Profesors Jānis Stradiņš 10.12.1933.–29.11.2019.
29. novembrī 85 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķis profesors Jānis Stradiņš – viena no izcilākajām 20. un 21. gadsimta personībām Latvijas zinātnē un kultūrā.
Ir cilvēki, ko mēs varam dēvēt par laikmetu pasaules, valsts vai nācijas dzīvē. Jāņa Stradiņa dzīve un darbs latviešiem un ķīmiķiem nozīmē laikmetu. Gluži kā, runājot par medicīnu, mēs mēdzam runāt par Paula Stradiņa, Kristapa Rudzīša vai Vilhelma Kaņepa laiku, skatoties no ķirurģijas, medicīnas filozofijas vai varas pozīcijām, turpmāk ķīmijā, latvietības un zinātnes vēsturē mēs varēsim runāt par Jāņa Stradiņa laiku. Šis laiks sakritīs ar citiem laikiem, piemēram, komunisma celtniecības, 2. pasaules kara un aukstā kara, antibiotiku un antibiotiku rezistences, Latvijas Atmodas, Tautas frontes, privatizācijas vai globālās sasilšanas laikmetiem, kā arī Organiskās sintēzes institūta ziedu laiku. Par to laiku tiks teikts Tāds bija mūsu laiks, parafrāzi ņemot no Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmatas nosaukuma.
Laikmetu raksturo atrašanās īstajā laikā un īstajā vietā. Šobrīd mēs varam tikai iezīmēt Jāņa Stradiņa vietu no tālākas nākotnes perspektīvas. Ķīmiķis, Latvijas atmodas seja, Latvijas Zinātņu akadēmijas reformators un prezidents, zinātnes un latvietības vēsturnieks, Sēlijas un Latvijas patriots. Visas šīs laikmeta iezīmes paliks padarītos darbos, sarakstītās grāmatās, filmu, ziņu kanālu un YouTube fragmentos. Vismaz no 2019. gada perspektīvas raugoties, kopā saplūst zinātnes un medicīnas vēsture ar latvietību. Jānis Stradiņš paliek vēsturē ar runām 1988. gada Radošo savienību plēnumā un Tautas manifestācijā Mežaparkā. 1989. gada 19. jūnijā Vispasaules pirmā latviešu ārstu kongresa pirmo plenārsēdi sāka Jānis Stradiņš ar ievadlekciju Latvija un latvieši pasaulē. Un šajā lekcijā viņš vērtēja tādus jautājumus kā Latvija un latvieši pasaulē, Latvijas vēsturiskā vieta starp Austrumiem un Rietumiem, latviešu nācijas identitāte un vienotība, Latvijas un latviešu prestižs pasaulē. Un būtiski– 1989. gadā viņš aicināja risināt trīs savstarpēji saistītas pamatproblēmas: brīvību, ekonomisko labklājību un tautas dzīvā spēka saglabāšanu un pavairošanu.
Jānis Stradiņš dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā ķirurga Paula Stradiņa ģimenē. Izglītību J. Stradiņš ieguva Rīgas 5. vidusskolā un Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, ko ar izcilību absolvēja 1956. gadā. Pēc studijām darbu sāka LZA Organiskās sintēzes institūtā pie ievērojamā ķīmiķa un jaunu ārstniecisko preparātu autora akadēmiķa Solomona Hillera. 1960. gadā Maskavas universitātē aizstāvēja kandidāta disertāciju, 1968. gadā Rīgā – ķīmijas doktora disertāciju. Abas saistītas ar organisko vielu struktūras un elektroķīmisko pārvērtību likumībām. Pētījumi molekulārajā elektroķīmijā iztirzāti vairākās grāmatās un aptuveni 300 zinātniskos rakstos krievu, angļu un vācu valodā. Viņa vadībā aizstāvētas 15 disertācijas. Pētījumi veicinājuši vairāku oriģinālu preparātu, piemēram, furagīna, ieviešanu medicīnā. Līdztekus pētījumiem ķīmijā jau kopš studenta gadiem J. Stradiņu saistīja zinātņu un kultūras vēsture. Viņš piedalījies arī P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja veidošanā medicīnas vēstures pētījumos. Atrastie fakti ietverti vairākās monogrāfijās, arī par P. Valdenu, T. Grothusu, P. Stradiņu u.c., apmēram 170 zinātniskos rakstos.
- gadā J. Stradiņš izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006. gadam. Laikā no 1972. gada līdz 1976. gadam bija docētājs Latvijas Valsts universitātē, 1974. gadā kļuva par profesoru.
- gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju profesora Jāņa Stradiņa vadībā. J. Stradiņš bija aktīvs Atmodas kustības dalībnieks, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā. Kopš 1990. gada darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kopš 1992. gadā – arī Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagadējās RSU) Medicīnas vēstures institūtā.
Laikā no 1996. gada līdz 1998. gadam Stradiņš bija LZA viceprezidents, no 1998. gada līdz 2004. gadam – prezidents. 2004. gadā kļuva par LZA Senāta priekšsēdētāju. No 1987. gada profesors bija Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, no 1990. gada vadīja Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, no 2006.gada – valsts pētījumu programmu “Letonika”. No 1990. gada līdz 2007. gadam J. Stradiņš bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis. Profesors bija ievēlēts arī par Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas (1991), Saksijas Zinātņu akadēmijas (1993), Vācu dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” (1994) un Lietuvas Zinātņu akadēmijas (1994) locekli, uzņemts par Ņujorkas ZA biedru (1995).
- Stradiņš kā autors vai līdzautors sarakstījis septiņas grāmatas un vairāk nekā 330 zinātniskas publikācijas ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatas un vairāk nekā 270 zinātniskas publikācijas zinātnes vēstures jomā.
- gadā Jānis Stradiņš saņēmis Augusta Kirhenšteina medaļu, 1983. gadā Paula Stradiņa balvu, , 1988. gadā – Paula Valdena prēmiju, 1990. – Solomona Hillera medaļu, 1993. gadā – LZA Lielo medaļu, 1994. gadā – Teodora Grothusa prēmiju un LZA Gustava Vanaga balvu, 1995. gadā apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2001. gadā piešķirta Ministru kabineta balva par zinātnisko darbu ciklu Latvijas zinātņu un kultūras vēsturē, 2004. gadā saņēmis Rīgas balvu, 2008. gadā – I šķiras Atzinības krustu. Viņš ir saņēmis dažādus citu valstu apbalvojumus: 2001. gadā Francijas Goda leģiona ordeni, 2004. gadā – Igaunijas Māras zemes krustu u.c. Profesors bija LU, LLU un RSU goda doktors.
Par Jāņa Stradiņa veikumu, atziņām, pētījumiem un secinājumiem rakstīs vēl ilgi, bet īstais apzīmējums viņa veikumam ir – viņš bija īstais vīrs īstajā vietā un īstajā laikā, un šāda cilvēka mūžu mēs saucam par laikmetu Latvijas vēsturē.
Latvijas Ārstu biedrība izsaka visdziļāko līdzjūtību profesora Jāņa Stradiņa tuviniekiem un līdzgaitniekiem. Lai pateiktos par lielo paveikto darbu un sajustu laikmetu elpu, žurnālā „Latvijas Ārsts” publicējam sadaļu no 1996. gadā apgādā „Sprīdītis” izdotās Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmatas „Tāds bija mūsu laiks…” Šī grāmata izdota kā veltījums Paulam Stradiņam simtajā dzimšanas dienā, to rediģējusi Janīna Danusēviča. Konkrēto saruna starp Jāni Stradiņu un Kārli Ēriku Āronu 1993. gada 26. janvārī ar parindenēm komentējis profesors Juris Salaks.