Šļirce principā nav mainījusies pēdējos 160 gadus un ir galvenā ārstniecības tehnoloģija. Tiesa, sākotnēji tā bijusi no plāna metāla, vēlāk stikla, bet 21. gadsimtu sasniegusi plastmasas veidolā. Sākotnēji lietota visiem pacientiem pēc kārtas, vēlāk saņēmusi sterilizāciju starplaikos starp injekcijām, bet šodien ir gandrīz tikai vienreizējai lietošanai.

Šļirce ir galvenais instruments vakcinācijai. Ir jau perorālas vakcīnas, savulaik bija izdomāta gaisa pistole, taču 21. gadsimtā lielākoties vakcīnas tiek injicētas. Tieši ar vakcīnas palīdzību bērniem uz visu mūžu tiek radīta nepatika pret cilvēku baltā halātā.

Savulaik, gatavojoties Latvijas Ārstu kongresam, Latvijas Ārstu biedrība veica ārstu un pacientu aptauju. Cita starpā bija iekļauti jautājumi: “Vai Jūs esat vakcinējies pret šādām slimībām un vai iesakāt saviem pacientiem vakcinēties pret šādām slimībām: difterija, ērču encefalīts, gripa un hepatīts?” 79% ārstu atzina, ka ir vakcinējušies pret difteriju, bet 69% – ka iesaka to darīt pacientiem (pacientu grupā 64% uzskatīja, ka visiem nepieciešams vakcinēties pret difteriju). 63% bija vakcinējušies pret ērču encefalītu, bet pacientiem to darīt ieteica 70% (pacientu grupā 60% uzskatīja, ka visiem nepieciešams vakcinēties pret ērču encefalītu). Pret hepatītu bija vakcinējušies 60% kolēģu, bet tikai 49% ieteica to darīt pacientiem, savukārt 66% pašu pacientu uzskatīja, ka visiem jāimunizējas. Visbeidzot gripa – pret to vakcinējušies bija 23% ārstu, pacientiem to darīt ieteica 32%, bet šo vakcināciju par vēlamu atzina 19% pacientu.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) iesaka pret gripu vakcinēt bērnus, vecus cilvēkus, hronisku slimību pacientus, grūtnieces un medicīnas darbiniekus. Visā Eiropā vislabāk no šīm grupām tiek vakcinētas medicīnas māsas, kam to uzspiež slimnīcas administrācija, ārsti to nedara, par spīti administrācijas draudiem. Visai labi (>60% gadījumu) Eiropā tiek vakcinēti hronisku slimību pacienti, īpaši, ja viņiem ir imūndeficīts (onkoloģiski pacienti pēc ķīmijterapijas u.c.). Cik necik tiek vakcinēti veci ļaudis un mazi bērni, taču nekur Eiropā ārsti nenozīmē vakcinēšanos pret gripu grūtniecēm. Pētījumi pierādījuši, ka paši ārsti netic vakcinācijas nekaitīgumam šādā situācijā vai vienkārši ienīst farmācijas industriju pēc milzīgās cūku gripas kampaņas un nejēdzīgajiem tēriņiem, iegādājoties cūku gripas vakcīnas.

Tādēļ Eiropā ir pētnieki, lai viņi meklētu acīmredzamas atbildes uz jautājumiem. Dažādās Eiropas valstīs tika papētītas ārstu ģimenes – kāda ir šo ģimeņu vakcinēšanas aktivitāte. Rietumeiropā ārsti tomēr ir godprātīgi vakcinētāji. Gandrīz visās ārstu ģimenēs suns un/vai kaķis ir vakcinēts. Ģimenes vecākā paaudze tiek vakcinēta pret visām iespējamām kaitēm. Ar bērniem ir sarežģītāk – Eiropas ārsti gandrīz 100% gadījumu ir gatavi pret stingumkrampjiem, difteriju, poliomielītu potēt gan savus, gan svešus bērnus, taču saviem bērniem viņi pamanās nenodrošināt imunitāti pret masalām, cūciņām, gripu utt. Vissliktāk tomēr ir ar ārstiem – vienīgais, uz ko paši ķirurgi ir gatavi, – vakcinēties pret B hepatītu. Visādi citādi normāls Eiropas ārsts nav pārāk čakls sevis imunizētājs, un Latvijas dati visai precīzi raksturo ārstu attiecības ar sevi. Jautājums: vai ir iespējams veicināt sabiedrības izglītotību, ja ieteikumus neievēro pats informācijas nesējs.

21. gadsimta sākumā pārsteidzošā kārtā zemeslodes sabiedriskā doma ir atgriezusies pie secinājuma, ka sabiedrības veselība ir nevis politiķu, bet gan mediķu darbības lauks, turklāt sabiedrības veselības speciālisti bez ārsta grāda arvien vairāk tiek atzīti par neveiksmīgu izglītības produktu. Gan PVO, gan Eiropas Savienība negribīgi ir atzinušas, ka tieši ārsti visprecīzāk un korektāk virza sabiedrības veselības idejas.

Tātad, lai pagarinātu vidējo mūža ilgumu sabiedrībā, nācijā vai valstī kopumā, būtiskas ir ārstu zināšanas sabiedrības veselībā, kā arī ārstu motivācija šīs zināšanas izmantot, iemācot savus pacientus gudri dzīvot, veselīgi ēst, kustēties, nesmēķēt, mazāk dzert šņabi utt. Otra līdzīga grupa kā viedokļu līderi ir skolotāji, kuru misija būtu veselīgu dzīvesveidu iemācīt saviem skolēniem. Savulaik izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis izņēma no skolēnu mācību programmām veselības mācību, bet vēlāk Izglītības un zinātnes ministrija ir veikusi visu, lai nekādas veselības mācības, nekādas veselīga dzīvesveida izpratnes, higiēnas un profilakses atziņas līdz bērniem nenonāktu. Ja Izglītības un zinātnes ministrija tik ļoti ienīst veselību, naivi cerēt, ka Latvijā to centīsies mācību procesā iekļaut paši skolotāji.

Tātad – Latvijas sabiedrības veselība ir tikai pašu ārstu rokās. Veselības ministrijas dižajā personālā saglabājušies četri ārsti, no kuriem viens ir ministrs, otrs – parlamentārais sekretārs (tātad – politiķi), ārste ir arī valsts sekretāra vietniece un viena ierēdne. Skatoties ministrijas izstrādātos dokumentus un citas izpausmes, kļūst skaidrs, ka Latvijas sabiedrības veselībā ministrijas ieguldījums ir tuvu nullei. Katram ir tiesības pavērot – cik daudz ministrija darījusi likumdošanas un normatīvo aktu izstrādē cīņā ar jaunajām psihotropajām vielām, žurnālistiski sauktām par legālajām narkotikām. Ministrijas veikums – nulle. Cīņā ar smēķēšanu paveiktais jau ir ar negatīvu zīmi – vienīgais, ko veikusi ministrija, ir vārgi šļupsti par elektronisko cigarešu aizliegumu. Transtaukskābes ministrija gatavojas ierobežot nākamos četrus gadus, turklāt līdz 2%, kamēr citas Eiropas valstis paģērē pilnīgu aizliegumu gada laikā. Ne reizi neesmu dzirdējis ministres atbalstu cīņā pret bērnu alkoholismu vai nelegālā alkohola ierobežošanu.

Ministrijas mūsu ierakumu pusē nav. Mēs, ārsti, paliekam vieni un vientuļi rūpēs par Latvijas iedzīvotāju dzīvildzi, cīņā pret tabakas rūpniecību, pret mistiskiem un nejēdzīgiem uztura bagātinātājiem, pret točkām ar alkoholu, kas satur metanolu, izopropilspirtu, esterus, pret Izglītības un zinātnes ministriju, kas ierobežo sporta stundu skaitu skolās, aizliedz veselības mācību, pret Finanšu ministriju, kas samazina finansējumu veselībai un medicīnai kā veselības neesamības seku likvidēšanas pasākumam.

Tātad – paši vien esam atbildīgi par sabiedrības veselību, jo nevaram paļauties ne uz politiķiem, ministriem un ierēdņiem, ne skolotājiem, mācītājiem un kultūras darbiniekiem, jo Latvijai šobrīd nav Viļa Lāča, ko lasītu katrs Latvijas iedzīvotājs, kā tas notika tālajos trīsdesmitajos.

Kā mēs varam ieteikt saviem pacientiem veselīgu dzīvesveidu!? Latvijas Ārstu biedrības aptaujā pērnā gada augustā 12% ārstu atzina, ka smēķē (vīrieši 19%, sievietes 10%), vēl 1% nespēja uz šo jautājumu atbildēt. Latvijā gan vairs nav raksturīgas 90. gadu piesmēķētās ķirurgu un reanimatologu ārstu istabas (pašlaik smēķē 22% ķirurgu un 21% anesteziologu), tomēr mūsu vidū vēl ir gana daudz to, kas paši neuzticas savai profesijai un bendē savu dzīvi. Labi zinām, ka gandrīz pusei ārstu (46%) ir liekais svars, trešdaļa ārstu ar sportu nenodarbojas (tiesa, tie, kas nodarbojas, to dara visai intensīvi – vidēji gandrīz 4 stundas nedēļā). Savu holesterīna skaitli zina 61% ārstu, savu asinsspiedienu regulāri mēra 84% ārstu. Jāpiebilst, ka tikai 66% ārstu iesaka smēķētājiem atmest smēķēšanu, bet sportu šodien rekomendē 48% Latvijas ārstu.

Godātie kolēģi! Es jūs visus aicinu nesmēķēt un nekad neatrasties piesmēķētās telpās! Es jūs visus aicinu vismaz 5 reizes nedēļā nodoties fiziskām aktivitātēm! Un katram piedomāt par savu ēdienkarti – neēst produktus ar transtaukskābēm, pārlieku lielu sāls un cukura daudzumu. Alkoholu – vienu devu dienā, nevis visas septiņas devas sestdienā. Un galvenais – izvairīsimies paši un saudzēsim mūsu pacientus no nejēdzīgās sadzīves ķimizācijas. Sākotnēji būsim veseli paši, bet pēc tam mācīsim veseliem būt mūsu pacientiem!

 

Pēteris Apinis