ārstējot cukura diabētu, insulīnu vajadzēja injicēt vairākas reizes dienā, un katru reizi insulīns deva pīķa efektu – strauji un stipri pazemināja cukura līmeni asinīs. 1933. gadā Hāgedornam kopā ar Jensenu un Ingeru Vudstrupu (Inger Wodstrup) izdevās pievienot insulīnam protamīnu un pagarināt insulīna darbību līdz 24–36 stundām, proti, prolongētais insulīns sāk darbību pēc 1,5 stundām un turpina diennakti. Pagarinātas darbības insulīns tirdzniecībā nonāca 1936. gadā.

Tieši šajā 1933. gadā Kopenhāgenā ieradās Marta Vīgante. Hāgedorna klīnika šajā laikā bija globālais līderis cukura diabēta pētīšanā, bet Nordisk (ko mēs šodien pazīstam kā Nova Nordisk) pasaules līderis insulīna ražošanā.

Marta Vīgante klīnikā pavadīja divus mēnešus, ar milzu entuziasmu metās pētniecības un ārstniecības darbā un saņēma vairākkārtējus aicinājumus palikt Kopenhāgenā. Vēsture saglabājusi liecības par draudzību, kas izveidojās starp izcilajiem zinātniekiem Martu Vīganti un Hansu Kristiānu Hāgedornu, kas vēstuļu sarakstes formā turpinājās daudzus gadus. Vakarā pirms prombraukšanas, Hans Hāgedorns rīkojis vakariņas, kurās piedalījušies visi viņa asistenti un vadošie darbinieki. Pateicības runu Marta Vīgante teikusi dāņu valodā. Hāgedorns uzdāvājis cūciņu – krājkasīti ar naudu.

Hāgedorns vēstulēs un telefona sarunās aicināja Martu Vīganti uz Dāniju gan 1939. gadā, gan kara gados, viņš paredzēja (vai zināja) gan karu, gan krievu okupāciju. Es neatradu pārliecinošus pierādījumus par Hāgedorna vizīti Rīgā, bet ar lielāko varbūtību profesors ir Rīgu apmeklējis.

No Kopenhāgenas Marta Vīgante atveda jaunākās cukura diabēta ārstēšanas metodes un pozitīvu apstiprinājumu savas cukura noteikšanas metodes asinīs modifikācijas lietošanai. Tā bija liela viņas uzvara. Trīsdesmitajos gados nebija iedalījuma – 1. un 2. tipa cukura diabēts, bet vadošie Eiropas zinātnieki (tostarp Hāgedorns) ieteica dalīt cukura diabētu aizkuņģa dziedzera cukura diabētā un ārpus aizkuņģa dziedzera cukura diabētā. Ārpus aizkuņģa dziedzera cukura diabēta ārstēšanu viņš ieteica sākt, vispirms noregulējot nervu sistēmu, gremošanas sistēmu un aknu darbību.

Martas Vīgantes zinātniskais darbs turpinājās. 1935. gadā viņas zinātniskais darbs ir iespiests Latvijas Universitātes rakstos un 1936. gada 29. janvārī notiek doktora disertācijas aizstāvēšana Latvijas Universitātes Mazajā aulā. Disertācijas nosaukums bija „Eksperimentāli un klīniski pētījumi par dažiem miega un nomierināšanas līdzekļiem un to nozīmi diabēta terapijā”. Viņas zinātniskā darba galvenās tēzes bija: subkorteka miega un nomierināšanas līdzekļi kā lumināls (fenobarbitāls) mazās un vidējās devās pazemina cilvēka un dzīvnieka cukuru asinīs, samazina cukura un ketonķermeņus diabēta slimnieku urīnā, veicina kuņģa sulas sekrēciju, pazemina asinsspiedienu, samazina elpošanas un pulsa frekvenci, bet lielās devās rada pretēju efektu.

Viņa ir trešā sieviete Latvijā, kas iegūst doktora grādu medicīnā (pirms Martas Vīgantes doktora disertāciju bija aizstāvējušas Anna Bormane, Lūcija Jeruma-Krastiņa), bet pirmā, kas ir sākusi un beigusi studijas LU jaundibinātajā Medicīnas fakultātē.

Marta Vīgante spoži aizstāvēja disertāciju 1936. gada 29. janvārī, tā bija pirmā medicīnas disertācija, ko aizstāvēja Latvijas Universitātes absolvents, kas bija mācījies tikai un vienīgi Latvijas Universitātē. 1938. gadā viņa Izglītības ministrijā iesniedza savu habilitācijas darbu privātdocentūras iegūšanai (pro vendia legendi). Tas ir darbs par 187 cukura diabēta slimniekiem pēc Latvijas Universitātes Iekšķīgo slimību Hospitālās klīnikas materiāliem 10 gados (1928– 1938). Tolaik habilitācijai vajadzēja darbu, bet šis darbs bija jāparaksta izglītības ministram. Izglītības ministrs Augusts Tentelis neuzlika savu parakstu – viņam likās, ka sievietei pilnīgi pietiek ar disertāciju.
Ārpus darba klīnikā docente Marta Vīgante kopš 1926. gada ar lielu mīlestību un prieku strādāja Sarkanā Krusta bērnu veselības kopšanas punktos Bolderājā, bet vēlāk Rīgā. Viņa cienīja un mīlēja mazos pacientus, „šo drošo Latvijas nākotni”. Viņas darbs tiek augstu novērtēts, par ko liecina 1932. gadā piešķirtā Latvijas Sarkanā Krusta II šķiras goda zīme.

1940. gadā sākās Padomju okupācija. Par Martas Vīgantes attiecībām ar jauno varu ļoti raksturojošs ir bijušā Latvijas finanšu ministra Alfrēda Valdmaņa stāstījums, kas publicēts 1949. gadā Ženēvā. 1940. gadā, kad Latviju okupēja krievi, ministru apcietināja, taču sakarā ar ļoti sliktu veselības stāvokli ievietoja Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. Lai viņu atbrīvotu no cietuma, kādam par ministru bija jāgalvo. Docente Marta Vīgante lūdza kādai komunistu partijas biedrenei, kuru pati bija izārstējusi, palīdzēt atbrīvot Alfrēdu Valdmani. Tas izdevās, un A. Valdmani atkārtoti ievietoja docentes Martas Vīgantes nodaļā, jo viņa bija konstatējusi slimniekam „smagu sirdskaiti”. Viņš turpināja ārstēties slimnīcā, taču atrada laiku gan tenisam, gan volejbolam. Viss slimnīcas personāls un studenti „it kā sacentās, lai glābtu šo vienīgo Latvijas neatkarības laika valdības locekli”. 1941. gada jūnija sākumā, kad A. Valdmanis slimnīcā vairs nevarēja palikt, docente Marta Vīgante vienojās ar Cēsu tuberkulozes sanatorijas direktoru Dr. Ādamsonu un ārstu Lapsu, ka viņi „atzīs A. Valdmani par slimu ar tuberkulozi”, lai „ārstēšanos” varētu turpināt. Alfrēdam Valdmanim izdevās izvairīties no izsūtīšanas un (ar lielāko varbūtību) nošaušanas.

1940. gada 14. jūnijā viņas māsu advokāti ar māsasvīru tiesnesi un diviem maziem bērniem (četrarpus un pusotra gada veciem) plkst. 4.30 aizveda uz Torņkalna staciju, pēc tam Šķirotavu, kur ģimeni izšķīra, ielika dažādos dažādos vagonu sastāvos un aizsūtīja uz Sibīriju. Māsasvīru kā Latvijas Zemnieku savienības biedru, aizsargu un tiesnesi nošāva 1943. gada 15. maijā Soļikamskā. Māsai bija vairogdziedzera vēzis, kas bija vairākkārt apstarots ar rādiju Stokholmā, un ar šādu diagnozi viņa nonāca Sibīrijā. Sākumā ar baržām māti un bērnus veda uz Ziemeļiem pa Obu, līdz barža tālāk braukt nevarēja, un māti ar diviem maziem bērniem izsēdināja kādā kolhozā. Nākamajā pavasarī nācās veikt vēl 500 kilometru kājām pa purvu uz Narimu, kur dzīvot badā un jau pilnīgā bezcerībā. Tikai 1944. gada decembrī, pēc tam, kad krievi ieņēma Rīgu, Martai Vīgantei izdevās sākt sūtīt uz Sibīriju palīdzību māsai naudas veidā – par 1000 rubļiem varēja nopirkt pusspaini kartupeļu un puslitra krējuma. Vēlāk varēja atsūtīt arī paciņas, bērni tika apģērbti un māsasmeita varēja sākt iet skolā pirmajā klasē.

Par Martu Vīganti kara gados būtu jāstāsta kā par cilvēku, kas patiesībā neizgāja no slimnīcas – viņa strādāja nepagurusi, gan dienas, gan naktis. Toties vācieši viņu 1943. gadā izlika no dzīvoklīša no divām istabām slimnīcā – bija kļuvis skaidrs, ka slimnīcā vajadzēs daudz vairāk telpu tieši slimnieku ārstēšanai.

Stāsts par docenti Martu Vīganti būtu nepilnīgs, ja nepieminētu viņas darbu ar studentiem ne tikai II. pilsētas slimnīcā, bet arī Sarkanā Krusta slimnīcā. Nereti bija vajadzīga liela drosme, lai šķērsotu Daugavu kara laikā (pontonu tilts ne vienmēr bija šķēršanai drošs). Tāpēc mācības  nereti notika Sarkanā Krusta slimnīcā. Ir dati, ka docente Marta Vīgante Rīgas 2. pilsētas slimnīcas divās pagrabtelpās ierīkoja istabas, kurām uz vienām durvīm bija uzraksts „Dizentērija”, bet uz otrām – „Vēdertīfs”. Vācieši ļoti baidījušies no infekcijām, negājuši šajās telpās iekšā, un tas bija veids, kā palīdzēt izvairīties no iesaukuma vācu leģionā jauniem latviešu puišiem. Pa dienu viņi bija slimi, bet pa nakti spēlēja zolīti. To zināja gan personāls, gan studenti.

Marta Vīgante gandrīz saņēmās? emigrēt 1944. gadā uz ārzemēm, bet viņas brālis saslima ar hepatītu, un viņa palika Rīgā. Darbs Medicīnas fakultātē turpinājās. Ļoti daudzi viņas kolēģi bija aizbēguši uz ārzemēm.

Jau 1946. gadā Martai Vīgantei nācās kļūt par audžumāti. Stāvu lejāk dzīvoja jauns pāris – vīrs vācietis, sieva latviete. Brīdī, kad pie viņu mājas piebrauca čekisti, sieva uzskrēja ar zīdainīti pie Martas Vīgantes un lūdza, lai viņa parūpējas par bērnu.

1946. gadā tieši Marta Vīgante bija tā, kas savam pacientam Augustam Kirhenšteinam piespieda sākt domāt par Sibīrijas bāra bērniem. Sibīrijā bija bērni, kas bija palikuši bez vecākiem vai vecākiem bija smagas slimības. Izdevās noorganizēt vairākus braucienus, kad tika atvesti bērni no Sibīrijas, tiesa, dažus bērnus 1949. gadā aizveda atpakaļ vai vēl tālāk.

Marta Vīgante vēlējās braukt uz Sibīriju pēc māsas bērniem pati, bet aizbrauca 4. kursa studente, vēlāk rentgenoloģe Elita Irmeja un māsasbērnus pārveda uz Latviju. Viņi tika pārvesti Rīgā 1946. gada 25. maijā

Martai Vīgantei māsas bērni kļuva par nākamajiem diviem audžubērniem, bet tajā pašā gadā no Sibīrijas tika pārvesti vēl bāra bērni, un Marta Vīgante pieņēma vienu no Dr. J. Lediņa bērniem – Raitu. Vēl pēc laika šim bērnu pulciņam pievienojās vēl trīs viņas brāļa bērni. Kopā Martai Vīgantei vienlaicīgi bija septiņi audžu bērni.

1947. gadā Martu Vīganti atlaida no visiem amatiem – no divu katedru vadīšanas, no darba Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, no zinātnes, no konsultācijām. Pavēle bija uzrakstīta jau 1. februārī, bet docentei Vīgantei to pateica tikai 23. februārī, krieviem zīmīgā dienā. Visiem tiem, kas to nezina, – šajā gadā līdzīgas represijas tika vērstas pret daudziem ārstiem, bet vissmagāk – pret Paulu Stradiņu.

Bez darba, pazemota kā ārste un speciāliste, taču ar daudziem audžubērniem, viņa meklēja darbu. Sākumā strādāja Maizes kombinātā, vēlāk viņai ļāva uz nepilnu slodzi par ārstu strādāt Komponistu savienībā un Rakstnieku savienībā. Vēlāk Marta Vīgante uzsāka privātpraksi.

Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados padomju publiskajā telpā bija saprotams – ja kāds ir privātārsts, tad tas ir slikts ārsts. Labie ārsti strādāja specpoliklīnikā, nedaudz sliktākie – poliklīnikā vai slimnīcā. Slimnīcās ieviesās ārsti no plašās Padomju Savienības, latviešu valodu nezinoši, medicīnas jomā nemākulīgi.

Martas Vīgantes privātpraksi kontrolēja baisi – ieradās iesūtīti pacienti, atkārtoti bija jāierodas uz pratināšanām OBHS. Darbinieki naktī cēla augšā un veda uz nopratināšanu. Nemitīgi palielināja nodokļus, lai viņa nenodarbotos ar privātpraksi. Martu Vīganti iztiesāja no dzīvokļa. Un tomēr – Marta Vīgante izturēja, izaudzināja un izskoloja audžubērnus, kas vēlāk kļuva par profesoriem un pazīstamiem ārstiem.

Vēl jāpastāsta, kas notika ar vēzi slimo māsu Sibīrijā. Bērni bija atvesti uz Latviju, vēzis auga?. Vēzis bija kļuvis aktīvs. Sagadīšanās pēc kāda jaunā talantīgā neiroloģē Ausmā Auziņā bija iemīlējies jauns ukraiņu virsnieks Viktors Lazarevs. Marta Vīgante viņam teica – mēs tev atļausim šo meiteni precēt, ja tu atvedīsi manu māsu no Sibīrijas. Un viņš tiešām aizbrauca uz Sibīriju, atrada slimo sievieti, iedeva viņai kaut kādus citus dokumentus un plackaršu vagona augšējā stāvā noliktu atveda mājās tā paša 1946. gada vēlā rudenī. Māsa tika dzīvoklī rūpīgi slēpta, līdz 1948. gada 15. martā nomira. Divas nedēļas pēc viņas nāves dzīvoklī iebruka čekisti – meklēt, kur noslēpusies no Sibīrijas aizmukusī “fašiste”, jo kāds bija nosūdzējis. Ausma Auziņa kļuva par Ausmu Lazarevu un līdz mūža beigām bija tautā mīlēta ārste, ilggadēja neiroloģijas nodaļas vadītāja Gaiļezerā.

Kā Martai Vīgantei izdevās izmukt no izsūtījuma pašai? Viņa bija slepus ārstējusi pretošanās kustības dalībniekus un latviešu inteliģenci, kas bija kritusi padomju varas nežēlastībā. Atbilde laikam slēpjas apstāklī, ka arī daudzi ievērojami čekisti ir bijuši cienījamās ārstes pacienti, un kāds esot teicis, ka pats personiski divas reizes izsvītrojis viņu no izsūtāmo sarakstiem.

Doc. Marta Vīgante bija izcila lektore, studentu ļoti mīlēts mācībspēks, daudzu jo daudzu cilvēku mīlēta ārste un izcila slimību diagnoste, zinātniece, kas jau pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados cukura diabētu sāka dalīt insulinējamā un neinsulinējamā, norādot uz modernas profilakses un ārstēšanas iespējām.