Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents *
(„Delfi”2014.gada7.novembris)
Kā lasītājs, kas vismaz divdesmit gadus seko publicista Lato Lapsas daiļradei, esmu paradis viņa rakstos atrast netiešu nākotnes prognozi. Tas ir gauži līdzīgi kā klausīties laika prognozi no rīta – principā jau nepiepildās, bet lietussargu līdzi paņemšu. Ja Lato Lapsa raksta par Saeimas priekšsēdētājas automašīnas ātrumpārsniegšanu – var gaidīt vētru Saeimā. Ja Lato piesmej grābekli, tad pie varas netiks Einārs Repše.
Izlasīju meistara garadarbu „Sociālā atbildība dibeneiropas stilā” un sapratu, ka nesaprotu neko. Krievu valodā teiktu: „O чем тут базар?”
Īsais pārstāsts. “Twitter” tīkla Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas profilā @Aslimnica parādījās ieraksts: „Slimnīcā brīvdienās ievesta ubagojošā tantiņa no Stacijas laukuma, seifā nodotā summa 1200 eur. Mājās devās ar taksi.” Ko ļaudis izlasa šajā tekstā?! Ubagi pelnot šausmu naudu, tantiņas privātums esot pārkāpts, un viņai atņemšot sūri grūti savāktos grašus, tantiņa esot darbavietā pārsalusi, un viņai pienākas slimnīcas aprūpe.
Ko es izlasu šādā paziņojumā? Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas parāds tikai no pacientu nesamaksātiem līdzmaksājumiem un pacientu iemaksām pašlaik sasniedzis 3,5 miljonus eiro, kas reāli apdraud slimnīcas pastāvēšanu. Valsts šo naudu budžetā paredzējusi, slimnīca nav iekasējusi, tātad ekonomija jāveic uz onkoloģijas, kardioloģijas, pulmonoloģijas slimnieku rēķina. Tiem, kas nesaprot, izskaidrošu– Austrumu klīniskā slimnīca ir arī Onkoloģijas centrs, Plaušu slimību centrs Sauriešos un Infektoloģijas centrs. Visa šī struktūra šobrīd ir finansiāli apdraudēta kopējās finansiālās mazspējas dēļ. Ieraksts tviterī nozīmē tikai kāda slimnīcas darbinieka atbildi uz šo vispārzināmo faktu – uzņemšanas nodaļā pacienta iemaksu parasti nemaksā:
• pacienti, kas vismaz reizi mēnesī tiek nogādāti ar neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu alkohola reibumā un pārsistu galvu;
• visai turīgi un nekaunīgi pacienti, kas atrod iespēju nemaksāt. Pats savām acīm esmu redzējis zelta ķēdēm un pulksteņiem nokārtus džentlmeņus, kas uzrāda „mazturīgā” izziņu.
Ja kādam liekas, ka slimnīcas vadību un ārstus nesatrauc fakts, ka par 3,5 miljoniem nevar palīdzēt vēža slimniekiem, tie ir meli. Cits stāsts par to, ka tajā laikā, kad mēs nevaram nodrošināt vēža slimniekiem magnētiskās rezonanses diagnostiku 5 mēnešu laikā naudas trūkuma dēļ, valdība pārdod „Citadeles” banku par 500 miljoniem lētāk, nekā par šo banku būtu bijis jāsaņem.
Es izlasīju vēlreiz šo ierakstu „Twitter” kontā un sapratu, ka esmu pārāk dumjš, lai tur izlasītu to, ko izlasa publicists Lato Lapsa – slimnīcas valdes locekļu noziedzīgu vīzdegunību un ubagojošas tantiņas privātuma aizskārumu. „Twitter” tīklā savu viedokli pauda slimnīcas preses sekretāre, nevis slimnīcas valde. Slimnīcas valdes priekšsēdētāju profesoru Viesturu Boku pazīstu daudzus gadus un varu ar pilnu pārliecību apgalvot – viņš ir izcils ķirurgs, studentu mīlēts docētājs un lektors, koleģiāls ārsts, cilvēks ar augstiem ētiskiem kritērijiem. Lepojos, ka man ir iespēja šo cilvēku pazīt.
Cits stāsts, ka slimnīcai tiešām ir parādi, ka valsts pēdējos trīs gadus kopš „Bārzdiņa reformas” universitātes slimnīcām maksā zemākus tarifus, visi smagākie slimnieki Latvijā tiek vesti tieši uz Austrumu slimnīcu. Patiesībā finansēšanas sistēma Latvijā ir izveidota tā, ka par smagu slimnieku ārstēšanu maksā proporcionāli mazāk. Gaisā virmo vēstis, ka slimnīcas valde maināma, jo slimnīcas finansiālais stāvoklis neesot labs. Tiek nosaukti arī iespējamie valdes locekļi, kas esot saistīti ar politiskām partijām. Mēļo, ka farmācijas bizness esot noskatījis vadības maiņu Austrumu klīniskajā slimnīcā, gluži kā savulaik Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kur valdē tika ielikti tikai divi valdes locekļi – abi ilggadēji zāļu biznesa profesionāļi.
Es vēlreiz pārlasīju Lato Lapsas garadarbu. Kļuva skaidrs, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu, kāpēc jānomelno trīs pieredzējuši profesionāļi – slimnīcas vadītāji, turklāt jādod nepārprotami mājieni, ka slimnīcas vadītāji varētu būt ņēmuši kaut kādus nelikumīgus maksājumus, saņēmuši pārāk lielu algu vai slīguši bezdarbībā. Varbūt tieši šobrīd valstī nav nekā cita, ko Lato Lapsam apkarot, – „Citadele” ir pārdota pareizi godājamiem finansistiem, valdība sastādīta ideāli, „Liepājas metalurgs” ražo celtniecības armatūru, bet būvnieki novērsuši visas iespējamās „Zolitūdes”. Tiesa, mana pieredze liecina, ka mediķiem publiski uzbrūk tieši tad, kad no citām problēmām vajag novērst uzmanību. Parasti Jaroslava Streļčenoka kantoris budžeta sastādīšanas laikā ieskrien kāda ārsta kabinetā un cenšas tajā atrast piecīti (tiesa, parasti neatrod, bet pasaulei skaļi paziņo, ka notvēruši blēdi). Bet nevar taču būt tā, ka tieši ar Lato Lapsas rokām cenšas novērst sabiedrības uzmanību no lielākām problēmām.
Saprotu, cienījamam lasītājam mans teksts šķiet par garu. Man jau pašam arī dažreiz piemirstas, ko sarakstīju sava raksta sākumā. Tātad es rakstīju, ka Lato Lapsas darbus var lasīt kā laika ziņas – diezgan droši var uzzināt, kur gaidāms negaiss. Ja Lato Lapsa ķēries pie Austrumu klīniskās slimnīcas, tātad kādam ir izdevīgi noķengāt tieši šīs slimnīcas vadību un, iespējams, veikt slimnīcas vadības maiņu.
Tādā gadījumā mēs varam iesēsties mīkstāk dzīves teātra krēslos un skatīties izrādi – tūlīt nāks nākamais cēliens ar vēl kādu brašu, emocionālu uzbraucienu šai pašai slimnīcas valdei vai kādam šīs valdes loceklim. Jautājums: kurš ir izrādes režisors – dižs profesionālis vai veikls amatieris? Vienā gadījumā mums nāksies skaļi aplaudēt un iet mājās, bet otrā – izsvilpt aktierus.
* Autors ar saviem rakstiem naudu nepelna, tieši nesadarbojas ne ar vienu politisku spēku.
Publikācija ir atbilde uz šādu Lato Lapsas rakstu:
Lato Lapsa: Sociālā atbildība dibeneiropas stilā
05. novembris 2014
Pirmdien Latvijas valstij piederošā SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” izdarīja kaut ko tādu, kas kārtējo reizi apliecināja, kādā dibeneiropas valstī mēs patiesībā dzīvojam – tik labi un precīzi šī rīcība būtu iederējusies mūsu lielajā kaimiņvalstī.
“Slimnīcā brīvdienās ievesta ubagojošā tantiņa no stacijas laukuma, seifā nodotā summa 1200eur. Mājās devās ar taksi,” – šāds bija slimnīcas profila @Aslimnica ieraksts sociālajā tīklā “Twitter”.
Ja kādam dziļi dvēselē joprojām padomju valstī mītošajam šāds ieraksts šķiet gluži normāls, īsi paskaidrošu – dažos vārdos ārstniecības iestāde, kuras uzdevums ir palīdzēt un aizsargāt savu pacientu privātumu, izbradājās pa vienu neaizsargātu cilvēku, tā sacīt, pa pilno.
Ārstniecības iestāde pietiekami skaidri gan atklāja sava pacienta personību (Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas laukumā, pat tuneļus un tuvējās gājēju pārejas ieskaitot, nebūt nav desmitu ubagojošu tantuku), gan izklāstīja pacienta mantisko stāvokli, gan par savu pacientu vēl vienkārši tāpat pasmējās.
Jebkurā normālā Eiropas valstī tiesībsargs un politiķi (it īpaši jau tie, kas uzdodas par sociāldemokrātiskiem utt.) jau šodien klaigātu kā negudri, bet konkrētās slimnīcas vadība – mūsu gadījumā Viesturs Boka, Anita Slokenberga un Imants Rezebergs – vāktu kopā parpalas un izmisīgi domātu, kur atrast citu tik treknu un neputekļainu darbiņu.
Tas tā notiktu, jo jebkurā normālā Eiropas valstī cilvēka pamattiesības – un attiecīgi to cūcisks, nekrietns aizskārums – netiek novērtētas pēc tā, kāds ir šī cilvēka statuss sabiedrībā un vai konkrētais cilvēks pieder pie “krējuma” vai arī ubago stacijas laukumā.
Kas notika pie mums? Triju nosaukto valsts maizē glīti uztūkušo (pagājušā gada pamatatalgojums katram – 35-40 tūkstoši eiro) kungu un dāmu vadītā ārstniecības iestāde vakar nāca klajā ar maksimāli ciniski nodēvētu paziņojumu – “Par sociālo atbildību”.
Iezīmējot savu izpratni par pacientu tiesībām un sociālo atbildību, abu minēto kungu un dāmas vadītā slimnīca paziņoja, ka, pirmkārt, viņi tikai gribējuši painformēt sabiedrību, otrkārt, to visu tak pastāstījusi pati paciente, treškārt, slimnīcām vispār esot jārunā par sabiedrības seju un tās problēmām.
Mēdz sacīt, ka, jo augstāk palmā kāpj pērtiķis, jo labāk var saskatīt tā pliko sarkano dibenu.
Minētie kungi un dāma savā nicīgumā pret dažnedažādajiem nicināmajiem švaļiem, kas ar savām problēmelēm velkas uz viņu vadīto lielisko ārstniecības iestādi, kā parāda šis paziņojums, acīmredzami ir uzkāpuši pietiekami augstu.
Es netaisos iegrimt spekulācijās un versijās – vai 1200 eiro tantukam ir vienas dienas, vienas nedēļas, viena gada izpeļņa vai tantuka mūža uzkrājumi, kurus viņa visur staipa līdzi; vai labāk, ja ubags pēc medicīniskās palīdzības saņemšanas mājup – ja tādas mājas viņam ir – dodas piebāztā autobusā vai ar taksometru; vai ubagošana vispār ir laba vai slikta lieta. Šai gadījumā tas ir pilnīgi mazsvarīgi.
Lai nebūtu neskaidrību, paskaidrošu: arī manam degunam bomži (bezpajumtnieki) smird. Arī manā pasaules uzskatā viņi ir nolaidušies alkoholiķi un padibenes. Arī man ubagošana šķiet apkaunojoša nodarbe.
Taču tāpēc es necenšos bomžus, ubagus un līdzīgus cilvēkus ne nosodīt, ne iztēloties par zemākām būtnēm, uz kurām neattiecas tie paši likumi un tiesību normas, kas uz visiem citiem.
Un vēl es atceros, ka Tā Kunga ceļi ir pilnīgi un absolūti neizdibināmi. Nekad neaizmirsīšu, kā 1995. gada sākumā gāju pa Vecrīgu kopā ar plaukstošu baņķieri, kurš, skatoties, kā es iemetu kaut kādus santīmiņus ubaga krūzītē, deklarēja: “Man ir savs bizness, viņam – savs.”
Pagāja pāris mēneši, ubagam viņa bizness joprojām palika bez pārmaiņām, bet baņķiera banka teica “paukš!”, un pats kungs no ādas krēsla un jaguāra pārsēdās pie sīktirgotāja letes.
Savukārt visiem tiem, kuri tik lieliski “zina”, cik lielisks jau kopš Konandoila aprakstītajiem laikiem ir šis ubagošanas bizness, var ieteikt vienu vienkāršu lietu – vispirms pamēģiniet paši dažas pilnas dienas šajā lieliskajā biznesā un tad veriet mutes skaļiem paziņojumiem. Bet ne ātrāk!
Taču runa te nav par ubagiem vai kaut kādām abstraktām sabiedrības kaitēm. Runa ir par vienu pilnīgi konkrētu valstisku kroplību – valsts medicīnas iestāde ir atļāvusies klaju cūcību un nekrietnību pret vienu konkrētu valsts iedzīvotāju, un, tā kā konkrētā iedzīvotāja nepieder pie “krējuma”, šīs medicīnas iestādes vadītāji ir nolēmuši – ohoho, pret šitādiem mēs taču varam atļauties visu, kas vien ienāk prātā. Atslaucīsim ne tikai kājas vien…
Ja man būtu kaut mazākā cerība, ka es dzīvoju Eiropas valstī, es nevis cerētu, bet zinātu, ka jau tuvākajās dienās visi šie Bokas, Rezebergi un Slokenbergas pēc paraugpiepju saņemšanas no Veselības ministrijas dosies uz stacijas laukumu, lai atvainotos visiem ubagiem pēc kārtas – mācībai, lai nevienam citam neienāk prātā pacientus un viņu tiesības iedalīt pēc viņu mantiskā un sabiedriskā statusa.
Taču es zinu, kur dzīvoju. Kur mēs visi dzīvojam.
Tāpēc atliek vien cerēt uz kaut ko krietni ticamāku – nu, piemēram, ka, katram no nosauktajiem palmā augstu uzkāpušajiem kungiem un arī dāmai, ar sīku traumiņu nonākot kādā rajona slimnīciņā, tā nekavēsies tuvu un tālu izkladzināt – kuram makā atradies ar gumijiņu apsiets eiro žūksnītis ar papīrīti “10% no iepirkuma”, kuram mobilajā telefonā ierakstīti pārdesmit maukumāju telefoni, bet kurai uz pēcpuses uztetovēts “Vasja, mūžam tava!”, Vasju pēc tam mēģinot pārtaisīt par Stjopu. Sociālās atbildības vārdā, protams.
Jaunākie komentāri