Parīze, COP21, Baraks Obama, desmitiem tūkstošu dalībnieku, tūkstošiem policistu un nākotnes cerības
Trešo dienu atrodos COP21 – globālajā klimata pārmaiņu konferencē Parīzē. Parīzē šobrīd ir vairāk nekā 20000 delegātu, bet konferenci apmeklēšot vairāk nekā 40000. Baraks Obama no milzu ekrāna man pirmdien paziņoja, ka šī konference ir pavērsiena punkts pasaules pārkaršanā. Telpā, kurā viņš uzstājās, es netiku, patiesībā netiku pat līdz šīs telpas durvīm. Klausījos vienā no blakusesošajām auditorijām, kur varēja sēdēt ērti pie galda, pieslēgties elektrībai un Wi–Fi un Amerikas prezidentu novietot arī uz sava datora ekrāna.
Man blakus sēž Tufta universitātes profesors Antonijs Robbins, ietekmīgākā Sabiedrības veselības politikas žurnāla redaktors, kurš savulaik piedalījies Ela Gora slavenās Kioto konferences runas rakstīšanā (un šī runa bija galvenais iemesls, kāpēc Els Gors 2007. gadā kopā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi saņēma Nobela miera prēmiju). Viņš ar pilnu pārliecību atzīst, ka Parīzes COP21 konferencē no valsts vadītāju runām pārliecinoši uzvarējusi Daļa Gribauskaite. Nezinu kāpēc, bet Eiropas vienīgais „zaļais” prezidents, vienīgais vides speciālists prezidentu vidū Raimonds Vējonis ar runu neuzstājās. Kad tad, ja ne Parīzē?
Patiesībā sirdī esmu to jauniešu pusē, kas stāv ar plakātiem un skaļā balsī kliedz, ka Parīzes konference ir lielvalstu atrakstīšanās, starpnacionālo kompāniju atmesti graši un pseidodarbība. Un tomēr 195 valstu pārstāvji šurp sabraukuši ar vienu vektoru– glābt savu planētu. 2015. gads ir karstākais novērojumu vēsturē uz zemeslodes un oglekļa dioksīda daļiņu koncentrācija gaisā pārsniegusi 400 uz miljonu, kas iepriekšējo reizi uz zemeslodes bijis pirms 400 miljoniem gadu. Ledus cepures ziemeļpolā un Antarktīdā izkūst, tuksneši palielinas, dzīvnieku sugas izmirst. Kā tas attiecas uz mums? Ļoti vienkārši– 200 miljoni Subsahāras iedzīvotāju, kam tuksnesis atņēmis iztikas iespējas dzīvo tikai no humānās palīdzības milzu nometnēs, bet viņu bērni cenšas pārcelties uz Eiropu.
COP21 notiek LeBuržē, bijušās lidostas teritorija pārvērtusies par izstāžu centru, milzu paviljoni atgādina teltis. Lielāko daļu no teltīm aizņem stendi– visas pasaules organizācijas, kas vēlas klimata pārmaiņas apstādināt vai pasildīt rokas pie šo apstādināšanu finansējuma, ir šeit ar saviem stendiņiem un milzu stendiem (tie nav bez maksas). Esmu iepazinies ar vismaz 14 dažādām globālām aliansēm, kam nosaukumā ir ietverti vārdi „veselība” un „klimats”. Iespaidīgākais stends ir Indijai, kura šeit ieradusies lūgt naudu attīrīšanas iekārtām un siltuma emisijas ierobežošanai. Latvijai, kas ir donorvalsts, stenda nav. Milzīgs stends arī Facebook, kas apņēmusies izglītot visas zemeslodes iedzīvotājus par globālās sasilšanas draudiem un iespēju šos draudus mazināt.
Milzīgajam stendu haosam pav vidu mazi ūķīši, kuros tirgo kafiju plastmasas glāzēs (jānodod atpakaļ, tad atpakaļ saņemsi arī 1 eiro), burgeriem līdzīgu ēdmaņu un rozīņmaizes. Eiropas savienības stendā šo Burgeri apēst ir vistīkamāk– miers, jo nav apkārtesošās darbības imitācijas.
Milzum daudz, vismaz 100 noslēgtu dažāda lieluma sēžu zāļu, kas paviljonos iekārtotas norobežojoties ar biezām skaidu platēm, Tiesa, akustika iekšā laba, ārējais ņudzeklis netraucē.
Latviju COP21 pārstāv 7 Vides un reģionālās attīstības, Zemkopības, Finanšu ministriju pārstāvji, kas uz LeBuržē ierodas pusastoņos, bet labākajā gadījumā prom brauc ap 11 vakarā. Paralēli notiek vismaz 10 darba grupas, kur katra valsts katrā dokumentā cenšas ieviest kaut ko savu. Mūsējie cenšas pagūt visur, kur nepieciešams būt. Delegācijas vadītāja, ekonomikas doktore Ilze Prūse lēš, ka sākot no piektdienas, darbi notiks diennakts režīmā, tādēļ nākšoties vismaz daļai no delegācijas tepat arī nakšņot.
Vēl nedaudz par sadzīvi Parīzē. Ap LeBuržē tiešām savākti lieli policijas spēki, puiši un meitenes bruņoti ar automātiem. Šie ļaudis ik pa brīdim spēj radīt haosu, apjukumu un sastrēgumu. Trīs ar automātiem bruņotas glītas blondīnes aptur mazu mašīnīti ar tādu pašu blondīni pie stūres krustojuma vidū un 15 minūtes (nepārspīlējot) ar viņu žestikulējot diskutē. Speciālais autobuss, kas pārvadā konferences dalībniekus no vilciena stacijas uz konferences paviljoniem, piebāzts tā, ka ļaudis nevar pakustēt, šo laiku pacietīgi stāv, pie kam aiz viņa sastājusies visa satiksme. Ieeja lielajā priekšpaviljonā ir tikai pa vienām šaurām durvīm, pie kurām drūzmējas simtiem cilvēku, savulārt iekšpusē drošības kontrolei izvietoti aptuveni 50 stendi, kādus pazīstam lidostās– nekādas aizķeres. Parīzi šodien varētu raksturot kā policistu, kas lāga nezin pret ko un kur cīnas, bet dara to ar patiesu misijas apziņu.
Jautājums– ko mēs sagaidām no Parīzes konferences? Vienkāršoti– zemeslode mums ir viena, uz citu planētu pārsēsties mums nav lemts. Mums nav iespējas izkāpt no viena piešmucēta, pārkarsēta autobusa un pārkāpt uz citu. Katram zemeslodes iedzīvotājam ir iespējas cīnīties ar globālo sasilšanu. Būtisko domu, ko dzirdēju valsts vadītāju diskusijās bija– mēs taču saprotam, ka (ja globālā sasilšana turpināsies pašreizējos tempos) reāli draudi cilvēku dzīvībai uz zemeslodes iestāsies tikai ap 2100. gadu. Vai Jūs vēlaties, lai nosmok Jūsu mazbērni un nedzimušie mazmazbērni?
Ko var darīt Latvijas iedzīvotājs? Iestādīt koku. Katrs koks samazina emisiju. Vai Jūs esat braukuši pa jauno Tīnūžu– Kokneses šoseju? Šai šosejai tuvākajos 20 gados nedraud kļūt par šoseju ar četrām joslām, bet šosejas būvnieki pamanījās atpirkt zemi arī iespējamai paralēlai šosejai un nocirst 70 km garumā un 50 metru platumā mežu (protams, par finansu aspektiem neviens nerunā). Tieši šādi rīkojas cilvēki, kas grib pazudināt mūsu planētu.
Meža atjaunošana ir planētas iedzīvotāju būtiskais uzdevums. Visa pirmā konferences diena bija veltīta mežu zudumam uz mūsu planētas. Otrā diena bija veltīta lauksaimniecībai. Es nerunāšu par milzu liellopu fermām un to radīto neticamo ogļskābās gāzes emisiju, par cūku fermām okeāna tuvumā un mēsliem, kas vienkārši tiek iepludināti okeānā. Bet mūsu lauksaimniekiem tik pazīstamai amonija nitrāts kā nesabalansēti minerālmēsli uz visas zemeslodes rada milzumu šādu emisijas problēmu. Tiesa, lielākie pasaules piesārņotāji ir piecas kompānijas – Chevron , ExxonMobil , Shell , BP un ConocoPhilips – kuru ieguldījums oglekļa dioksīda un metāna emisijā ir 12,5 % no kumulatīvās vēsturiskās globālās rūpnieciskās emisijas. Izskatās, ka šīs kompānijas bailēs no pasaules iedzīvotāju nepatikas sākušas sadarbību ar mazāko no ļaunumiem– valdībām, ļaujot tām iet zemeslodes atjaunošanas ceļu.
Rīt sāksies lielās demonstrācijas un zaļo domu pausme, cik zinu no Latvijas ieradīsies citi zaļi domājošie. Parīt sākas globālās konferences (vairākas, jo vairākas globālas organizācijas cenšas kļūt par medicīnas līderiem klimata pārmaiņās) par klimata ietekmi uz iedzīvotāju veselību. Kopā ar PVO sabiedrības veselības, vides veselības un sociālās determinances departamenta direktori Mariju Neiri vakar meklējām ārstu vietu zemeslodes veselībā, šovakar pulcēsies Eiropas mediķi no dažādām delegācijām. Šeit Parīzē dzīve kūsā.
Pasaules klimata konferenci apzināti bremzē un darba sarunas ievelk garās, tukšās diskusijās
Lai cik tas dīvaini neliktos, daļa pasaules valstu delegācijas Parīzē ieradušās nevis samazināt izmešus, nepieļaut klimata izmaiņas, bet tieši otrādi– nekādus ierobežojumus nepieļaut. Nē, nudien neesmu dzirdējis nevienu frāzi, kas atklāti nostātos pret vispārējo aicinājumu glābt planētu. Visi ārēji izskatās gauži ieinteresēti kopējā procesā. Tamdēļ savāda šķiet nepārprotamā tendence uzsākt pilnīgi nejēdzīgas, garas, tukšas debates par sīkumiem. Izceļas Latīņamerikas valstis un salu valstu pārstāvji. Par vismaz dažiem eksotisku valstu pārstāvjiem rodas iespaids, ka ikdienā viņi strādā Parīzes vai Ņujorkas advokātu birojos, nēsā pusmiljonu vērtus rokaspulksteņus un izpilda pilnīgi citu valstu un kompāniju pasūtījumu. Savukārt dažu jaunattīstības valstu pārstāvji atbraukuši uz naudas dalīšanas pasākumu, un nevar sagaidīt brīdi, kad donori viņiem kaut ko atmetīs. Sarunās viņi neliekuļoti virzās tikai vienā– naudas virzienā.
Visi runā par progresu sarunās, bet tikai diplomāti šeit var saskatīt progresu. Ar neapbruņotu aci redzams, ka lielai daļai delegātu dots uzdevums vilkt laiku, lai pirmdien, ministriem sabraucot, dokumenti nebūtu gatavi. Pirmdien idejām un formulējumiem dokumentos jātiek paceltiem politiskā līmenī.
Nepretendēdams būt klimata jomas speciālists, vēlos apgalvot, ka gala dokuments pildās ar liekvārdību un ideju dublēšanos. Latvijas delegācija šķiet kompetenta un racionāla, pie kam nebaidās runāt un debatēt (man gan kā krietnam latvietim nāktos šeit skaļi nolamāt mūsu birokrātus).
Neatstāj sajūta, ka lielā mērā notiek vienādi domājošo pārliecināšana par to, ka balts ir balts, bet melns ir melns. Tie, kam sasilšana nav aktuāla, mierīgi prasa pierādījumus šai atziņai. Un tad tiek meklēti argumenti no blakus jomām. Par skaļāko argumentu kļūst veselības problēmas klimata izmaiņu gadījumā, lielāki izdevumi veselības aprūpei, priekšlaicīgas nāves, infekciju slimības, psihiskas slimības un migrācija kā slimību iemesls. Neviens no argumentiem mani lāga nepārliecina. Pilnīgi pietiktu ar skaidru vīziju par planētas nespēju paēdināt tās iedzīvotājus, nespēju nodrošināt dzeramo ūdeni, nespēju nodrošināt pietiekami daudz skābekļa.
Ja iepriekš paudu neizpratni– kāpēc Raimonds Vējonis nerunāja COP21 konferencē, šodien viņu saprotu. Šeit tikt pie mikrofona un nepateikt neko (sakarīgu) vēlas ikviens. Šodien man jau gribētos lielai daļai runātāju aizsiet mutes, jo viņi vienkārši velk laiku. Iespējams, ka daļai delegātu ir būtiski runāt zināmu laiku pie mikrofona, jo tā ir atskaites forma vai nacionāla tradīcija.
Šīs rindas rakstu, vēlā trešdienas vakarā iekārtojies milzu zāles mugurmalā un raugoties ekrānos. Esmu atnācis klausīties konferences prezidenta Laurensa Fabiusa uzrunu, viņš bija mazrunīgs, kritisks un konkrēts, bet visu darba grupu dalībnieki tagad atskaitas par padarīto vai nepaveikto. Pamatdarbam palicis gauži maz laika, un, izskatās, ka lielai daļai darba grupu šonakt gulēt nesanāks.
Kāds šeit bija fiksējis, ka Obama Parīzē vairāk par divām stundām ziedojis, spiežot visiem rokas. Diskutētāji katru runu velta dažādai virtuālai „roku spiešanai”, pateicībām, atzinībām, glaimiem, īstajiem tekstiem laika nepietiek.
COP21 Parīzē– domstarpības darba grupās un vardarbīga zaļo protestu apspiešana. Ko par iespēju glābt zemeslodes klimatu domā Bertrāns Pikārs?
Pašā Parīzes centrā– lielajā pilī (Grand Palace) izvietojusies izstāde, kur dažādas globālās firmas izlielas ar saviem sasniegumiem ekoloģijas un klimata kontroles jomā. Uzsvars uz elektromobiļiem, elektriskajām laivām, elektriskajiem velosipēdiem. Šajā vietā vērts apstāties un padomāt. Elektriskie automobiļi šobrīd patērē vairāk izmešu nekā iekšdedzes dzinēji, jo elektroenerģijas ražošanai joprojām izmanto neticami daudz fosilā kurināmā. Polijā joprojām gandrīz visu elektroenerģiju ražo, dedzinot akmeņogles, un Polijas valdība akmeņogļu ieguvi dāsni subsidē ar naudu, ko varētu salīdzināt ar Latvijas valsts budžetu. Šobrīd no Eiropas valstīm tikai Latvijā un Skandināvijā (elektroenerģiju pietiekami daudz ražo ūdens vai vējš) elektromobiļa nobrauktais kilometrs gaisā izsviedīs mazāk ogļskābās gāzes kā iekšdedzes dzinēja automobilis.
Izstādē gozējas arī VW, kas nesen pieķerts nelāgā šmaukšanā attiecībā uz izmešu gāzēm.
Pašā izstādes centrā izvietots automobilis, kas pa Sauda Arābijas tuksnešu saulainajām šosejām brauc ar saules baterijām, ir arī Monako prinča spēļlietiņas– elektriskā mašīna, atbilstoša formulai 1, kas traucas ar 300 km stundā un raķetei līdzīga automašīna, kas sasniedz 458 km stundā. Ar savu draudzību videi izstādē lepojas Coca Cola, L’Ōreal un citas kompānijas, ko nudien mēs nevaram iedomāties kā cilvēkam un videi draudzīgas. Bet sava pozitīvā zīmola vārdā šīs kompānijas ne tikai atmetušas šādu tādu naudu globālās konferences rīkošanai, bet iekārtojušās pašā Parīzes centrā. Sagadīšanās pēc klimata draugu un smalkās izstādes dalībnieku vidū ir arī Austrālijas kalnrūpnieki, kas noplicinājuši savu valsti un dažas Amerikas kompānijas, kas savu biznesa interešu dēļ izēdušas indiāņus no viņu teritorijām, nocirtušas visus mežus un piešmucējušas ūdeņus.
Lai cik laba būtu šo kompāniju publicitāte, pasaulē ir gana daudz ļaužu, kas atceras arī viņu panākumus zemeslodes noplicināšanā un dabas postīšanā. Saņemu vēsti, ka ap 14.00 izstādē notiks protesti. Steigšus atvados no Francijas Ārstu biedrības, kurā COP21 dažādu valstu mediķi pārliecina viens otru par nepieciešamību ietekmēt savu valstu valdības. Attālums ir nepilni divi kilometri, kad man garām, sirēnām kaucot, aizdrāžas 10 žandarmērijas mašīnas. Kad nonāku pie Grand Palace, tieku novirzīts pilij apkārt. Tumšzilās bruņās tērpti braši vīri stekiem un ķiverēm rokās (daži ar automātiem) neielaižas nekādās sarunās. Pārskatāmā attālumā šādu vīru daži simti, kā vēlāk izrādās– tikpat blīvi viņi izvietojušies arī citās pils pusēs. Otrā pils pusē ir ieeja Pikaso izstādē, cenšos tikt caur šo izstādi uz sev interesējošo firmu slavinājumu izstādi– nelaiž. Kad beidzot nonāku pie aizbarikādētas ieejas, viss jau ir beidzies. Izstāde šodien esot slēgta, iespējams– būšot slēgta arī rīt. Ar dažām vispārzināmām metodēm tomēr tieku aizvadīts līdz drošības kontrolei, bet pēc tam ielaists izstādē, kurā tiešām ir neticami maz apmeklētāju.
Izrādās izstādē kā klusi miermīlīgi skatītāji bijuši sanākuši protestētāji– vairāki simti. Pēkšņi vienā mirklī protesti sākušies pie dažādu firmu stendiem, protams, vissirsnīgāk piesmejot dižās internacionālās kompānijas, pasaules lielākās piedraņķētājas. Pēc brīža parādījušies izsitējiem līdzīgi drošībnieki privātā apģērbā, kas vardarbīgi nesuši protestētājus ārā, bet tikai pēc minūtēm 10– žandarmērija, kas bijusi ievērojami pieklājīgāka.
Latviešu multimēdiju ģēnijs Kaspars Goba to visu filmējis, saka– filmas materiāls ģeniāls, bet sieviešu sišanas skats– netīkams. Visvairāk cietuši indiāņi, kas arī atbraukuši savu sāpi izkliegt.
Parīzes COP21 ārpus LeBuržē kļūst interesantāks. Džinsās tērpti mana gadagājuma vīri, kas savākušies tepat Eiropā protestēt pret firmu, kas noplicina viņu mīļoto Austrāliju, saka– naftas kompānijas ir maksājušas Daesh par terora aktiem Parīzē, lai tagad te būtu desmitiem tūkstošu žandarmu, zaldātu un apsargu. Šobrīd visi šie policejiski domājošie cilvēki gatavi apspiest jebko un vienlīdz vardarbīgi piekaus gan teroristam līdzīgus jauniešus, gan indiāņu sievas, gan Greenpeace aktīvistus. Izskatās, ka bruņotajiem vīriem tā vien rokas niez kādu pie kārtības dabūt. Mani kolēģi apraksta protestētāju laukā nešanas skatus, un noskatot mani no galvas līdz kājām izsaka nožēlu, ka protestētāju vidū neesot bijis vīru pāri par simts kilogrammiem, ko „zvaigznes pozā” būtu grūtāk iznest.
#
Ar vārdiem: „lielāka enerģijas ražošana pasauli neglābs, pasauli mainīs enerģijas taupīšana”, pasaules ārstu asociācijas komandu COP21 šodien papildināja Šveices psihiatrs un lidotājs Bertrāns Pikārs (Bertrand Piccard). Ievērojamā dziļjūras pētnieka Žaka Pikāra (Jacques Piccard) dēls, Lozannas ārsts 1999. gadā kopā ar Braienu Džonsu (Brian Jones) pirmie aplidoja zemeslodi ar gaisa balonu bez nosēšanās. Viņi pacēlās gaisā Šveicē, bet pēc 478 stundu lidojuma nosēdās Ēģiptē, lidoja slēgtā 5 metrus garā laivai līdzīgā kabīnē ar gaisa balonu 20 stāvu mājas lielumā. Temperatūra stratosfērā bijusi –66o pēc Celsija, balons apledojis (šodien izmantoju gadījumu pajautājot kolēģim, kā viņi kāpa uz balona skaldīt nost ledu– izrādās– bija paredzējuši šādam nolūkam speciālus cirtņus, skafandrus un trepes).
Kopš 2003. gada Bertrāns Pikārs ir iniciators, vēlāk inženieris, menedžeris un lidotājs lidmašīnām, ko darbina saules baterijas Solar Impulse un Solar Impulse 2. Šogad ar saules baterijām barota lidmašīna, pārmaiņus lidojot Bertrānam Pikāram un Andrē Boršbergam (Andre Borschberg), aizlidojusi no Abu Dabi vairākos pārlidojumos līdz Havaju salām, bet tuvākajos gados, šķiet, būs iespējams ar šo lidmašīnu aplidot apkārt zemeslodei bez nosēšanās.
Globālajai klimata konferencei bijuši daudz runasvīru, kas teikuši gudras un mazāk gudras atziņas. Izmantošu gadījumu, neaizrauties ar savām atziņām, bet brīvā tulkojumā citēt Bertrānu Pikāru:
(i) jāizceļ risinājumus, nevis problēmas! Kā mēs varam motivēt cilvēkus cīņai ar pret klimata pārmaiņām, ja mēs turpināsim koncentrēties uz temperatūras amplitūdu problemātiku? Pašreizējais debašu diskurss ir nospiedošs un situācija kļūst nepārvarama. Mobilizācija kļūtu iespējama, ja mēs uzsvērtu praktiskas priekšrocības reāliem risinājumiem: mēs jau šodien varam samazināt CO2 emisiju uz pusi, nomainot vecās piesārņojošās iekārtas rūpniecībā, būvniecībā, apkurē, dzesēšanā, apgaismojumā ar mūsdienīgām energoefektīvām tehnoloģijām;
(ii) jāpārtrauc visiem draudēt ar cilvēka mobilitātes, komforta un ekonomiskās labsajūtas zaudējumu dabas aizsardzības vārdā! Aicinājumi cilvēkus kaut ko tūlīt upurēt rada tikai pretestību. Kurš būtu gatavs atteikties braukt ar automašīnu lai aizkavētu jūras līmeņa celšanos 30 gadu laikā? Gluži pretēji– pierādīsim, ka ikkatrs var ne tikai saglabāt, bet arī uzlabot savu dzīves līmeni ar pieejamām un tīrām tehnoloģijām, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi;
(iii) runāsim par rentabliem ieguldījumiem, nevis dārgām izmaksām! Vides aizsardzība nav dārga. Ir nepieciešamība pēc videi draudzīgiem produktiem un procesiem. Cīņa pret klimata pārmaiņām ir jaunu rūpniecības tirgu atvēršana un jaunas ekonomiskās attīstības iespējas, tā ir jaunu darba vietu radīšana un peļņa;
(iv) piedāvāsim gan bagātajām, gan nabagajām valstīm akciju statūtkapitāla atdevi no ieguldījumiem! Ja cīņa pret klimata pārmaiņām tiek izteikta kā finansiāls upuris bagātajām valstīm un jaunattīstības valstu ekonomiskās izaugsmes drauds, mēs iegūsim opozīciju visā pasaulē. Ieguldījumi energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas jomā ir izdevīgi investoriem un patērētājiem gan bagātos, gan ne tik bagātos tirgos;
(v) atturēsimies noteikt mērķus neparādot, kā to sasniegt! Kad mēs dzirdam politiķu vēlmes samazināt CO2 emisiju par X% vai ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 2 ° C, mēs to saklausām kā domāšanas karagājiena bungu rīboņu. Šīs normas netiks sasniegtas, ja līdztekus netiks noteikts ļoti skaidrs tiesiskais regulējums, procedūras un konkrēti tehnoloģiskie risinājumi šo mērķu sasniegšanai;
(vi) apvienosim noteikumus un privātās iniciatīvas! Tieši tiesību aktu neprognozējamība un konkurētspējas ierobežošanas riski visbiežāk kavē daudzās nozarēs investēt tīrākā ražošanā. Mūsu sabiedrībā ir smalki izstrādāti noteikumi izglītības, higiēnas, veselības, tieslietu, uc. nozarēm, bet nav precīzi definēts kā novērst nelietderīgu enerģijas un dabas resursu pārtēriņu. Tas ir jāmaina!
(vii) strādāsim šodienas cilvēkiem, ne tikai nākamajām paaudzēm! Ļoti maz cilvēku mainīs savu pašreizējo uzvedību par labu tiem, kas dzīvo nākotnē. Izmaiņas mums ir nepieciešamas, jo tās ļaus sasniegt labāku ekonomisko, rūpniecisko un politisko attīstību.
Zemeslode laimes un klimata pārmaiņu gaidās. Smaržas un izjūtas no Francijas COP21*
Pasaule ir noilgojusies labu ziņu. COP21 konferencē draudzīgi klīst amerikāņu kongresmeņi, kas nevēlas karu, arābu līderi, kas domā par zaļu un draudzīgu kopāsadzīvošanu, Āfrikas valstu pārstāvji, kas redz nākotni ar ūdeni un labu pārtiku katram bērnam. COP21 kā milzīga publiskā realitāte: delegātus no kosmiskās stacijas uzrunā astronauti, ievērojamākie Holivudas aktieri deklamē dzejas, vadošo rokgrupu dziedātāji maigi dūdo ģitāras pavadībā.
Iespējams, ka realizējas sapnis– pieņemsim dokumentu, un visa pasaule kļūs tīra un laba, atjaunosies Arktiskās un Antarktiskās ledus cepures, būs, kur dzīvot leduslāčiem un pingvīniem. Sahāras un Gobi tuksneši kā pirms 20000 gadu pieaugs kokiem, kur žirafes plūks lapas un degunradžus nemedīs malu mednieki. Bangladešā smogs izklīdīs, un pie galda pretimsēdošie redzēs viens otru.
COP21 dalībnieki skatās nākotnē gaišu skatu: CocaCola kļūs veselīga, akmeņogļu ieguvējes kompānijas– zaļi domājošas, indieši nepiešmucēs debesis un okeānu, brazīļi stādīs atpakaļ mūža mežus, bet Shell, Gazprom un Exon kļūs par Arktikas draugiem, nevis ekoloģiskas katastrofas organizatoriem. Katru dienu COP21 pastā ienāk tūkstošiem vēstuļu no atbalstītājiem (nesalīdzināt ar darbaļaužu vēstulēm PSKP 25. kongresam). Lielākoties vēstules sūta starptautiskas struktūras, kas formāli vai neformāli pārstāv tūkstošus un miljonus zemeslodes iedzīvotāju. Katras vēstules autors ir meklējis un atradis jaunus un jaunus argumentus, kāpēc COP21 dokuments jāpieņem, un ka noslēguma dokumentam jābūt pašam labākajam dokumentam, kāds jebkad uz šīs zemeslodes bijis. Parīzē vairs ne ar vārdu nepiemin terorismu, bet visi runā par globālo uzvaru pār planētas pārkaršanu. Pat Ziemassvētku noskaņas francūži nobīdījuši uz pašdarinājumu un paškūpinājumu tirdziņu Elizejas laukos un citur atlikuši uz laiku pēc COP21.
Argumentus, kāpēc jāsaglabā planēta vēsāka, joprojām čakli meklē veselības jomā– sākot no iespējamā čikugunjas drudža (klimatam kļūstot siltākam savu dzīves areālu Eiropā un Āzijā paplašina tīģerods, kas pārnēsā čikugunjas drudža izraisītāju) beidzot ar 34 tūkstšiem nāves gadījumu gadā, ko tieši vai netieši Dienvideiropā izraisa pārmērīgs karstums. Sestdien Mariotta hotelī notika COP21 globālā veselības un klimata konference. Pirmo reizi radās sajūta, ka liela roka vada procesu, ja jau savstarpēji neiecietīgie mediķi soli solim nonākuši līdz dokumentam, kas ne tikai atbalsta COP21 globālo vienošanos, bet pieprasa to vēl stingrāku.
Sen nebija dzirdēts tik daudz pārliecinošu uzrunu. Kalifornijas senators Kevins de Leons (Kevin De Leon) norunā ievērojami jaudīgāk nekā Obama lielajā konferencē. Arī Amerikā ārsti mēdz kļūt par senatoriem un oratoriem. Pasaules Veselības organizācija ir atsūtījusi reāli rosīgus ļaudis, nevis klasiskos klusu čīkstētājus. Argumentēti uzstājas pasaules slimnīcu biedrība, pasaules māsu un pasaules veterinārāstu pārstāvji. Eiropas stingro pozīciju pauž Turcijas, Polijas un Francijas kolēģi. Uzstājas divi ministri– no Haiti un Tuvalu. Līdz šim vienīgais cilvēks Latvijā, kas kaut ko varētu pastāstīt par Tuvalu, bija Lato Lapsa. Tuvalu ir salu grupa ar 10000 iedzīvotājiem Klusajā okeānā starp Austrāliju un Havaju salām. Tomēr tieši Tuvalu balss bija dzirdama COP21, kur to pārstāvēja kāds baltas ādas krāsas nezināmas mītneszemes advokāts, un arī Veselības ministrs nav uz mutes kritis. Runas ievelkas, un dokumenta apstiprināšana ievelkas līdz puspieciem. Atšķirībā no lielā COP21, visu klātesošo organizāciju līderi jau ar dokumentu ir iepazinušies (nedēļu katru rītu no 7.30 līdz 9.00 par to diskutējuši). Tagad katrai no globālajām organizācijām atliek tikai pateikt cildinājumu dokumentam.
– Jums būs jārunā (cildinājums) Pasaules Ārstu savienības vārdā,– man blakus notupusies kāda no organizatorēm.
– Pasaules Ārstu savienības viedokli šodien pārstāv pēcprezidents Ksavjērs Do (President Past Xavier Deau).
– Viņš jau šodien ir runājis, šeit neviens nedrīkst runāt vairākas reizes.
– Tādā gadījumā, vai es drīkstu uzstāties latviešu, krievu vai vācu valodā?,– jautāju, piebilstot, ka satraukšos un mana angļu valoda būs gauži bēdīga. Kundzīte uz šo jautājumu atbild noliedzoši, bet es viņai autoritatīvi paziņoju, ka Pasaules ārstu asociāciju pārstāvēs Pīters Orris.
Pīters ir Ilinoisas universitātes vides veselības institūta un atbilstošas katedras vadītājs, viens no pasaules vadošajiem vides veselības (sabiedrības veselības sadaļa) zinātniekiem. Viņa vectēva vecāki esot bijuši „krievi no Rīgas”, kas aizmukuši pēc 1905. gada revolūcijas, un Amerikā kaut kā pārveidojies viņu uzvārds. Par to, ka cariskās Krievijas pilsētā Rīgā dzīvojuši latvieši, Pīters uzzinājis no manis.
Pīters pārstāv viedokli, ka galvenais zemeslodes saglabāšanas uzdevums ir samazināt ķīmisko piesārņojumu, galvenokārt viņa pētījumi skar dzīvsudraba un bismuta globālo piesārņojumu, taču Parīzē viņš uzstājas ar nopietniem priekšlasījumiem par rūpniecības, enerģētikas un transporta izmešiem atmosfērā. Viņa skatījumā šie izmeši ir ķīmiskais karš pret planētu, un COP21 nedaudz jauc „vistu ar olu”. Pīters izmanto savas divas apsveikuma minūtes, pastāstot par svina un dzīvsudraba izmešiem un izsaka nožēlu, ka cīņa ar smagajiem metāliem un organiskajiem ogļūdeņiem izmešos īsti nav COP21 dienaskārtībā. Tomēr arī šajā jomā mediķu kopējais dokumets ir jaudīgāks par COP21 gala dokumenta esošo redakciju, un Pasaules Ārstu savienība cer, ka tas stimulēs kopējās COP21 rezolūcijas pieņemšanu.
Mediķu dokuments tiek vienbalsīgi pieņemts, aplaudējot kājās stāvot.
Vispār COP21 globālais dokuments arī ir ieguvis skaidras aprises. Sestdienas rītā pusaizmigušās darba grupās beidzot ir noslēdzies darbs pie ADP, ko mēs varētu saukt par Durbanas protokolu. Patiesībā jau pēc četru diennakšu cīņām esam nonākuši pie izejas varianta, tikai tas papildināts ar bezgaldaudzām kvadrātiekavām– virkne jautājumu atstātas COP sesijai, bet patiesībā– pirmdien skatīšanai politiskā (ministru) līmenī. Visu dienu ap ADP turpina ņemties kā ap karstu kartupeli, beidzot vakarā tiek svinīgi paziņots– dokuments ir praktiski gatavs. Manā datorā tas izskatās vismaz 50 lapaspuses plašs, bet jādomā tad, kad varianti būs noņemti piepildīs savas 20 lapaspuses. Globāls dokuments, kam vajadzētu parādīt virzienu atpakaļ uz zaļu, tīru un nepārkarsušu planētu.
– Beidzot tīrs gaiss,– gavilē mani jaunie kolēģi.
– Smaržo pēc piedeguma,– domīgi atbild profesors Pīters Orris.
Dodamies mājup. Pie paviljona izejas mazs 1 metru augsts robotiņš rosās, braukā šurp turp un kaut ko saka franču valodā. Nostājos viņam priekšā, robotiņš pagriežas sāņus lai mani apietu, bet es viņam acu augstumā nolieku priekšā somu. Redzu– mazais kļūst dusmīgs un meklē man apeju pa otru pusi, bet tur jau stāv Pīters. Robotiņa acis iekrāsojas violetas un viņš izgrūž krāsainu dūmu mākoni, kādu modernas grupas pūš uz skatuves dažos koncertos.
– Redzi nu– šeit tiešām smaržo pēc piedeguma,– saka Pīters.
No metro izkāpjam pieturā STALINGRAD un atvadamies. Es braucu mājup, bet Pīters dodas uz kārtējo konferenci.
–Ko Tu tur ej tik vēlu?,– es viņam jautāju, – tur tāpat nekā jauna nebūs.
–Vismaz labi paēdinās,– atsaucas Pīters,– vai Tu neesi pamanījis, ka ar katru dienu mūs baro arvien labāk un garšīgāk? Žēl, ka brauc prom. Trešdien būs veselības jomas sēde, kurā runās PVO reģionālā direktore, princis Alberts un Francijas sociālo lietu, veselības un sieviešu lietu ministrs. Tur būšot tāda izēšanās, kādas vēl nekur ārstu kongresos nav bijis.
Es atceros Mērnieku laikus, arī tur pēc lielās mērīšanas bija gaidāma diža izēšanās.
#
Dažos vārdos par klimata izmaiņu ietekmi uz Latviju. Globālās prognozes rāda, ka pieaugot temperatūrai par 2o C, Dienvideiropā lauksaimnieciskā ražošana samazināsies un par Eiropas lauksaimniecības izcilāko vietu kļūs Lietuva un Zemgale (šāda karte tika demonstrēta). Mūsu vasara pagarināsies par 2 nedēļām, un mēs varēsim ievākt brangas ražas. Vasaras lietusgāžu plūdi, kas baida Poliju un Austrumvāciju, mums nešķiet bīstami, jo neesam vēl pilnībā visas upes izbagarējuši. Koki nekaltīs, apkārt Rīgai joprojām būs zaļais spilvens un varēs elpot.
Taču šie 2 grādi nozīmē 5–7 grādus klāt lielajās pilsētās. Ja vēl pirms 20 gadiem Ņujorkas centrā +32o novēroti 7 dienas gadā, tad šobrīd– 35 dienas gadā. Vienīgā iespēja cīnīties pret karstumu un smogu pilsētā ir parki un koku stādījumi.
Mājup lidoju kopā ar Nilu Ušakovu. Viņš COP21 ietvaros pabijis pasaules dižpilsētu mēru konferencē un arī saņēmis milzumplašu informāciju par globālo sasilšanu. Arī mēri parakstījuši globālu dokumentu, kas ir skaudrāks par ADP. Un Nils Ušakovs ticies ne tikai ar Borisu Džonsonu no Londonas, bet arī Burundi mēru.
Pajautāju Rīgas mēram, vai viņš ievērojis Parīzes iedzīvotāju daudznacionālismu, un to– cik plaši globālā sasilšana tūkstošiem bēgļu var atvest uz Rīgu. Viņa atbildi nerakstīšu– Nils pats ir žurnālists– viņam šo atbildi šā vai tā nāksies runāt un rakstīt savas pilsētas iedzīvotājiem.
Līdz sarunai ar mēru biju domājis šā raksta noslēgumu veltīt Parīzes multinacionālismam, bet izlēmu pastāstīt par Parīzes smaržām.
#
Viesnīcas liftā iekāpjot, elpa aizraujas. Mans draugs, plaušu ārsts, profesors Alvils Krams, šajā brīdī noteikti manās plaušās saklausītu čīkstošus trokšņus, diagnosticētu astmas lēkmi un nozīmētu nelielās devās salbutamola inhalācijas.
Patiesībā liftā ir labas franču smaržas. Iespējams, to ir vairāk nekā šādā mazā telpā smaržām vajadzētu būt, bet atliek iedomāties iepriekšējo šī lifta pasažieri, kura jebkurā telpā visus apbur ar savām labajām franču smaržām devā, kas ļauj profesoram Kramam diagnosticēt astmu.
Dzīvoju Parīzes nomalē, viesnīcas cena ir cilvēcīga. Viesnīcā lielākā daļa apmeklētāju un visas darbinieces ir vidēja vecuma ļoti tumšas francūzietes. Nu tik tumšas, ka korekti būtu viņas jāsauc par afrofrancūzietēm. Afrofrancūzietes nēsā krāšņākus ģērbus, matus sasien daudzās bizītēs un uzlej uz šīm bizītēm franču smaržas. Iespējams, viņas pārvalda vairākas valodas, bet tās noteikti nav angļu vai vācu valodas. Un vēl viņas ir skaļākas sadzīvē un lēnākas veikalā.
Tā ir mana pirmā izjūta par smaržām Francijā. Otrā ir sliktāka.
Kāpjam 5. metrovilcienā Parīzē Bastīlijas pieturā. Pulkstenis ir ap sešiem, un parīzieši trauc no darba mājās, metrovilcieni piebāzti. Pavirzu savu draudzeni pa priekšu– redz– tur pa kreisi ir tikko atbrīvojušās divas sēdvietas, mēģini ieņemt. Viņai tas arī izdodas, un es smagi iegāžos krēslā, bet manas draudzenes seja nav laimīga.
– Te kāds ir piekakājis, viņa saka, – nē, te ir bomzis, kas smird.
Es ieskatos pretim sēdošajai kundzītei sejā, viņa ir aizlikusi degunam priekšā krāgu, vēl vairāk, viņa visu galvu pārklājusi ar augšup sarauto mēteli. Viņas pavadonis nervozi dīdas. Tieši aiz viņiem plašāks stāvlaukums pēkšņi sāk ņudzēt, un cilvēki virzas prom. Arī manās nāsīs iecērtas smaka, ko viegli identificēt– Esherichia coli izraisīta caureja. Nu varbūt vēl kāds vēmeklis.
Stāvlaukums ir atbrīvojies– visi aizspiedušies prom un stāvlaukumā darbojas vecāka gadagājuma vīrs, labi veidotā sasukā, neticami novārtījies– tā ka nevar saprast– kāda štāte īsti mugurā– laba vai skrandas. Runā vācu valodā un stāsta pats sev vai kādam nezināmam oponentam par Diseldorfu. Tad strauji pāriet uz angļu valodu un izskaidro, ka amerikāņi ievārījuši visu šo ķezu. Šķiet, ka viņš arī kaut ko ir dzirdējis par globālo sasilšanu, jo viņš amerikāņiem nikni piedraud, ka visu nelaimju pamatā ir viņu bruņošanās. Šo atziņu viņš pauž, pārliekdamies pār manu pretsēdētāju, ko jau aprakstīju– kundzīti, kas pāri galvai pārvilkusi mēteļa krāgu.
Kundzīte to vairs neiztur– šķiet, viņai iesnu nav. Viņa sagrābj aiz rokas savu pavadoni un metas bēgt uz vagona citu galu. Vilciens ir atkal apstājies– Parīzē metro pietur ik pa dažiem simtiem metru, un vilcienā brāžas jauns cilvēku pūlis. Viņi visi draudzīgi metas uz vietām, kas man pretī brīvas. Veiklākā ir māte ar divām meitām pirmskolas vecumā. Triumfiāli iesēžas, iestumj bērnus un lielākai uzreiz rokās iespiež lasāmgrāmatiņu. Tad pētoši paskatās uz mani. Ko nu melot– es smaidu.
Viņa vēl nervozāk paskatās uz manu draudzeni, kura nedaudz histēriski smejas. Šajā brīdī jauniekāpušie no stāvvietas drudžaini cenšas tikt prom, iesprūzdami starp sēdekļiem. Mūsu stāsta varonis atgriežas pie mūsu sēdekļa un pārliecas pāri mātei ar divām atvasēm, bet tikpat ātri atraujas atpakaļ. Viņš šobrīd ir atgriezies pie vācu valodas, un iegrimis kādā vēstures apcerējumā, kur kādi ļaunie nonākuši pie Reinas.
Tagad arī māte saprot, kas ir Francijas smaržu cēlonis. Atbrīvojas arī vieta pretējā vagona pusē un viņai vienu bērnu izdodas atvirzīt no smaržas par dažiem metriem. Viņa ar bērniem runā pārmaiņus franču un angļu valodā, un es viņai atgādinu par trim vīriem laivā– Džeroma K. Džeroma romānā bija stāsts par to, kā džentlmenis veda Liverpūles sieru. Viņi vilcienā brauca kupejā, kurā allaž saskrēja ļaudis, nopriecājušies par tukšu kupeju, bet pēc tam tik pat ātri metās prom. Reiz bija gadījušies trīs gauži izturīgi, kamēr viens no viņiem teica, ka smaržojot pēc maza bērna līķa. Tad pārējie divi iesprūda kupejas durvīs, vienlaicīgi pūlēdamies no kupejas izkļūt.
Kāda sieviete ar musulmaņu lakatu pār galvu uzspieda no tūbiņas manai pretimsēdētājai uz rokas ziedi un ieteica to elpot. Māte ar meitu abas dedzīgi elpoja šo triepienu.
Es apkārtējiem izteicu pieņēmumu, ka šis pasažieris brauks ar vilcienu līdz galastacijai, kurp sagadīšanās pēc bija jānokļūst gan mums ar draudzeni, gan mātei ar bērniem, un tas ilgs gandrīz pusstundu. Toties kļuva interesanti– katrā stacijā iekāpa bariņš ļaužu, un laika posmā no 20 sekundēm līdz 1 minūtei centās šo konkrēto vietu atstāt. Varētu pat teikt– bija patiesi jautri. Žēl, ka mūsu stātsa varonis pēkšņi bija atbalstījies pret perona durvīm un izmeimuroja uz perona. Jācer, ka viņš veiksmīgi iekāpa nākamajā vilcienā.
Bet trešā smaržu ilūzija tiešām ir Džeroma K. Džeroma vērta– stāsts ir par sieru. Francūži sieru gatavot prot.
Globālā klimata glābšanas konference COP21 notiek LeBuržē– Parīzes priekšpilsētā, bijušajā Parīzes lidlaukā, ko tagad pārņēmuši milzīgi paviljoni. Šajos paviljonos ir desmitiem konferenču zāļu, lielas diskusiju telpas, simtiem stendu, kuros sevi parāda tie, kas cīnas ar globālo sasilšanu un tie, kas vēlas pie šīs cīņas apsildīt rokas vai nopelnīt kādu dolāru. Vārdu sakot– tas ir milzīgs ņudzeklis, kurā plosās vienlaikus vismaz 20000 cilvēku.
Milzīgajam stendu haosam pav vidu mazi ūķīši, kuros tirgo kafiju plastmasas glāzēs (jānodod atpakaļ, tad atpakaļ saņemsi arī 1 eiro), burgeriem līdzīgu ēdmaņu un rozīņmaizes. Tiesa, viss, ko var nopirkt ēdamu LeBuržē ir ļoti dārgs– kuņģi knapi var aizsmērēt ar 20 eironaudiņām, bet zupiņa un otrais maksā Latvijas medmāsas pusmēneša algu.
Šī iemesla dēļ uz pasākumu kaut kādu ēdmaņu ņemu līdz ne tikai es, bet arī mana Amerikas kolēģe, kurai nudien alga ir pilnīgi pieklājīga. Pirms Parīzes ziemeļu stacijā kāpt vilcienā uz LeBuržē, abi ieejam lielveikalā LeMarche, un katrs paņemam to, ko redzam par labu esam. Vilcienā sēžām atsevišķā nodalījumā, un mana Amerikas kolēģe iesaka kaut ko apēst, viņa uzreiz atplēš sagrieztu sieru. Siers ir mīksts un neticami smirdīgs. Mana kolēģe smaida– šis tiešām esot labākais publiski nopērkamais franču siers. Šajā brīdī es manu, ka apkārt sēdošie ļaudis sāk rīkoties līdzīgi kā ļaudis darīja metro ap vāciski runājošo džentlmeni ar Esherichia coli caurejai līdzīgo smaržu.
Braucam uz LeBuržē, ēdam sieru ar franču baltmaizi, dzeram auksto kafiju un jūtamies gauži labi, bet brauciens ir gauži īss. Mana kolēģe savāc neapēsto, ieliek somā un dodamies uz konferences paviljoniem. Ieeja lielajā priekšpaviljonā ir tikai pa vienām šaurām durvīm, pie kurām drūzmējas simtiem cilvēku, savulārt iekšpusē drošības kontrolei izvietoti aptuveni 50 stendi, kādus pazīstam lidostās– nekādas aizķeres. Tiekam katrs pie savas lentes, izņemam no somām datorus, saliekam plastmasas kastēs žaketes un mēteļus. Bet tieši tad– pāri telpai pie mums dodas policiste ar suni, tādu jauku mīlīgu bezsugas radījumu, kurš iet augstu paceltām kājām un ieinteresētu skatu virza pa daudzajiem ienācējiem. Pēkšņi viņa gaita kļūst trauksmaina, viņš velk policisti mūsu virzienā, nē, viņš velk policisti tieši manas kolēģes virzienā, kura stāv pie blakus caurskates un velk nost pulksteni. Suns izrāda par viņu tik neviltotu interesi, ka policiste ceļ no lentas nost manas kolēģes somu, lai suns aposta.
Suņa aste iet kā vējrādītājs un viņš pēkšņi metas uz somas augšpēdus un sāk pa to vāļāties. Esmu redzējis– suņi labprāt vāļājas uz maitas, ja tā riktīgi sasmirdusi.
Policiste atrauj suni un īgni vaicā „Cheeeeese?”, savāc radījumu, kas vēl labprāt te komunicētu un dodas meklēt iespējamos narkomānus.
* ceturtais un pēdējais ziņojums no COP21
Jaunākie komentāri