Sertifikācija – Latvijas Ārstu biedrības spožums un posts
Sertifikācija ir Latvijas Ārstu biedrības nozīmīgākais darbības veids – atbilstoši Ārstniecības likumam ārsts Latvijā nevar strādāt bez Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) izdota sertifikāta. LĀB sertifikāts ir atzīts dokuments – kā konvertējama valūta Eiropā. Medicīnas profesionāļa sertifikāts patiesībā ir vienīgais valstiskais dokuments ar ģerboni, ko oficiāli izdod nevalstiska organizācija.
Eiropā tikai trešdaļā valstu licencēšanu vai kvalifikācijas atzīšanu veic pašas profesionālās organizācijas, turklāt tikai Vācijā un Austrijā šis process ir vēl autonomāks, ar valsts institūcijām nesaistīts nekā Latvijā. Gandrīz visu Austrumeiropas ārstu biedrību līderi Latviju apskauž un neatlaidīgi cenšas panākt sertifikācijas nodošanu profesionāļiem viņu valstīs. Man nācies uzņemt gandrīz visu Austrumeiropas valstu ārstu asociāciju līderus, skaidrot nianses, tulkot dokumentus, un viņi uzskata Latvijas sistēmu par ideālu. Esmu viņus aicinājis pārņemt Latvijas pieredzi, izdodot žurnālu Latvijas Ārsts, rīkojot starpdisciplināras konferences, bet visi austrumeiropieši alkst tikai mūsu sertifikācijas sistēmas. Pie veselības ministres Ingrīdas Circenes nereti brauca ciemos citvalstu ministri, kas arī uzskatīja tieši mūsu sertifikācijas procesu par pārņemšanas cienīgu.
Ko tur liegties, nav vērts, – pirms divdesmit diviem gadiem ar pašrocīgi uzrakstītu dokumentu pats liku pamatus šai sertifikācijas sāgai. Mākslinieks Normunds Broks divās naktīs radīja ozollapas, ģerboni un citas noformējuma detaļas. Par sertifikācijas apoloģētu kļuva Andrejs Požarnovs, kas jau kā Saeimas deputāts deva šim procesam leģitimizāciju. 90. gadu beigās sertifikācijas process tika ierakstīts likumā, bet tikai 2007. gadā likumā skaidri tika pateikts, ka ārstus sertificē Latvijas Ārstu biedrība. 2012. gadā tika pieņemti jaunie MK sertifikācijas noteikumi, kuri strikti noteica, ka sertifikācijas komisijas veido pati Latvijas Ārstu biedrība.
Droši vien varētu turpināt šo slavas ceļa retrospekciju, ja vien ārstu sertifikācija soli pa solim nebūtu kļuvusi pārmēru birokratizēta un, iespējams, pat ārstiem nedraudzīga. Pašlaik neapmierināto ar sertifikācijas procesu ir mazāk nekā to, kas klusējot pieklājīgi izpilda valstiski uzspiestās formalitātes, maksā 48,38 eiro nodevu (no kuras 80% nonāk specialitātes asociācijas kasē, bet tikai 10 eiro – LĀB sertifikācijas sistēmas un sertifikācijas reģistra uzturēšanai), brauc uz sēdēm, bet pēc tam uz biedrību pēc sertifikāta. Asociāciju sekretāri vāc dokumentus kaudzēs, tie lēnām aizpilda LĀB ēkas pagrabstāvu, draudot ar laiku pārņemt arī pirmo, otro un trešo stāvu, līdz biedrības namā būs vairāk papīru nekā Misiņa bibliotēkas laikos. Reizi mēnesī sanāk Sertifikācijas padome, kas lasa, skata, diskutē, balso. Sertifikācijas padomes priekšsēdētāja paraksta sertifikātus un protokolus, līdz roka kalst.
Vērojot situācijas attīstību, diendienā uzdodu sev jautājumu – vai Latvijas Ārstu biedrībai nav no sertifikācijas jāatsakās? Es vēlos reālu, godīgu kolēģu diskusiju par šo jautājumu. Mans paša viedoklis ir – nē. Galvenais arguments – ja ar sertifikāciju nodarbotos valsts struktūra, tad birokrātijas, augstprātības un nedraudzības būtu simtreiz vairāk. Taču nekavējoties jāsāk strādāt, lai nodrošinātu sertifikācijas pilnīgu digitalizāciju.
Tomēr man nedod mieru daži pēdējā laika piemēri, kas liek man teikt, ka sertifikācijas process iet birokratizācijas ceļu, tātad – nevis aizstāv ārstus, bet viņus lieki apgrūtina.
Ārste Z., zinātņu doktore, zinoša kolēģe, kas savus 250 tālākizglītības punktus savākusi, ne tikai klausoties citu kolēģu lasītas lekcijas, bet arī pati aktīvi lasot lekcijas, sekojot līdzi pasaules informācijai un apmācot ārstniecības personālu, atsūta savu iesniegumu resertifikācijai divus mēnešus pirms sertifikāta termiņa beigām. Sagadīšanās pēc tas notiek vasarā, asociācijas sertifikācijas komisija sanāk tikai pēc diviem mēnešiem, kas ir divas dienas pēc sertifikāta termiņa beigām. Un sertifikācijas komisijas vadītāja (savulaik asociācijas līdere), atsaucoties uz LĀB juristi, nepiekrīt resertifikācijai un nosaka jaunu sertifikācijas eksāmenu. Šo lēmumu apstiprina LĀB Sertifikācijas padome, netieši parakstoties zem sertifikācijas komisijas vadītājas birokrātiskā lēmuma. Neviens nemeklēja risinājumu, bet burtiski piesējās divām nokavētajām dienām.
Ārste X., jauna kolēģe, piecus gadus strādājusi universitātes slimnīcas laboratorijā, iemācījusies savu specialitāti tādā līmenī, ka uzskatāma par vienu no savas specialitātes līderiem. Nolikusi sertifikācijas eksāmenu, taču nesaņem sertifikātu, jo viņai nav rezidentūras šajā specialitātē. Nieks par to, ka Latvijā vispār nevar iziet sertifikāciju šajā specialitātē – neviena augstskola šādu rezidentūru nepiedāvā. Un tā nav laboratorijas speciālistu vaina, ka Latvijā nav rezidentūras šajā jomā – vienkārši rezidentūru daži pēdējie ministri pārvērtuši par pilnīgu haosu.
Eiropas Savienības priekšraksti nosaka, ka specialitātes kvalitātes atzīšanas dokumentu var saņemt, gan beidzot rezidentūru, gan tai līdzvērtīgu apmācību, bet Latvijas Ministru kabinets Tieslietu ministrijas ietekmē šeit ierakstījis tikai vienu iespēju – rezidentūru. Ar lēmumu kolēģi nesertificēt Latvijas Ārstu biedrība netieši spiež jauno ārsti emigrēt.
Ārsts R., pieredzējis veselības aizsardzības organizators, strādājis visaugstākajos veselības aprūpes vadības amatos, arī tagad ir viens no ietekmīgākajiem slimnīcu vadītājiem. Savā pamatspecialitātē nestrādā jau vismaz 20 gadus. Nevar saņemt sertifikātu veselības aprūpes vadītāja specialitātē pēc nolikta eksāmena, jo veselības aprūpes vadītāja sertifikātu var iegūt tikai tad, ja ir spēkā esošs cits – pamatspecialitātes – sertifikāts.
Tie ir tikai daži no piemēriem, kad LĀB izrādās iejūgta likumdošanas un normatīvo aktu važās, bet nevalstiskas organizācijas Sertifikācijas padome nav spējīga šīs važas saraut. Vienkārši – Sertifikācijas padomi tiešām veido izcili speciālisti, kas diendienā ir aizņemti savā darba un sadzīves pārslodzē un reizi mēnesī pēc darba vakarā nedēļas vidū mēģina risināt valstiskas problēmas.
Patiesais iemesls aicināt kolēģus uz atklātu sarunu par sertifikāciju bija lēmumprojekts aptuveni 200 ārstiem atņemt sertifikātu, pamatojoties uz MK noteikumos ietvertu normu – atņemt sertifikātu ārstam, kas nav reģistrējies Ārstniecības personu reģistrā. Ministrija un Veselības inspekcija, kuras pārraudzībā atrodas šis reģistrs, raudādami zvēr, ka viņiem tādas vēlmes nav bijis. Nav neviena, kurš atzītos, ka izdomājis birokrātiski sekot nejēdzīgam MK noteikumu burtam, tomēr tas ir fakts – Sertifikācijas padomes darba kārtībā tāds bija parādījies. Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrs ir Eiropas dokumentācijā paredzēta struktūra, bet to būtu mērķtiecīgi apvienot ar LĀB sertifikācijas reģistru. Ietaupītos valsts nauda, ietaupītos ārstiem braucieni gan uz Skolas ielu 3, gan Klijānu ielu 7.
Divas reģistrācijas valstī, kur nevar samaksāt par veselības pakalpojumu, kur valsts budžets hroniski ir parādā ārstiem un slimnīcām, ir bezjēdzīga greznība. Bet tas kļūst par reālu ļaunumu, ja valsts institūcija, nespēdama pati reģistrēt mediķus, cenšas veikt labojumus Krimināllikumā, ka par nereģistrēšanos būšot jāmaksā 500 latus liela soda nauda, turklāt ņemšot nost sertifikātus.
Ministru kabineta noteikumus par sertifikāciju izstrādājuši ministrijas ierēdņi, nereti neklausoties ārstu pārstāvjos, taču uzklausot nesaprotošos Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņus. Ja kādam šķiet, ka ministrijas ir pārbagātas ar advancētiem, gudriem, talantīgiem cilvēkiem, man šādas pārliecības nav. Turklāt pieredzējušākajiem ierēdņiem uztic skatīt budžetu un būtisko likumu grozījumus, bet jaunpienācējiem un nesaprašām – svešu ministriju izstrādātus Ministru kabineta noteikumus. Ministru kabineta noteikumus Latvijā raksta cilvēki, kas lielākoties nenojauš, ko un kāpēc raksta. Tā nu mums arī ir Ministru kabineta noteikumi par sertifikāciju, kas ir samudžināti, truli un birokrātiski.
Secinājumi – tuvākajos divos mēnešos nāksies daudz strādāt kopā ar Veselības ministriju, lai iespējami īsā termiņā sagatavotu pieņemšanai Ministru kabinetā reģistra noteikumus un grozījumus MK noteikumos Nr. 268. Tas būtu zināmais ceļš, kā risināt sasāpējušās problēmas, galvenokārt novērst sertificētu ārstu pienākumu ik pa pieciem gadiem no jauna reģistrēties.
Nekavējoši likumdošanā jārod tiesības Sertifikācijas padomei pieņemt lēmumu par sertifikāciju un resertifikāciju arī tad, ja formālu, nebūtisku, birokrātisku iemeslu dēļ tas nav bijis pa spēkam kādas asociācijas sertifikācijas komisijai. Ja kāds ar dokumentu iesniegšanu ir nokavējis divas dienas, tad Ārstu biedrība nedrīkst pārvērsties par struktūru, kas kolēģim liek šķēršļus darbam. Un nedrīkst būt juristu apšaubāmās atrunas – kā tad visi pārējie varēja atnest savus dokumentus laikā. Ārsta pirmais uzdevums ir ārstēt pacientus, nevis sekot birokrātiskām normām. Manā rīcībā ir pietiekami daudz pētījumu – ko nozīmē ārsta dzīve šodienas Latvijā (pārstrādes, pārslodzes, bezjēdzīgi birokrātiski formulāri un veidlapas, mazs atalgojums, negācija no vadības, preses un pacientiem utt.), lai vēl vairāk ārsta dzīvi sarežģītu. Tikai juristi un ministrijas ierēdņi var iedomāties, ka ārstam nekas cits nav darāms kā sekot visiem Ministru kabineta noteikumiem.
Nākamā LĀB prezidenta prioritātei būtu jābūt iespējami ātrai pārejai uz digitālu resertifikāciju, lai ārstam nevajadzētu braukt uz komisijām, sēdēm, skaitīt kredītpunktus tabuliņā un strīdēties par sīkumiem. Ja ārsts savu tālākapmācību ir veicis, viņam vienkārši vajadzētu gaidīt savu jauno sertifikātu.
Šī iemesla dēļ gaidu no kolēģiem atsauksmes un ierosinājumus. Man labāk patiktu, ja jūs sūtītu savus ieteikumus un atziņas tieši uz e-pastu peteris@arstubiedriba.lv. Ja jau uzskatām sertifikāciju par būtiskāko Ārstu biedrības uzdevumu, tad mums pašiem par to jādomā un jārunā.
Pēteris Apinis
Jaunākie komentāri