Lai valstsvīriem nenāktos lasīt visu rakstu, pamatjautājumu uzdošu pirmajā rindkopā: kā tiks atvieglotas ceļošanas iespējas un atļauta jebkāda komunikācija ar citiem cilvēkiem (bez maskām un aizsargtērpiem) tiem, kas ir pārslimojuši Covid–19?

Es ļoti labi saprotu slimību kontroles un profilakses centra kolēģus, kuru viedoklis par SARS-CoV-2 (un komunikācijas ierobežojumu atvieglojumiem) balstās tikai uz to informāciju, kas par vīrusu savākta pēdējo 5 mēnešu laikā. Bet šī informācija nav pietiekama, lai droši apgalvotu, ka imunitāte ir stabila, ka ar vīrusu nekādā gadījumā nevar saslimt otrreiz, ka vīrusu nevar pārnēsāt no Covid–19 jau izārstējies cilvēks. Un mums ir ļoti liela neziņa par to, kā infekciju izplata asimptomātiskie pacienti. 

Un tomēr mums ir jāpieņem, ka tie, kas slimību ir pārslimojuši, ar lielāko varbūtību vīrusus neizdala, bet ja arī izdala, tad tik niecīgā apjomā, ka nevar inficēt citus cilvēkus. Mums ir jāpieņem (balstoties uz pieredzi citu vīrusu pētījumos), ka ar lielāko varbūtību šie cilvēki nevar atkārtoti inficēties ar SARS-CoV-2, un šī varbūtība ir tuva 100%. Āzijas valstīs tos ārstus, kas ir pārslimojuši Covid–19 bezsimptomu, vieglā vai vidēji smagā formā bez bažām sūta strādāt uz neatliekamās palīdzības dienestiem, kā arī atļauj veikt endoskopijas, laringoskopijas, intubācijas ar ievērojami mazākām personāla drošības aizsargsistēmam nekā pārējiem. Singapūrā, Taivānā un Japānā par drošākajiem tiek atzīti zobārsti, otolariongologi un acu ārsti, kas paši jau pārslimojuši Covid–19, pie viņiem veidojas rindas. 

Internetā atrodama mana saruna zoom formātā ar Velsā, Kārdifas universitātes slimnīcā strādājošo latviešu plaušu ķirurgu Aini Pirtnieku: https://www.facebook.com/apinispeteris/videos/683281262243938/, kurš pārslimoja Covid–19, un sešas dienas pēc simptomu izzušanas viņu bez jebkādām pārbaudēm aicināja atpakaļ uz darbu torakālās ķirurģijas nodaļā, bet desmitajā dienā pēc saslimšanas viņš jau veica smagas plaušu vēža operācijas.

Tātad jautājumi ir gan valdībai, gan slimību kontroles un profilakses centram, gan sabiedrībai:

• kā tiks atļauts latvietim, kas Anglijā, Itālijā vai Vācijā pārslimojis Covid–19 atgriezties mājās Latvijā un neveikt nekādas karantīnas (nav ne mazākā iemesla to darīt)? 

• kā tiks atļauts cilvēkam, kas Latvijā pārslimojis Covid–19, trolejbusā braukt bez maskas, lidot AirBaltic ekonomiskajā klasē vai pat Rianair blīvumā, iet uz teātri, iet kā skatītājam uz sporta sacensībām un pulcēties jebkāda ļaužu skaita ballītē? 

• kādu izziņu mēs izsniegsim mūsu tautietim, kas Latvijā ir pārslimojis Covid–19, bet tagad grasās atgriezties pie saviem darba pienākumiem Briseles birokrātijā?  

Šiem cilvēkiem nudien nevajag aplikāciju apturicovid.lv, jo viņi nevar otrreiz ar Covid–19 saslimt pat tad, ja ar saslimušu un vīrusu izdalošu pacientu lauzīsies sambo, dzers kvasu no vienas plastmasas pudeles, ies kopā burbuļvannā vai mīlēsies.  

Vēl būtisks jautājums ir – kādam dokumentam mēs uzticēsimies, ka kāds cilvēks tiešām ir pārslimojis Covid–19? Jo tiklīdz tā būs „spravka” ar zīmogu, tā tiks viltota. Tai pašā laikā es nudien nevēlos piekrist militāristiem un politiķiem, kas deklarē, ka informācijas drošībai šādiem cilvēkiem vajag implantēt čipus. 

Lai katram pašam un arī valdībai būtu vieglāk nonākt līdz atbildēm uz šiem jautājumiem, esmu uzrakstījis dažus mazāk aprunātus un aprakstītus, taču itin labi zināmus zināmus faktus par Covid–19. 

Par infekciozo periodu mēs mēdzam uzskatīt laiku, kad saslimušais spēj izplatīt vīrusu kādam citam. Attiecībā uz Covid–19 šobrīd vairums autoru pieturas pie viedokļa, ka infekciozais periods sākas 1–3 dienas pirms simptomu rašanās. Visinfekciozākais periods ir šajās dažās dienās pirms simptomu parādīšanās, kā arī pirmajās 7 dienās pēc simptomu rašanās. Nelaime tā, ka pierādījumi liecina – daži cilvēki var palikt infekciozi ilgāk. Jo lielāka vīrusu slodze, jo vairāk vīrusu cirkulē slimnieka organismā, jo lielāks ir transmisijas risks caur zināmiem transmisijas ceļiem (galvenokārt, pilienu veidā un ar rokām „uzlasot” vīrusu no virsmām, rokturiem, bankomātiem un kafijas automātiem, bet pēc tam, ieberzējot acīs vai ieliekot mutē). 

Tiek uzskatīts, ka smagāka slimība nozīmē arī lielāku vīrusu slodzi, kas attiecīgi nozīmē – smagāks slimnieks ilgāk turpina izvadīt vīrusu un palikt infekciozs. Šobrīd, atkal atsaucoties uz Āzijas kolēģu pieredzi, tiek definēts šādi – ja pacients 3 dienas ir bijis bez simptomiem, bet viņam pirmie simptomi bijuši vairāk nekā pirms 10 dienām, pacientu vairs nevar uzskatīt par infekciozu. Tiek uzskatīts, ka šāds pacients pats neizdala vīrusus tik daudz lai inficētu citus, tai pašā laikā pats nevar no cita otrreiz inficēties. 

Tas nenozīmē, ka vīruss joprojām nav pacienta organismā, to vēl pēc slimības var noteikt ar polimerāzes ķēdes reakciju, bet pacients nav infekciozs, var iet sabiedrībā, var iet darbā un pat tikties ar saviem vecajiem un slimajiem līdzcilvēkiem no visvairāk apdraudētajām cilvēku grupām pandēmijas laikā. Šāds cilvēks būtu ideāls darbam vecu ļaužu pansionātā un hronisku slimnieku nodaļā slimnīcā. Vienā Honkongas pētījumā ir aprakstīts, ka vīrusu var konstatēt 20 dienas vai ilgāk pēc sākotnējo simptomu parādīšanās aptuveni vienai trešdaļai no visu pārbaudīto pacientu skaita. Citā pētījumā no Ķīnas aprakstīts, ka vīruss ir atrodams pacientu izkārnījumu paraugos piecas nedēļas pēc pirmo simptomu parādīšanās. Taču vīrusa atklāšana nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir infekciozs (rokas pēc tualetes ir jāmazgā gan epidēmijas laikā, gan tad, kad epidēmiju nav!).       

Nav īsta pamatojuma atkārtoti pārbaudīt cilvēkus, kam ir bijusi viegla saslimšana un kas ir atguvušies no Covid–19. Pie šī secinājuma lai arī vēlu, bet nonākusi arī Latvijas valdība (neko nevar pārmest, jo nezināmo skaitļu globālajos aprēķinos bija pārāk daudz, bet riskēt nevienam negribas). Tiek uzskatīts, ka persona var droši atgriezties sabiedrībā un pārtraukt pašizolāciju, ja tā vairs nav infekcioza. Tas nozīmē, ka pilnīgi droši var sabiedrībā atgriezties cilvēki, kam trīs dienas nav simptomu, bet pirmie simptomi novēroti pirms desmit dienām.   

Nedaudz sarežģītāk ir ar smagākiem pacientiem, kas bijuši stacionēti. Man pašam šajā gadījumā ļoti laba prakse šķiet divas polimerāzes ķēdes reakcijas ar 24 stundu starplaiku. Ja abi izmeklējumi ir negatīvi, nav nepieciešama tālāka pašizolācija. Ja viens vai abi testi ir pozitīvi, bet cilvēks ir pietiekami vesels, lai dotos mājās no slimnīcas, viņam būtu jāturpina pašizolēties vismaz 10 dienas pēc izrakstīšanās no slimnīcas, pie kam ar noteikumu, ka pēdējās trīs dienas nav bijuši simptomi.

Pieredze liecina, ka laikā, kad uz visiem jautājumiem atbildes atrast nevar, valdība nemēdz tās sniegt, jo nevēlas uzņemties atbildību ne par vienu iespējamu nāves gadījumu. 

Tomēr jautājums par „brīvbiļeti” tiem, kas slimību jau ir pārslimojuši, kļūst aktuāls visā Eiropā. 

Es šoreiz apzināti nepieskāros jautājumam par tiem, kas vēlēsies „brīvbiļeti” saņemt, jo viņiem būs pozitīvs antivielu tests, tātad – viņi, iespējams, Covid–19 pārslimojuši vieglā formā vai vispār bez simptomiem, viņiem ir izveidojušās antivielas līdzīgi tiem, kas tiešām ir nopietni slimojuši. Šeit galvenā diskusija būs par antivielu testu kvalitāti un uzticamību.