Tuvojas nacionālā izklaide – vēlēšanas. Ar lielu prieku vērojam, kā gudri, spējīgi un talantīgi cilvēki pārvēršas, uzliek smaidu, notrauš putekļus, saveido jaunu frizūru un naktstaureņu apmātībā dodas uz gaismu. Vēlēšanas un tajās iesaistītos personāžus apsmej, apspriež, apraksta, citē, tomēr lielākoties uz vēlēšanām raugās uz cerībām.
Medicīnas sabiedrība ar cerībām un gaidām raugās uz iespējamo laimes lāci – potenciālo veselības ministru, kas nāks, atnesīs budžeta naudu pietiekamā daudzumā, visiem dāsni sadalīs. Šis laimes lācis visu zinās, visu pratīs, būs taisnprātīgs un labprāt uzklausīs visu padomdevēju ieteikumus. Vārdu sakot – atliek tikai iecelt īsto ministru, un medicīnai tiks ne tikai nieka 4,5% no IKP, bet visi 6%, kā vidējai Eiropas valstij pieklājas.
Tomēr laime nav vienā konkrētā cilvēkā, bet mūsu pašu vēlmē prasīt no šā cilvēka sistēmas sakārtošanu. Naudas medicīnai pietiekami nebūs nekad.
Medicīnas profesionāļi varētu mēģināt runāt finansistiem un politiķiem saprotamu valodu. Mēs vēlamies, lai procentuālais pieaugums veselības aprūpei ik gadu būtu lielāks nekā budžeta procentuālais pieaugums. Budžets Latvijā pieaugs par vidēji 3–5% gadā. Tātad vajadzētu vienoties ar valdību un visām valdošām partijām, lai katru gadu par 10% pieaugtu veselībai paredzētā finansējuma apjoms. Tas ir reāli. Patiesībā to saprot gandrīz visi Latvijas politiķi. Fiskālā loģika nosaka, ka lielāks pieaugums rada nelietderīgas naudas tērēšanas risku. Latvijas Banka un Finanšu ministrija nekad nepieļaus lielāku pieaugumu, lai cik politiski labi tas izskatītos.
Un tomēr – galvenā problēma ir visā sistēmā kopumā. Kā var labi strādāt veselības aprūpes sistēma vai Veselības ministrija, ja likumdošana ir greiza un likumi sarakstīti tā, ka vienīgais atbildīgais par katra cilvēka veselību ir valsts budžets? Savukārt, jebkura sistēmas sakārtošana nozīmē kādu konkrētu cilvēku vai grupu interešu aizskārumu, un šie ļaudis, visticamāk, ir tie, kas vislabāk piemērojušies pašreizējai Rozentāles–Bārzdiņa–Circenes haosa sistēmai.
Skats uz vēlēšanu sarakstiem. Kas būs topošais veselības ministrs?
5% barjeru vēlēšanās spēs pārsniegt, visticamāk, tikai 4 partijas vai vēlēšanu apvienības (prognozējamā secībā): sociāldemokrātiskā partija Saskaņa, Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība, Nacionālā apvienība TB/LNNK un VL. Jādomā, ka neviena cita partija 5% barjeru nesasniegs, kaut to sarakstos ir daudz cilvēku, kas medicīnu zina, mīl, kam ir labas organizatora spējas un iespējas kaut ko vērst par labu veselības jomā valstī.
Ukrainas konflikta ēnā nākamajā koalīcijā diez vai nonāks Saskaņa, tā ka ekstrēmu izjūtu cienītājiem ies secen Baibas Rozentāles centieni atkārtoti ieņemt ministra posteni un vēlreiz sagraut visu, kas graujams.
Ja Vienotība no latviskajām partijām iegūs lielāko vēlētāju atbalstu, valdības sastādīšanas brīdī ieslēgsies opcija: vienās rokās jābūt premjera, finanšu ministra un veselības ministra portfeļiem. Šo pieņēmumu mēdz pamatot ar senaizmirstu gadījumu, kad veselības ministrs Gundars Bērziņš bija premjera un finanšu ministra partijas biedrs un veselībai tika ievērojami labāks finansējums. Apgriezta situācija bija 11. Saeimas laikā, kad Ingrīdas Circenes partijas biedrs finanšu ministrs Andris Vilks samazināja procentuālo finansējumu no valsts budžeta. Pēdējie trīs gadi pierādīja, ka šāda portfeļu sadale veselības nozarei var būt nāvējoša.
Mediķiem būtu mīļi jālūdz Vienotība, lai neņem veselības ministra portfeli, mēs jau trīs gadus mocāmies šajā kombinācijā. Šķiet, arī Vienotības vadība nealkst veselības ministra amatu saglabāt savā pārraudzībā, ja nu vienīgi to noteiks kādas neredzamas finansiālas saites ar zāļu biznesu (big pharma), tad Vienotība par ministru bīdīs kādu lielas slimnīcas vadītāju kā ilggadēju zāļu biznesa pārstāvi. Veselības ministriju pārraugošā darba grupa uzreiz norādīja, ka iespējamo finanšu pieaugumu sākotnēji novirzītu kompensējamo medikamentu apmaksas palielināšanai un sekundārās medicīniskās palīdzības atbalstam.
Gadījumā, ja Vienotībai tiks veselības ministra amats bez saistībām ar big pharma, par ministru diez vai tiks virzīts kāds no partijas deputātu kandidātiem – ārstiem, bet kāds politiķis, kas veselības nozari pārvērtīs par lentīšu pārgriešanas svētkiem vēl uz četriem gadiem. Mans favorīts no Vienotības saraksta ir parlamentārais sekretārs neiroķirurgs Renārs Putniņš, kuru pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ Vienotība nenominēja par ministru pēc Ingrīdas Circenes demisijas. Kolēģa iespējas politiskai izaugsmei noteiks tas, vai viņš vēlēšanās iegūs cieto mandātu. Vienotības sarakstā ir arī tādi pieredzējuši ārsti politiķi kā Sarmīte Ķikuste, Romualds Ražuks, Juris Galērijs Vidiņš un Kārlis Strēlis, arī gana aktīvais Hosams Abu Meri, bet lāgā neticu, ka kādu no viņiem amatam uzrunās Vienotības līderi.
ZZS saraksts ir visblīvākais ar iespējamiem veselības ministra kandidātiem, tostarp no ārstu vidus. Manuprāt, ZZS varētu virzīt ministra amatam Gundaru Daudzi, īpaši gadījumā, ja Solvita Āboltiņa saglabās Saeimas priekšsēdētājas krēslu. Viņam ir liela politiskā, slimnīcas vadītāja un anesteziologa darba pieredze. G. Daudzi mēs pazīstam kā piesardzīgu politiķi, kas ir tendēts uz darba un dokumentu precizitāti, nevis grandiozu, asu rīcību. Ar lielu vilkmi un ambīcijām vadīt veselības nozari vēlēšanās piedalās ārsts un farmaceits Guntis Belēvičs, kuru pazīstu kā nopietnu uzņēmēju – aptieku tīklu, zāļu vairumtirdzniecības sistēmas, bioloģiskās lauksaimniecības radītāju. Pazīstu viņu kā medicīnas vēsturnieku, glezniecības fanu un gleznu kolekcionāru, labu lektoru, pārliecinātu diskusiju līderi, vēl nezinu kā politiķi. ZZS sarakstos nedaudz zemākās pozīcijās (līdz ar to – ar sarežgītākām izredzēm) balotējas Latvijas Lauku ģimenes ārstu prezidente Līga Kozlovska un kardiorehabilitoloģe Inguna Rožkalne-Žubure, kuras arī varētu pretendēt uz ministra posteni gadījumā, ja viņām smaidīs veiksme vēlēšanās. ZZS ir apvienība, kas ministrus vispirms meklē starp vēlēšanu veiksminiekiem, proti, deputātiem. Kaut arī ZZS rezervistu soliņš veselības ministra portfelim ir visgarākais, šķiet, šī partiju apvienība ir pilnībā koncentrējusies uz zemkopību, vidi un reģionālo attīstību, aizsardzību, izglītību un labklājību.
Visvieglāk ministra kandidātu ieraudzīt Nacionālās apvienības rindās: tas ir profesors Dzintars Mozgis, ilggadējs Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas direktors, Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks, kas pašlaik Latviju ministra vietā pārstāv gandrīz visās pasaules veselības aprūpes struktūrās. Viņam ir izcilas svešvalodu zināšanas, akadēmiska pieeja un izpratne par finanšu plūsmu. Politiskajā kartē izskatās, ka Nacionālā apvienība būs mazais brālis un saņems tos ministru posteņus, kas paliks pāri, – kultūru, bet varbūt arī veselību.
Ko gaidām no topošā veselības ministra?
Mēs negaidām neko no tā, kas rakstīts partiju programmās, tajās triumfē tukšvārdība, apgalvojumi par virzieniem uz saulaino tāli.
Nākamajam veselības ministram vajadzētu nākt ar mērķi strādāt par ministru četrus gadus, apņemšanos panākt, lai Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums šajā laikā pieaug par 2 gadiem (ja ministrs nedarīs neko, dzīves ilgums pieaugs par gadu). Un jāspēj parādīt strukturētu sistēmu – kā to sasniegt. Pirmos soļus – likumdošanas sakārtošanu un veselības aprūpes centralizāciju – šajā rakstā centīšos argumentēt.
Adekvāts ministra mērķis varētu būt šo četru gadu laikā palielināt pieejamību veselības aprūpes pakalpojumam, ko varētu veikt, samazinot pacienta līdzmaksājumu un pacienta iemaksu. Ministrs varētu sev izvirzīt mērķi – ievērojami uzlabot Latvijas bērnu veselības rādītājus, kas ir viegli izmērāms lielums. Mazliet šaurāki, bet tikpat cienījami mērķi būtu uzlabot vēža vai sirds slimību agrīnu diagnostiku, kas nodrošinātu kvalitatīvāku un efektīvāku ārstēšanu.
Likumiem jāstrādā iedzīvotāju veselības vārdā
Nozares finansējuma sadalījumu joprojām nenosaka likumdošana, bet atsevišķi ierēdņi NVD, kas šī finansējuma sadalījuma regulējošos Ministru kabineta noteikumus maina vidēji 5 reizes gadā. Līdz ar to netieši tiek prioritarizētas sekundārās palīdzības slimnīcas. Ģimenes ārstu dienests joprojām nav reglamentēts, turklāt ir nepietiekami finansēts. Nepiedodami daudz valsts līdzekļu tiek šķērdēts jaunas, nevajadzīgas tehnoloģijas iegādei, kvalitātes kontroles sistēmas un e-veselības izstrādei, kaut šie projekti lemti neveiksmei. Profilakse Latvijā tiek prioritarizēta tikai deklaratīvajos dokumentos.
Latvijas likumdošanā veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana un sabiedrības veselība uzticēta pašvaldībām. Šo formulu normatīvajos aktos savulaik iestrādāja labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, kurš fatāli baidījās no veselības jomas kā tādas. Latvija ir pārāk maza valsts, lai veselības aprūpē mums būtu 119 dažādi veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanas modeļi. Pašlaik pašvaldības ar likumā ierakstīto normu – nodrošināt veselības aprūpes pieejamību – lielākoties saprot slimnīcu remontu, jaunas aparatūras un datoru iegādi.
Vislielākā kļūda bija reģionālo un rajonu slimnīcu nodošana pašvaldību īpašumā. Šobrīd mums ir trīsdesmit karaļvalstis, kur karali (slimnīcas vadību) ieceļ pašvaldība (vislabāk tur ielikt savas partijas biedrus, kas netika atkārtoti ievēlēti par deputātiem), kur ir divi mērķi – atņemt vairāk naudas Nacionālajam veselības dienestam un nopirkt varenāku datortomogrāfu nekā kaimiņu rajonam. Esam iegādājušies izcilus dzelžus, tiesa, Latvijas reģionos vairs nav ārstu un māsu, kas ar tiem strādā.
Jaunu Ārstniecības likumu uzrakstīt var divās nedēļās, saskaņot un pieņemt – gada laikā
Ārstniecības likums ir novecojis, sadrāklēts kā Latgales lupatu deķis. Visiem iesaku izlasīt kaut vai šā likuma 2. pantu: “Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.” Jūs sapratāt, ko regulē Ārstniecības likums – sabiedriskās attiecības?
Likumā iekļauta daļa veselības aprūpes, daļa veselības saglabāšanas jautājumu, turklāt rūpīgi definētas ārsta, zobārsta, māsas, ārsta palīga, funkcionālā speciālista un funkcionālā speciālista palīga, vecmātes, militārā paramediķa un masiera profesijas (kāpēc nav atsevišķi definēta laboranta vai radiologa asistenta profesija?). No slimībām likums plaši apraksta psihiskās slimības. Liela daļa likumā paredzēto normu nav tieši sasaistāmas ar Ministru kabineta noteikumiem un citiem normatīvajiem aktiem.
Veselības jomas finansēšana Ārstniecības likumā paslēpta nodaļā Personu tiesības un pienākumi veselības aprūpē, turklāt šajā nodaļā personu pienākumi ir tikai minētajā virsrakstā, ne ar vienu pušplēstu vārdu tie nav minēti pantos.
Ingrīdas Circenes centieni radīt jaunu ārstniecības finansēšanas likumu bija pretrunā Latvijas likumdošanas praksei, principā nerisināja finanšu pieplūdumu, bet galīgi nemaz – finanšu sadali. Jebkurā gadījumā tieši Ārstniecības likumā jāgarantē procentuālais sadalījums veselības jomai – jāparedz konkrēta (minimālā) daļa primārajai aprūpei, neatliekamās palīdzības dienestam, rehabilitācijai, kā arī profilaksei, sanitārijai, vides veselībai. Minēšu piemēru – Ingrīda Circene 2012. gada budžetā panāca vairākas ievērojamas injekcijas desmitiem miljonu latu apmērā. Visa šī nauda tika sadalīta starp slimnīcām (īpaši ministres tālaika favorītes Rūtas Valteres nemākulīgi vadītajai Stradiņa KUS, kura patiesībā strādā ar 25% savu iespēju), dzēšot iestrādātos parādus, kā arī kompensējamiem medikamentiem. Līdz ar to primārā aprūpe realitātē saņēma daudz mazāk, par spīti publiskiem paziņojumiem, ka ģimenes medicīna mums ir prioritāte. Tas ir politisks lēmums – kāda daļa Latvijā pienākas vienai vai otrai medicīnas jomai –, un to nevajadzētu uzticēt ministrijas ierēdniecībai vai ministra simpātijām.
Tātad – Ārstniecības likums jāizstrādā no jauna kā reāls jumta likums. Ārstu prakšu likums savu laiku nodzīvojis – daļa no tā jāiekļauj Ārstniecības likumā kā atsevišķa nodaļa, pārējais – jāpārstrādā un jānosaka Ministru kabineta noteikumu veidā.
Ar jaunā likuma garu un burtu nākamajam veselības ministram nāksies pārņemt valsts jurisdikcijā vismaz reģionālās slimnīcas (Daugavpils, Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Liepāja, Ventspils, iespējams, ka arī Jēkabpils, Cēsis, Madona un Kuldīga (!)). Ja to nesapratīs veselības ministrs un premjers, tad to nodiktēs NATO. Latvijai nav militārās medicīnas, tāpēc NATO paģērēs striktu kārtību (un valstisku pakļautības struktūru) reģionālajās slimnīcās, kurās pie neiroķirurga, traumatologa vai anesteziologa zelta stundas laikā tiktu nogādāti cietušie militāristi.
Sabiedrības veselības likums vajadzīgs, jo pašlaik vienīgais atbildīgais par iedzīvotāju veselību ir valsts budžets
Latvijā nav Sabiedrības veselības likuma, kam būtu jābūt otram mūsu jomas jumta likumam. Latvijas likumdošana netieši pasaka, ka par Latvijas iedzīvotāju veselību atbildīgs ir budžets, un tikai. Latvijas valsts nav uzskatījusi par nepieciešamu prasīt saviem iedzīvotājiem rūpēties par savu drošību, par sportošanu, vairāk vai mazāk normālu uzturu, nesmēķēšanu, ļergas nedzeršanu un spaisa nelietošanu. Iedzīvotājiem nav nekādas atbildības par veselības saglabāšanu, par attieksmi pret savu un apkārtējo veselību, par ārstu norādījumu izpildi, kaut vai par attieksmi pret nodokļu maksātāju naudas tērēšanu. Nav iespējams uzlabot sabiedrības kopējo veselību tik ilgi, kamēr valsts ar likuma spēku nepasaka, ka apzināta kaitēšana savai veselībai nozīmē lielākus izdevumus no sava, nevis no kopbudžeta (līdzcilvēku iemaksāto nodokļu) maciņa.
Sabiedrības veselības likums vajadzīgs arī tīri ekonomisku apsvērumu dēļ. Latvijas iedzīvotāji aptuveni 35% pārtikas lieto no tieša vai netieša solidāra maksājuma. Proti, mūsu kopējie budžeta līdzekļi pilnībā vai daļēji baro bērnudārzu un skolu audzēkņus, pacientus slimnīcās un aprūpes slimnīcās, pansionātu iemītniekus, cietumniekus, militārpersonas, sportistus, dziesmu svētku dalībniekus utt. Ar likumdošanas normām jānosaka, ka par valsts budžeta naudu nedrīkst barot neveselīgi. Par valsts budžeta naudu visiem minētajiem jāsaņem Latvijā ražots veselīgs uzturs – ar mazu sāls un cukura daudzumu, bez transtaukiem, bez saldinātiem dzērieniem, importa cepumiem, majonēzes, čipsiem utt. Šis aspekts mums svarīgs arī no valsts ekonomikas viedokļa – Latvijas pārtikas ražotājiem nav iespējas eksportēt savu preci uz Krieviju, bet Latvijas skolās un slimnīcās saimnieko lietuviešu piens, poļu dārzeņi un nezināmas izcelsmes gaļas produkti.
Tabakas un alkohola industrijai par iedzīvotāju sagrauto veselību ir jāmaksā
Finanšu likumdošanai jāstrādā veselības virzienā. Latvijā nodokļu sistēma ir amorāla. Mēs iekasējam par maz nodokļu, lai uzturētu valsts funkcijas. Nodokļu masa, kas rada valsts budžetu, Latvijā proporcionāli ir trešā mazākā Eiropā, bet to veido galvenokārt darbaspēka nodokļi. Valdība (un pareizi) darbaspēka nodokļus samazina, taču tai nepietiek drosmes celt citus – apgrozījuma nodokļus, piepildīt valsts budžetu, lai lietotu budžeta līdzekļus medicīnai, izglītībai, kultūrai, drošībai (policijai, glābšanas dienestam, robežsardzei). Visa Latvijas prese un sabiedriskā doma vienlaikus kliedz: samaziniet nodokļus, dodiet vairāk naudas skolotāju, kultūras darbinieku, policistu algām un ceļu remontam.
Tātad – valstij nav un nevar būt vairāk naudas, kā ievākts no nodokļiem un nodevām, ja vien nav vēlmes kaut ko privatizēt vai pārdot. Nevaram vairāk palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālo iemaksu. Nekustamā īpašuma nodokļi aiziet pašvaldībām, kas tad nu šim nodoklim dod milzu atlaidi. Paliek iespējas palielināt apgrozījuma nodokļus – pievienotās vērtības nodokli 21% apmērā un akcīzes nodokli.
Valstij ir tiesības pievienotās vērtības nodoklim dot ne vien samazinājumu (visi priekšvēlēšanu unisonā prasa samazināt PVN uzturam, kas tikai atvieglotu importa produktu plūsmu Rimi un Maxima veikalos), bet arī palielinājumu. Tas nozīmētu noteikt paaugstinātu pievienoto vērtību, teiksim, 31% apmērā, lietām, bez kurām Latvijas iedzīvotājs itin viegli varētu iztikt, piemēram, Harley motocikliem vai Bentley mašīnām, zelta izstrādājumiem, kažokādām vai modes precēm. Tieši šo izstrādājumu pircēji un tirgotāji ir raženākie partiju sponsori, tāpēc vismaz šogad valdībai pietrūks politiskas gribas celt nodokļus luksusprecēm. Drosmīga valdība celtu nodokļus ne tikai luksusprecēm, bet arī tabakai, alkoholam, kā arī neveselīgam uzturam, piemēram, čipsiem, saldinātajiem dzērieniem.
Patiesībā vienīgais nodoklis, ko valdība var paaugstināt, nepasliktinot iedzīvotāju dzīves apstākļus, ir akcīzes nodoklis. Akcīzes nodokļa jēga ir ne tikai iegūt papildu naudu valsts budžetam, bet arī samazināt atsevišķu produktu iegādi un lietošanu.
Reāli būtu paaugstināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem. Tabakas izstrādājumi ir vienīgais produkts, ko Latvijā neražo, ko lieto pārmēru, kam nav nekāda pozitīva pienesuma. Akcīzes nodokli itin viegli varētu paaugstināt arī alkoholiskajiem dzērieniem, kā arī aplikt ar akcīzes nodokli visas preces, kas pārmēru satur vārāmo sāli, transtaukus, kā arī dzērienus, kas satur daudz cukura.
Nepieciešams jauns māsterplāns, kas nodrošina vienu un vienotu veselības aprūpes sistēmu Latvijā
Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielie līdzmaksājumi, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumu īpatsvars un nauda, kas jātērē zāļu iegādei. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat, cik Igaunijā un Lietuvā, t.i., 6–7%, bet puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm: veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais – labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais – labāku nekā nabagais un rīdzinieks – labāku nekā laucinieks. Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgākā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tāpēc, ka par to nevar samaksāt. Līdz ar to ir ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Lai paplašinātu pieejamību lauku rajonos, vienīgā iespēja ir paplašināt ģimenes ārstu materiāli tehniskos resursus, palielināt ģimenes ārstu kapacitāti, nodrošināt ar struktūrfondu līdzekļiem viņiem transportu, modernu diagnostikas aparatūru. Ingrīdas Circenes sapnis par mobiliem tehnikas piekrautiem autobusiem, ar kuriem ginekologi, zobārsti vai okulisti braukās pa rajoniem, ir no Rietumāfrikas aizņemta ideja. Lētākais variants ir nodrošināt labu speciālistu pieejamību lielākajās pilsētās, bet pacientu aizvešanu uz turieni nodrošināt ar speciālu transportu. Palielinot ģimenes ārstu skaitu (samazinot apkalpojamo iedzīvotāju skaitu un palielinot samaksu), ģimenes ārstu dienestam var uzticēt arī ievērojami plašāku sabiedrības izglītošanas un sabiedrības veselības nodrošināšanas darba apjomu.
Veselības pakalpojumu centralizācijas nepieciešamību nosaka Latvijas lauku iedzīvotāju skaita ievērojama samazināšanās, medicīnas darbinieku cilvēkresursu problēmas, kā arī starptautiskā situācija.
Mūsu rīcībā ir informācija par notikumiem Ukrainā, par slaktiņiem Donbasā, par zaļajiem cilvēciņiem Krimā, par jaunajām kara doktrīnām. Ar jaunām agresijas realitātēm Austrumeiropā ir jārēķinās (karš notiks pilsētās, kā šobrīd Doņeckā, Gazas sektorā un Sīrijā), un tas būs jauns izaicinājums ne tikai militāristiem, bet arī mediķiem. Austrumukrainā cietušajiem galvenokārt ir plašas šautas, plēstas (spridzinātas) traumas, kas prasa vienlaikus anesteziologa, ķirurga, neiroķirurga nekavējošu rīcību – ne vēlāk kā stundas laikā. Donbasa pieredze pagaidām liecina, ka neviena no karojošām pusēm neaiztiek slimnīcas, kurās palīdzību saņem abu pušu karotāji.
Ir skaidrs, ka Latvija par saviem līdzekļiem nekad neveidos normālas, mūsdienīgas medicīnas rezerves, tās vienmēr nedaudz atgādinās otrā pasaules kara nestuvju un telšu komplektus. Vienīgā iespēja sagatavoties X stundai ir Eiropas struktūrfondu līdzekļus ieguldīt universitāšu slimnīcu un reģionālo slimnīcu modernizācijā šādā virzienā:
(i) moderna, lēta elpināšanas aparatūra;
(ii) moderna rehidratācijas nodrošināšana ar ļoti nopietnām rezervēm;
(iii) moderna pretsāpju līdzekļu un antibakteriālo līdzekļu banka reģionālajās slimnīcās;
(iv) vieglu, saliekamu gultu – nestuvju, kā arī imobilizācijas ierīču un materiālu bāze.
Naudas medicīnai pietiekami nebūs nekad
Latvijas medicīnai ir tikai viena iespēja izrauties no krīzes – līdzekļus ieguldīt pacientu līdzmaksājumu un pacientu iemaksu samazināšanā. Veselības ministrijas pieprasījumu valdībai nākamajā gadā piešķirt papildus 94 miljonus (Izglītības un zinātnes ministrija paprasīja visus 100 miljonus, Aizsardzības ministrija vēl vairāk, bet nākamā gada budžeta pieaugums kopumā būs aptuveni 100 miljoni) var uzskatīt par pilnīgi korektu, taču ministrijas skaidrojums, ka šī nauda paredzēta algu celšanai un kompensējamo medikamentu finansēšanai, – gan ir absurds. Privātām un pašvaldību medicīnas iestādēm ministrijas lēmums par mediķu darba algas celšanu būtu kā zaķim stopsignāls.
Zāļu industrija, protams, diktē savu mantru – vairāk valsts naudas importa zāļu apmaksai. Šim nolūkam naudas nekad nepietiks. Pasaules farmācija attīstās strauji, tā varētu šodien asimilēt visus pasaules līdzekļus, lai pagarinātu katra atsevišķa cilvēka mūža ilgumu. Farmācijas industrija var iedot Latvijas iedzīvotājiem zāles (uz pierādījumiem balstītai terapijai) par līdzekļiem, kas 25 reizes pārsniedz Latvijas valsts kopējo budžetu.
Minēšu piemēru – pēc gada Latvijā ienāks jaunas paaudzes medikamenti C hepatīta ārstēšanai – jaunie tiešās darbības pretvīrusu medikamenti (DAAs): sofosbuvīrs, simeprevīrs un daklatasvīrs. Šie medikamenti būs tabletēti, tie vīrusu iznīcinās pilnībā, nevis tikai samazinās. Jādomā, ka šiem preparātiem gandrīz nebūs smagās blaknes.
Jauno medikamentu ārstniecības kurss būs daudzkārt dārgāks, turklāt šie medikamenti, iespējams, būs jākombinē ar esošajiem. Īstās problēmas sāksies, kad gatavosim 2017. gada budžetu, jo jaunie medikamenti derēs daudz plašākai slimnieku grupai – arī tādu C hepatīta vīrusa genotipu nēsātājiem, kam pašreizējā terapija nepalīdz vai nav lietderīga.
Pamatparadokss Latvijas 21. gadsimta medicīnā:
(i) medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami;
(ii) katrs indivīds mūsdienās pretendē uz lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas;
(iii) jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti;
(iv) jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē – jo cilvēki dzīvos ilgāk (sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aprūpei.
Jaunākie komentāri