5. martā aprit 60 gadi, kopš miris Josifs Staļins. Un vēl šajā gadā mēs atskatāmies uz „ārstu lietas” sešdesmitgadi. Tajā tālajā 1953. gada 13. janvārī visu Padomju Savienību pārsteidza ziņojumi centrālajās avīzēs, ka grupa ārstu visā Padomju Savienībā bendējuši vai indējuši savus pacientus, kamdēļ miruši tādi Padomju darbinieki kā Ščerbakovs un Ždanovs. Visā PSRS teritorijā notika masveida apcietināšanas un tika gatavotas paraugprāvas, kuru mērķis bija nāves sods. Par lielākajiem noziedzniekiem tika atzīti ebreji M.Vovsi (dzimis Krāslavā), J. Etingers, B. Kogans, M. Kogans, A. Grinšteins, kuriem tika inkriminēta sadarbība ar ASV ebreju organizāciju „Džoint”. Kaut arī šai ārstu apcietināšanai, Vissavienības kūdīšanai pret ārstiem bija izteikts antisemītisks raksturs, apcietināti tika arī citu tautu profesori V.Vinogradovs, V. Vasiļenko, V.Zeļēnins, B. Preobraženskis, un visai garajā sarakstā atrodams arī kāds ārsts N. Vilks. Vismaz seši ārsti tika apcietināti arī Latvijā un arī viņiem draudēja nāves sods, t.sk. populārajam zobārstam V. Vigdorčikam.
Patiesībā aresti bija sākušies jau 1952. gada beigās, taču tie bija klusi un neafišēti. Par pamatu apsūdzībām bija kādas ārstes Lidijas Timaščukas vēstule, kurā viņa rakstīja, ka ir Ždanova elektrokardiogrammā saskatījusi infarktu, bet ārstējošie profesori nav diagnozei piekrituši, likuši Ždanovam daudz kustēties, un tamdēļ Ždanovs 1948. gadā nomiris. Pēc četriem gadiem vēstule tika atrasta, Lidijai Timaščukai iedeva Ļeņina ordeni, bet visus Ždanovu ārstējušos ārstus apcietināja.
Savukārt pēc Staļina nāves 5. martā apcietinātos ārstus atbrīvoja no cietuma, bet Timoščukai Ļeņina ordeni atņēma. Staļina nāve kļuva par ieganstu nežēlīgai cīņai par varu PSRS augstākajos ešelonos, kur vairs nebija vietas tādiem sīkumiem kā neesošais infarkts Ždanova kardiogrammā. „Ārstu lieta” pakāpeniski tika aizmirsta un no jauna tika izgaismota tikai pēc PSRS sabrukuma.
Visa Padomju Savienības vēsture ir cīņa ar atsevišķām ļaužu grupām. Tika izgaismotas inženieru un karavadoņu sazvērestības, visvairāk tika apkarota inteliģence, bet rakstnieki un teātra darbinieki agri vai vēlu tika represēti. Totalitārisma pirmā iezīme ir– atrodi kādu ļaužu grupu, pret kuru noskaņo visus citus– vai nu pēc tautības vai profesionālā, vai turības, vai izglītības kritērija. Visbiežāk grupas represēšanas pamatā ir kāds stereotips, piemēram– visi čečeni ir noziedznieki (un visi čečeni tika izsūtīti uz Kazahiju), visi čigāni ir zagļi (nevis, piemēram, izcili mūziķi), visi sportisti lieto dopingu, visi krievu virsnieki var izdzert spaini šnabja utt. Šos stereotipus rada ar mākslas, reklāmas, žurnalistikas vai jebkādu citu paņēmienu. Tipisks stereotips, kas jau lietots Padomju Savienībā, ir– visi ārsti ir kukuļņēmēji. Pie tam– nevis visi ierēdņi pie sadales vai iepirkumiem, kāds ir manas apziņas stereotips, bet ārsti.
Pēc 1917. gada revolūcijas Padomju valsts monopolizēja tiesības uz ārstniecību. 1918. gadā tika aizliegti Pirogova lasījumi, kas patiesībā bija Krievijas ārstu kongresi. Veselības komisārs N. Semaško pamanīja, ka ārsti kongresā diskutē pret izcilo Padomju sistēmu, ziņoja par to Ļeņinam. Visai drīz tika pieņemts lēmums „Par antisovetiskiem grupējumiem inteliģences vidū”. Vispār Ļeņins ir parakstījis 200 dokumentus, kas noveda pie Padomju medicīnas– visvairāk ārstu, visvairāk slimnīcu, zema kvalitāte, maz naudas. Gatavojoties karam, Padomju doktrīna teica– vienu profesoru nošaut ir viegli, bet 100 vāji apmācīti sanitārie instruktori paveiks vairāk. 1936. gadā līdz ar PSRS konstitūciju tika atzītas visu Padomju iedzīvotāju tiesības uz bezmaksas ārstniecību, tiesa, dažam šīs tiesības bija Kremļa slimnīcā, dažam– ciema feldšerpunktā.
1919. gada 18. februārī tas pats N. Semaško radīja Kremļa slimnīcu, sākotnēji– lai cīnītos ar izsitumu tīfu, bet patiesībā uzreiz– lai karaliski aprūpētu izredzētos slimniekus, proti– valdību. Uz šīs Kremļa slimnīcas bāzes kā sēnes uzauga pansionāti, sanatorijas, atpūtas nami.
Pirmās reālās represijas drošības spēki pret ārstiem uzsāka 1925. gadā, kad vairākums notiesāto bija akušieri ginekologi, sākotnēji Pēterburgā, vēlāk– Rostovā pie Donas. Tomēr daudz nopietnāku skanējumu ieguva 1929. gada prāva Ukrainā, kurā par kontrrevolucionāru darbību notiesāja piecus profesorus–A. Čerņahovski, A.Barbaru, V. Udovenko, V. Podgajecki un N. Kudricki. Kaut visi šie ārsti bija teorētisko zinātņu pārstāvji– histologi, higiēnisti un laboratorijas speciālisti, kas tiešā veidā ar cilvēku ārstēšanu nenodarbojās, viņi tika notiesāti par medicīnisko teroru pret boļševikiem.
Sākot ar 1937. gadu presē sāka parādīties raksti, kas agresīvi un negatīvi nosodīja ārstus. Ar 1937. gadu sākās reāla kampaņa pret mediķiem, kas vainagojās ar ārstu lietu 1953. gadā. 1938. gada 14. jūlijā notika PSRS Augstākās tiesas izbraukuma sesija, kurā ar nāvessodu notiesāja 6 kara ārstus J. Roskinu, N.Agiševu, I.Aizenbergu, V.Pokatilovu, V.Protapopovu un Z.Hohlerneru. Tai pašā gadā tika notiesāti „ārsti– slepkavas” D. Pļetņevs, L. Levins un I. Kazakovs, kuri it kā bija paātrinājuši V.Menžinska, V.Kuibiševa un M. Gorkija nāvi. Tiesa atzina, ka ārsti kļuvuši par Trocka– Buharina bloka aģentiem. Vispār šajos represiju gados tika iztiesātas 1854 ārstu lietas, kurās parasti vainīgie atzinās un nekavējoties tika nošauti. Šajā laikā PSRS tika iznīcināti gandrīz visi latviešu vīrieši ar augstāko izglītību un, protams, ārsti to skaitā. Pieminēt tomēr vēlos Pleskavas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāju, 45 gadus veco Lūciju Saulīti, kas 1937. gadā bija atbraukusi pie radiem uz Latviju, bet tūlīt pēc atgriešanās tika brutāli noslepkavota par sadarbību ar kapitālistiem. Taškentas universitātes rektors latviešu ārsts Eduards Šurpe tomēr izdzīvoja pēc 25 gadiem lēģerī.
Sagadīšanās pēc 1937. un 1938. gadā arī Hitlers Vācijā sāka psihopātiskus uzbrukumus medicīnai, kas, tiesa, izpaudās nedaudz savādāk, kad par gana gudriem mediķiem atzina cilvēkus ar apšaubāmu izglītību un netradicionālu skatu uz ārstniecību, savukārt akadēmiskus mediķus atstūma no veselības politikas. Kampaņas pret ārstiem raksturo galvenokārt tās valstis, kurās totalitārisms izveidojās, jo demokrātiski noskaņotie ārsti nemēdz gana klanīties. Lai atceramies 1947. un 1949. gada represijas pret Paulu Stradiņu, pēc kurām profesors uz visiem laikiem pārstāja privāti praktizēt.
Kāpēc viss šis stāsts par kūdīšanām, agresīviem stereotipiem, sadomātām „lietām” pret ārstiem, reālām represijām un nāves sodiem?
Jaroslava Streļčenoka vadītais KNĀBs rīkojas gluži vai Staļina metodēm. Tiek rādīts klips, kas tieši un konkrēti pasaka– visi ārsti ir kukuļņēmēji. Lielākā daļa mazāk izglītotu cilvēku Streļčenoka klips tā arī pasaka– ārstiem jādod kukulis, pat tad, ja viņš to neprasa. Stereotips ir nežēlīgs, īpaši tādēļ, ka zinam– 80% medicīnas darbinieku ir sievietes. Attieksme pret sievietēm Latvijā vispār ir diskriminējoša– abas profesijas, kurās visvairāk strādā sieviešu– medicīna (māsas, vecmātes, feldšeres, farmaceites un sanitāres gandrīz 100% ir sievietes, ārstes galvenokārt ir sievietes) un izglītība ir vienīgās, kurās nekāda algu pieauguma nav un tuvākajā nākotnē nav redzams. Valsts, atbalstot visus citus sektorus, izņemot veselību un izglītību, parāda– sieviešu atalgojums mums ir nesvarīgs.
Un tad pie valsts kases parādas sargsuns KNĀBa izskatā, kurš norej medicīnu, lai šie tik neiedomājas kaut ko vairāk prasīt, jo redziet– viņi ir korumpanti. Vēl vairāk– KNĀBs paziņo, ka par visu ir samaksāts. Un pacients tad pat nesaprot pacienta iemaksu un līdzmaksājumu, ko viņam prasa, jo KNĀB taču teicis– par visu ir samaksāts.
Lai cik nebūtu labi mērķi bijuši tiem, kas sadomāja kampaņu pret korupciju medicīnā, sanācis ir kā staļinismā vai fašismā– visu cilvēku rīdīšana pret vienu profesiju. Un tāpat kā Staļina un Hitlera laikos, šādas kampaņas sasniedz dzirdīgas ausis. Holokaustu taču klusuciešot arī atbalstīja gauži daudz cilvēku, ko bija pārņēmuši stereotipi. Vēl tagad Padomju Savienībā liela iedzīvotāju daļa staļinismu dievina un cildina, sešdesmit gadus pēc diktatora nāves.
Pēteris Apinis,
Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Jaunākie komentāri