Atbilde uz rakstu “Circenes ministrija liek noprast: necilvēcisko lēmumu par zālēm ar vēzi slimajam zēnam pieņēmis NVD vadītājs Taube”

Lato Lapsas raksts pietiek.com „Circenes ministrija liek noprast: necilvēcisko lēmumu par zālēm ar vēzi slimajam zēnam pieņēmis NVD vadītājs Taube” ir zemiska, personiska provokācija un balansē uz naida kurināšanas robežas pret valsti.

Nav jau atrodama jūtīgāka tēma kā paziņojums, ka valsts vai ierēdnis nogalina bērnu. Bet dzīvojam mēs konkrētā valstī ar konkrētu budžetu, konkrētām iespējām. Man atliek izteikt cerību, ka raksta mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību nepietiekamam finansējumam onkoloģiskajiem medikamentiem, bet plašākā skatījumā nepietiekamam veselības aprūpes finansējumam kopumā.

Pirms iedziļināties onkoloģisko preparātu pieejamības problēmā, būtiski pievērsties vairākām medicīnas sociālās determinances tēzēm:

(i) medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami;

(ii) katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas;

(iii) jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti;

(iv) medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk, jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aprūpei;

(v) visās valstīs, kas nonāk šajā ekonomiskās attīstības stadijā, sākas iedzīvotāju strauja neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu, bet iedzīvotāju neapmierinātību vislabāk pauž veiksmīgi žurnālisti vidējā vecumā (kam vēl nav hroniskas slimības);

(vi) lielajā pasaules kopējā maciņā vai globālajā ekonomikā pēdējos trīsdesmit gadus medicīnas īpatsvars pieaug. Pasaulē kopumā medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu kopapjoms pieaug par 3–5% gadā, tātad ievērojami straujāk nekā visas zemeslodes ekonomiskais kopprodukts. Izdevumi veselības aprūpei uz vienu cilvēku kopš 1990. gada uz zemeslodes (Latvijā vēl straujāk) ir pieauguši par 70%. Tas ir rezultējies vairākos panākumos, kā reālā dzīves ilguma pagarināšanās un mirstības samazināšanās no tādām slimībām kā vēzis;

(vii) dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā;

(viii) atbilstoši modernajai Eiropas filosofijai valstij ir pienākums dzīvību neatņemt (nenogalināt), bet valstij nav pienākuma visiem nodrošināt nemirstību. Valsts savu iespēju robežās cenšas palīdzēt, kaut sniedzot pretsāpju terapiju, tomēr tā nevar visiem garantēt veselību un novērst nāvi.

Šīs tēzes ļauj vispārināt konkrēto gadījumu ar pacientu, kas nesaņēma norādīto medikamentu. Kaut onkoloģisko preparātu pieejamība nav pietiekami pētīta, pastāv pieņēmums, ka Latvijas valsts spēj apmaksāt 20–30 % nepieciešamās ķīmijterapijas. Arī pacientu līdzmaksājums par veselības aprūpes pakalpojumiem un zālēm ir nesamērīgi augsts. Onkoloģisko slimnieku ārstēšanas medikamentiem paredzētais finansējums ir vismaz divreiz mazāks nekā mūsu abās kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kaut citās jomās tik liela atpalicība nav (bet infektoloģijā Latvijā ir lielāks finansējums). Savukārt Lietuvas un Igaunijas pacienti salīdzina viņiem pieejamo finansējumu ar citu Eiropas valstu finansējumu, un arī lietuvieši un igauņi ir gauži neapmierināti ar šo zāļu pieejamību.

Tātad – ne Latvijā, ne citās pasaules valstīs neviena valsts nespēj nodrošināt jaunākos un modernākos ķīmijterapijas medikamentus visiem vēža slimniekiem un bieži izlīdzas ar vecākiem – mazāk efektīviem, apmaksā šos medikamentus nepilnīgi, nepietiekamās devās, bet atsevišķos gadījumos pārtrauc šo medikamentu apmaksu. Tātad – lielā mērā zāļu nodrošināšana vai nenodrošināšana ir politisks jautājums. Tai pašā laikā, palielinot onkoloģisko preparātu apmaksai paredzēto finansējumu divas reizes, situācija būtībā nemainīsies, jo naudas visu pacientu zālēm tāpat nepietiks. Cilvēki ar vēža diagnozi dzīvos ilgāk, kvalitatīvāk, taču viņiem pēc zināma laika atkal vajadzēs ļoti dārgās zāles. Medicīna ir tiktāl attīstījusies, lai pagarinātu viena indivīda dzīvi ļoti ievērojami, bet nekad nepietiks resursu visas sabiedrības veselības vajadzībām. Konkrētajā diskusijā savu vārdu jau ir teikusi Satversmes tiesa (spriedums: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2008-37-03.htm). Citēšu tikai būtiskākās atziņas:

„ 12.1. Satversmes tiesa uzskata, ka, izvērtējot to, vai, ar apstrīdētajām normām nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērots samērīguma princips, jāņem vērā arī apstrīdētās normas saikne ne tikai ar pieteikumā minētajām, bet arī citām Satversmes normām.

12.1.1. Apstrīdētās normas ir saistītas ar Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību. Turklāt apstrīdētās normas ietekmē gan to personu tiesības uz veselību, kurām tās tiek piemērotas, gan arī citu personu tiesības uz veselību. Tāpēc ir jāizvērtē valsts pienākumi, kas izriet no personu tiesībām uz veselības aizsardzību. Apstrīdētās normas regulē no tiesībām uz veselību izrietošo valsts pienākumu nodrošināt personām pieeju zālēm. Taču starptautiskā cilvēktiesību normu piemērošanas prakse liecina, ka no tiesībām uz veselību valstij neizriet pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas. Šāds pienākums neizriet arī no tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz privāto dzīvi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus par pieņemamību lietās: Nitecki v. Poland, decision of 21 March 2002 on the admissibility of the application; Sentges v. the Netherlands, decision of 8 July 2002 on the admissibility of the application; Pentiacova and Others v. Moldova, decision of 4 January 2005 on the admissibility of the application). Arī Vispārējā komentārā Nr. 14 ir norādīts, ka valstij ir pienākums nodrošināt pieeju zālēm, it īpaši pieeju Pasaules Veselības organizācijas norādītajām svarīgākajām zālēm. Šis pienākums ietver arī valsts pienākumu nodrošināt zāļu finansiālo pieejamību. Tomēr komentārā nav teikts, ka ikvienam būtu tiesības prasīt, lai viņam nepieciešamās zāles valsts apmaksātu pilnībā.

12.1.2. Gan no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan arī no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām valstij izriet pienākums gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Pienākums ievērot pamattiesības nozīmē valsts pienākumu atturēties no iejaukšanās personas tiesībās. Pienākums aizsargāt pamattiesības nozīmē valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības no citu privātpersonu iejaukšanās tajās. Savukārt pienākums nodrošināt pamattiesības nozīmē valsts pienākumu veikt konkrētus pasākumus pamattiesību īstenošanai (The Maastricht Guidelines on Violations of Economic, Social and Cultural Rights, para 6. Sk. arī Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu). Pienākums nodrošināt pieeju zālēm ir kvalificējams kā pienākums nodrošināt pamattiesības un kā tāds var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem. Tas ir atzīts ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šā pakta 2. panta pirmajā daļā norādīts, ka valstij ir pienākums maksimālajos tai pieejamo resursu ietvaros veikt pasākumus, lai pakāpeniski nodrošinātu šajā paktā atzīto tiesību pilnīgu īstenošanu. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts nevar atteikties īstenot Satversmē iekļautās ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, taču šo tiesību īstenošanas apjoms var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.2. un 14.3. punktu).

12.1.3. Mūsdienu medicīnas un zinātnes straujās attīstības rezultātā ir pieejams plašs dažādu slimību ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču klāsts. Taču valstu finanšu resursi ir ierobežoti un tās nevar apmaksāt ikvienam iedzīvotājam visas tam nepieciešamās zāles, medicīniskās ierīces un ārstēšanu. Līdzekļu piešķiršana vienai pacientu grupai vienlaikus nozīmē to, ka citai pacientu grupai šie līdzekļi tiek liegti. Tāpēc faktiski ikvienai valstij nākas saskarties ar grūto uzdevumu sadalīt resursus un līdz ar to noteikt, kam, kādos apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks apmaksāta.

Pasaulē nav izstrādāti universāli kritēriji, pēc kuriem šajā ziņā varētu noteikt prioritātes, tāpēc valstij ir liela rīcības brīvība šo jautājumu izlemšanā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par ierobežota apjoma resursu sadali, valsts bauda plašu rīcības brīvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus par pieņemamību lietās: Nitecki v. Poland, decision of 21 March 2002 on the admissibility of the application; Sentges v. the Netherlands, decision of 8 July 2002 on the admissibility of the application; Pentiacova and Others v. Moldova, decision of 4 January 2005 on the admissibility of the application). Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota.

Pirmkārt, valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 8. punktu).

Otrkārt, Vispārējā komentārā Nr. 14 ir uzsvērts, ka nav pieļaujama neatbilstoša veselības aprūpes resursu sadale. Valstij visupirms jācenšas attīstīt primāro veselības aprūpi un profilaksi, kas dod labumu lielai sabiedrības daļai, nevis dārgus veselības aprūpes pakalpojumus, kas bieži vien ir pieejami tikai nelielai sabiedrības daļai. Arī tiesību zinātnē ir atzīts, ka resursus jācenšas izmantot tā, lai no tiem labumu gūtu pēc iespējas lielāks cilvēku skaits. Ja resursi ir ierobežoti, nepieciešams tāds mehānisms, kas nodrošina pieejamo resursu optimālu izmantošanu. ”

Tātad – konkrētajā gadījumā uzbrukums Nacionālā veselības dienesta direktoram Mārim Taubem ir nekorekts un provokatīvs mēģinājums destabilizēt situāciju medicīnā jau pēc tam, kad jautājumu skatījusi pat tāda institūcija kā Satversmes tiesa. Es nevēlos apgalvot, ka Nacionālajā veselības dienestā viss ir kārtībā – šī birokrātiskā institūcija nereti patvarīgi traktē onkologu uzstādījumus (piemēram, nereti apmaksā zāles gada garumā, nevis vienā paņēmienā, kā iesaka onkologi. Tādējādi finansējums tiek notērēts bez rezultāta).

Un tomēr – būtiskais šodien ir pievērst sabiedrības uzmanību nepieciešamībai ne tikai palielināt finansējumu onkoloģiskiem medikamentiem, bet arī nepieciešamībai atvērt vārtus jauniem, moderniem onkoloģijas preparātiem Latvijā (kopš 2007. gada Latvijas zāļu tirgus ir faktiski slēgts). Pēc inovatīvo medikamentu lietošanas apjoma uz pacientu, Latvija atrodas pēdējā vietā Eiropā. Palielinot onkoloģijas inovatīvo budžetu, mēs, protams, nevarēsim glābt visus pacientus, tomēr spēsim palīdzēt vai vismaz atvieglot ciešanas daļai no smagi slimajiem.

Lai pārvērstu Lato Lapsas rakstu no defekta par efektu, es šos abus rakstus kopā ar pavadvēstuli nosūtīšu Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, finanšu ministram Andrim Vilkam, veselības ministrei Ingrīdai Circenei un vairākiem Saeimas deputātiem ar lūgumu – palielināt veselības jomas finansējumu 2013. gadā un īpaši – finansējumu onkoloģisko slimnieku ārstēšanai nepieciešamo medikamentu apmaksai, lai vismaz gados jaunākiem pacientiem Latvijas valsts tos varētu nodrošināt plašākā apmērā.

(05.07.2012.)