Atverot „Klīniskās medicīnas” trešo, pēdējo sējumu, ir padarīta darba gandarījuma sajūta. Neko lielāku, vispusīgāku, fundamentālāku kā šie trīs sējumi kopā Latvijas medicīnas zinātne izglītībai nav radījusi. Šīs trīs grāmatas ierindojamas blakus Kristapa Rudzīša „Terminologia medica” un Ilmāra Lazovska „Klīniskiem simptomiem un sindromiem”, lai to visu kopā nosauktu par Latvijas medicīnas zelta fondu.
„Klīniskās medicīnas” iznākšana iet rokrokā ar laikmetu, kurā tā radīta. 21. gadsimta otrais gadu desmits Latvijā ienāk ar cilvēku novecošanu, jaunākās paaudzes aizbraukšanu, ekonomiskām svārstībām un neziņu par Latvijas valsts, kā arī veselības sistēmas stabilitāti. Noveco ne tikai Latvija, bet visa pasaule, īpaši Eiropa, Austrālija, Ziemeļamerika. Pilnībā mainījusies saslimstība – tagad dominē hroniskas un neinfekciozas slimības, bet pirms piecdesmit gadiem priekšplānā bija infekcijas un akūtas slimības. Vēzis jau tuvākā laikā ieņems vietu hronisku slimību plejādē. Ārstu un medicīnas darbinieku skaits krietni pieaudzis, tai pašā laikā notikusi ļoti nopietna specializācija. Kaut joprojām mēs mēdzam rakstīt garu dzīves un slimību anamnēzi (rokas lūzuma gadījumā atzīmējam saslimstību ar masalām bērnībā), palpējam un auskultējam, mēs ļoti labi zinām, ka uzticamies pilnīgi citai, modernās diagnostikas informācijai. Pasaules virzība laboratorisko izmeklējumu specializācijā un interpretācijas iespējas mums dod pavisam citu skatījumu uz slimību, tās etioloģiju un patoģenēzi. Un simboliski, ka tieši laboratoriskā izmeklēšana ir viena no lielajām nodaļām trešā, noslēdzošā grāmatā „Klīniskā medicīna”.
Pasaules medicīnas filozofija arvien vairāk pievēršas dzīvības un nāves tēmai, piemēram, neparedzētai sirdsdarbības apstāšanās situācijai. Šai brīdī pirmo palīdzību kā kardiopulmonālo reanimāciju sniedz gan profesionāļi, gan amatieri, kas to apguvuši, piemēram, šoferu kursos. Un sirds var būt stājusies gan hroniska, gan akūta un pat traumatiska bojājuma dēļ.
Lemjot – sākt vai nesākt atdzīvināšanu, ārstam jādomā par rezultātu, lai pacientu varētu pēc ārstēšanas izrakstīt no slimnīcas ar pieņemamu dzīves kvalitāti. Jābalstās uz pārbaudītiem datiem un precīzu informāciju.
Reanimācija ir nesekmīga 70–98% gadījumu, un cietējam iestājas nāve. Savukārt veiksmīga atdzīvināšana pēc sirds apstāšanās nodrošinājusi labu dzīves kvalitāti vairumam izdzīvojušo. Stacionārā vai ambulatoriskā iestādē sirdsdarbību atjaunot mediķim ir lielas iespējas gandrīz jebkurā gadījumā, pat slimniekam ar ļoti smagu, ilgstošu patoloģiju.
Reanimācija visvairāk pretstata 21. gadsimta dilemmu – viena cilvēka mūža pagarināšana vai sabiedrības veselība, kas pagarina veselas tautas vai visas cilvēces mūža ilgumu. Kopš 1990. gada zemeslodes iedzīvotāju mūža ilgums ir pieaudzis vidēji par vienu gadu četru gadu laikā, katru gadu medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu apjoms pieaug par 3–5% gadā, tātad daudz straujāk nekā visas pasaules ekonomiskais kopprodukts.
Šobrīd medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti krietni. Pie kam šo atziņu saprot gan ārsti, gan pacienti, gan viņu radinieki. Cilvēka mūža ilgumu un kvalitāti pagarina 21. gadsimta medicīnas resursi – mediķu zināšanas, intuīcija, pieredze, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda. Šie resursi tiek ieguldīti veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā.
Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo mūžu, un šī nauda nāk no sociālās apdrošināšanas vai valsts budžeta, tā ir solidāri iemaksāta nauda.
Visās valstīs, neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Rodas medicīnas profesionāļu un iedzīvotāju neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un šās aprūpes finansēšanu. 21. gadsimta medicīna ir paradokss: jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei. Gandrīz visi līdzekļi tiek iegūti no nodokļu (apdrošināšanas) maksātājiem darbspējas vecumā, bet 90% gadījumu šos līdzekļus tērē cilvēki, kas konkrētā brīdī ir nemaksātāji.
Šobrīd pasaules ievērojamākie medicīnas organizatori un līderi vairāk sākuši runāt un rakstīt par sabiedrības veselību, pievēršoties profilaksei, smēķēšanas un alkohola lietošanas apkarošanai, vakcinācijai, veselīgam ēdienam, kustībām cilvēka ikdienā, kā arī ekoloģijai. Pēkšņi kā no pārpilnības raga nākušas jaunas ētikas problēmas, kas pretstata sabiedrības veselību Eiropā un Āfrikā, Ziemeļ- un Latīņamerikā, kristiešu un musulmaņu zemēs. Sabiedrības veselībā, kas nosaka katras apdzīvotas vietas, katras valsts un visas pasaules pretrunīgo un vienlaikus kopējo virzību uz cilvēku mūža ilgumu un kvalitāti, parādās agresija un noliegums, rūpes un ignorance, viltus un tukšvārdība. Lai mēs skatām kaut vai liekulīgo attieksmi pret smēķēšanas postu, plašo narkotiko augu audzēšanu dažās valstīs vai zīdaiņu mirstību, kas pārsniedz trīs miljonus gadā, galvenokārt uz jaunattīstības zemju rēķina. Pasaules nabadzīgajās valstīs 170 miljoniem bērnu nepietiekama uztura dēļ ir nepietiekams svars, bet turpat miljards cilvēku ir liekais svars, viņi neveic nekādas fiziskas aktivitātes un rada mediķiem problēmas.
21. gadsimta sabiedrības veselību lielā mērā nosaka socālā determinance, un vislielākā atšķirība jebkurā valstī mūža ilguma ziņā vērojama pēc mērauklas – izglītība. Jebkurā valstī cilvēks ar augstāko izglītību dzīvo 10–12 gadus ilgāk nekā cilvēks bez izglītības, cilvēka mūža kvalitāti ļoti ietekmē arī turība, svaigs gaiss un tīrs ūdens, labi darba apstākļi, psiholoģiskais klimats valstī, darbvietā un ģimenē. Sociālā determinance ietekmē veselību daudz vairāk nekā datortomogrāfija un digitālā angiogrāfija kopā.
Tā nu „Klīniskā medicīna” arī iet līdzi laikmetam un pēta slimības, kas par ārsta ikdienu kļūst 21. gadsimtā. No viena slimnieka līdz sabiedrības veselības problēmai virzās imunoloģiskas un ģenētiski determinētas slimības ar to dārgo, bet arvien ātrāko un efektīvāko diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju. Trešā „Klīniskās medicīnas” grāmata sakarā ar tās autoru tālredzību un zināšanām, pasaules skatījumu un filozofiju kļuvusi par soli pretī 21. gadsimta 20. gadu medicīnai ar pilnīgi citu ārstniecības un sabiedrības veselības proporciju, citu domāšanas veidu un ārsta vietu valstī, sabiedrībā un katra konkrēta cilvēka dzīvē.
(27.07.12.)
Jaunākie komentāri