Doma laukumā, aiz tirdzniecības būdas aizslēpies, bārdu nolaidis, smēķē Ziemassvētku vecītis. Divas trešdaļas no sievietēm, kas izsauktas uz skrīningu, neatnāk. Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka bērniem skolas slodze ir par lielu, un visvieglāk esot samazināt fizkultūras stundu skaitu laikā, kad vidējais latviešu bērns četras stundas dienā pavada internetā.
Mēs dzīvojam laikā un vietā, kur veselība nav tikums, kur valdība neapzinās veselības lomu savu iedzīvotāju dzīvē, kur politiķi un žurnālisti visu medicīnu interpretē tikai caur savu pieredzi (iesnas vai lauzta roka).
Valdošais viedoklis, ka ārsti nerūpējas par iedzīvotāju veselību, novedis pie tā, ka par iedzīvotāju veselību rūpi netur neviens. Veselības ministrijā strādā tikai divi medicīniski domājoši ārsti, no kuriem viena ir ministre, aizņemta ar 1000 dažādu problēmu risināšanu. Lasot ministrijas radītos dokumentus, bet īpaši publiskos paziņojumus, rodas iespaids, ka vēl mazāk saprast veselības pamatprincipus nemaz nav iespējams.
Pasaules pieredze liecina, ka sabiedrības veselības problēmas risina tikai nevalstiskas ārstu organizācijas un grupas, kā arī akadēmiskas iestādes – universitātes vai institūti. Mēs varam vai ik dienu atkārtot, ka valstij nav citu būtiskāku uzdevumu kā iespējami garas un kvalitatīvas dzīves nodrošināšana tās iedzīvotājiem, ka katram ministram jābūt veselības ministram, ka veselības nodrošināšana ir multidisciplināra nodarbe, bet ministri un deputāti atsaucas, ka tā medicīna un veselība jau ir tikai ārstu iegribas.
Patiesībā jau Latvijas valsts kopumā dzīvo bez savas reālas vīzijas, bet bez tādas dzīvo arī Latvijas veselības aprūpes sistēma. Kā piemēru varētu minēt Džona Ficdžeralda Kenedija 1960. gadā pasludinātā ASV attīstības vīzija. Prezidents neko neteica par lielāko, varenāko vai bagātāko valsti. Viņš teica: “Amerikānis būs pirmais cilvēks, kas spers kāju uz Mēness.” Un amerikāņi viņam noticēja, ka viņu sūtība ir būt pasaules zinātnes un attīstības līderiem. Nav iespējama veiksmīgi funkcionējoša veselības sistēma bez attīstības vīzijas un misijas, kā arī skaidri definētiem, precīzi izmērāmiem lielumiem vai koeficientiem, kurus varētu salīdzināt ar citām jomām Latvijā (piemēram, izglītību, vides aizsardzību, kultūru), ar citām veselības sistēmām pasaulē (varbūt necenšoties salīdzināties ar Mali Republiku), bet īpaši – Austrumeiropā, kā arī laika griezumā (pagātnē, tagadnē, nākotnē).
Latvijas Ārstu biedrība šomēnes organizēja apaļā galda diskusiju trīs stundu garumā ar profesionālu biznesa moderatoru Dzintaru Koknēviču, lai mēģinātu iezīmēt Quo vadis, Latvijas veselības aprūpe. Ap Latvijas Ārstu biedrības valdes galdu ir 22 krēsli, no kuriem viens palika neaizņemts (no uzaicinātajiem neieradās tikai profesors Andrejs Ērglis). Tā nu iznāca, ka pasākuma dienā Rīgā nebija ne ministres, ne RSU rektora, un, tā kā pašas harismātiskākās Latvijas medicīnas personības nepiedalījās, saruna bija raita, aktīva. Rezultāti vēl tiks apkopoti, un jau tagad iezīmējas nākamās tikšanās aprises. Tomēr vēlos citēt sarunas laikā iezīmētos viedokļus – uzmetumus Latvijas veselības aprūpes vīzijai:
• līdzatbildīgi un pārtikuši sabiedrības locekļi zaļā Latvijā dzīvo droši un solidāri kā Skandināvijā;
• izglītots, personiski atbildīgs un veselības aprūpē solidārs cilvēks, ko sekmē (nodrošina) valsts institūcijas;
• dzīves ilgums, bērnu mirstība un pakalpojumu pieejamība kā Skandināvijas valstīs;
• valsts ārstiem labi maksā par veseliem pacientiem;
• ekoloģiski tīrā vidē dzīvojoša skaista, laimīga, ilgmūžīga, pārtikusi, daudzbērnu, izglītota sabiedrība.
Savukārt uzmetumi veselības aprūpes misijai (sūtībai) bija šādi:
• ar pieejamiem resursiem nodrošināt taisnīgu, solidāru un iespējami pilnīgu tautas veselības līmeņa ilgtspēju (fizisku, emocionālu, sociālu labsajūtu un dzīvildzi);
• cilvēka dzīves kvalitātes un darbaspēju maksimāli ilga nodrošināšana;
• kvalitatīva un veselīga dzīve no dzimšanas līdz nāvei pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku.
Atkārtošos – 21 Latvijas medicīnas profesionālis, kuru lielākais īpatsvars bija profesori, bet bija pārstāvētas būtiskās medicīnas specialitātes, māsas, farmaceiti, jaunie ārsti, mēģināja skaitļu izteiksmē pārvērst dažas aksiomas (skat. grafikus). Šajā rakstā neparādu visas tabulas, tostarp procentuālās nobīdes, bet domāju, ka zināmu ieskatu kopainā var gūt. Teorija nosaka, ka jebkurai citai līdzīgai grupai varētu iznākt līdzvērtīgs rezultāts.
Skala: no 1 – katastrofāli, līdz 10 – ideāli.
Šis ir 2013. gada beidzamais žurnāls. Sabiedrības veselība nav mūsu tiešais darba pienākums, bet ir un paliek mūsu misija. Misijas apziņu par savu lomu Latvijas tālākā attīstībā, veselu un slimu cilvēku dzīvildzes un kvalitātes nodrošināšanā, solidaritātes veicināšanā un Latvijas psiholoģiskā klimata uzlabošanā vēlu Jums Jaunajā 2014. gadā.
Pēteris Apinis
Jaunākie komentāri